[ Jaunas vēstules · Dalībnieki · Foruma noteikumi · Meklēšana · RSS ]
Lappuse 1 no 11
Forums » Tēmu kopas » "Pāreja" » 3. Neatstājiet aizejošos bez palīdzības (2. turpin.)
3. Neatstājiet aizejošos bez palīdzības (2. turpin.)
EslaumaDatums: Svētdiena, 11.05.2014, 16:18 | Ziņojums # 1
Apakšpulkvedis
Grupa: Administratori
Ziņojumu skaits: 129
Reputācija: 0
Statuss: Offline
Neatstājiet aizejošos bez palīdzības (2. turpin.)

MARINA SHULTS, Latvija

Žurnāls "MIROVOI ČENNELING: duhovnije soobščeņija" Nr 1(1) 2012.

Visiem jums, Slavas Zālē ejošiem, veltīts...

2. turpinājums. Sākums lasāms: http://spekavots.ucoz.ru/ 29.08.2013.18:44, - 1. turpin. 30.08.2013.12:54
* * * * * * * * *
Kad tu izdarīji piepūli, mani ieraudzīt, radīt sakaru ar mani - tad tā bija dzirkstele, cerības stars uz to, ka es negāju bojā uz visiem laikiem. Cik svarīgi zemes dzīvē zināt par Pāreju un dzīves turpināšanu. Mēs ar tevi to zinājām. Un tomēr, pašā notikuma momentā, izejot no fiziskā ķermeņa, zaudē orientāciju, tās zināšanas aptumšojas. Un bailes pārņem pat sagatavotu cilvēku. Tādēļ, kad jūs nepalīdzat aizejošajam, tad viņam ļoti smagi, īpaši nesagatavotiem cilvēkiem. Es pateicīga par to, ka tu ātri sāki saskarsmi ar mani un palīdzēji aiziet ar ārkārtīgi lielu ātrumu. Es to novērtēju, tā kā aizgāju ātri, nesasprindzinot nevienu starp dzīvojošajiem. Pat mani tuvinieki sajuta manu izzušanu no dzīves telpas. Bet tas priekš viņiem ārkārtīgi vērtīgi. Es izdarīju lielu piepūli, lai veiktu Pāreju ātri. Paklausīju taviem padomiem un tanī mirklī, kad atvērās "durvis" ar ļoti spilgtu, apžilbinošu gaismu, bet tu teici, ka tas - Skolotāja/Valdnieka Stars, es pieņēmu Viņu pilnībā. Un tie vārdi "Mīlu...mīlu...", kurus tu dzirdēji, es jau runāju Skolotājā. Es jutu Viņa klātbūtni un neizsakāmo Mīlestību, ar kuru Viņš mani pievilka. Es ātri izgāju Portālu, nebija nekādas aizkavēšanās, nekur. Es jau biju jaunā pasaulē. Tajā pasaulē, kur, visticamāk, biju daudzas reizes, bet aizmirsu. Zinājām mēs to no literatūras, pēc citu cilvēku nostāstiem. Un, lūk, es šeit. Bija īslaicīga atpūta, kā aizmirstība. Nezinu cik ilgu laiku, tādēļ, ka šeit laiks nevalda pār mums. Šeit viss līdzās - pagātne, tagadne, nākotne. Atpūta man šķita kā mirklis aizmiršanās. Bet tad es attapos un Skolotājs radās manā priekšā. Es sajutu kā man aiz muguras izaug spārni un es palielinājos augumā. Tas bija tik ļoti jūtams, ka es sākumā izbijos, tādēļ, ka strauji sāku augt, palielināties, spīdēt, un mani spārni, kā man šķita, aizklāja visu pasauli. Tad uzradās spilgti mirdzošs mākonis un es ar sirdi sajutu, ka tas bija Krajons. Man bija grūti Viņu stādīties priekšā kaut kādā cilvēciskā izskatā. Un Skolotājs nostājās manā priekšā cilvēciskā izskatā, tikai tādēļ, ka pieradu redzēt Viņa fotogrāfiju, tieši tādu iedomājos Viņu Astrālā Pasaulē. Krajons bija Mīlestības pārpilns. Viņš burtiski piesātināja visu manu būtni un visu laiku mani kaut kur bīdīja, vilka, aiznesa, kustināja. Man grūti izvēlēties vārdus. Viņa ietekmē mani kaut kur vilka. Un ievilka mani telpā, piepildītā visādu krāsu stariem. Tā nebija ar kaut ko norobežota. Viņa bija gaiša, caurspīdīga un bezgalīga un tomēr sajūtama atsevišķa no visas pārējās pasaules telpas. Krajons nosauca to, Slavas Zāle. Taču, saproti, šī Zāle nebija ne ar ko norobežota, ne ar kādām sienām, ne griestiem. Es stāvēju Zāles centrā neizsakāmi skaista. Pēkšņi es sajutu sevi Dievišķu būtni, īstenībā. Man grūti izteikt tās sajūtas, kas to izteiktu. Es stāvēju kā gaismas stabs, kurš laistījās visdažādākajās lentās. Atkal es pielietoju zemes vārdu. Visdrīzāk, tās bija daudzkrāsainu enerģiju plūstošas straumes. Tās plūda apkārt man, savijās ļoti skaistos mezglos, mežģīnēs. Un es pati biju pārsteigta par šo skaistumu, nesaprotot, ka tās ir tās pašas Nopelnu Lentas, par kurām Krajons stāstīja savos Vēstījumos. Es stāvēju kā gaismas stabs ar augsti paceltiem Spārniem. Spārni tiešām bija pacelti augšup. Svinīgums caurstrāvoja visu manu būtni. Un man bija nedaudz bailīgi no šī stāvokļa neparastuma, tādēļ, ka man apkārt arvien vairāk un vairāk uzradās kaut kādas Gaismas Būtnes. Viņas mani apņēma gredzenā un amfiteātris izkārtojās arvien augstāk un augstāk un pēdējās rindas aizgāja kaut kur tālumā. Un no viņu klātbūtnes gaismas kļuva arvien vairāk un vairāk. Es stāvēju centrā. Mīļotais Skolotājs stāvēja man pretim. Viņš turēja rokās vēl vienu Lentu. Viņa izskatījās kā plūstoša gaismas straume smaragda-rozā-ceriņkrāsas gaisma. Šī straume Viņa rokās visu laiku mainīja formu. Svinīgā brīdī Krajons izteica sveiciena vārdus manai izpausmei starp viņiem. Tālāk viss bija kā pasakā un kā viens mirklis. Visu Viņa teikto es sapratu it kā reizē, vienā milzīgā domā. Nebija runas kā tādas. Un visi klātesošie sāka signalizēt man savu atbalstu, un savu prieku ar gaismas stariem. Tas bija neparasti un feieriski. Es sastingu šīs milzīgās telpas vidū. Šķita, ka sirds apstājās no tā, ka tas viss notiek manis dēļ. Šeit bija tikdaudz uzslavu, kaut viss bija izteikts vienā milzīgā domformas Šļakstienā. Pēc tā, Skolotājs manas būtnes iekšienē ielika to Lentu, par kuru es stāstīju. Viņa apjoza visu manu apkopojumu, to gaismas plūsmu, kuras jau man bija. Pēc tā, kaut kāds spēks mani sāka celt augstāk un augstāk no Zāles. Klātesošie Stari mani pavadīja un es nepamanīju, kā pakāpeniski apziņa no manis aizgāja. Un, lūk, es šajā brīnišķīgajā pasaulē. Es atrodos ļoti skaistā Astrālās Pasaules zonā. Daba neparasti skaista. Skolotājs ar mani bieži runājas. Viņš mani nozīmēja uz apmācību. Apmācība sarežģīta, atbildīga un tās galvenais mērķis - palīdzība zemiešiem Pārejas Periodā. Es sapratu visu atbildību, kuru grib uz manis uzlikt. Un pati tai pilnībā piekritu. Kā es atgriezīšos uz Zemes, nezinu.
Paldies, mana dārgā. Es jūs visus tik ļoti mīlu. Es visus atceros un saprotu ievērojami labāk kā zemes dzīvē. Piedodiet man visas domstarpības un to neizpratni, kas bija, kuru es reizēm izpaudu... Es jūs mīlu...
* * *
Dārgie lasītāji! Cik ļoti svarīgi būt gataviem Pārejai, jo mēs taču nezinām, kādu lēmumu pieņems mūsu Dvēsele. Cik ļoti svarīgi palīdzēt aizejošajiem cilvēkiem un sekot savai personīgajai uzvedībai. Atceraties - cilvēks, atstājis fizisko ķermani, brīvi lasa jūsu domas! Neapraudiet aizejošos - tā, pašžēlošana. Viņiem vajadzīga jūsu mīlestība un palīdzība. Tur, Astrālā Pasaulē, vienmēr organizēta sagaidīšana, palīdzība. Bet jūs... Vai jūs domājiet par palīdzību aizejošajiem? Neatstājiet savus mīļotos, veicošus Lielo Pāreju, vientulībā!
* * *
Uzruna žurnāla lasītājiem.

