Galvenie » 2018 » Marts » 16 » (1) Augšāmcelšanās ceļš
15:49
(1) Augšāmcelšanās ceļš

(1) Augšāmcelšanās ceļš

Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus-Melhisedeks
caur Sergeju Kanaševski
2017. gada 22.- 27. decembris
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 1(40) 2018., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 06.03.2018.

Sveicināti, Zemes meitas un dēli! Ar jums - Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus. Sekojiet man, Bērni mani! Iesim ceļu, kas sen jūs gaida. Dosimies ceļā, kuru zina jūsu Sirds. Atvērsim vārtus, kuros ar mīlestību ieies jūsu Dvēsele.
Sekojiet man.
..

SMAGI tavām kājām. Saliecās zem smaguma uz taviem pleciem uzlikta. Nasta smaga! Sāp savainotā mugura, smaga elpošana. Ceļš kalnup. Saspringti muskuļi, viss ķermenis - kā slims nervs. It kā briesmīgs sapnis, īstenība kļuvusi. Sāpes iekšēji, sāpes ārēji. Neskaties sejā tiem, kas ceļa tālumā. Taču dzirdi raudas un vaidus. Tava dvēsele arī grib raudāt. Bet asaru nav. Ir tikai Liela Griba. Zini: vajag pacelties uz kalna un spēkus saglabāt.
Pacelties uz kalna un sagabāt spēkus...
Nedzirdi saucienu no kalnu pasaules. Gudra Balss, pilna Mīlestības un Rūpju, klusē. Pienāca vientulības laiks. Tās vientulības par kuru brīdināts ne reizi: "Pienāks laiks, kad iesi viens!" Apkārt cilvēki, daudz cilvēku, bet tu - viens. Kādēļ tik svarīgs ceļš vienatnē? Priekš kā? Atbildi zini: tā gadās, kad iekšēji Debesu Tēva Spēks dzimst. Tu - vienatnē ar Tēvu. Un viņš - tikai ar tevi!
Bet pagaidām spēku maz... Smagi tavām kājām. Nasta liela! Sāp savainotā mugura, raud un vaid ķermenis. Bet kā Dvēsele? Ko viņa saka? Vai atdzīvojas prieks, par ko Tēvs sacīja: "Atgriezīsies - nopriecāsies!" Nē... Nepriecājas pagaidām Dvēsele. Kaut ko čukst... Taču dzirdams slikti. Daudz trokšņa apkārt. Trokšņa un baiļu. Bailes grib ieiet arī tavā sirdī. Bet tu jau sen izlēmi: tur, kur Mīlestība, baiļu nav. Bet Mīlestība dzīva tagad?
Dzīva???

ATCERIES meitenes acis, kura tavu roku ņēma un turēja līdz tam brīdim, kamēr iespējams bija. Acis šīs - it kā visa atspoguļojums, par ko cilvēkiem runāji, par ko sludināji. Pilnas Mīlestības, Līdzcietības un vēlēšanās palīdzēt. Viņās, šinīs acīs, redzēji Debesu Valstību. Tik ļoti negribējās roku viņas atlaist... Roka un acis bērna-eņģeļa. Ilgāk, vēl mazliet pagarināt šo vienotības mirkli ar viņu! Nebija citas vēlēšanās uz to momentu. Taču mirklis aprāvās, atrāva eņģeli no tavas rokas. Un uzreiz - smagums uz muguras. Tagad - uz priešu! Uz priekšu un augšup... 
Caur acīm šīs meitenes mīlestība uz cilvēkiem atgriezās, šķita, pazaudēta. Kad sita ar pletni, kad pazemoja - Mīlestība paslēpās Dvēseles kaktiņā. Taču neizzuda. Arī tagad pagaidām vēl pilnībā neatdzīvojās - nē! Bet jau ar dzīvu uguntiņu silda - ugunskura oglītēm. Tikai kur ņemt žagariņus, lai aizdedzinātu plēnējošās oglītes? Kā izdarīt, lai mīlestība kļūtu Uguns mirdzoša? Kad sāpes stipras - straume auksta ūdens izlieta uz mīlestības Uguns. Tēvs mācīja: "Sāpes - tās tikai parādība. Tur no kurienes atnāci, sāpju nav. Kad sāpīgi, pārnes Dvēseli pie manis. Es nomierināšu. Atgrezīsies - sāpes aizies". Bet tagad arī Tēvs nav dzirdams. Bet sāpes stipras - un ķermenī dzīvo un dvēselē iezagās. 
Un tad atceries visu sejas, kuram palīdzēji, kuru dziedināji. Visus, kuri uzklausīja sprediķus tavus. Ne reizi novēroji, kā no cilvēkiem sāpes aizgāja, aizlidoja - kā rudens lapa no koka un uz dzīvā zariņa parādījās maza, zaļa atjaunotas dzīves lapiņa. Cilvēki, kuriem palīdzēji, nostājas domu acu priekšā. Viens aiz otra, viens aiz otra... Sakars ar viņiem - kā rīta saules stari. Uzaust Saulīte, un gaismas apkārt arvien vairāk.Un stari šie sāpes remdē. Lūk... Jau vieglāk. Sāpes ne tik stipras. Un mīlestība caur daudzu clvēku atcerēšanos, kļuvušu tuvu, atkal iedegas. Iet vieglāk... Un lūk arī jauns pacēlums stāvumā. Pārvarēsim to! Spēk vēl ir! Tu pārliecināts: spēku pietiks! Uz priekšu, uz priekšu!... Ak! bet kas tas? Mitra zeme... Tu jau uz zemes... Pakriti... Redzi, kā sirmgalvis tuvojas, lai palīdzētu.Taču viņa spēki nelieli. Sitieni ar pletni pa mugurām - pa tavu un tā sirmgalvja, kurš iedrošinājās iziet no pūļa. Taču iedrošiājās ne tikai viņš. Citi pieskrēja - gan vīrieši, gan sievietes - palīdzēja piecelties. Sirmgalvja piemērs daudzus spārnoja. Visus ar pletni neiebaidīt! Lūk, izdodas, ne nejauši nokriti. Cilvēki palīdzēja, nenobijās, un mīlestība viņos ar jaunu spēku iedegās. Silti dvēselē. Tīri un gaiši. Debesu Tēvs bieži atkārtoja: "Mīli cilvēkus - dvēseli paaugstini un spārnus iemanto!" Bet spārni tagad viekārši vajadzīgi! Tie arī izauga aiz muguras. Lūk, izauga arī. Tagad nekāds ceļš nav briesmīgs.
Un tur arī palīdzība pienāca... to, ko uz muguras nesu, pārlika uz satiktā ceļabiedra muguras. Svētlaime no šī brīža gaida šo cilvēku. Arī viņam uz muguras spārni izaugs, kalnu pasaulē satiks ar godu. Un zemes pasaule debesu celiņu izklās... 
PACĒLĀMIES uz kalna... Pacēlāmies. Var atvilkt elpu. Un pat uz debesīm paskatīties. Debesis tīras, skaidras. Nekas nevēsta par negaisu. Bet negaiss obligāti būs. Tā Debesu Tēvs apsolīja. Bet viņa solījumi vienmēr piepildījās. Tātad, piepildīsies arī šoreiz.
Nolika uz zemes to, ko atnesa uz mugurām. Apkārt bendes un apsargi. Tu uz pakalna, tauta lejā. Cilvēku daudz, sejas grūti saskatīt. Ar sirdi sajūti: mamma šeit, Marija ar viņu... Bet ko skolnieki? Atnāca ne visi... Ne visi... Par to arī zini, bet tas jau neapbēdina. Par to arī Tēva brīdināts. Skaties uz cilvēkiem, no sirds - mīlestības plūsma. Un atbildei mīlestību saņem.
Tomēr ne visi ar mīlestību atnāca - to sajūti.. Kāds šeit aiz ziņkārības, kāds - ļauni priecājas: iekrita pravietis varas tīklos! Lūk jums arī mesija! Un uz Dieva dēlu valdīšana atradās! Mēģini tagad glābties, jūdejiskais car!
Cilvēki dažādi apkārt pauguram... Tiem, kuri ļauni priecājas, Tēvs vēlēja vēl vairāk mīlestības sūtīt. Par to arī atceries un viņa novēlējumu izpildi. No sirds vēl lielāka Ugunīgās Mīlestības plūsma aizgāja, izplatījās pa visām cilvēku sirdīm. Un tas iepriecina, sirdi nomierina...
Atrauj skatu no cilvēkiem, atkal uz debesīm virzi to. Acis skar sauli. No saules - arī Mīlestības plūsma. Tēvs atkārtoja, ka Saule - dzīva. Bet tu arī pats to zini...Vienmēr zināji... Paldies, Saulīte, paldies...
LŪK, tuvojas tas mirklis, uz kuru ilgi gāji. Ne vienmēr ticēji, ka viss tā arī gadīsies. Bet dvēselē zināji: cits ceļš nav paredzēts. Vissarežģītākais tagad - ne sāpes izciest, kad dzelzis tavā miesā ieies. To mācēsi. Vissarežģītākais - radīt sāpēs un neesošam visu, ko Tēvs mācīja. Neko neaizmirst. Vēlreiz domās atkārto to, ko izdaīt nāksies. Galvenais: iedegt gaismu ķermenī - tur, kur Tēvs norādīja. Turēt to, bet pēc tam savienot ar Gaismu, kas pretim atnāks. Visus veidojumus, visas pārejas atceries. Tās atmiņā dzīvas. Tas labi... Tā arī dari. Radi to, ko Tēvs vēlēja.
Nezaudēt pārliecību, nešaubīties, nebaidīties. Nekādu baiļu. Nekādu šaubu... Šaubu? Ak, kā no tām arī nebēdz - tās paliek! Atvairi tās tālāk, aizmirsīsi par tām vispār. Skaties: bet tās klāt kā likts. Steidzas atpakaļ - kā lietū uz zemi atgrižas ūdens, no svelmes iztveicējies. Saproti: pasaules izdalītas. Kad dzīvo blīvā ķermenī zemes pasaulē, tik nevienkārši būt smalkā miesā kalnu pasaulē. Zemes pasaule tā atdala no Debesu Pasaules, ka dažkārt liekas: viss kalnu - pasaka, paša no sevis izdomāta. Taču tomēr... Dažreiz pasaka šī tā atdzīvojas dvēselē, ka kļūst reālāka par apkārtējo pasauli...
Cilvēkiem daudz tu par ticību stāstīji. Bet dvēselē pats sajuti: pat ticēt nevajag to, ko agrāk ar sirdi apzinājās. Neko pierādīt nevajag tam, kuram sirdī pierādījumi dzīvo. Tādam pat sprediķi nav vajadzīgi: teiksi vienu vārdu - tūliņ sapratīs.. Un pat tavu runu turpinās.
Atceries pēkšņi vārdus Tā, Kurš Jordānas upē maigi roku uz pleca uzlika. Bildi toreiz dažus vārdus tikai. Bet pēc tam tie visu atlikušo dzīvi sildīja: "Ne aiz manis, aiz tevis ies. Tu vedīsi. Tava Mīlestība, tavs Spēks visus uzvarēs. Vienmēr atceries..." Pēc tam Kristītājs ne vienreiz vien miegā atnāca. Ar mirdzošu galvu. Un atkārtoja: "Nežēlo! Nebija man sāpīgi! Ceļš mājup iepriecinošs! Dzīve Tēva Mājā - laime liela..."
Bet tu viņu, nelikumīgā sodīšanā, žēloji ar visu sirdi. Nožēloji arī par to, ka nav viņa līdzās... Kopā ar viņu dzīves ceļš būtu vieglāks un priecīgāks.
Vīnu pienes, lai iedzertu pirms sodīšanas. Bet atteicies. Un ne tādēļ, ka pasniedz to ar netaisnām rokām. Tēvs tā vēlēja. Ķermenim priekš sagaidāmā notikuma jāpaliek tīram.
SAULĪTE mirdzēt turpna, karsti kļūst. Bet negaiss būs, noteikti būs. Un lietus līs. Arī asaras līs. Bet pēc izlietām asarām arī priecāšanās sāksies. Tā Tēvs teica. Tā tas būs... Un lūk, starp sāpēm, starp bailēm, starp cilvēcisko cietsirdību pēkšņi prieka stariņš dzimst. Maziņš tāds stariņš - tavā dvēselē. Tas pat vēl ne pats prieks, bet tā priekšsajūsma. Ne gaidīšana, bet tieši priekšsajūsma. Maziņš prieka stariņš - liela prieka priekšsajūta. Un tas ne tikai mieru atnes... Ceļš mājup ar labsirdību dvēselē ieplūst. Spēki stiprinās... 
Gandrīz nedzirdi vārdus tos, kādus uz tevi izsmej. Laiks jau skrien ātri. Tagad tavs laiks ātrāk, kā visiem citiem, kuri apkārt. Tādēļ arī cilvēciskos vārdus grūti uztvert un bildes redzēt. Ātri uzlika, ātri dzelzis miesā iegāja. Sāpes uzzibsnīja kā zibens un izkaisījās ķermenī simtiem kvēlojošās adatās... Pacēla. Atver acis uz neilgi. Vēlreiz pārskati visus atnākušos. Raudāšana un stenēšana pastiprinās. Acis aizver. Tā vieglāk ciešanas pārciest un pārdzīvot atlikušo laiku...
Gribas atcerēties kaut ko labu, aiziet pasaulē gaišā. Taču adatas ķermenī neļauj atmiņas baudīt. Atgriež realitātē, no kuras gribas aizbēgt, aizlidot.
Parunāt ar Tēvu ja varētu...
Sajūti, ka ar tevi no augšas sazinās, kaut ko runā Debesu eņģeļi. Taču saprast nevari. Sāpju un ciešanu, trokšņa dēļ. Sajūti, ka sāpīgi arī tam, kurš pa kreisi un tam, kurš pa labi. "Ak, Dievs Mans! Palīdzi viņiem, blakus ar mani cietošiem! Neatsaki savas rūpes!" Gribas arī palūkoties uz viņiem, taču galvu pagriezt neiespējami.
"Laiks! Laiks! Stundas un minūtes! Steidzaties ātrāk! Tēvs, lai taču tas viss beidzas!" Sāpīgi un karsti... Ak, cik karsti! Ķermeis ugunī degt sāk. Un ne tikai tādēļ, ka Saule karsta, bet vēl tādēļ, ka iekšējā uguns iedegas, deg arvien stiprāk. Dievišķā Gaisma izdedzina to, ko tagad nevajag. Ķermenis kļūst līdzīgs dzelzij, smēdē izkausētai. Šī izkausētā - tad vienā saplūst, tad izraujas daļās. Bet daļas sāk kļūt atdalītas no veseluma. Un par to arī brīdinājums bija. Kalnu Uguns un Gaisma sāk miesā ieiet un mainīt to, pavisam citu padarīt - ne tādu, kāda zemes dzīvē bija. Un sajūti: it kā ne tu tas vispār, ne ar tevi viss notiek...
Bet tad pēkšņi ķermenis atkal pārvēršas zemes. It kā arī nav Debesu Gaismas un Uguns. Un tad sāpes uz brīdi pieklusušas atkal miesiskās ciešanās ietērpjas. Un slāpes sāk mocīt... 
ATMIŅAS tomēr dzimst - pašas no sevis...
Atceries, kā reiz peldējies ar saviem skolniekiem upē. Ūdens bija ne silts un ne auksts. Ķermenim patīkami. Vasarīgs mēnesis no debesīm uzmaidīja. Un zvaigznes mīklaini pamirguļoja. Spēlējāties jūs ūdenī, draiskojāties. Baudījāt vasaras nakti, negaidītas atpūtas mierā un klusā priekā. Sievietes stāvēja patālāk ar tīriem dvieļiem, gaidja, kad tu ar skolniekiem iziesi no ūdens. Tāds zemes prieks. Kluss laimes stūrītis... 
Atmiņas radās kā redzējums. Un ātri aizspurdza. Atgiezās sāpīgās, zemes jūtas. Oh, kaut saule savu svelmi samazinātu! "Saulīte, necepini tik karsti un nežēlīgi!" 
Protams taču, lūgumi izdzirdēti! Arī Saule pakļauta Debesu Tēvam. Paslēpās saulīte. Viņas vietā - tumsa. Tumsa... Nedaudz vieglāk. Bet tikai pavisam nedaudz. Slāpes turpina mocīt. Liekas, arī pacietībai drīz beigas. Pirmoreiz zaudē cilvēcisko apziņu. Un - neko neredzi, nejūti. It kā arī ķermeņa tava nav. Bet nav arī dvēseles. Vispār, nekā nav Visumā. It kā arī Debesu Tēva nav. Vientulība un sāpes... Sāpes un vientulība...

"Eloi! Eloi! Lamma savahfaņi!?" ["Элои! Элои! Ламма савахфани!?"] - runā balsī, kad apziņa atgriežas.

Bet atbildes nav... Klusēšana...

Apsargs sūkli, mitruma piesūcinātu, pie tavām lūpām pieliek. Bet dzert jau nav spēka.

"Eloi! Eloi! Lamma savahfaņi?" - čuksti tā, ko jau nevens nedzird.

Un pēc tam pietiek spēka, lai tikai domās pasauktu:

"Mans Debesu Tēvs! Kādēļ mani atstāji?"

Un tikai tagad dzirdi atbildi:

"ES ŠEIT! SEKO MAN!"

Un šinī momentā liels ass dzezis ieiet tavā ķermenī. Caurdur tavas krūtis nāvējošs ierocis, kas jaunās dzīves instrumentā pavēršas...

Turpinājums nākošreiz...

------
Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 1(40) 2018. Žurnāla adrese: mirovoy_channeling@mail.ru 
Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Internet/veik.adrese: http://world-channeling.com/ , Rīgā, tālr. 29613296.
-------
Informācijas - Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus-Melhisedeks. Augšāmcelšanās ceļš - latviskojums ievietots:
Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /16.03.2018.
Nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /16.03.2018.
Un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /16.03.2018.
=====
Informāciju - Augšāmcelšanās ceļš - viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 16.03.2018.

Skatījumu skaits: 303 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: