Galvenie » 2020 » Aprīlis » 12 » (1) Pirmā kosmonauta cita misija
21:47
(1) Pirmā kosmonauta cita misija

(1) Pirmā kosmonauta cita misija
(lidojums dažādās pasaulēs)

JURIJS GAGARINS
caur Sergeju Kanaševski
2019. gada aprīlis
Avots: Žurnāls "Plaņeta Angelov" Nr 3(6) 2019., latviskoja, intuitīvi Eslauma 10.03.2020.

1961. gada jūlijā Gagarins ieradās Anglijā... un tikās ar valsts vadību: premjerministru Haroldu Makmillanu (Гарольдом Макмилланом)  un karalieni Elizabeti II (Елизаветой II).
Karaliene, par spīti etiķetei, nofotogrāfējās ar kosmonautu, motivējot ar to, ka viņš ne parasts zemes cilvēks, bet debesu un tādēļ etiķetes pārkāpuma nav. 
(No Vikipēdijas)
Jā, draugi, mana pāreja bija ieplānota tieši tā, kā tas arī notika. Debesīs - brīnišķīgā, atklātā telpā, ko es tik ļoti mīlēju. Mums pretim negaidīti "iznira" cita lidmašīna. Divas spēcīgas pretimnākošas straumes izveidoja virpuļvārpstu, kas mūsu lidmašīnu novirzīja smailē (в пике ?), stāvus lejup. Katapultēties mēs nevarējām. Mūsu ķermeņi devās uz zemi. Mūsu dvēseles sāka tiekties augšup, augstākā pasaulē. Lidmašīnu tikšanās momentā bija izveidotas divas straumes, viena - blīvmatriāla, otra - smalkmateriāla. Pirmā straume meta lidmašīnu lejup. Otra straume palīdzēja noformēt īpašu portālu Pārejai. Caur to mēs veiksmīgi 
izgājām kopā ar manu biedru - Vladimiru Serjoginu (Владимиром Серёгиным). Interesanti, ka mēs savus ķermeņus atstājām līdz tam, kad mūsu lidmašīna nokrita uz zemes. Tas ir, sākām pāreju līdz, tā saucamajam, nāves momentam. Mūsu fiziskie ķermeņi vēl turpināja eksistēt, bet... mūsu tur vairāk nebija. Var teikt tā: mūs burtiski "izvilka" no fiziskiem ķermeņiem. Pie tam, laiks priekš mums izstiepās. Zemes pasaulē pazibēja sekundes. bet priekš mums pagāja minūtes. Es atceros, ka ieraudzīju mūsu lidmašnu lēnām virzošos uz zemi un pat nodomāju, ka paspēju katapultēties. Bet pēc tam skaidri apzinājos: es to nedarīju! Es kādu laiku atrados it kā zemes debesīs, ārpus lidmašīnas. Un virs manis nebija izpletņa. Interesanti, ko es jutu? Vai bija bailes? Jā, baiļu sajūta parādījās. Bet, lūk, kas brīnišķīgi: bailes eksistēja neilgi. Es notikušo uztvēru kā ārštata situāciju (Jurija smaids). Bet Gagarins ilgi mācījās rīkoties  ārštata situācijas apstākļos. Un tādās situācijās vienmēr galvenais bija: NEPANIKOT UN MEKLĒT RISINĀJUMU. Galvenais, sapratu: esmu dzīvs, eksistēju, tātad, varu kaut ko uzsākt, darboties. Un tiklīdz to apzinājos, tiklīdz domas par kaut kādu rīcību pazibēja manā apziņā, es skaidri izdzirdēju patīkamu vīrieša balsi, kurš gluži kā atdzīvojās manī. "Tagad sāksim citu lidojumu. Citā dzīvē"...
Un šeit es pārtraukšu savu stāstu, lai atgrieztos uz brīdi savā pagājušajā zemes dzīvē. 1967. gada 27. uz 28. aprīli naktī, es redzēju neparastu sapni. Es it kā izšķiros ar savu Vaļu, ar meitām un saku viņām: "Ļoti skumšu bez jums. Man tik ļoti pietrūks jūsu!" Apskauju viņas, manās acīs parādās asaras. Bet Vaļečka saka: "Bet tas taču viss uz laiku! Mēs visi tur nonāksim.Tu tikai gaidi!" Bet tālāk, es apgriežos un redzu savā priekšā lifta durvis. Tikai neparasta lifta. Tās durvis līdzīgas divām rozā sfērām, savstarpēji saskarošamies. Mani sāka pievilkt pie lifta. Es domāju, ka nu sfēras pašķirsies uz malām vai atvērsies, palaidīs mani liftā. Tomēr... Tās palika uz vietas. Bet es pievilkos nelielai atverei starp tām. Un sapratu, ka nekāda lifta nav, bet ir trešā sfēra - violeta. Es eju viņā. Un atrodos telpā, kas man atgādina mūsu mācību centrifūgu, kur mēs griezāmies, kad gatavojāmies lidojumiem. Šī, protams, nebija centrifūga. Vienārši  bija līdzīga. Centrifūga  lēnām, ļoti plūstoši griezās pa apli, kā pulksteņrādītāja šautriņa. Kādu brīdi es sāku slikti redzēt. It kā strauji zaudēju redzamību. Tad tā atjaunojās un es konstatēju, ka pa to apli, pa kuru iet centrifūga "pulksteņa rādītājs", stāv cilvēki. es sākumā redzēju tikai cilvēku figūras. Viņi visi bija vienādi. Bet pēc tam konstatēju, ka katram cilvēkam ir - mana seja. Es it kā pavairojos un aplī izkārtojās vairāki Juriji Gagarini))). Šo sapni kādu laiku atcerējos, bet pēc tam, protams, to aizmirsu, kā vairākums sapņu aizmirstas.  
Bet tagad šo sapni atcerējos ne vienkārši. Atrodoties telpā virs zemes, plivinoties debesīs bez izpletņa, es to skaidri atcerējos. Un ne nejauši. Sajutu liftu, ieraudzīju divas rozā sfēras... un... tūliņ pieņēmu lēmumu doties turp. Tādā ārštata situācijā, tas bija vienīgais pareizais lēmums. Mani sāka pievilkt pie šīm sfērām. Un sāka atkārtoties notikumi, kādi gadījās sapnī. Jau vēlāk, dzīvojot piektās dimensijas pasaulē, es par to atcerējos un sapratu, ka toreiz 1967. gada aprīlī ar mani veica ģenerālo mēģinājumu manai Pāriešanai augstākajā pasaulē, sagatavoja sagaidāmajiem notikumiem. Aiz sfērām es ieraudzīju arī "centrifūgu" un vairākus Jurijus Gagarinus. Vēlāk uzzināju, ka tie bija mani ķermeņi, kurus jūs tagad sauciet polipasaules (полимирными). Es savienojos ar šiem ķermeņiem, bet pēc tam sāku vienkārši izpildīt Pārejas Dienesta darbinieku instrukcijas. Viņi man paskaidroja, ka es "pārsēdos no viena kuģa citā", pārgāju citā pasaulē un turpinu dzīvot tur. Nu, teiksim tā, es nojautu šo dzīvi. Dvēselē zināju, ka augstākā pasaule, ātrāk vai vēlāk, pasauks mani. Neskatoties uz dialektisko materiālismu un padomju ateismu, daudzi padomju cilvēki turpināja ticēt Dievam un dvēseles nemirstībai. Un es nekļuvu izņēmums
Izpildīt instrukcijas man bija pierasts. Es izpildīju savu jauno vadītāju komandas, soli pa solim iemantojot jaunu, skaistu un lielāku ķermeni. Lielāku, protams, ne tikai augumā, bet arī vibrāciju raksturojumos. Kaut arī pret jaunu, garāku augumu, nekādu pretenziju nebija. Pagājušajā zemes dzīvē manam nelielajam augumam dažreiz radās sarežģījumi, taču tas kļuva par iemeslu manam galvenajam uzlidojumam manā dzīvē. Un, tātad, es iemantoju manu jauno ķermeni, ko sāku mācīties vadīt, kā kādreiz mācījos vadīt lidmašīnu. Bet vadīt jauno ķermeni, iesākumā pat izrādījās sarežģītāk kā lidmašīnu. Tādēļ, ka bija jāmācās kustināt rokas, kājas, galvu... ar domu palīdzību! Un es, protams, apguvu arī šo prasmi. Visu šo laiku Vladimira, izpildījuša Pāreju kopā ar mani, blakus nebija. Kā es uzzināju vēlāk, viņš pārgāja pēc nedaudz cita scenārija. Taču mēs ar viņu izgājām caur vienu portālu... un bijām augšupcelti vienā pasaulē. Kas šī par pasauli, pastāstīšu nedaudz vēlāk. Bet pagaidām - klausaties, kas notika tālāk. Kad iejutos jaunajā ķermenī, varēju atstāt "medicinisko laboratoruju", kurā atrados. Kādēļ saku "mediciniskā laboratorija"? Vispirms, apkārt viss bija balts, kā pirmais sniegs apkārt žogam. Otrkārt, es redzēju kaut ko, kas man atgādināja medicinisko iekārtu. Treškārt, sajutu, it kā atrodos slimnīcas nodaļā, slimnīcā, bet... es nepavisam ne slims, tieši otrādi, ļoti vesels! Un sapratu, ka mani izmeklē. Sajūtas tādas, it kā izeju kārtējo medicinisko komisiju. Tāda "komsija" turpinājās stundas divas ne mazāk. Tad man paziņoja: "Pirmais kosmonaits, lidojumam jaunajā ķermenī, gatavs. Vari iziet!"))) Atkal patīkama vīrieša balss manā galvā. Sapratu, ka runā ar labsirdīgu humoru. Sajutu, ka tur, kurp dodos, ir ļoti labvēlīgi pret
mani. Manu acu priekšā radās... ne durvis, nē. Parādījās... aleja no augiem. Un šie augi bija... mani mīļotie kaktusi! Tikai ļoti lieli un neparastas formas. Kamēr es gāju, tie it kā teica: "Drošāk Jura! Nebaidies nekā". No kaktusiem plūda enerģijas plūsmas, ko es labi sajutu. Tās man deva spēku, mundrumu un pārliecību, ka es eju turp, kur vajag. Un... ka viss ir pareizi. Tieši šīs NOTIKUŠĀ  PAREIZUMA sajūtas manī iedvesa mieru. Satraukums mazinājās. Es paskatījos lejup, zem kājām. Tās bija basas. Es gāju pa grīdu, atgādinošu dažādkrāsu mozaiku. Tas bija gluži kā paklāja celiņš. Kājas sajuta vieglu vēsumu, bet absolūt nebija jūtams smagums uz ceļgaliem un pēdām. Bija ļoti viegli iet. Vispār, dominēja komforta sajūta un priešnojautas, kaut kā neparasta, burvīga. Kaktusu aleja pakāpeniski nomainījās ar aleju, radītu no varavīkšņotām sfērām. Sfēru diametrs bija apmēram četri metri. No sfērām arī virzījās enerģju plūsmas un es sajutu kā mana ķermeņa muskuļi piepildās ar spēku. Pēkšņi viena sfēra izripoja uz ceļa, pa kuru es gāju. Tieši sfēras iešienē uz malām aizslīdēja durvju puses, uzaicinot mani ieiet. Bet virs durvīm pēkšņi iemirdzējās gaišzilā krāsā uzraksts: "GARDEROBE". Es sapratu, laiks piemērīt jaunu apģērbu))). Sfērā-garderobē man piedāvāja izvēli.
Manu acu priešā, tieši no gaisa, radās uzvalki un kāds jautāja: "Patīk? Izvēlies!" Es izvēlējos vieglu, oranžigaisšzilu kombinzonu. Kas interesanti, man nenācās to uzģērbt uz sava jaunā ķermeņa. Tiklīdz es izlēmu, ka tieši tas greznos manu jauno figūru, kombinzons tūliņ apņēma manu ķermeni un pieņēma nepieciešamo formu. Sfēra-garderobe izzuda, bet es turpināju ceļu pa sfēru aleju, sajutu, ka drīz atnākšu tur, citā pasaulē, kas mani gaidīja. 
Īpaši jāsaka par gaisu. Gaiss... Es to elpoju ar pilnu krūti.. Tas bija neparasts. Teikt, ka manas jaunās pasaules gaiss tīrs un svaigs - nozīmē neteikt neko. Paziņot, ka tas piesātināts ar brīnšķīgu zāļu, augu aromātu - nepaziņot neko. Gaisā es sajutu svaigumu, kāds ir pēc vētras, un garša... Garša, kādu var salīdzināt ar vēsa, minerālūdeņa, ar burbulīšiem, garšu. Es tieši tā, ar mēli sajutu šos burbulīšus, kas man mutē it kā plīsa un radīja garšas sajūtas. Bet vēl... Lūk - saldējuma vafeļu krūzītē garša, un, lūk - apelsīna daļiņas garša, vai pēšņi gāzētu ūdeni izdzēru... Kopā ar gaisa garšu pie manis sāka pienākt attēli no pasaules, kurp devos. Pasaule, patiešām, bija brīnišķīga, patīkama pēc gaumes. Ļoti laipna. Kas interesanti, ka es sajutu to vienlaicīgi samērā NELIELU un tanī pat laikā, BEZGALĪGU. Sapratu, ka es varāk uz Zemeslodes nedzīvoju. Pasaule, kurp es devos, nebija planēta tādā izpratnē, pie kādas es pieradu. Un, tanī pat laikā, apzinājos, ka tā kaut kādas Lielas Zemes daļa - Zemes, sastāvošas no daudzām dažādām pasaulēm - tām pasaulēm, kuras visas reālas, kā reāla tā pasaule, kuru es nesen atstāju. Ar iekšējo redzi es ieraudzīju cilvēkus - liela auguma, brašus, skaistām sejām un ļoti labsirdīgām acīm. Un vēl es pamanīju daudz lidaparātu debesīs un uz zemes. Un mana sirds ietrīcējās par to, ka varēšu tos apgūt, lidot ar tiem. Un vēl es pēkšņi ieraudzīju būtnes, kuras cilvēkiem vispār nebija līdzīgas... Un tūliņ ieinteresējos: kas viņi? Vai tiešām viesi no citām planētām?! 
Pēkšņi manas kājas pašas no sevis palēnināja soļus. Ceļš starp sfērām sāka sašaurināties, pārvērsties... meža taciņā. Es cerēju redzēt lielu pilsētu, brīnumainus augus, burvīgos lidaparātus debesīs. Bet pēkšņi izrādījos esam mežā! Mežs priekš manis bija vispierastākais. Tāds kā mūsu Smoļenskas apgabalā. Vēl nedaudz soļi, lūk, noriņa - noriņa skaistu bērziņu ieskauta. Noriņas vidū es ieraudzīju... cilvēku. Viņš stāvēja pret mani ar muguru. Mana sirds uztraukumā ietrīcējās. Kaut kas ļoti tuvs, ļoti radniecīgs saistīja mani pie cilvēka. Es viņa seju neredzēju, bet zināju: obligāti zinu viņu! Un tanī momentā manā apziņā dzima atmiņu attēls no dzīves, manis jau nodzīvotās. Es atcerējos Trīsvienības Sergijeva Lavru...
Jā... Tad, kad man izpildījās 30 gadi, mēs apmēklējām Lavru kopā ar sievu un  manu biedru. Tur es pirmo reizi izjutu tādas jūtas, ko var nosaukt par reliģiskām jūtām. Es sajutu Dieva eksistēšanu un sajutu viņa Mīlestību. Jūs saprotiet: es biju padomju cilvēks un manas misijas izpildīšana nebija iespējama  bez dalības Padomju Savienības komunistiskās partijas darbībā. Pie tam, es iestājos ne tikai tādēļ, ka bez tā mani nepielaistu pie lidojuma kā kosmonautu. Es iestājos, jo svēti ticēju komunisma ideāliem, brīnišķīgas nākotnes realitātei. Un tur man palīdzēja mana dvēsele, atnākusi zemes pasaulē no augstākās pasaules. Es vienmēr ZINĀJU par dzīves harmoniju, par brīnumu eksistēšanu, par Visuma Labsirdību. Tā, Visuma labsirdība, dzīvoja vienmēr Jurijā Gagarinā kā kosmiskā cilvēkā. Un palīdzēja man vienmēr saskarsmē ar cilvēiem. Jā, un arī kopumā - ļoti palīdzēja man dzīvē! Droši vien, mana labsirdība modināja labsirdību cilvēkos ar kuriem es tikos. Zinu: tieši labsirdībai pateicoties, mani tad neatskaitīja no lidotāju skolas, kad es sava nelielā auguma dēļ neredzēju zemes līmeni un izpildīju nosēšanos uz zemes kļūdaini.
Lavrā es noskūpstīju Sergija pīšļus un sajutu... Dievišķu svētlaimi. Neizsakāmas jūtas, kas priekš manis aizēnoja pat jūtas, ko izjutu pirmā lidojuma laikā lidmašīnā. Svētlaime atnāca un aizgāja. Kādu brīdi pat šaubījos, vai tā bija. Varbūt man tas tikai šķita? Taču... Dievišķā Svētlaime dzima manas personības dziļumā un pēc tam ne reizi vien atgādināja par savu eksistēšanu. Palīdzēja grūtos dzīves brīžos.
Bet Lavrā es redzēju vēl Kristus Glābšanas Templi un man ļoti gribējās to apmeklēt. Es par to jautāju mācītājam. Kur atrodas šis templis, šis brīnums. Un, kad uzzināju, ka tas vairāk neeksistē, sākumā izbrīnējos, bet pēc tam - pat satraucos. Man bija tāda sajūta, ka tas it kā reāli ir, ka tas eksistē. Un nekādi nevarēja izzust. Protams, es tad nezināju, ka vienā no maniem iepriekšējiem iemiesojumiem es biju krievu armijas oficieris, viens no tuvu stāvošiem caram Alesandram I. Es izgāju visu Tēvijas karu 1812. gadā un piedalījos aizrobežas kompānijās, kopā ar krievu vienībām, noslēdzot uzvaras gājienu uz Parīzi. Un es biju to skaitā, kuri pēc kara ietekmēja Aleksandra lēmumu radīt templi par godu uzvarai karā. 1817.gadā es atrados Zvirbuļu kalnos, piedalījos tempļa pamatu ielikšanā. Tādēļ, nepavisam ne nejauši, man sirds noreaģēja, kad es ieraudzīju tempļa maketu. Tēliņ tur radās ideja to atjaunot. Un, kā jūs zinat, pēc tam es īstenoju varonīgu rīcību, kas tiešām bija ne mazāk varonīga kā mans lidojums kosmosā (Jurija Gagarina smaids)... VĻKJS CK (komjauniešu) plēnumā es uzstājos ar runu par jaunatnes patriotisko audzināšanu un piedāvāju atjaunot Kristus Glābēja Templi un triumfālo arku - kā Krievijas militārās slavas pieminekļus. Pat Kristus vārdu izrunāt no komunistiskās tribīnes - tas, ticiet, dārgi maksāja. Jā... Tanī laikā, protams, templis nevarēja būt atjaunots. Taču, galvenais - tempļa atjaunošanas ideja bija pasniegta sabiedrības apziņai. Un tā realizējās vēlāk, kad tas ļuva iespējams. Tagad Kristus Glābēja Katedrāle ir savā vietā. Un mana cilvēka sirds - DAŽĀDU PASAUĻU CILVĒKA SIRDS - priecājas par to, ka arī es esmu šī nozīmīgā notikuma, svarīga svētuma centra atjaunošanas, piederīgais. Tādēļ ka
Kristus Glābēja Katedrāle Maskavā tagad izpilda svarīgas gaismas funkcijas. Tanī skaitā, tā harmonizē laiku sakarus, nodod no varonīgās pagātnes, priekš Krievijas svētuma un tīrības, enerģijas, bet no nākotnes pieņem Pasaules un Viskopīgas Mīlestības enerģijas. Templis bija vajadzīgs ne tika Maskavai, bet arī visai Krievijai, kā svarīgs harmonizējošs energocentrs. Un tādēļ tas atdzima kā putns Fēnikss. Un dzīvo svētās Dievišķās Mīlestības ugunīgās plūsmās.

Turpinājums sekos...

--------------------------
Žurnāls "ПЛАНЕТА АНГЕЛОВ" № 3(06) 2019. Žurnāla El.adrese: planeta.angelof@gmail.com , Internet-veikala adrese: https://www.angels-planet.com , žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr. 29613296.
Informācija ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /12.04.2020.
nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /12.04.2020.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /12.04.2020.
=====
Latviskotā informācija sagatavota viskopīgai pieredzei latviešu valodā 12.04.2020.  


   
      
         
  
 
   

 

 

 

Skatījumu skaits: 148 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: