Djatlova Pāreja
Misija priekš Eņģeļiem

Lilija Timofejeva, Krievija
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščenija" Nr 2(20) 2015, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 03.05.2015

Djatlova tūristu grupas bojā eja - viens no vinoslēpumainākajiem un briesmīgākajiem 20-tā gadsimta atgadījumiem 1959. gada 1. uz 2. februāri naktī. Ziemeļu Urālos. Nenoskaidrotos apstākļos bojā gāja tūristu grupa ar Igoru Djatlovu vadībā. Šī lieta, gandrīz sešdesmitgadu sena, līdz šim brīdim neatminēta un, kā iepriekš, satrauc cilvēku sirdis.
Grupas sastāvā piedalījās no Urālu Politehniskā institūta (UPI, Sverdlovska) slēpošanas kluba: pieci studenti, trīs inženieri-beidzēji UPI un Tūristu bāzes instruktors. Grupas vadītājs bija UPI 5-tā kursa students, tūrists, Igors Djatlovs.
Iesākumā grupā bija desmit cilvēki:
1. Igors Aleksandrovičs Djatlovs (dzimis 1936.gada 13. janvārī).
2. Zinaida Aleksejevna Kolmogorova ( dzimusi 1937. gada 12.janvārī).
3. Rustems Vladimirovičs Slobodins (dzimis1936. gada 11. janvārī).
4. Jurijs Nikolajevičs Dorošenko (dzimis 1938. gada 29. janvārī).
5. Georgijs Aleksejevičs Krivoniščenko (dzimis 1935. gada 7. februārī).
6. Nikolajs Vladimirovičs Tibo-Brinjols (dzimis1935. gada 5. jūnijā).
7. Ludmila Aleksandrovna Dubiņina (dzimusi 1938. gada 12. maijā)
8. Semjons Aleksejevičs Zolotarjovs (dzimis 1921. gada 2. februārī)
9. Aleksandrs Sergejevičš Kolevatovs (dzimis 1934. gada 16. novembrī).
10.Jurijs Jefimovičs Judins (dzimis 1937. gada 19. jūlijā), no grupas atpalika radikulīta dēļ, grupai izejot uz aktīvo maršruta daļu (daļa, kas pārvarama ar sevišķiem fiziskiem personīgiem spēkiem), pateicoties tam, vienīgais palika dzīvs.

Maršruta aktīvās daļas pirmās pārgājiena dienas pagāja bez sevišķiem atgadījumiem, Par to atzīmēts ekspedīcijas dalībnieku dienasgrāmatās. 1. februārī grupa Aspii labaz/Аспии лабаз ielejā, ierīkojot (noliktavu daļai produktu un lietu, kas nav nepieciešami dodoties uz Otortenu), pacēlās uz Holatčahal (Холат-сяхыл) kalna nogāzi vai virsotni "1079" (daudz vēlākās kartēs tās augstums dots kā 1096,7 m), kur arī iekārtoja naktsmītni, netālu no bezvārda pārejas (vēlāk nosaukta Djatlova Pāreja).
Šajā dienā ieraksti dienasgrāmatās pārtrūkst. Vēlāk visi pārgājiena dalībnieki tika atrasti gājuši bojā. Dažiem cilvēkiem bija lieli iekšējie bojājumi, it kā viņi būtu nokrituši no liela augstuma, vai viņos ietriekusies automašīna lielā ātrumā (pie tam, ievērojamu ādas bojājumu nebija). Momentā, kad uzstādot telti uz Holatčahal (tulkojumā no mansu valodas - "Miroņu kalns") kalna nogāzes, tūristi gatavojās naktsmiegam, notika kaut kas, kas viņus spieda atstāt patvēruma vietu, dodoties pa nogāzi projām, tādā stāvoklī (apģērbā) kādā kurš bija. Pa labi, blakus ieejai mētājās divi zābaku pāri. Pārējie seši apavu pāri atradās pie sienas pretim. Mugursomas novietotas apakšā, uz tām vateņi un segas. Daļa segu neuzklātas, virs segām - siltas drēbes. Blakus ieejai atrasts ledusurbis, bet telts slīpumā nomests lukturītis/фонарик. Telts izrādījās pilnīgi tukša, cilvēku tur nebija.
Pārgājiena laikā grupas dalībnieki veica forografēšanu ar vairākiem fotoaparātiem, kā arī rakstīja dienasgrāmatas. Tomēr ne fotogrāfijas, ne dienasgrāmatas nepalīdzēja noskaidrot precīzu iemeslu tūristu bojā ejai. Tālāk meklētājiem sāka atklāties virkne briesmīgu un cietsirdīgu minējumu.. Pēdas apkārt teltij norādīja uz to, ka visa Djatlova grupa, pēkšņi, negaidītu iemeslu dēļ, pametusi telti, turklāt, domājams, ne caur ieeju, bet caur griezumu. Cilvēki izbēguši no telts lielā aukstumā, bez apaviem un daļēji ģērbušies. Pēc tam djatlovieši, ciešā grupā, praktiski rindā zeķēs pa sniegu un aukstumā gājuši lejup pa nogāzi. Pēdas liecina, ka viņi gājuši blakus nezaudējot viens otru no redzes loka. Pie tam, viņi nebēga, bet tieši parastā solī devās lejup pa nogāzi. Raksturīga zīme, trim pēdējiem atrastajiem tūristiem, bija ādas krāsa: pēc glābēju atmiņas - oranži-sarkana, tiesumedekspertīzes dokumentos - sarkani-brūna.
Un tātad, minējumu šajā traģiskajā vēsturē, vairāk kā pietiekami.
Kādēļ bojā gāja visa grupa un neviens nepalika dzīvs?
Kas spieda tūristiem atstāt telti pusapģerbtiem?
Kādēļ dažiem nebija bojājumu uz ķermeņa, bet citiem tie bija briesmīgi?
Kāpēc trim tūristiem ķermeņi bija sarkani-brūnā krāsā, bet visas grupas apģērbs piesātināts ar radiāciju?
Kādēļ sarkanas lodes bieži redz tanī rajonā?
Kādēļ Otortena kalna rajonā bojā gājušo skaits vienmēr - 9?

Palīdzēt uzzināt taisnību, kas gan notika ar jauno tūristu grupu un atbildēt uz minētiem jautājumiem, mēs lūdzām 5-ās dimensijas iedzīvotāju Edeli Kamensku [Эдель Каменски] (iepriekšējais iemiesojums - Ludmila Dubiņina, tās ekspedīcijas dalībnieci).
= Sveicināta, dārgā, cienījamā Edel! Mani sauc Lilija. Žurnāla "Mirovoi Čenneling" Garīgie Kuratori rekomendēja mums sazināties ar Jums, lai beidzot uzzinātu, kas tad patiesībā notika uz Djatlova pārejas gandrīz 60 gadus atpakaļ? Jūs gatava šādai sarunai? Atbildēt uz mūsu jautājumiem?
- Jā, Lilija, es gatava atbildēt uz jūs interesējošiem jautājumiem.
= Par traģēdiju, kas gadījās ar jūsu grupu, līdz šim brīdim klejo daudz minējumu un pieņēmumu. Bet visneticamāko versiju - milzīgs daudzums. Galvenie: personīgā izrēķināšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem, lavīnas nogruvums, ieroču izmēģinājumi, klaidoņu uzbrukums, mansu uzbrukums, kara struktūru tīrīšana. Vai kāda no tām tuvinās patiesībai?
- Patiesībai neatbilst neviena. Kaut gan militāristi tiešām bija iesaistīti. Noteikta interese bija specdienestiem.
= Daudzi apgalvo, ka Semjons Aleksejevičs Zolotorjovs, kurš ekspedīcijā nokļuva pēdējā brīdī un bija daudz vecāks par citiem dalībniekiem, sekoja kādiem saviem mērķiem. Ja teikt tieši, tad daudzi viņu uzskatīja par ārzemju specdienestu aģentu, nodevēju. Vai tas tā?
- Tas tā, bet tikai daļēji. Semjons tiešām bija ārzemju izlūks. Taču nekādā gadījumā nodevējs. Viņš bija tas, ko pieņemts uzskatīt par "dubultaģentu", un īstenībā strādāja padomju specdienestiem. Un pārgājienā Zolotorjovs devās ne nejauši. Viņam vajadzēja paņemt augsnes paraugus no noteikta Otortena kalna iecirkņa un nodot to netālā vietā no pārejas, ārzemju aģentam.
= Pēc tā laika liecinieku liecībām, pa pēdām djatloviešiem gāja karavīri. Viņi gāja pēc Zolotorjova dvēseles? Lai neļautu nodot tos pašus paraugus?
- Jā. Taču ne tikai dēļ tā. Ārzemju aģentam bija jānodod Zolotorjovam svarīgi slepeni dokumenti, saistītiem ar pētījumiem. Lūk, tie arī bija vajadzīgi visvairāk. Kareivji, droši vien, gāja priekš apdrošinājuma, priekš tā, lai Zolotorjovs nebūtu iznīcināts, bet dokumenti nonāktu vajadzīgajās rokās. Taču notika neparedzētais. Kā rezultatā tika iznīcināta visa mūsu grupa.
= To pašu kareivju iznīcināta?
- Jā.
= Bet kā? Apkārt taču nebija nekādu pēdu, izņemot jūsu grupas. Telts bija griezta no iekšpuses. Kādēļ jūs tos griezumus izdarījāt?
EDELE (ar skumju smaidu):
- Nezinu, kādēļ visi vienprātīgi izlēma, ka griezumus izdarīja mūsu grupa. Tas ne tā. Griezumus izdarīja kareivji. Priekš tā, lai sagrozītu notikuma faktus. Viņi taču noslēpa pēdas. Taču pat dokumentos rūpīgi norādīts, ka lieta, sakarā ar mūsu pazušanu, bija atklāta jau 6. februārī, bet meklējumus sāka veikt tikai 22. februārī. Par mūsu bojā eju zināja daudz agrāk, taču darīja visu, lai tā izskatītos, kā no dabīgas stihijas. Īstenībā, mūsu grupas iznīcināšana - cilvēku roku darbs. Un ne vienkārši iznīcināšana. Visu vēl pavadīja spīdzināšana, kas izraisīja uz dažu dalībnieku ķermeņiem tās pašas traumas, kas līdz šim brīdim izraisa minējumus.
= Bet kādēļ ar jums tā izrīkojās? Jūs kaut ko ieraudzījāt?
- Jā. Un ne vienkārši ieraudzījām, bet uzņēmām lentē to, kas nebija jāredz nevienam, nekad. Mēs tovakar ļoti piekusuši. Gatavojāmies naktsmieram. Taču Semjons izgāja no telts. Bet pēc dažām sekundēm, mēs izdzirdējām viņa kliedzienu. Izgājām un ieraudzījām tādu...
= Ugunīgās lodes?
- Nē. Ugunīgās lodes šajā rajonā parasta parādība. Tas - enerģētikas izpausmes īpatnība šajā teritorijā, kur senos laikos ne reizi vien notika pārkāpumi... telpas-laika. Nē, mēs ieraudzījām (ne visi, bet kuri paspēja sev uzmest siltu drēbi un izskriet no telts) kaut ko neticamu. Mēs ieraudzījām... citu pasauli!
= Citu pasauli? Ko tieši?
- Mēs ieraudzījām pagātni, pavisam citu pasauli! Daļa, mūs aptverošās telpas, pēkšņi izmainījās. Nu... kā labāk paskaidrot. Es, lūk, stāvu pie telts, grimstot sniegā, bet dažus metrus no manis - zaļa zāle un cilvēki vieglos apģērbos. Ļoti neparasti cilvēki. Neticami liela auguma. Ar pagarinātiem galvaskausiem. Ar trim acīm. Viņu ķermeņi puscaurspīdīgi un nedaudz mirdz. No celtnēm - grandiozi tempļi. Un vēl mēs redzējām dzīvniekus, līdzīgus maziem dinozauriem. Tagad jau es saprotu, kas notika. Mēs kļuvām liecinieki telpas-laika kontinuuma pārkāpumam! Pie tam, Semjons nofotografēja. Tā teikt, fizisku pierādījumu redzētajam. Bet, kā tu saproti, to redzējām ne tikai mēs...
= Bet arī kareivju grupa, sūtīta pa pēdām Zolotorjovam. Un izlēma, ka visam redzētajam jāpaliek noslēpumā?
- Lēmumu pieņēma ne tie kareivji, kuri mums sekoja. Viņi, pa specsakariem saņēma pavēli no savas priekšniecības viena priekšnieka, kurš tieši vadīja operāciju. Telpas-laika kontinuuma pārkāpums ilga tikai dažas sekundes. Drīz viss bija kā iepriekš. Mēs atgriezāmies teltī, apspriedām notikušo, stāstījām tiem, kuri neredzēja. Iztrūka atkal tikai Semjons Zolotorjovs. Viņš bija pieredzējis izlūks un saprata, ka lietisks pierādījums - lenti, kuru attīstot, kur, kā mēs ļoti cerējām, izdevās kadri no citas pasaules - vajag paslēpt. Mēs ticējām un neticējām notikušajam. Tanī brīdī... mums lika pacelt rokas un iziet no telts. Zem automātu stobriem. Neļāva pat apģērbties. Ieveda mežā. Pēc kāda brīža atlidoja helikopters. Mūs aizveda uz kādu no kara bāzēm, kas tiešām, bija tajā rajonā. Pratināšana notika tieši tur. Man par to negribētos stāstīt sīkumos.
= Saprotu un neprasu...
-Teikšu tikai, ka daži dalībnieki saņēma smagas traumas. Tad mūs atkal atgrieza atpakaļ. Praktiski izmeta no helikoptera. Vēl dzīvus, bet bez jebkādām iespējām glābties vai izdzīvot. Taču filmiņa tā arī netika atrasta. Kaut arī lielākā spīdzināšanas daļa tika tieši man un Semjonam Zolotarjovam. Es nezināju, kur tā paslēpta. Bet Semjons neko neteica.
= Tātad, lūk, kādu noslēpumu glabāja Djatlova pāreja. Paralēlās pasaules dokumentālu pierādījumu, pavēli par iznīcināšanu...
- Nē, Lilija, tas ne gluži tā! Precīzāk, nepavisam tā. Vispār, ne tas galvenais noslēpums. Protams, padomju valdībai negribētos, lai fimiņa tiktu izsludināta. Taču, pārliecināta, parādoties tādiem uzņēmumiem presē, tas jau nebūtu pat tik briesmīgi. Pirmkārt, maz kurš ticētu. Otrkārt, visās valstīs (ne tikai mūsu) slepeniem dienestiem bagāta pieredze, lūk, tādu pierādījumu slēpšanā. Un pavēle par mūsu iznīcināšanu, īstenībā bija ne no padomju specdienestiem un vispār, ne dēļ šīs filmiņas. Tur sadūrās citi spēki, daudz bargāki un nopietnāki. Un mēs, deviņi pārgājiena dalībnieki, devāmies uz Otertena kalnu otro reizi...
= Otro reizi? Bet tas taču bija vēl nevienam neiziets maršruts...
- Atkārtošos: otro reizi. Ne velti taču daudzi brīnījās, ka Djatlovs neizmantoja nekādu karti. Viņš intuitīvi ZINĀJA, kur un kā jāiet, tādēļ, ka viņš bija aktīvi sava "Es" vadīts. Pirmo reizi mēs bijām uz Otorten kalna... vairāk kā 12 tūkstošus gadu atpakaļ. Arī šajā sastāvā. Tikai toreiz mēs bijām ne padomju studenti, bet iesvētīti Priesteri un bioenergoķimiskās speclaboratorijas zinātniskie darbinieki. Bet vēl arī, tā saucamie, Gaismas kareivji. Vispār, par visu pēc kārtas...
12385 gadus atpakaļ, vēlās Atlantīdas laikā, sākās jauna, ļoti spēcīga ieroča izstrāde. Uz antivielu izpētes pamata. Notika pētījumi, saistīti ar elementāro mikrodaļiņu polaritātes maiņu. Tika veikta aparātu/ierīču izstrāde, esošai kaut kādā saistībā ar, tā saucamiem, Kozireva Spoguļiem. Izrādījās esam rupja ietekme uz telpas-laiku. Rezultātā, radās draudi laika tecējuma izmaiņām dažos fragmentos uz otru pusi, pie tam, - ar paātrinājumu. Ja ierocis tiktu radīts, tas varētu nedaudzās sekundēs dematerializēt, visu kaut ko! Un slepenā laboratorija, šī ieroča ražošanai, bija dibināta tieši šeit, Otortena kalna dzīlēs. Bet pēc tam, vietējie iedzīvotāji sāka ievērot, ka dažreiz uz kalna parādās, praktiski, bezkrāsas mākonis, atgādinošs tvaikus... Pēc izskata, nekaitīgs. Taču viss, ko skāra šis mākonis, vienkārši izzuda. Vietējie, vērīgie iedzīvotāji, protams, nesaprata notiekošā būtību, taču stingri iegaumēja/ievēroja: tagad no kalna jāturas pa gabalu/attālināti. Noslēpumainais mākonis, kā tu saproti, tas - enerģētiskie izmeši no eksperimentiem ar ieročiem uz antivielu pamata. Laboratorijas vieta bija izvēlēta ne nejauši. Šī teritorijas daļa - spēcīgu anomāliju zona. Šeit pati daba izstrādā milzīgu daudzumu dažādu enerģiju, tik nepieciešamu priekš neparasta ieroča izgatavošanas. Ugunīgās lodes - tie ne citplanētiešu šķīvīši, bet, lūk, tieši tādi koncentrēti enerģiju sabiezinājumi, kas parādījās telpas-laika izkropļošanas rezultātā. 12378 gadus atpakaļ, mēs atlidojām šurp, lai pārtrauktu laboratorijas darbību, briesmīgā ieroča radīšanai. Ierocis bija gandrīz gatavs. Pat tā izmēģināšanu nedrīkstēja pieļaut. Tas taču nesa draudus tupmākajai realitātei, daļēji - Polipasaules radīšanai. Ierocis bija spējīgs novest pie vēl lielākas dažu trešās-ceturtās un piektās dimensiju pasauļu sadalītības/atdalītības. Mums izdevās laboratoriju sagraut, neitralizēt tās darbu. Tiesa, par savas dzīvības cenu. Diemžēl, visi kristāli ar informāciju par laboratoriju, pazuda bez pēdām. Kopš tā laika, aiztecējis ne mazs laiks. Katrs no mums ne reizi vien iemiesojās. Taču pēdējā iemiesojumā mēs atkal izrādījāmies kopā. Un ne nejauši. Tādēļ, ka Otortena kalna dziļumos laboratorija atkal sākusi strādāt. To slepeni aktivizējuši planētas Ēnu valdības pārstāvji. Mūs gaidīja jauns pārgājiens. Kā parasti padomju studenti, mās vienkārši apguvām jaunas vietas, bet kā Gaismas kareivji, vienojušies Augstāko "Es" līmenī, devāmies atkārtot misiju.
= Un tā... neizdevās?
- Nē. Izdevās. Ja izskatīt krimināllietas materiālus, tad var ievērot, ka mūsu ķermeņi bija atrasti noteiktā izvietojumā. Praktiski, vienā taisnā līnijā. Tādā veidā, mēs, jau miruši, ar pēdējiem spēkiem "Bloķējām", ar saviem speciāliem enerģētiskiem ķermeņiem (kā Gaismas meistari, ar savu Augstāko "Es" palīdzību) ieejas, izejas laboratorijā. No tā arī neparastā mūsu ķermeņu sarkanā krāsa un apģērbs, piesātināts ar radiāciju.
= Var teikt, ar kŗūtīm uz ambrazūras.
- Var tekt arī tā (smaida).
= Kas attiecas uz laboratoriju, kam tad tā piederēja? Padomju izlūkdienestam? Vai amerikāņiem?
- Amerikāņi iedomājās, ka šeit slēpjas slepena padomju laboratorija jaunu ieroču veidu ražošanai. Vietējie padomju specdienesti pieļāva, ka tur eksistē slepena bāze ar īpašu atļauju pieejai. Taču patiesībā, tā bija planētas Ēnu valdības laboratorija. Un tas Maskavas karadaļas priekšnieks, kurš pavēlēja mūs vispirms ņemt gūstā, bet pēc tam iznīcināt, īstenībā, bija Ēnu valdībās kontrolē. Pavēli, mūsu iznīcināšanai, pulkvedis, esošs īslaicīgi zombēts, saņēma no Ēnu valdības. Pēc tam šis cilvēks, cenšoties apslāpēt savu sirdsapziņu ar pastāvīgu alkohola lietošanu, pastāvīgi atcerējās izrēķināšanos ar jaunajiem tūristiem un nespēja saprast, kādēļ viņš to izdarīja. Taču galvenais - laboratorija tomēr bija enerģētiski bloķēta un savu eksistēšanu beidza. Bet Ēnu valdībai nācās visas savas iestrādes pārtraukt.
= Saskaņā ar vietējās mansu tautas nostāstiem, uz šī kalna, daudzus gadus atpakaļ, šamaņi apturēja ļaunus spēkus, apdraudošus ne tikai mansus, bet arī daudzas citas tautas.. No tiem laikiem, šī vieta skaitas svēta. Tur var iet tikai šamaņi un tad arī ne katrs iedrošinās. Kopš tālas senatnes, mansi šīm vietām cenšas iet apkārt ar līkumu, uzskatot, ka tur mitinās 9 ļauni gari, kuri uz mūžiem piesaistīti šim apvidum ar senu lāstu/заклятием. Pie tam, tur bojā gāja 9 Ļeņingradas tūristi un 9 lidotāji. Kāds tam visam izskaidrojums?
- Kas attiecas uz mansiem, tad tiešām šīs tautas deviņi šamaņi centās uzvarēt ļaunumu, šajā vietā iemitinājušos. Taču viņiem tas izrādījās ne pa spēkam. Tiesa, uz laiku darbs laboratorijā tomēr bija pārtraukts. Un pēc am atkal atjaunojās. Bet mansi, saprotot, cik tur varens pretinieks, neuzvarams pat deviņiem šamaņiem, vienkārši sāka šīs vietas apiet ar līkumu, tā arī nosaucot to "Neej turp". Kas attiecas uz 9 Ļeņingradas tūristiem, it kā gājušiem bojā uz Otortena kalna 1961. gadā, tas vienkārši - muļķīga piespēle. Tiešām, 9 jauni cilvēki neko labāku neizdomāja, kā muļķīgi pajokot, iztēlojot savu bojā eju. Viņi izsmērēja savas sejas ar sarkanu krāsu, apgūlās noteiktās pozās. Viņus tiešām ievēroja no helikoptera. Taču, lūk, joku nenovērtēja. Praktiski, visus jokdarus ar draudiem par izslēgšanu no institūta, piespieda klusēt par saviem nodarījumiem, lai neizraisītu nevajadzīgu ažiotāžu.
= Bet 9 bojā gājušie lidotāji? Viņi bija?
- Bija. Bet īstenībā, ne deviņi, bet daudz vairāk. Vieta šī anomāla, nekontrolējamas dažādu enerģiju plūsmas, tur pastāvīgi izraisīja aviokatastrofas. Bet tauta jau nekavējas visu saistīt ar devītnieku.
= Starp citu, par devītnieku. Jūs taču arī bijāt deviņi. Nejauši?
- Nē. Skaitlis 9 enerģētikā ir svarīgs skaitlis. Tas - skaitlis, kas simbolizē cikla noslēgumu un gatavību pārejai uz jaunu līmeni. Pēc taisnības, devītnieks ir enerģētiski visspēcīgākais starp visiem eksistējošiem elementāriem skaitļiem, par cik tur savienojas absolūt visas īpašības tam piemītošas. Ne velti Gaismas Darbinieki saista skaitli "9" ar Augšupcelšanas enerģiju.
= Un tātad, 1959. gadā jūsu grupa pārtrauca planētas Ēnu valdības laboratorijas darbu. Uz antivielām dibinātu ierošu draudi vairāk nepastāv?
- Par nožēlu, pastāv! Pēc pēdējiem datiem, šo ieroču radīšana sākas atkal! Process iniciējas ar Atturības Spēkiem.
= Jauna laboratorija?
- Tieši tā! Turklāt, bez iepriekšējām ieroču izstrādēm uz antivielu pamata, notiek aktīva daudzdimensionāla aizmirstības gēna izstrādāšana. Kādreiz, priekš Lielā Eksperimenta vadīšanas, katrs no tā dalībniekiem deva piekrišanu ierobežojumu implanta uzstādīšanai, ļaujošam iegremdēties matērijā un aizmirst par savu Dievišķo būtību. Taču tagad viss izmainījās. Cilvēki masveidā pamostas un iet uz Gaismu, kas, protams, taču neapmierina Atturības Spēkus, planētas Ēnu valdību. Tādēļ arī notiek darbi aizmirstības gēna radīšanā. Atšķirībā no iesākuma implanta, to gatavojas ievadīt slepus, bez cilvēka piekrišanas, izmainītas apziņas stāvoklī. Uzdevums - aizmirst to, kas īstenībā ir cilvēks. Un, lai pēc iespējas ilgāk "nepamostos", vēlamāk - vispār nekad.
= Bet kur izvietota šī jaunā laboratorija?
- Šoreiz ne Otortena kalna dzīlēs. Un pat ne Krievijā. Laboratorija izvietojas uz vienas no Atlantijas okeāna salām. Darbs pie ieroča uz antivielu pamata atjaunots. No jauna radīta bīstamība sakariem starp dimensijām, priekš Polipasaules radīšanas. Tagad, kad Zeme pārgāja pie nākošā savas attīstības etapa - pie trīspolārā magnētisma atraisīšanas laika sfēriskuma apstākļos un ceurtās un piektās dimensiju daudzdimensionālu-daudztelpisku procesu sinhronizācijas, tādu ieroču izmēģinājumi nepieļaujami. Protams, energogaismasvienotību priekš dimensijām jau vairs pilnībā nevar iznīcināt, taču nobremzēt šo procesu, atmest atpakaļ tos rezultātus, kādi beidzot sasniegti, risks pastāv.
= Un ko tagad darīt? Jūsu devītnieks dosies izpildīt kārtējo misiju?
- Nē, Laiki ļoti izmainījās. Pirmoreiz mēs gājām uz Otortena kalnu bruņojušies zināšanām, bioloģiskiem un enerģētiskiem ieročiem. Otrreiz - tikai ar slēpju nūjām (smaida). Bet tagad mums nevajag bruņoties un vispār nevajag karot. Pienāca jūsu laiks, ceturtās dimensijas cilvēku, kuri kļūst Gaismas Meistari. Jo jums taču ir tas, kas stiprāks par jebkuru ieroci - jūsu Dievišķā būtība. Tagad taču jūs, ceturtās dimensijas cilvēki, spējīgi radīt jauno laiku, tātad - radīt jaunu pasauli, jaunu dzīvi. Jūs savu nākotni varat ietekmēt, radīt to kā Gaismas Radītāji.
Daudzi no jums ir Laerti, kuri iemiesojās šinī telpas-laika iecirknī priekš svarīgu uzdevumu izpildīšanas. Jūsu spēkos harmonizēt jebkuru pasauli, izmainīt jebkuru realitāti.
= Bet kā to izdarīt? Tas pa spēkam tikai Laertiem vai jebkuram Gaismas Darbiniekam? Varbūt priekš šī darba nepieciešami speciāli garīgi izntrumenti?
- Tas pa spēkam jebkuram Eņģelim no Lielās Centrālās Saules. Kas attiecas uz instrumentiem, es rekomendēju Garīgo Instrumentu, kas saucas DIEVA SPOGULIS/ЗЕРКАЛО БОГА. Tāds instruments ir katram Laertam un to var radīt katrs Lielās Centrālās Saules Eņģelis. Dieva Spoguļa būtība tā, ka viss sliktais, kas tajā atspoguļojas, kļūst brīnišķīgs. Bet tas, kas jau brīnišķīgs, kļūst vēl brīnišķīgāks.
= Paldies! Vispirms, par atbildēm un par jūsu pašaizliedzību. Ceru, mēs vēl tiksimies un parunāsim par to, kur tagad atrodas šīs ekspedīcijas dalībnieki, ar ko aizņemts katrs djatlovietis.
- Nākošā tikšanās reizē es noteikti par to pastāstīšu. Visu labu!
= Visu labu! Uz tikšanos nākošreiz!

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 2(20) 2015. Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tele/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot uz numuriņu 29613296. Par iespējām pasūtīt Žurnāla speciālizdevumu "Runā piektā dimensija"/"Говорит пятое измерение" var uzzināt: http://spekavots.ucoz.ru/news/uzmanibu_specials_zurnala_izlaidums/2015-04-13-1428
=========
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/05.05.2015. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 05.05.2015.