"ZINIET, MANI MĪĻOTIE! AR KATRU DIENU LIELO PĀREJU ĪSTENOT ARVIEN VIEGLĀK. "AIZSEGS" STARP MŪSU PASAULĒM KĻŪST ARVIEN PLĀNĀKS! SKOLOTĀJU STARI - TĀS MŪSU ROKAS, KURAS PASTIEPJAM JUMS, TIKLĪDZ JŪS ATSTĀJIET SAVUS FIZISKOS ĶERMEŅUS. TAČU DRĪZ PIENĀKS LAIKS, KAD ARĪ TAS VAIRS NEBŪS NEPIECIEŠAMS! JŪS PAŠI VISĀ SAVĀ LIELISKUMĀ IEIESIET SLAVAS ZĀLĒ, ĪSTENOJOT AUGŠUPCELŠANU. UN TAS PATIESI TĀ.

KRAJONS
15.12.11."

Avots: Žurnāls "MIROVOI ČENNELING: duhovnije soobščeņija" Nr 1(1) 2012. Tel/faks: (3843) 74-61-45, (3843) 74-0012. El.adres žurnala: http://mail.inbox.lv/horde....mail.ru , latviskoja, intuitīvi, Eslauma 30.08.2013., latviskojums ievietots saitā: http://spekavots.ucoz.ru/ 31.08.2013., nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 31.08.2013.
 
Forums » Tēmu kopas » "Pāreja" » 3. Neatstājiet aizejošos bez palīdzības (2. turpin.)
Lappuse 1 no 11
Meklēšana: