Galvenie » 2015 » Maijs » 9 » (1) DEBESU EŅĢEĻA ZEMES MAMMA
23:25
(1) DEBESU EŅĢEĻA ZEMES MAMMA

(1) DEBESU EŅĢEĻA ZEMES MAMMA

Irina Banniha, Krievija
Stāstījums saīsināts un rediģēts publicēšanai Žurnālā "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija"
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 2(20) 2015, latviskoja, intuīcijas līmenī, Eslauma 30.04.2015.

Mans stāstījums tā nosaukts ne nejauši. Tieši ar šādu uzrunu kopš kāda laika sākas jebkurš vēstījums no mana dēla Mihaila, kurš kādreiz bija mans zemes dēliņš, bet tagad, lūk, sešus gadus ir Eņģelis, dzīvojošs uz Dvēseļu Planētas. Tie nav skaļi vārdi. Tie, ko es tieši jūtu, sajūtu, zinu, saņemu vēstījumos no tās "Aizsega" puses. Kaut arī priekš katras mātes, viņas bērni - Eņģeļi. Un ir vienalga - viņi šeit, ar mums zemes ķemeņos, vai pārgājuši citās pasaulēs.
KĀDĒĻ ES PAR TO RAKSTU ŠODIEN?
Sākšu gandrīz no beigām. Tā būs saprotamāk - priekš kā es to rakstu un kādēļ Jūs to lasāt.
Dažus mēnešus atpakaļ, manā dzīvē ienāca divi brīnišķīgi cilvēki. Un, protams, tas ne nejauši. Mēs taču visi lieliski zinām: "Pasaulē nav nejaušību, viss likumsakarīgi. Viss Dieva nodomāts plānveidīgi". ŠĪ frāze ar apskaužamu pastāvīgumu un periodiski ieskanas manī, kad notiek līdzīdzīgas notikumainības "nejaušības".
Periodiski mūsu dzīvē ienāk cilvēki, kuri priekš mums ir kā kāds katalizators. Priekš tā, lai mēs varētu pāriet uz citu līmeni, mums vajadzīgs impulss. Lūk,Sofija, Mihailovna Blanka, bet aiz viņas arī Tatjana Petrovna Potapova-Svireļ, priekš manis kļuva tādi katalizatori, deva stimulu jaunai attīstībai, pieveda pie jauna pakāpiena. Un, jāsaka, visnotāļ manāmi!
Pēc iepazīšanās ar Svireļ - Tatjanu Petrovnu Potapovu, es pēc Sofijas Blankas ieteikuma, sāku lasīt grāmatu par zemūdens jūrniekiem no zemūdenes "Kursk", kuri jau vairākus gadus nodod informāciju Svireļ par savu dzīvi uz Dvēseļu Planētas.http://www.reiki-iniciacii.ru/forum/52-173-1
Es nevarēju valdīt asaras, lasot šo grāmatu. Vienlaicīgi, izjūtot zaudējuma sāpes, un iemantojuma prieku. Man ļoti precīzi sāka izkārtoties atbildes uz maniem neskaitāmajiem "kādēļ". Piemēram, es ļoti ilgi nevarēju lasīt aizlūgumu par mirušo dēlu, nevarēju baznīcā nolikt svecīti viņa aizgājušajai Dvēselei. Domāju, ka vienkārši nevaru un negribu samierināties ar dēla aiziešanu. Kā tas sanāk, ka es lieku sveces savu tuvinieku, savai veselībai un jau apzinos, ka arī Mišam kārtējo reizi noliku svecīti veselībai, bet ne par piemiņu. Un, pēkšņi, es lasu Svireļ grāmatā, ka "Kursk" jūrnieki lūdz caur viņu nodot viņu tuviniekiem un radiem, lai izturas pret viņiem kā dzīviem un lūdzas par viņiem kā dzīviem, un sveces liek kā dzīviem - par veselību!
Man viss sakārtojās pa plauktiņiem. Es sapratu, ka man šī informācija sakarā ar svecēm un lūgšanām, gāja no Mišas, tādēļ arī es tā rīkojos. Asaras, skudriņas pa ādu, neiedomājamas emocijas. Es izlēmu, ka nakts jau vēla un grāmatas lasīšanu par jūrniekiem var atlikt uz rītu. Izslēdzu datoru. Un... roka stiepās pēc pildspalvas, papīra. Gribējās kaut ko pierakstīt, bet ko, es tobrīd miglaini iedomājos.
Man arī agrāk bija tādi momenti, kad es ņēmu pildspalvu, burtnīcu un pierakstīju to, kas pienāca. Un šie pieraksti izkārtojās jautājumu un atbilžu formā. Pie tam, es pati pēc tam brīnījos - kur radās šie jautājumi, es par tiem neiedomājos. Gāja informācija no dēla, kas daudzkārt dzīvē apstiprinājās. Tā gadījās arī šoreiz. Es paņēmu pildspalvu un sāku rakstīt. Asaras aizmigloja acis...
Un, lūk, kāda informācija no Mišas atnāca šoreiz.
"Tev jātiekas ar Tatjanu!
Un jāpastāsa viņai par mani.
Caur viņu es atbildes nodošu
No Esošā Dieva priekš Pasaules un tevis
Tu izpildīt paspēj manu sirsnīgāko vēstījumu!
Laiks skrien un tā skrējiens steidzīgs...
Tu vari nepaspēt,
Aizkritīs slēģi, un atbildi nāksies gaidīt ilgi...
Priekš tevis atbilde svarīga - tici man!
Tatjana nodos to zināšanu pavedienu,
Kas Jaunu Gaismu atklās!
Šī Gaisma nepieciešama,
Tā Pasaulei vajadzīga!
Tev nevaru visu es teikt.
Pagaidām maza tu, Mammīte mīļā,
Bet drīz iemirdzēsies tavs notikums!
Tu kļūsi Pasaules Ceļveža diedziņš
Un zināšanas no mums plūdīs pie tevis
Mūsu šeit daudz. Mēs - dzirkstis.
Mēs - Zvaigznes, ko saskaitīt nevar!
Neprasi man, kas es un kur es.
Visam savs noliktais laiks,
Un drīz viss kļūs skaidrs.
Bet pagaidām - skūpstu maigi mammīti mīļo.
Es blakus, neskumsti, pasmaidi.
Mīlu tevi mammīt, rociņas skūpstu.
Mīlu un klanos,
Mišanja, Miška, Mišeņka, Mihas.
Īsāk, es... dēliņš tavs... Sveicinu!"
13.01.2015.g.03:31


Paraksts no vairākiem vārdiem arī ne nejaušs.
Es kaut kā maziņam jautāju: vai viņam patīk viņa vārds? Viņam tad bija gadi četri. Viņš atbildēja, ka viņam vārdu daudz, kādi patīk, bet kādi ne sevišķi. Un uz jautājumu, kādi vārdi viņam visvairāk patīk, viņš noskaitīja tieši šos vārdus un tieši tādā secībā.
Nedaudz vēlāk, dienā, es uzdevu jautājumu: "Ko man nepieciešams uzzināt, un kas man jādara tagad?"
Pienāca atbilde:
"Zināšanas - enerģija. Enerģija - stari!
Pieņem tos savā Sirdī un nodod citiem.
Mīļotais bērns! Nebaidies nekā.
Tu manā aizsardzībā.
Svētība - mani spārni,
Pasargās tevi visur.
Lūk, un pienāca stunda tava,
Atveries mums pretim.
Nepieņem ar Prātu - klausies ar Sirsniņu.
Tu visu vari, un spēks tavs Viņā
Tavā Sirdī milzīgā!
Caur viņu translē, kā caur prizmu,
Visu, kas no mums pienāk.
Un tikai tad tu visu Jēgu nodosi
Tīrā, pirmradītā veidā.
Jo tavas Dvēsles Gaismu mēs jau redzam sen.
Mirdzi Pasaulēs tu simtgadi kuru.
Bet šoreiz, ne velti tu iemiesojies uz Planētas
Tik ļauj savu "Es" izdzirdēt!
Neslēp savu Gaismu neuzticībā
Notici Dievišķam Spēkam un iemirdzēsies tu
Neatkārtojami spožā Krāsā.
Atklāsies ceļi, nezināmi agrāk,
Kurus tu atklāt varēsi visiem.
Tur tava Misija.
Atklāsies visi Noslēpumi,
Kur Dvēseles aiziet no Planētas jūsu.
Tev par to cilvēkiem jāstāsta,
Ka viņu mīļotie dzīvi! Dzīvi Garā!
Atklāsi jau nodaļu
Gaismas izzināšanai uz Planētas tavas,
Uzceļot tiltu starp Pasaulēm.
Tu spēsi. Tu gatava. Tas svarīgi ļoti!
Jēzus
".

Mūsu Mišiņš auga kā apbrīnojams bērns. Un es tā runāju ne tādēļ, ka es - viņa māte, bet tādēļ, ka tas tā arī ir. Droši vien, viņš atnāca mūsu Pasaulē, lai iemācītu mums Mīlestību, piedošanu, nodot mums Patiesības un Gudrības Sēkliņas. Viņš mums dažreiz runāja par tādām lietām, par kādām pat pieaugušie neaizdomājas.
Tā arī gadījās: manu nojautu dēļ, ka es viņu varu agri pazaudēt, meklēju sava "Es" iekšienē un grāmatās atbildi - kā rīkoties, kas jādara, ko un kā izmainīt, lai tas nenotiktu? Un, iespējams, tādēļ manā dzīvē, laiku pa laikam, sāka ienākt cilvēki, kuri sniedza mums palīdzību. Es ļoti smalki sajutu viņu iekšējo potenciālu, daudzi no viņiem kļuva mani Garīgie Skolotāji. Es daudz ko no viņiem iemācījos un esmu pateicīga viņiem, ka ienāca mūsu dzīvē un izrādījās blakus. Beidzās kaut kāda rezerve tā potenciāla, kas varēja mums palīdzēt un nemanot mūsu dzīvē atnāca citi Skolotāji, kuri palīdzēja man manā Garīgajā Attīstībā.
Tagad es skaidri saprotu šo cilvēku klātbūtnes Augstāko Jēgu manā dzīvē. Mums nāca palīdzība. Tieši tā, kā es arī skaidri saprotu, kur mans Augstākais Uzdevums! Caur manu dēlu, caur tieksmi saglabāt viņa dzīvību/dzīvi, es neatlaidīgi bez apstāšanās pakāpos, rāpos pa Gara kāpnēm! Ja šo ceļu es neietu, nekļūtu tā, kas es kļuvu, es zaudētu Mišu daudz agrāk, vēl pavisam maziņu. Notikumu, kad "Aizsegs" atradās ļoti tuvu, bija pietiekami daudz. Šodien, raugoties no šī saprašanas, apziņas augstuma, es redzu: visas šīs situācijas kā izkārtojās hronoloģiskā kārtībā. Sanāk, ka Miša ar visu savu neilgo, bet gaišo un piesātināto dzīvi veicināja manu Garīgo Izaugsmi. Viņš - manas dzīves pats Svarīgākais Skolotājs.
Cik viss vienkārši un, vienlaicīgi, neiedomājami sarežģīti. Un cik svarīgi iemācīties dzirdēt savu sirdi, bet ne tikai saprāta balsi. Es tā tādēļ, ka mediķis pēc izglītības, es strikti noraidīju to, ar ko nodarbojos tagad jau 24 gadus. Un, ja nebūtu augstāk izklāstīto notikumu virknes, es uz šī Ceļa nenonāktu, droši vien, nekad, vai, visdrīzāk, ietu uz to vēl ļoti ilgi.
Vispirmā Skolotāja, ņēmusi mani aiz rokas, un ļoti neatlaidīgi, ar lielām prasībām virzīja mani uz Garīgās Pilnveidošanās Ceļu, bija mana vīra vecmāmiņa. Viņa vairākkārt piedāvāja man kļūt par viņas darba turpinātāju, taču es maigi atteicos no šīs idejas. Kamēr pati Dzīves Kundze nenolika mani tādos apstākļos, ka atteikties nebija iespējams.
Slimības un pārbaudījumus mums dzīvē dod ne vienkārši tā. Tos mums sūta Augstākie, lai mēs nonāktu pie apzināšanās, kādēļ un priekš kā mēs šajā Pasaulē atnācām. Tā notika arī ar mani. Ar veselību man problēmas bija jau no bērnības (iedzimta nieru patoloģija), bet pēc trešā bērna piedzimšanas sākās vispār daudz kas nesaprotams ar manu veselību. Ārsti tik plecus raustīja un nevarēja diagnozi noteikt. Analīzes normālas, bet mana veselība pasliktinājās ar katru dienu. Un, beidzot, pienāca diena, kad vīrs mani ietina segā un aizveda pie savas vecmāmiņas, dziednieces. Tobrīd jau patstāvīgi vairs staigāt nevarēju. Divu nedēļu laikā, pēc katrām 2 stundām, vecmāmiņa virs manis lasīja lūgšanas un dzirdīja ar dziedniecisku ūdeni. Es sāku atdzīvoties un drīz atjaunojos.
Manā dzīvē bija trīs rezes, kad dzīvība karājās mata galā. Pēdējo reizi tas gadījās, kad manam trešajam bērnam bija apmēram pusotra gada, 1993. gadā. Kas izdzīvojis līdzīgu stāvokli, droši vien, sapratīs mani. No turienes negribas atgriezties. Pēc sāpēm un izmisuma kļūst tik viegli un labi...
TUR mani sagaidīja mana vecvecmāmiņa, kura citā pasaulē aizgāja, kad man bija 7 gadi. Mūs atdalīja lauku sētas vārtiņi. Es biju laimīga savu vecmāmiņu redzot dzīvu, jaunu un skaistu. Ļoti gribējās viņu apskaut un būt pie viņas. Viņa bija neparasti gaiša un mīļa. Mana vecvecmāmiņa - mīlestības etalons priekš manis. Viņai bija daudz bērnu - attiecīgi, mūs, mazmazbērnu vēl vairāk. Un katrs no mums līdz šim brīdim uzskata, ka viņš - vismīļākais!
Vecvecmāmiņa mani apskāva, paglaudīja galvu un vēlēja atgriezties atpakaļ... Es pretojos, pierunāju viņu atvērt vārtiņus, taču vecvecmāmiņa klusēja, apņēma ap pleciem, pagrieza un norādīja uz maniem bērniem. Mani no viņiem atdalīja plata, duļķaina upe. Vecvecmāmiņa teica, ka man pie viņas nākt vēl par agru, jāizaudzina bērni. Es sāku stāstīt par to, ka man grūti, es slimoju. Un viņa man pasniedza bļodu ar magoņu sēklām. Tā viņa mani kādreiz bērnībā pacienāja. Viņi dzīvoja ļoti smagos apstākļos, represētie vācieši... Sevišķu cienastu nebija. Un, kad vecvecmāmiņa gatavoja, nedaudz magoņsēkliņas iebēra blodiņā un mani pacienāja. Es līdz šim brīdim atceros kā viegli ar mēli pieskāros magoņsēkliņām, tās pielipa mēlei un es tās baudīju.
Vecvecmāmiņa mani pacienāja un teica, ka man šīs magoņsēklas palīdzēs izveseļoties. Es no viņas rokām paņēmu bļodiņu, bet viņa pēkšņ, ņēma un iesita man pa delnu no apakšas. Visas sēklas izkaisījās lielā/garā zālē. No pārsteiguma es sāku raudāt. Kā es tagad izveseļošos? Man nekādi nesalasīt šīs sēkliņas...
Uz ko man vecvecmāmiņa atbildēja, lai es neraudot un nepārdzīvojot. Viņa man teica, ka pienāks laiks un man noteikti radīsies iespējas un apstākļi, arī ceļabiedri, ar kuriem es braukšu uz Altaju un salasīšu tur visas magones. Un ne tikai izveseļošos, bet saņemšu arī ko vairāk. Man bija absolūt nesaprotami, par ko vispār iet runa, priekš kam Altajs? Es sāku iebilst, sakot, ka man ne nauda ir, ne vispār zinu ar ko un kā es varu braukt uz nezināmu un man toreiz nepazīstamu Altaju. Vecvecmāmiņa tikai pasmaidīja un glaudīja man galvu.
Un pēc 5 gadiem, tiešām, manā dzīvē ienāca viena no manām pirmajām Garīgajām Skolotājām, Natālija Ivanovna Kurkova, Garīgā Centra "Enika" vadītāja Čeļabinskas apgabala Miass pilsētā, kura piedāvāja man piedalīties braucienā uz Altaju!. Kad saņēmu piedāvājumu, tūliņ atcerējos vecvecmāmiņas vārdus. Un, dabīgi, bez ilgas domāšanas, piekritu piedalīties šajā ekspedīcijā... Šis brauciens kļuva par vienu no vissvarīgākajiem momentiem manā dzīvē...
* * *
Bet tagad atgriežos pie Mišas. Miša bija mana otra pusīte. Mēs ļoti labi viens otru sajutām. Pat ja atradāmies vienā istabā un klusējot nodarbojāmies katrs ar savām lietām, viens no mums sāka runāt, bet otrs iesaucās: "Kā tu zinu, ka es par to domāju?"
Tas bija bērns, kuru nekad nesodīja - vienkārši, nebija par ko. Vienīgā reize, kad viņam bija gadi trīs, es jau tagad pat neatceros par ko, es sāku viņu bārt, viņš pienāca man, paslēpa seju manī un iešļupstējās: "Mammīt, mīļā! Piedod! Es nekad tev vairāk nenodarīšu sāpes! Nekad! Nekad! Nekad! Zvēru!"
Es paliku mēma! Dzirdēt no maza bērna tādus vārdus...
Skolā, pirmajā klasē, skolotāja mācību gada beigās veica anketēšanu. Bija jāatbild uz jautājumu: "Ko jūs visvairāk mīlat un ko visvairāk nemīlat?" Miša toreiz atbildēja: "Visvairāk dzīvē es mīlu VISUS! Bet visvairāk nemīlu, kad uz mani kliedz, es visu brīnišķīgi saprotu, kad man runā čukstus". Kaut mājās uz viņu arī neviens nekad nekliedza.
Pirms skolas, no pārbīšanās, Miša sāka stostīties. Stostīšanos mēs izārstējām, bet bailes pirms mutiskām atbildēm palika. Viņš baidījās, ka sāks atkal stostīties un bērni par viņu smiesies. Lai izmainītu vidi, mēs viņu pārvedām uz 4. klasi, piektās vietā, kurp pārgāja visi pēc 3. klases.
Mišam bija draugs. Ļoti labs draugs. Viņi no pirmās klases sēdēja vienā solā, Žeņa Malovs. Par tādu draudzību saka:"Neizlaisti ūdeni"/"Не разлей вода".Viņi vienmēr bija kopā. Skolā kopā gāja, dzīvoja vienā ielā, sēnes kopā lasīja, zivis makšķerēja kopā un savus darba augļus pārdeva pie vietējā veikala. Jau no 1-2 klases šie mazie pelnīja un palīdzēja vecākiem. Abiem ģimenes daudzbērnu, bet auga viņi slavenajos 90-jos gados, kad veikali bija tukši, talonu sistēma uz produktiem un pirmās nepieciešamības precēm. Algās izsniedza nekrāsotus koka traukus, krēslus (tēvs strādāja mežniecības kombinātā), visu ko, tikai ne naudu. Lūk, mūsu puikas mums arī palīdzēja. Ne tikai nopelnīja sev sīkiem tēriņiem, bet bija īsti savu ģimeņu uzturētāji... Kad Mišu pārcēla 4-jā klasē, Žeņa ar visu klasi pārgāja 5-jā klasē. Pagāja divas ciešanu nedēļas. Divas pārdzīvojumu nedēļas. Un tur Žeņa rīkojās vīrišķīgi! Paziņoja, ka viņš nebūs nodevējs, draugs svarīgāks, tādēļ pierunāja mammu parunāt ar skolotāju un direktoru, pārcelt viņu Mišas klasē. Tā viņi atkal sēdēja vienā solā. Laiks aizskrēja, zēni beidza 9-to klasi. Mūsu Miša gāja 10-jā klasē, bet Žeņa aizgāja arodskolā, saprotot, ka vecākiem būs grūti apmaksāt mācības institūtā. Pagāja pāris nedēļas, visu šo laiku mans Mihass staigā ar viltīgu sejasizteiksmi. Vai tad nu maz noslēpumu mēdz būt jauniem cilvēkiem? Mēs nekad neuztraucāmies, ka viņš varētu iesaistīties kādā sliktā kompānijā, vai nokļūt nepatīkamā situācijā. Tādas domas nekad pat galvā neienāca.
Un tur, braucam mēs ar Mišu veikalam garām un es ar pārsteigumu lasu izkārtni "IP Koņuhovs". Atceros, ka šajā sakarā vēl pajokoju, ka atradies kāds vienāda uzvārda īpašnieks, atvēris veikalā nodaļu. Dēla atbilde mani pārsteidza! "Nu, jā! Un šis vienāda uzvarda īpašnieks sēž tev blakus! Un ne kaut kāda tur nodaļa, bet lietotu simto telefonu un tiem piederošu aksesuāru tirdzniecība. Es tā paanalizēju, jo daudzi puiši vēlētos pirkt citu, jaunāku telefonu, bet vecais kaut kur jāliek. Veikals blakus skolai. Lūk, lai arī maina savus telefonus!"
Nācās apturēt mašīnu, lai atgūtos.
"Dēliņ, tu ko? Tev naudas nepietiek? Kā tu 15 gados pamanījies atvērt nodaļu? Vajag taču vēl arī dokumentus noformēt".
"Māmulīt! Neuztraucies! Man taču pase jau ir, es visu noformēju!"
Un atvēra Miša šo nodaļu priekš tā, lai palīdzētu Žeņam mācīties. Un Žeņa atgriezās 10-jā klasē. Un viņi atkal sēdēja vienā solā.
Pēc skolas beigšanas viņi kopīgi iestājās universitātē Čeļabinskā, taču to pabeigt abiem neizdevās... Žeņa nevarēja mācīties, saprotot, ka vecākiem finansiāli grūti. Un rudenī aizgāja armijā, nokļuva dienēt karstajā punktā Dagestānā. Viņa mamma par viņu ļoti pārdzīvoja un tiekoties ar mani, vienmēr apstiprināja:
- Lūk, būtu mācījies, nenokļūtu karstajā punktā! Ak, Dievs! Kaut tikai ar viņu nekas neatgadītos! Toreiz ne es, ne viņa nezinājām, ka bojā ies mans dēls. Mani bērni, Miša un jaunākā meita Ļena, aizbrauca uz eksāmeniem. Miša beidza otro kursu universitātē, bet Ļena - pirmo. Viņi mācījās vienā universitātē. Un uz trases, viņu mašīnai, lielā ātrumā uztriecās citas markas mašīna... Ļoti jau kaut kur steidzās jaunais cilvēks, nebija viņam laika palaist mašīnu ar maniem bērniem... Miša, no iegūtām trumām gāja bojā uz vietas, bet Ļenai galvaskausa trauma un ilgstoša ārstēšanās... Pasaule apgriezās otrādi, sabruka un vienā mirklī no ziedošas pārvērtās melnbaltā. Visās nozīmēs.
VISBRIESMĪGĀKAIS - ZAUDĒT SAVUS BĒRNUS. BRIESMĪGĀKA PAR TO NAV NEKĀ
Tagad es to zinu noteikti un nebaidos nekā. Vēl briesmīgāk - zaudēt tādu dēlu... Savu otro "Es"...Aizritēja briesmīgas dienas. Vienu bērnu paglabāju. Otra meita bija smagā stāvoklī slimnīcā... Ārsti, klusējot novērsa acis... Nekādu prognožu... Un tad es sapratu, ka zaudēju Ticību. Es gāju un visu laiku domāju: "Kā tad tā? Nu kādēļ? Un kā? Re, taču, vārtās dzērāji... Jaunieši piedzērušies, nevīžīgi... Viņiem nekas... Bet mans, tik brīnišķīgs dēls... Un nav viņa... Nu kā tas var būt? Ja Dievs būtu, tad viņš noteikti kaut ko tādu nepieļautu, jo taču nav vairāk visgaišākā, dārgākā, kas bija manā dzīvē..."
Es nespēju lasīt aizlūgumus ne dēla aiziešanai, ne meitas veselībai. Es ņēmu lūgšanu vārdus līdzi uz slimnīcu, bet nevarēju tiem pat pieskarties... Gribējās kliegt un brēkt aiz sāpēm un bezpalīdzības, kādēļ viss tas ar mums notiek?
Es paņēmu lūgšanu grāmtu rokās un manī radās tāds naids uz šo grāmatu, ka pat pašai kļuva nelabi. Piegāju pie loga un gribēju izmest. Bet... zem loga stāvēja tādas krāsas mašīna, kādā nositās mani bērni, ar valstsnumuru "250"! Tieši tāds numurs bija Mišas mašīnai, kurā viņi nositās. Es atsprāgu no loga, palātā ienāca sanitāre - grīdas mazgāt. Es jautāju, vai viņa nezina, kam tas automobīlis stāv aiz loga? Viņa paskatījās pa logu un pārliecinoši izteica. Tā mašīna Jūsu ārsta".
Es sapratu, ka tā zīme. Zīme no Mišuņas. Lūgšanas es tā arī lasīt nevarēju, bet gāmatu atstāju, neizmetu. Es nevarēju lūgties, bet taču daudzus gadus lūgšanas skanēja manī un caur mani katru dienu. Es - dziedniece un ar lūgšanu palīdzību palīdzēju citiem cilvēkiem tikt pie veselības. Un... pēkšņi... Tukšums... Melns... Skanošs... Negaidīti priekš manis, caur šo tukšumu sāka skanēt dziesma... Es neatcerējos vārdus, tikai nedaudzas frāzes un motīvu, taču gāju un dziedāju to, klusītiņām, un man kļuva vieglāk.
Es dziedāju un dziedāju, domās atkārtojot, kā mantru, vienus un tos pašus vārdus:
" Tu aizlidosi lielā gaisa balonā,
Kurp - nezinu, kādēļ - nezinu.
Tu aizlido, mans dēliņ, aizlido...
Pie Gaismas tuvāk lido tu..."
Tikai pēc 40 dienām, es iedomājos atrast šīs dziesmas vārdus pilnībā, Internetā. Un mani saviļņoja šīs dziesmas vārdi!...
Tas taču mans Mišeņka caur šo dziesmu centās līdz manīm atnest informāciju! Lūk, šīs dziesmas vārdi:
"Misters Kredo - Gaisa balons"
Gaisa balons..Gaisa būtība, kā mana fantāzija,
Viņš lidinās starp debesīm un zemi, kā lidinos es arī..
Traucos viss tēraudā, slīdot pa mākoņiem un dodos nebūtībā,
Gribu sasniegt apziņas dziļumu, bet bailes visu aplauž, kā vienmēr..
Bailes - bagāža lieka. No savas dvēseles tās nometīšu, kā balastu,
Lai solis šis man palīdz pacelties un cerību dod.
Cerību man un tiem, kuri tic, ka pasauli mīlestība glābs..
Tā asinis un mīlestība, kurš deva mums šīs asinis!
Piedziedājums:
Es aizlidoju lielā gaisa balonā,
Kurp - nezinu... Kādēļ - nezinu...
Un aizpeld zem manis jūras un valstis,
Un es lidoju pēc vēja gribas bezkrastu okeānā,
Aizlidoju lielā gaisa balonā,
Kurp - nezinu... Kādēļ - nezinu...
Sapni savu atradīšu tur un pazaudēšu,
Savu loloto sapni.

Gaisa balons - tas brīvības un sapņa iemiesojums,
Mums nepārvērtējama velte bija sūtīta, zemi ieraudzīt no augstuma,
Jā, tu saprati?! Ko tikai tava galva saprast spēj,
Neviens jau vairāk nepaskaidros visu tev, migla slēpj atbildes visas.
..

Caur šo dziesmu Miša man deva zināt, ka viņš tagad brīvs. Nav baiļu, nav sāpju. Viņš deva man zīmes. Kaut kur, 20-jā dienā pēc Mišas aiziešanas, pēc dienas, kurā viņš piedzima (viņš gāja bojā 20 dienas pirms savas 20 gades) no viņa gāja informācija . Šoka stāvoklī, aiz bēdām par dēlu, aiz bailēm par meitu, no neziņas, es ņēmu pildspalvu, burtnīcu un rakstīju, rakstīju...
Caur asarām, dzejas formā, plūda vārdi, kārtojās rindās. No kaut kurienes radās jautājumi un nāca atbildes. Es gandrīz neredzēju, kā un ko rakstu, acis sedza asaras, es pierakstīju to, kas pienāca no dēla, no tās "Aizsega" puses...
Pats galvenais un uzmācīgākais jautājums, kas mani vajāja:
- Tev nav sāpīgi? Kur tu un kā tev, mans dēliņ?
Un tūliņ sekoja atbilde: "Es šeit, mammīt! Nepārdzīvo! Es blakus. Vai tad tu nejūti, kā es tevi apskauju? Man nesāp, un vispār, šeit tik patīkami! Es vienlaicīgi varu apskaut tevi un Ļenu! Lidoju šeit kā raķete! Nav attālumu, nav barjeru!"
Es pierakstīju un pierakstīju, ko man vēstīja mans puisītis. Un dažas atbildes man likās tik neticamas, man šķita, ka tas viss - pilnīgas blēņas, ka tas no bēdām, no tā, ka bezmiegs. Taču pagāja laiks un daudz kas no dēla vēstītā, visneticamākajā veidā piepildījās! Parādījās realitātē.
- Dēliņ! Kā varu tev palīdzēt?
- Mīļā, tev vajag atgriezties! Atgriezies pie cilvēkiem! Tu viņiem nepieciešama! Vajag tavu lūgšanu, Reiki, mierinājuma vārdu.
- Taču... Es vairāk neticu! Nevaru un negribu! Tu dzirdi? Neticu...
- Nu, labi! tad sāc ar mani!
- Ar tevi? Bet kā? Tu gribi Reiki seansu? Bet vai palīdzēs? Es domāju, ka Reiki - tik priekš dzīvajiem... Piedod... Nedomāju, ka varu tev sūtīt Visuma un Mīlestības enerģiju... Tu taču jau aiz svītras...
- Māmulīt! Atceries! Reiki - tā Mīlestība un Spēks! Atceries un saki citiem! Ne tikai priekš dzīviem, bet arī priekš Dvēselēm, aizgājušām aiz "Aizsega" svītras. Mēs dzīvi! Tāpat kā jūs
Šie vārdi uzrakstīti lieliem burtiem pa visu burtnīcas atvērumu. Bet man taču pat galvā neienāca, ka var ar Reiki palīdzēt tiem, kuri aizājuši no mums... Man bija daudz pacientu, kuriem es veicu seansus līdz pat pēdējām dzīves minūtēm (mums taču vēl nav zināmi nemirstības masveida gadījumi, mūžīgai dzīvei uz Zemes, agri vai vēlu, mēs visi pārejam citā pasaulē). Bet aiz "Aizsega" es nekad nemēģināju sūīt Reiki enerģiju. Man vienkārši nekad tas neienāca prātā. Lūk, paiešām, galvenie mūsu Skolotāji - mūsu tuvinieki... Tikai no dēla es uzzināju ka var Reiki enerģiju sūtīt tiem, kuri aizgāja aiz "Aizsega". Un tagad, nu jau 6 gadus, es katrā savā seminārā, stāstu cilvēkiem par tādu unikālu iespēju.
- Atceraties! Reiki - tā Mīlestība un Spēks! Atceraties to vienmēr!
Tieši šī, visuma Mīlestības un Harmonijas enerģija atgrieza mani dzīvē un, galvenais, no jauna mani atgrieza pie ticības. Tas notika ne uzreiz. Es atgriezos pakāpeniski. Bet tagad jau precīzi zinu, ka no ceļa mani nenotrieks neviens un nekas! Es izgāju visskarbāko rūdījumu - caur mīļotā bērna zaudēšanu. Bet cik briemīgi bija spert pirmo soli... Par visu vairāk uz pausaules, man bija bailes sajust savās rokās aukstumu seansa laikā manam Mišeņkam. Prāts spītīgi atkārtoja: "Viņa taču jau nav... Tas nereāli!" Es ļoti baiļojos sajust aukstumu plaukstās, nododot Reiki Mišam, tas bija pāri maniem spēkiem...
Taču! Kad es sāku dot Reiki seansus Mišeņkam, manās rokās radās tāds neticams karstums! Es sapratu, cik tas brīnišķīgi - būt iespējai dot Reiki seansus tieši DVĒSELEI Apejot visus ķemeņus, blīvos un smalkos. Dot Mīlestību un harmoniju tieši Dvēselei! Tas neticami un tas tik lieliski!
Mēs bieži traucamies pa dzīvi, aizmirstot, vai atliekot uz "pēc tam" mīlestības un pateicības vārdus saviem tuviniekiem. Mums šķiet, ka dzīve gara un mēs paspēsim to pateikt kaut kad pēc tam, piemēram, rīt. Bet mēdz būt, gadās dažreiz, ka tas "RĪT" nekad nepienāk kādam no mums. Un pēc tam mēs nožēlojam, nepapējām, nepateicām līdz galam, nemīlējām pilnībā, neuzslavējām, nesamīļojām...Tādēļ es jūs ļoti lūdzu! Sakiet saviem tuviniekiem biežāk, ka jūs mīlat viņus! Sakiet cik viņi Jums dārgi, cik svarīgi priekš Jums! Savlaicīgi piedodiet, un lūdzet piedošanu! Tas - ne peļami, ne kauns, tā nav vājuma izpausme. Tā - Dižena Dzīves Patiesība. Bet dzīve, īstenībā, - mirklis! Neatlieciet uz vēlāku! Tieši tagad - piezvaniet saviem tuvajiem, mīļajiem un sakiet: "ES MĪLU TEVI! TU MAN ESI ĻOTI DĀRGS(a)".
Es pastāstīju savai mammai par Reiki seansu priekš Mišas. Viņa daudzus gadus nodarbojās ar garīgām praksēm, lasīja vēlējumus, strādāja ar violeto liesmu.Taču sāpes par mīļotā mazdēla zaudējumu apslāpēja visu. Tādā brīdī mēs ar prātu saprotam, atceramies, ka dzirdējām un lasījām daudzreiz par to, ka Dvēsele mūžīga, ka nomirst tikai blīvais ķermenis, bet, kad zaudē vismīļāko un visdārgāko cilvēku, sirds sāpēs plīst pušu un visi argumenti pazūd. Gribas pierādījumu. Un mamma, pēc mūsu telefonsarunas, sēdot mājās, savā virtuvē vērsās pie Mišas.
- Mišeņka, mīļais, ja tiešām Dvēsele pēc nāves paliek, dzīvo, dod man kaut kādu nebūt zīmi!
Un pēkšņi, jaunais ledusskapis virtuvē, sadrebēja, salēcās ar troksni, un tanī pat laikā, istabā ieslēdzās mūzikas centrs un sāka skanēt mūzika! Pa visu māju skanēja dziesma, kurā mazs puisītis dzied priekš savas vecmāmiņas, kā viņš pēc viņas skumst. Mūzikas centru vecmāmiņai uzdāvināja Miša viņas Dzimšanas Dienā. Bet disks, kas pats ieslēdzās, bija mammas atvests no Vācijas. Mani vecāki emigrēja uz Vāciju, nodzīvoja tur vairākus gadus, taču neilgi pirms Mišuņina aiziešanas, atgriezās atpakaļ Krievijā, kā jūtot, ka viņiem nepieciešams šurp atbraukt... Tas bija disks, kuru mamma nopirka, dzīvojot Vācijā.
Reiz, ejot kopā ar vectēvu pa veikalu, mamma izdzirdēja, kā mazs puisītis dzied dziesmu savai vecmāmiņai par to, ka viņš ļoti skumst, ka tik sen viņi neredzējās, ka viņš ļoti skumst pēc savas mīļās vecmāmiņas. Mamma teica vectēvam: "Oi, it kā man Mišeņka dzied!"

Turpinājums nākošreiz.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 2(20) 2015. Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr. 29613296. Par iespējām pasūtīt Žurnāla speciālizdevumu "Runā piektā dimensija"/"Говорит пятое измерение" var uzzināt: http://spekavots.ucoz.ru/news/uzmanibu_specials_zurnala_izlaidums/2015-04-13-1428
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/09.05.2015. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 09.05.2015.

Skatījumu skaits: 450 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: