Galvenie » 2016 » Decembris » 10 » Besšatira dzīvās zvaigznes
22:16
Besšatira dzīvās zvaigznes

Besšatira dzīvās zvaigznes,
vai kā es kļuvu zvaigzens puisēns

Vladimirs Kostins, Krievija
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 2(27) 2016, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 20.11.2016.

Kopā ar darba grupu, Lemūriešu Kristālu aktivizācijas laikā, negaidīti uzpeldāja vārds "Besšatir": nepieciešams izpildīt gaismas darbu Besšatirā. Man zināms šis nosaukums, bet ziņu par Besšatiru bija maz. Es zināju, ka tas - apbedījumi, atrodas ziemeļos no Almatas. Šinī vietā jau vadīja planetāro meditāciju gaismas darbinieku grupa no Almatas. Nu un, par cik, mūsu grupā, Kristāla Monotron, ietilpa 6 cilvēki no Almati, tad bija saprotams: mums piedāvā vadīt kārtējo darbu Besšatirā.
Mani kolēģi mani savienoja ar Tamāru Štiller, kura jau vadīja planetāro akciju uz Besšatiras, tādēļ varēja mani ievest lietas būtībā. Un tiklīdz es noskaņojos uz domu sakaru ar Tamāru, manā priekšā parādījās Besšatiras Gars. Viņš parādījās kareivja saka, sēdoša uz zirga, veidā. No šī redzējuma es sapratu, ka Besšatiras Gars dod piekrišanu manai dalībai darbā. Taču, pirms ķerties pie gaismas darba, es Internetā atradu dažas vēsturiskas liecības. Besšatir tulkojumā no kazaku valodas nozīmē "piecas teltis" ["пять шатров"], bet precīzāk - "pieci pakalni" ["пять холмов"]. Pagājušās simtgades piecdesmitajos gados arheologi atrada Kapčagaiskas ūdenskrātuves krastos saksku karavīru [сакских воинов] apbedījumus, sastāvošus no pieciem lieliem pakalniem un vairākiem sīkiem. Vislielākajā Cara kurgānā izvietojās sakskijas caru kapi, pieticīgākos - ievērojamu cīnītāju apbedījumi. Apbedījumi datēti III - I gadsimts līdz mūsu ērai. Tas ir, tiem vairāk kā divi tūkstoši gadu.
Apbedījumi izskatās kā telpa no tjanšanas egļu baļķiem, saliktiem pēc krievu mājas tipa un no augšas apbērti ar zemi un akmeņiem. Ieiet apbedījumos var caur slepenām apakšzemes ieejām.
Priekš mūsdienīgas tehnokrātiskas domāšanas - tie vienkārši sakskiešu caru un ievērojamu cīnītāju apbedījumi. Un nekas vairāk. Bet, īstenībā, tā ir dziļas sakrālas nozīmes vieta. Kad Tamāra izgāja sakaros ar Besšatiras Garu, viņš pastāstīja, ka šeit atrodas izejas portāls uz citām pasaulēm, savienojošs ceturtās dimensijas augšējos līmeņus ar piektās dimensijas sākumlīmeņiem. Caur Portālu pāreju augstākajās pasaulēs īstenoja cari, priesteri, ievērojami cīnītāji... Tagad Cariskā kurgāna pamatā atrodas kristāls romba veidā. Tas bloķē portālu, slēdzot ceļu uz augstākām pasaulēm. Pienāca laiks portālu atjaunot, aktivizēt un pārprogrammēt kristālu, ievadot viņā jaunus kodus. Zem kurgāna bija atrasta arī membrāna, kas saistīja šo kristālu ar Lemūriešu un Programmējošo Kristālu tīklu.
Pēc vadītā gaismas darba uz Besšatira, Tamāra nosūtīja informāciju Svetlanai Dračovai. Drīz Plejādu pārstāvji deva izvērstu informāciju par Besšatiru un rekomendēja vadīt planetāro meditāciju. Vēstījumā caur Svetlanu Dračovu ziņoja, ka tur atrodas ne tikai sakaru Portāls starp Zemes dimensijā, bet arī Galaktiskais sakaru punkts starp dažādām Galaktikas Piena Ceļš civilizācijām. Šis komplekss ļauj pieņemt viesus no galaktikas dažādām dimensijām un sazināties ar Zemes dimensiju dažādiem pārstāvjiem. Šeit īstenojas arī augšupejošo un lejupejošo plūsmu savienošanās, saistošu trešo dimensiju ar piekto un piekto - ar trešo. Pēc būtības, šeit bija reāls portāls "4-5-4", bet precīzāk - "3-4-5-4-3". Tieši tas, ar ko mēs tagad nodarbojamies matērijas polipasaules attīstības procesā. Bez tam, šeit notiek telpas-laika kontinuuma izlīdzināšana.
Kopumā, kā izriet no vēstījuma, uz Besšatira darbojās daudzdimensionāls un daudzfunkcionāls sakaru komplekss - kā ar citām Zemes dimensijām, tā arī Galaktikas civilizācijām. Un mums stāvēja priekš vadīt jaunu darbu Besšatirā, Augšupcelšanas Hierarha Serapi Beja (Serapisa Beja/Сераписа Бея) kuriētiem. Kad es izgāju sakaros ar Besšatiras Garu, Viņš kā pirmo parādīja divtūkstošus gadu senu vidusāzijas stepju telpu. No vēstures mēs zinām, ka tanī laikā Vidusāzijas, Kazahstanas, Pievolgas teritorijās un piemelnāsjūras stepēs dzīvoja dažādas arijiešu ciltis ar sakovu, sarmatovu, roksolanovu, alanovu un citu kopīgu nosaukumu, kurus eiropiešu vēsturnieki pieskaitīja pie skifiem. Šīs ciltis radīja uz mazapdzīvotas teritorijas valstiskus veidojumus, kas mūsu vēsturē figurē ar nosaukumu Lielā Sarmatija. Sakovu kareivju ciltis bija galvenais šo impēriju saturošais materiāls. Viņi spēja aizstāvēt savu telpu arī no Persiešu impērijas pretenzijām un Maķedonijas Aleksandra uzbrukuma. Lai arī šī valsts vēlāk sabruka, izpildot savu vēsturisko misiju un nododot apvienošanas stafeti citām arijiešu ciltīm, neuzvaramības gars palika šinī telpā.
Persijas cari vairākkārt centās pakļaut savai ietekmei vidusāzijas un pievolgas tautas, taču katrreiz saņēma pienācīgu pretsparu. Viņi nevarēja saprast sakovu spēku un tad vērsās pie viņiem ar tiešu jautājumu: kur jūsu spēks? Uz ko sakskiešu cari atbildēja: jūs nezinat mūsu apbedījumu spēku. Tādā veidā, apbedījumi priekš sakoviem bija kā garīgā spēka avots, tā arī kultūras un reliģijas vieta, daudzdimensionāls planetāro un galaktisko sakaru centrs.
Un, kad es gribēju uzzināt, kā strādā sakskiešu kapulauks, atkal manā priekšā atklājās to laiku telpa. Tā bija tīra, viegla un varēja elpot ar pilnu kūti. Raisīja neizsakāmas brīvības un lidojuma jūtas. Sakoviešu azpiņā debesu pievilkšana bija stiprāka par zemes. Var teikt, ka tie bija debesu cīnītāji nolaidušies uz zemes. Viņi bija apveltīti dziļām kosmiskām zināšanām un izkārtoja planetāros notikumus tūkstošiem gadu uz priekšu.
Bet kad manā priekšā salīdzināja tā laika telpu un tagadējo, tad tagadējais telpas-laika kontinuums daudz blīvāks un piezemētāks. Tagadējo laiku cilvēkus pievelk zemes ārkārtējas intereses: nauda, manta, personīgums, labiekārtota sadzīve, pārvietošanās līdzekļi un pārējais, kas cilvēku burtiski spiež zemē, materiālās interesēs.
Visa tā tanīs laikos nebija. Un tas atbrīvoja garu no zemes piesaistēm un atvēra debesu apskāvienus. Sakoviešiem bija labi attīstīti smalkie ķermeņi, smalkā redzēšana. Bet priekš mūsu materializētās apziņas Besšatiras kapulaukā redzami tikai apbedījumi un vairāk nekas. Tanī laikā sakieši uz šiem kapulaukiem uzcēla smalkas gaismas konstrukcijas, kas radīja sakaru portālus - kā ar citām Zemes dimensijām, tā arī ar citām mūsu Galaktikas civilizācijām. Caur apbedījumu vietām viņi uzturēja sakarus ar visām Debesu dzimtām, saņēma nepieciešamās zināšanas, vadību, pieņēma viesus no citām pasaulēm. Viņi bija apveltīti ar sfērisku apziņu, redzēja un izveidoja savu nākotni. Tas ir, dzīvoja dzīvi, kāda mums tagad šķiet tāla fantastika.
Bet šī sakovu dzīves izpratne nedeva visa pilnīgu attēlu/ieskatu, gribējās zināt, ko mums parādīs Besšatira Gars meditācijas laikā. Uz meditāciju es uzaicināju arī Tamāru Štiller, par cik viņai jau darbojās pastāvīgs sakaru kanāls ar Besšatiru.
Mēs noskaņojāmies, bet pēc tam, priekš ieiešanas sakaros ar Besšatiras Garu, es izlasīju vēstījumu no Plejādu pārstāvjiem, nodotu caur Svetlanu Dračovu, un pēc kāda brīža Besšatirs atdzīvojās. No Zemes dzīlēm iznāca spēcīgs stars, kura smaile aizgāja Zemes centrā, bet augšā atvērās vēdeklis Galaktikas plašumos. Augšā mēs ieraudzījām Luksoru, taču ne zemes, bet Debesu un aiz tās, augstākās dimensijās - vēl vienu Augšupcelšanas Templi. Serapi Bei (Serapis Bei) vadīja mūsu darbu.
Un pēc tam, kad mēs saņēmām nepieciešamās enerģijas Debesu Luksorā, mūsu priekšā atvērās galaktiskie plašumi. Skaidri sajutām, ka mēs izgājām aiz "Aizsega" un izrādījās, ka esam citas dimensijas galaktiskajā telpā. Mums apkārt, ne zemes lieliskumā mirdzēja zvaigznes. Mūs pievilka Plejādu zvaigznājs, un vienā mirklī mēs jau atradāmies uz vienas no planētām. Tur mūs sagaidīja daudz gaismas būtību. Tanī skaitā - Gaismas Būtne no Plejādes vārdā JŠ-Š-S-SA (JEŠUA) [kr.val. EШ-Ш-С-СА (ЕШУА)] - čūsku dzimtas karaliska pārstāve. Ar princesi JEŠUA mēs iepazināmies Lemūriešu Kristālu aktivācijas laikā. Mums tūliņ izveidojās uzticības un pat radniecīgas attiecības. Princese parādījās divās ipostasēs: čūskas veidā un sievietes veidā, kura man tūliņ izraisīja asociācijas ar Vasilisu Premudru no krievu pasakām. Viņā bija skaistums, graciozitāte, daiļums un bezgalīga gudrība. Neizsakāma laime strādāt ar viņu.
Saziņas laikā ar Ješua, es tūliņ izdzirdēju Viņas balsi - pie tam tik skaidri, it kā runātu ar viņu pa mobīlo tālruni. Mana apziņa atbrīvojās no zemes "aizsega" un es sajutut dzīvu saistību ar visām Galaktiskās sistēmas zvaigznēm. Un šī saistība bija tik tuva, dzīva, ka es bez grūtībām varēju sazināties ar jebkuru zvaigzni, vai ar jebkuru būtni Galaktikā. Pie tam - tikpat vienkārši, kā vienkārši sazinos pa mobīlo telefonu uz Zemes ar saviem paziņām. Bet priekš galaktiskās sazināšanās nevajag mobīlo telefonu, tāda sarunu iekārta atrodas katra cilvēka sakrālā sirdī maza kristāla veidā. Vajag tikai to aktivizēt. Un Ješua, dāvanas veidā, iededza katra mūsu grupas dalībnieka sirdī tādu kristāliņu. Tas mums atļaus atklāt spējas sazināties ar visām dzīvām būtnēm pa visu Galaktiku...
Pēc tam no Plejādēm mēs nolaidāmies uz Zemes, uz Besšatiras Cara kurgāna. Tūliņ bija sajūtamas četrdimensiju blīvās un smagās enerģijas. Taču mūsu smalkie ķermeņi jau uzņēma augstāko dimensiju enerģijas. Tie sāka mirdzēt, dzirksteļot un ap mums izveidojās sfēra no daudz tīrākām un vieglākām enerģijām. Sfēra sāka palielināties un izveidoja noteiktu telpu uz Besšatiras. Bija sajūtams, ka caur mūsu ķermeņiem uz sfēru pāriet Augšupcelšanas Ugunis, piepildot telpu ar mirdzumu un dzirkstelēm. Gaismas šļaksti sevī nesa dzīvo uguni, tās dzirkstelītes, skarot kokus, zāli, ūdeni, zemi sāka tos visus apgarot... Dzirkstelītes, burtiskā veidā, iedvesa jaunu dzievišķu dzīvību dabā mūsu pasaules dzīvās būtībās. Caur mums plūda telpas-laika kontinuuma izmaiņu process.
Mēs sapratām, ka mēs īstenojām pāreju "4-5-4". Izejot no mūsu fiziskās pasaules uz galaktiskajiem plašumiem, mēs piepildījāmies ar Augšupcelšanas Ugunīm un izmainītā kvalitātē atgriezāmies uz zemes, pārveidojot apkārtējo telpu ar jaunām enerģijām un programmām.
Bet meditācijas apspriešanas laikā Asja Altinbekova ieraudzīja krātera, piltuvveidā aizejoša lejup, apkausētas malas. Viņa uz to iedarbojās ar smaragda dziedinošo enerģiju. Kļuva skaidrs, ka mēs Augšupcešanas Portālam pieslēdzām arī trešās dimensijas pasaules.
Mēs sākām redzēt Augšupcelšanas Portāla dažas gaismas kontūras, izkārtotu uz Besšatiras kapulaukiem. Pagaidām mēs pamanījām tikai atsevišķus fragmentus un mums stāv priekšā vēl vairākkārtējs darbs ar šīm vietām, bet jau izveidojās daži priekšsati par gaismas struktūru.
Ar to mūsu meditācija Besšatirā noslēdzās. Mēs apmainījāmies saviem redzējumiem meditācijas laikā un es nodomāju, ka tas - viss ar ko Besšatiras Gars var ar mums padalīties. Taču darbs negaidīti ieguva tālāku turpinājumu. Naktī es pamodos un atkal ieraudzīju savu "Es" uz Besšatiras Cara kurgāna. Mākoņains laiks bija, bet virs sevis es redzēju zvaigznes. Nē, ne caur mākoņiem, bet skaidrās debesīs. Es burtiski pacēlos virs "aizsega" un virs sevis redzēju mirdzoši zvaigžņotas debesis. Taču lieta bija pat ne skaidrajos laika apstākļos, bet tur, kā zvaigznes mirdzēja. No katras zvaigznes izplūda savdabīgs mīlestības impulss. Un ne vienkārši mīlestības, bet īstas cilvēciskas mīlestības. Zvaigznes bija ne tikai dzīvas, bet viņas arī mīlēja - tikpat dzīvā mīlestībā kā arī cilvēki. Vēl vairāk, es sajutu, ka šī mīlestība virzīta ne tikai apkārtējā telpā, bet arī uz mani. Un arī no manis izplūda atbildes mīlestība. Es izrādījos esam Galaktiskā mīlestības telpā.
Mēs pieraduši, ka zvaigznes mirdz priekš mums nesasniedzamā tālumā, aukstā atsvešinātā mirdzumā. Bet šeit esa sajutu dzīvu saikni ar visām zvaigznēm, pie tam - tik dzīvu, ka ar visu savu dabiskumu sajutu zvaigzēs ne tikai savus senus paziņas, bet arī dziļi mīlošas būtnes. Mēs sen zinājām un mīlējām viens otru, un, lūk, pēc ilgas prombūtnes, atkal satikāmies. Un šī tikšanās bija tik priecīga un sajūsminoša, ka acīs sariesās asaras. Es sajutu piemirstas, īsti cilvēciskas mīlestības garšu. Tās mīlestības, ko nesekmīgi meklēju zemes dzīvē. Bija neizsakāmi patīkami sajust savu patiesi kosmisko "Es" mīlošu zvaigžņu miriādu ielenkumā.
Vai tiešām kas tāds iespējams? Vai tiešām senos laikos cilvēki dzīvoja tādā vienotībā ar zvaigznēm? Un atbildei es ieraudzīju tik tikko lāsmojošu Pasaulsēkas audumu, saistošu visas dzīvās būtnes vienā veselumā. "Aizsegs" aiz kura mēs dzīvojam, dod mums izolētības sajūtu un atsvešinātību no visas Pasaulsēkas. Taču pietika iziet aiz norobežojuma, kā es ieraudzīju visu Galaktikas būtņu vienotu mīlestības telpu.
Vienotības sajūta turpināja izvērsties. Es sajutu spēju ieiet kontaktā ar jebkuru zvaigzni vai planētu un sazināties ar viņu, kā es savā dzīvē sazinos ar saviem draugiem un radiem pa mobīlo telefonu. Galatikā eksistē arī tāds simtais sakars ar visām dzīvām būtnēm, kā pie mums uz Zemes. Atšķirība tikai tā, ka sakars ne tehnisks, bet dzīvs. Smalks dzīvs audums, līdzīgs zirnekļtīklam, saista visas zvaigžņu sistēmas savstarpēji un ļauj sazināties ne tikai caur dzirdes orgāniem, bet arī caur citiem jūtu orgāniem - hologramisks redzējums un tauste. Un priekš tā, lai sazinātos ar zvaigznēm un planētām, nevajag tehnisku iekārtu mobīlo telefonu veidā, priekš tā mums katram sirdī ir kristāliņš, kas pievienots Galaktiskam sakaru tīklam. Šis audums ir līdzīgs mūsu Internetam un ļauj pieslēgties Akaši (AiKaši) Hronikām un saņemt zināšanas jebkurā tēmā. Nepieciešams tikai savu kristāliņu noskaņot uz nepieciešamo vibratīvo frekvenci un pasaulsēka tev atklās savas zināšanas.
Es kļuvu simtā zirnekļtīkla organiska daļa, sajūtot sazināšanās spējas ar visu pasaulsēku. Vēl vairāk, es sajutu un redzēju, ka katra zvaigzne deg vēlmē sazināties ar mani Un šī iespēja mani tā iedvesmoja, ka es neizturēju un izkliedzu visām debesīm:
- Es jūs visus mīlu!!!
Un debesis atbildei uzliesmoja daudzkrāsainu dzirksteļu salūtā, kurās bija arī atbildes atzīšanās mīlestībā un jūtu sajūtas, un hologrammiski redzējumi. Pār mani nolija tīksmīgas mīlestības un maiguma plūsma. Un no šīs plūsmas es ne vienkārši kļuvu jaunāks, es ieraudzīju savu "Es"... puisēns. Līdzās man izpaudās smaidošā Ješua, kura, kā es sapratu, sarīkoja šo svētku priekšnesumu. Un tad galaktiskās mīlestības telpā un tanī drošībā, kas izstaroja no plejādiešu princeses, man gribējās izdarīt kaut ko neparastu, bet precīzāk, padraiskoties. Izdarīt kaut ko tādu no kārtības izejošu. Un es, uz labu laimi, iebakstot pirkstiņu debesīs, kaprīzi pieprasīju:
- Gribu to zvaigzni!
Protams, es biju pārliecināts, ka man viņu neviens nedos, bet atteikuma gadījumā, sagatavojos brēkšanai/raudāšanai. Taču, man par pārsteigumu, tā zvaigzne, uz kuru es norādīju, mirklīgi nolaidās no debesjuma un atradās manās rokās. Debesjumā, tanī vietā, izveidojās melns tukšums. Es pārsteigts skatījos, tad uz to zvaigzni, tad uz tukšumu, tad uz Ješua, cenšoties saprast viņas reakciju uz manām kaprīzēm. Ar savu bērna prātu es sapratu: ja no kādas rotaļlietas atskrūvēs kādu skrūvīti, tad tā var salūzt. Līdzīgi var notikt arī ar Pasaulsēku, ja no tās izņem vienu zvaigzni. Man pat šķita, ka es esmu izdarījis kaut ko nelabojamu.
- Ā-ā-ā...Ē-ē-ē...- ar pirkstiņu es princesei norādīju uz tukšo vietu, no zvaigznes palikušo, nesaprotot kā izteikt savu domu.
- Tu taču gribēji zvaigzni, lūk, arī saņēmi viņu, - saprata Ješua manu nesakarīgo purpināšanu.
Viņas balsī bija jūtams miers un tas tūliņ pārņēma mani. Tātad, ar Pasaulsēku, manas kaprīzes dēl, nekas nenotiks. Bet ja zvaigzne padevās manai prasībai, tad tieši tā, pēc mana pieprasījuma, es varu viņu nolikt atpakaļ vietā.
Un tad es savu skatu pievērsu zvaigznei, uz manām plaukstām esošai. Viņa bija līdzīga nelielai sfērai un, var teikt, visa sastāvēja no vienas acs. Jo tā, ar visu savu būtību, skatījās uz mani. Un viņas skatā bija jūtams prieks un laime, it kā viņa miriādu gadus dzīvoja un gaidīja šo momentu, lai atrastos uz manām rokām. Un, lūk, viņas ilgi lolotais sapnis piepildījās. Protams, es tūliņ gribēju sūtīt viņu atpakaļ vietā. Es piespiedu viņu pie savām krūtīm un noglāstīju. O! Kas ar viņu notika! Tūliņ viņas iekšienē kaut kas iedzirksteļojās, sakustējās. Un pat ne kaut kas, bet dzīvu būtņu sonmi [сонмы ?], mītoši uz šīs zvaigznes, sakustējās, sačaukstēja, satrokšņoja... Es redzēju visu dzīvīgumu uz šīs zvaigznes, mazu zvērīņu veidā, putniņu, zivtiņu, zālītes, puķīšu. Un, kaut es tanī brīdī pats biju puisēns, es viņus saskatīju mazākus par sevi. Un tādēļ uz mani skatījās kā uz vecāko brāli, kurā gribēja redzēt aizsardzību un labsirdību. Un es viņus paglaudīju visus reizē.
No zvaigznes visas dzīvās valstības plūda tāda mīlestība, ka es zvaigzni piespiedu pie krūtīm tik stipri, ka nepamanīju, kā viņa pilnībā iegāja manā sirdī un tur palika. Manas rokas izrādījās tukšas... Nebija ko glāstīt...
Es atkal padomāju, ka izdarīju kaut ko nelabojamu. Tagad es varēju zvaigzni nolikt vietā tikai kopā ar sevi, par cik viņa saauga ar manu ķermeni. Un kad es iedomājos, ka man stāv priekšā miljoniem gadu dzīvot uz šīs zvaigznes, tālu prom no savas mīļotās Zemes, tad tas mani noveda grūtsirdībā. Es atkal paskatījos uz Ješua cerībā, ka arī šajā reizē viņa man pateiks, ko darīt.
- Es neesmu vainīgs. Viņa pati norijās, - norādot uz zvaigzni, sāku attaisnoties plejādiešu princeses priekšā.
Tikko valdot smieklus par manu apjukumu, Ješua tomēr saglabāja bezsašutuma izskatu.
- Nu ko tagad darīt! - viņa pavicināja rokas.
Taču man joki nebija pratā. Zvaigzne pa to laiku ne tikai iejutās manī, bet kļuva stāvokļa saimniece. Viņa sāka paplašināties. Es redzēju, kā mans ķermenis sāka piebriest, iemantojot sfēras apmērus. Saīsinājās rokas un kājas un drīz visas manas ekstremitātes, tanī skaitā arī galva, izrādījās esam sfērā. Taču zvaigzni arī tas neapturēja, viņa turpināja paplašināties.
- Es taču varu pārplīst! - caurstrāvoja mani doma.
Un tiklīdz es tā padomāju, tā tūliņ arī pārplīsu. Taču plīsu ne tā, kā plīst gaisa baloni - ar troksni un kušķī. Bet klusi, mīksti, tomēŗ momentāmi. Jo tūliņ redzēju savu "Es" IZVĒRSTU Pasaulsēkā. Es sastāvēju no tūkstošiem, pat miljoniem zvaigžņu, savāktu zvaigznājos. Es biju visur un tanī pat laikā nekur. Lai kaut kā saprastu, vai es eksistēju vai nē, es pamāju ar neeksistējošām rokām un iekliedzos neeksistējošā balsī uz visu Pasaulsēku:
- O-ho-ho!...
- Es redzu, tu eksistē, dēls! - no kaut kurienes izdzirdēju Ješuā balsi.
- Bet kā viņa mani redz? - izbrīnījos es.
Un man iegribējās ieraudzīt, kas es un, kas es esmu šinī Pasaulsēkā. Es centos asociēties ar zvaigznēm, bet redzēju, ka zvaigznēs manis nav. Tās eksistē neatkarīgi no manis. Bet kur tad es, ja man apkārt nekā nav, izņemot zvaigznes? Un tur man atausa gaisma - es tukšumā starp zvaigznēm. Es - tukšums. Tādēļ manis nav. Tas mani samulsināja. Ko man tagad šinī tukšumā darīt? Kā izkļūt?
Taču ilgi šis jautājums mani nemocīja. Pienāca pretējs lēmums. Kādēļ kaut ko darīt, ja es - tukšums, tātad, nevajag neko darīt. Tas pat labāk, kā kaut ko darīt Dzīvo sevī mierā un nekā nedarīšanas stāvoklī un bez kādām problēmām. Un es, izslēdzot domas un vēlēšanās, kļuvu tukšāks par tukšumu.
Nezinu cik ilgi turpinājās šis stāvoklis, laika tur arī nebija, bet, lūk, es sāku ievērot tukšumā kādu kustību. Kaut kas tur sāka kustēties. Plūsmas sāka pieaugt, ieņemt kustības virzienu un sabiezēt noteiktā vietā. Šī vieta sāka gaismoties un iemantot formu - pie tam, cilvēka formu. Un kad ķermeņa kontūras galīgi noformējās, es tur ieraudzīju kaut ko pazīstamu. Es pietuvināju domas šim gaismas ķermenim un aiz pārsteigua pamiru. Manā priekšā stāvēju es pats, precīzāk, mans gaismas ķermenis. Ar ilgi gaidītu prieku iegāju savā "Es" - kā savā mājā. Un mans ķermenis iemantoja apziņu.
Un tūliņ, pa pēdām aiz apziņas, ķermenī iestiepās visas zvaigznes un zvaigznāji. Izrādījās, viņi nevarēja dzīvot bez "tukšuma". Tukšums bija tā neizpaustā matērija, pateicoties kurai, viņas varēja eksistēt izpaustā veidā. UN ES KĻUVU ZVAIGŽNU PUISĒNS. Un tur bakus es ieraudzīju smaidošo Plejādu Princesi. Viņas ķermenis arī mirdzēja zvaigžņu miriādēs.
- Ješua! - priecīgi iekliedzos es. - Es zinu tagad, kas tu esi. Ja es - Zvaigžņu Puisēns, tad Tu - Zvaigžņu Mamma!
- Gudrinieks! - uzteica mani princese par attapību.
Bet apkārt mums mirdzēja tukšums - bezgalīgā dziļumā un augstumā, tādā pašā bezgalīgā plašumā priekšā un aizmugurē. Visas zvaigznes atradās mūsu iekšienē. Un mēs divi zvaigžņu cilvēki - mamma un dēls - stāvējām šajā bezgalīgajā tukšumā.
Un, lūk, no kaut kurienes, no tāla gaismas avota, cauri miglai izlauzās stars un nogula tieši zem mūsu kājām.
- Iesim! - teica Ješua, un paņēma mani pie rokas. - Mūs aicina pie Diženā Avota.
Un mēs, sadevušies rokās, gājām pa staru uz Diženo Avotu. Un man jau bija saprašana, ka mūsu zvaigžņu ķermeņi tur piepildīsies ar jaunu nezināmu Gaismu, ar kuru mēs pēc tam piepildīsim jaunu dzimstošu Visumu.
Janvāris, 2016. gads.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 2(27) 2016, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/
Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni 29613296.
=====
Latviskojums ievietots Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /10.12.2016., nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /10.12.2016.

Skatījumu skaits: 304 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: