Eduards Askarovs. EKOLOĢISKĀ APZIŅA

Šodien veikalā pievērsu uzmanību vecmāmiņai - ilgi izvēlējās konservus, lētākos. Ievēroju, ka pie plus 2 grādiem, viņa bija gumijas čībās... Piegāju, nostājos blakus, palīdzēju tikt skaidrībā ar cenām, tad pavadīju pa veikalu, metu grozā visu, kas gadījās acīs.

Pieliku viņai pilnu grozu produktu, bet viņa vaimanā: "Oi, nevajag, mani pie kases nelaidīs, viņi zin, ka man nav naudas". Kad saprata, ka tas nav joks, ka es visu apmaksāšu, un ka var ņemt visu, ko viņa vēlas, ņēma sviestu un rīsu. SVIESTU UN RĪSU!!!

Prasīju, kā no produktiem mājās nav, lai saprastu, ko vēl paņemt, izrādījās, ka mājās vispār nekā nav. Kad iemetu grozā pāris plāksnītes šokolādes? acīs parādījās tāds bērnišķīgs prieks... 3 gadīgajai māsiņai arī tādas acis, kad šokolādi ļauj ēst... Šokolādi vecmāmiņa ļoti mīl, taču pirkt to nevar atļauties jau kādus 6 gadus.

Nezināja ko darīt, kamēr līdz kasei gājām: tad atteicās no produktiem, tad saka: "Sakiet tad, ka jūs mans krustdēls, citādi mūs pie kases nelaidīs", tad pateicās un krustījās. Ja viņa tā baidījās no kases, man bija interesanti atrast to ķēmu, kurš viņu kaut kad nelaida pie kases ar tiem viņas pirkumiem: 2 konservi un maize. 120 rubļi.

Viņa no mājas neizgāja mēnesi. Ēda konservus, tie beidzās pāris dienas atpakaļ.

Tādām mirdzošām acīm man saka: "Jūs zinat, dēliņ (tā arī nosauca Jūs un "dēliņ"), es, kad no mājām izgāju, lūdzu debesu Tēvu sūtīt man 100 rubļus ēšanai. Es dažreiz atrodu naudu uz ceļa, bet Jūs, re, cik daudz nopirkāt".

Es eju un man kauns. Aizvedu mājās, palīdzēju uznest produktus.

Dzīvo viņa biznesklases mājā - ķieģeļu torņi Ļeņinskas un Udaļcova krustojumā. Izbrīnījos. Izrādījās, ka dzīvokli tur saņēma pēc piecstāvīgās nojaukšanas, kas atradās šajā vietā. Dzīvoja ar dēlu. Dēls pirms 6 gadiem nomira, palika viena.

Un, lūk, kas ineresanti - mājā taču dzīvo daudz labi nodrošinātu cilvēku, viņi taču pazina viņas dēlu, redz ka vecmāmiņa sen dzīvo viena un rudenī iet čībās, ka nav ko normāli ēst... Uznesu produktus, iegāju dzīvoklī.

Uz grīdas kartons, virtuvē izrauta visa sadzīves tehnika (redzams, ka tieši izrauta no virtuves un virtuves sienas izlauztas). Paskaidroja, ka vedekla un vecmāmiņas māsa kopīgi, tūliņ pēc dēla nāves, iznesa visas mēbeles, visu tehniku un vairāk nerādās - gaida, kad vecmāmiņas nebūs, lai noņemtos ar dzīvokli. Ja jūs redzētu kā viņa dzīvo, kas viņai bija uz galda...

Es apmēram saprotu, kāpēc pensijas naudas nepietiek ēšanai - komunālie šajā mājā, konsjeržs/консьерж (mēģini tik nenomaksāt) viss maksā 2 reizes vairāk kā piecstāvīgajā, bet citas dzīvesvietas vecmāmiņai nav. Nodarboties ar dzīvokļa maiņu bail - pavisam var nosist, apmānīt, vispār izmainīt dzīvokli izredžu nav. Un arī nesvarīgi tas viss.

Svarīgi, ka šis nelaimīgais produktu grozs, kā viņai mēnesim pietiks, maksā 2000 rubļu. 2000 KALTUS/ДОЛБАННЫХ RUBĻUS!

19 stāvu, divieeju, biznesklases mājā, cilvēki nevar kooperētis un dot vecmāmiņai iespēju dzīvot, lai nenomirtu badā.

Bet vecmāmiņa kāda!))) Strādāja kosmonautikas ZPIC (šķiet, tā tas saucās), zinātniskā līdzstrādniece, zinātņu kandidāte. Lielajā kādrez dziedāja. Paskatījos fotogrāfijas no tālās bērnības - cik skaista sieviete bija!) Un tadas vecumdienas...

Viņas māsa zvana reizi pusgadā, lai uzzinātu, nomira viņa vai nē. Un katru reizi, kad "radiniece" dzird, ka vecmāmiņa vēl dzīva, nolād viņu un noliek klausuli. Viņai ir mazdēls, vedekla, kuri arī gaida, kad viņa mūs atstās. Vispār, biedri radinieki, hren/хрен sagaidīsiet. Vecmāmiņai viss būs labi. Un ēšana un apģērbs un uz sanatoriju brauks, un jūs, ar ** arī, visus pārdzīvos - es pacentīšos.

Uz atvadām izdzirdēju tikdaudz labu vārdu... nezināja ko darīt - vai pateikties, vai neaizkavēt, vai raudāt. Teicu, ka reizēm piebraukšu. Atgiezos mājās, atveru FB, tur ieraudzīju drauga aprakstītu līdzīgu situāciju veikalā, vēlreiz pārliecinājos, ka situācija vienkārši ahtung/ахтунг.

Vientuļš, vecs cilvēks var nomirt no bada mājās, kur visi kaimiņi lietas kursā, ka cilvēks neēdis, un katram ir iespēja bez grūtībām priekš sava budžeta, pagarināt vecmāmiņas dzīvi. Visiem vienalga. Pat ne tā - visiem vienaaaaaalga.

Atbrauks ārsti, noformēs kaut kā - un nav cilvēka. Cilvēks kosmonavtikai strādāja, izstrādāja zinātnisko aparatūru, kurā Gagarins kosmosā devās. Vienalga.

Nomirs no bada un viss - nevienam nav intereses.

21. gadsimts, Maskava, ko.

Draugi, man šī garā teksta beigās, viens lūgums - katrreiz veikalā, kad ieraudzīsim vecmāmiņas veikalā, apmaksāsim viņu grozus. Jūs redzējāt tos grozus? Tie tur uz 300 rubļiem, maksimums, pašas izvēlēsies. Šodien Vera Dmitrijevna veikalā atnāca ar 60 rubļiem. Vienkārši, pieejam, iemetam grozā produktus un pie kases samaksājam. 500 - 1000 rubļu priekš tiem, kuri man draugos, nieks, bet vecmāmiņai, kurai jūs palīdzēsiet, var būt dzīvības un nāves jautājums. Tagad domāju par to, kā palaist tīklos akciju par šo tēmu...

Lūdzu visus, kuri nav vienaldzīgi - palīdziet šī gavēņa/пост izplatīšanā!!! Mēs taču paši arī novecojam un nezinām, kādas būs - mūsu vecumdienas...

#labdarība #labi #dari labu #sirdsapziņa #dvēsele #aizdomājies #sabiedrība #vecmāmiņa #vecums

Avots: http://vk.com/id6215011 nov. 24, 2015 at 5:15 pm

=====
Uzzināšanai - mums visiem - sagatavoja Eslauma, ievietots: http://spekavots.ucoz.ru/11.12.2015 , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 11.12.2015.