Galvenie » 2015 » Septembris » 22 » ERVĪNA MISIJA
17:26
ERVĪNA MISIJA

ERVĪNA MISIJA

Sergejs Kanaševskis
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 4(22) 2015, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 23.08.2015.

Mans draugs aizgāja pēkšņi. Paziņoja pa internetu: saaukstējies, paņēmis slimības lapu. Mēs vienojāmies, ka tuvākajā laikā noteikti sazināsimies. Taču biedrs uz sakariem neiznāca. Viņa telefons neatbildēja. Elektroniskais pasts klusēja. Viņš bija ļoti sabiedrisks cilvēks. tādēļ viņa klusēšana mani darīja nemierīgu. Ar laiku es sapratu un pieņēmu to, kas noticis. Viņš aizgāja no šīs pasaules. Šī fakta oficiālo apstiprināju saņēmu ne tūliņ, par cik ilgi nevarēju iziet sakaros ar viņa radiniekiem, dzīvojošiem citā valsts malā. Pēc tam viss apstiprinājās. Mans draugs īstenojis Pāriešanu. Mūsu īsā saruna internetā palika pēdējā sazināšanās šajā pasaulē...
Pagāja vairāk kā gads un tikai tad mani izveda uz sakariem ar viņu, bet man apsolīja, ka noteikti būs turpinājums. Skolotājs El Morija rekomendēja pastāstīt cilvēkiem par to, kas notika ar manu draugu pēc, tā saucamās, nāves...
Draugs mani lūdza saukt viņu vārdā ERVĪNS.
Lūk, ko viņš man vēlāk pastāstīja
.
"SVEIKS, brāli. Sveiks... Lūk, arī es šeit. Kur - "šeit"? Iespējams tu būsi pārsteigts, bet es... NE PIEKTĀ DIMENSIJĀ. Tikai nedomā, ka paliku mūsu pasaulē, ceturtajā dimensijā. Nē... Šeit - sevišķs gadījums. Taču, pastāstīšu visu pēc kārtas. Sāksim ar to momentu, kad es izgāju no sava fiziskā ķermeņa...
Tu zini, man patika dzīvot. Un es vispār negatavojos aiziet. Nebiju gatavs tam. Un neticēju, ka ar mani tas notiks tieši tagad... Un tātad, es izgāju no ķermeņa, uzlidoju virs viņa. Un ieraudziju viņu guļam uz dīvāna. Tu zini, es dzīvē ticēju Dievam un atzinu, ka nāves nav. Es ātri apzinājos, ka mana dvēsele atdalījās no ķermeņa. Un tūliņ... pieņēmu lēmumu atgriezties. Es vienkārši ATGRIEZOS ATPAKAĻ ķermeī. Un, zini brāli, man it kā izdevās to izdarīt. Es atveru acis, blakus neviena nebija. Pateicos Dievam par to, ka atļāva man turpināt dzīvi. Es gribēju pasaukt dēlu, kurš tanī brīdī bija blakus istabā, taču... nevaru izteikt ne vārda. Vēl vairāk, es sajutu, ka nevaru pakustināt ne roku, ne kāju. Es atkal biju savā ķermenī, taču tas nebija manis vadāms! Un tad mani pārņēma bailes. Es paralizēts? Vai tiešām? Tātad, es nolemts nekustīgumam, šausmīgai slimībai? Bet kāpēc? Man taču atzina tikai plaušu slimību. Vai tad no tā mēdz būt paralīze? Es sasprindzinājos un izlēmu pakustināt kājas. Un tur... sapratu, ka atkal sāku iziet no ķermeņa. Paskatījos pa labi un ieraudzīju, ka... es atrodos ne savā ķermenī, bet blakus viņam. Tad mēģināju vēlreiz, un vēlreiz... Precīzi neatceros, cik reizes mēģināju atgriezties savā fiziskajā ķermenī. Līdz beidzot sapratu, ka nevaru to izdarīt.
Pa to laiki, pēc mana ķermeņa atbrauca sanitāri. Un es sapratu, kas pēc tam sekos. Bailes pastiprinājās. Manu ķermeni tagad aizvedīs, bet es palikšu bez tā! Bez mana lielā, spēcīgā, pat ļoti simpātiskā ķermeņa, kas vēl varēja dzīvot un dzīvot! Manā priekšā izvēle: sekot ķermenim, kurp to aivedīs, vai palikt mājās. Es nezināju, kas mani šobrīd, šajā situācijā gaida ārpus dzīvokļa robežām un izlēmu palikt mājās. Atgriezās no kaut kurienes sieva, sāka pulcēties radinieki. Aizklāja spoguļus, aizdedza sveces. Es nedzirdēju viņu balsis, bet redzēju ķermeņus, sejas un pat asaras. Vairākas reizes piegāju gan pie sievas, gan dēla un runāju pie ass, ka es šet, blakus. Iesākumā, vienkārši runāju, pēc tam, kā man šķita, kliedzu. Taču, protams, izdzirdēts netiku.
Beidzot iestājās dziļa nakts. Daži viesi palika nakšņot pie mums mājās. Visi aizmiga. Es paliku vientulībā, gulēt man nemaz negribējās. Es apzinājos galīgi, ka esmu miris. Taču manā dvēselē turējās cerība, ka viss tas - klīniskā nāve. Tūlīt, tūlī es atdzīvošos tur, morgā un tūlīt atgriezīšos ķermenī. Piecelšos un ātri skriešu uz mājām. Bet tā bija tikai cerība. Par cik sapratu: esmu īsteni miris. Noticis tas, kas agrāk vai vēlāk notiek ar visiem. Bet kāpēc tad es neredzu nekādu tuneli, kāpēc nav nekādas gaismas? Kādēļ nav nekādu eņģeļu? Kāpēc es paliku viens? Varbūt ar mani kaut kas ne tā? Ne tā kā visiem citiem cilvēkiem? Bet kāpēc, kāpēc? Es dzīvs esot, biju ticīgais. Centos darīt labu, izvairīties no ļaunuma. Kādēļ tad izrādos pamests? Kādēļ vienatnē? Un, kas tad beidzot mani gaida tālāk?
Visu nākošo dienu es slaistījos pa dzīvokl, radinieku un paziņu pārpildītu. Viņi, te atnāca pie mums mājās, tad aizgāja no mājas. Es neko nedzirdēju, bet sapratu notiek gatavošanās bērēm.
Dienas beigās es pamanīju... sāku redzēt, kas es esmu tagad. Sākumā es gribēju redzēt savu attēlu spogulī. Taču no šīs iedomas nekas nesanāca. Tomēr, vietā, kur man agrāk bija kājas, es sāku ievērot gaišzilu šleifi. Tā vilkās aiz manis, kā mantija aiz karaliskām būtnēm, bet tad es ieraudzīju zaļganu gaismu tur, kur man agrāk bija rokas. Savu ķermeni es pagaidām nekādi nevarēju saskatīt. Un tikai tad, kad iestājās pilnīga nakts un gaismu dzīvoklī izslēdza, es ievēroju, ka mans ķermenis gaismojas vāji zilā krāsā. Savu galvu saredzēt nevarēju. "Taču galvai jābūt, - doma bija dzīva - es taču domāju, apzinos, ka eksistēju."
Nākošajā dienā notika mana ķermeņa bēres. Visi devās uz kapsētu, bet es atkal neiedrošinājos atstāt mana dzīvokļa robežas. Baidīja doma "Un ja nu es ārpus dzīvokļa pārstāju eksistēt? Vai ar mani notiek kaut kas neparedzēts?"
Bēres rīkoja mājās. Es redzēju visu sīkumos, kā tas notika. Skaidri saskatīju pat ēdienus uz galda. Un tikai tad sapratu, ka trīs dienu laikā, man ne drusciņas negribējās ēst. Nu, jā. Dvēseles neēd, protams. Un tās neguļ. To jau es sapratu. Bet, ko tad viņas dara? Slaistās dzīvoklī no stūra uz stūri? Bet no tā taču var prātu zaudēt! Es izjutu spēcīgu līdzjūtību sievai un dēlam, savai mammai, saviem radiniekiem. Es redzēju kādas bēdas viņi pārdzīvo. Taču ne mazākas bēdas pārdzīvoju arī es. Maz ka nomiru, bet nomiru arī vēl, ne kā normāli cilvēki. Kādēļ viss tā?
Nākošajā naktī manu, roku, kāju, ķermeņa gaismojums pastiprinājās. "Kājas" sāka mirdzēt daudz spilgtākā gaišzilā krāsā,"rokas" - zaļas. Arī ķermenis dega spožā zilā krāsā. Dienā mirdzums kļuva vājāks, bet pavisam neizzuda.
Jums interesanti ar ko es visu šo laiku nodarbojos? Es domāju un jutu, bezmērķīgi pārvietojos dzīvoklī un vēroju savus radiniekus. Pie tam, pārvietojos ne ar kāju palīdzību, kā jūs saprotiet. Bet ar savas vēlēšanās palīdzību. Piemēram, man gribējās pārvietoties no zāles uz virtuvi, es pārvietojos. Taču ne mirklīgi, bet diezgan lēni, burtiski plivinoties gaisā. Ne reizi vien, mēģināju sazināties ar radiniekiem. Bez panākumiem! Bieži atcerējos savu jaunību, studiju gadus - vislaimīgākās dienas manā dzīvē. Dažreiz lasīju dzejoļus, kurus agrāk sacerēju.Daudz domāju par ģimenes dzīvi - kas sanāca, kas nē. Bija žēl, ka ne visu paspēju izdarīt, ka tagad nevarēšu palīdzēt dēlam nostāties uz savām kājām viņa pilngadības dzīvē.
NĀKOŠĀ NAKTS zīmīga ar to, ka mans ķermenis ne tikai pastiprināja spīdēšanu, bet izmainīja arī savu kvalitāti. Apkārt manam "rumpim" sāka izveidoties kaut kādi gredzeni/riņķi. Un tie laistījās varavīksnes krāsās. "Kāju" apvidū gaišzilo spīdumu nomainīja violetais. "Roku apvidū parādījās oranža gaisma, kas dzirksteļoja, vizmoja.
Tad pagāja vēl viena diena, tās beigās es pieņēmu lēmumu... VĒRSTIES PIE DIEVA, lai viņš mani no šejienes paņem. Es sapratu, ka tālāk tā turpināties nevar. Sākumā noskaitīju lūgšanu "Mūsu Tēvs", kuru atcerējos, bet pēc tam - saviem vārdiem griezos pie Dieva, izsakot savu vēlēšanos AIZIET UZ TO PASAULI.
Pagāja vēl kādas stundas. Neviens pēc manis neatnāca. Tikai mana ķermeņa spīdēšana pastiprinājās. Kļuva arvien spilgtāks. Es pat izbrīnījos, kā mani neredz dzīvoklī mani radinieki. Tik spilgta gaisma vienkārši nevarēja būt nepamanāma. Taču, kā redzams, manas acis tagad iekārtotas citādi, nekā cilvēkiem, no kuras es aizgāju.
Uz rīta pusi es sajutu to, ko jau sen nesajutu. Kāds ar mani sarunājās. Tā nebija valoda tādā pierastā veidā, kādā es biju pieradis runāt - nē. Un, tomēr, tā bija skaidra sazināšanās. Domu sazināšanās. Bet es skaidri izšķīru/различал atsevišķus vārdus un pilnībā uztvēru to, ko man paziņoja.
- Nebaidies nekā - kāds man teica. Nekas ar tevi slikts nenotiks. Tas, ka paliki šeit, savā mājā - pagaidu nepieciešamība. Tagad pienāca laiks veikt Pāriešanu.
TANĪ BRĪDĪ es sapratu, ka līdz Pārejai uz TO PASAULI palikušas skaitītas minūtes. Galvā iezibsnījās doma: "Bet ko tad, ja es neesmu pelnījis paradīzi. Bija taču grēki, bija..."
- Atkārtoju, nebaidies nekā, - sekoja atbilde uz manām domām. Tu vērsies pie Dieva, tu esi izdzirdēts, Vairāk nekas slikts nenotiks. Lūdzu: sajūti savu drošību.
Uz to brīdi man nebija fiziskā ķermeņa, taču mierīguma enerģiju es tomēr sajutu ar kaut kādu citu SAVU VISU ĶERMENI. Vēl vairāk, es izbaudīju jūtas, ko var nosaukt SVĒTLAIME.
- Tagad tu aiziesi labākā pasaulē. Bet pirms sākt ceļu, vari izdarīt izvēli. Vari tagad zaudēt samaņu un īstenot pāreju bezsamaņas stāvoklī. Samaņa atgriezīsies jau tur, kur sāksi gatavoties jaunai dzīvei. Bet ir arī cits ceļš. Tu domās padod man roku un mēs pacelsimies lēnītēm, pakāpeniski. Tu pats apzinīgi ņemsi dalību savā Pārejā un varēsi šo to redzēt. Un, bez tam, iemantosi jaunu ķermeni, ar kuru būs ļoti ērti dzīvot jaunajā pasaulē.
Tu zini, brāli, es tanī dzīvē nebiju pārgalvīgs drosminieks, bet par bailīgu mani arī nosaukt nevarēja. Izšķirošos momentos es spēju mobilizēties un daboties, pieņemot pareizus lēmumus. Es sapratu, ka otrs ceļš daudz svarīgāks. Sapratu, ka jauno dzīvi jāsāk jau tūliņ, cenšoties to izveidot pēc iespējas pareizāk, harmoniskāk.
Es izvēlējos otro ceļu. Devu piekrišanu Pārejai bez samaņas zaudēšanas. Domās padevu roku tam, ar kuru sarunājos. Un tūliņ sajutu, ka SĀKU MAINĪTIES. Manī sāka ieplūst kaut kādas enerģijas. Iesākumā es sajutu it kā man kāds paglaudītu galvu, pēc tam kaklu, tad - pa mugurkaulu. Tad es sajutu, ka man kāds it kā kāju, roku masāžu veic. Sākās spēcīgs spiediens "acu" un "ausu" apvidos. Izjutu vieglu galvas reiboni. Es gaidīju, ka tūliņ uzlidošu un pacelšos debesīs. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Sajutu vibrācijas, enerģijas. Apkārt man sabiezēja migla, kas mainīja savas krāsas. Iesākumā bija rozīga, tad - zila, pēc tam - violeta. Violetajā miglas plīvurā es samanīju cilvēcisku figūru apveidus. Tie bija cilvēki ļoti liela auguma.
- Lūk, tie arī tavi eņģeļi, - paziņoja Tas, Kurš ar mani runāja līdz Pārejas sākumam. Tagad tu viņus redzēsi. Ieskaties, varbūt, ieraudzīsi pazīstamu?
Caur miglu, tiešām, es sāku atšķirt ne tikai figūras, bet arī sejas. Iesākumā es ieraudzīju brīnišķīgas sievietes seju, kuras acis izstaroja labestību un mīlestību. Bet tā seja man bija nepazīstama. Tad redzēju vīrieša seju. Un, lūk, izrādījās tiešām pazīstama. Es saskatīju ļoti ievērojamu personību! Tas bija... Vladimirs Visockis!
- Sveiks, Serjoža, - viņš teica. - Jā, tas es. Lūk, pagaidām esmu Eņģeļa darbā... Tagad sāksim radīt tavu jauno ķermeni. Ceru tev nav iebildumu? - smaids apmirdzēja Vladimira Semjonoviča seju.
- Bet vai tas ilgi? - negaidīti vaicāju es, pēkšņi jūtot, ka ļoti noguru no vientulības un ķermeņa trūkuma.
- Ne ļoti. Galvenais, tu - nebaidies nekā un palīdzi. Baiļu neesamība un tava palīdzība mums - galvenie noteikumi, lai viss virzītos uz priekšu, kā pa sviestu. Gatavs?
- Bet, ko man jādara?
- Vienkārši to, ko es teikšu. Sākam?
-Jā.
- Tagad tavs galvenais ķermenis - ēterisks. Tas ne tāds kā fiziskais. Tu to pagaidām neredzi, taču tas tikpat reāls, kā tas,kurā tu dzīvoji agrāk. Kas tagad jādara stādies priekšā, ka tu jau REDZI savu smalkmateriālo ķermeni. Vienkārši iedomājies/iztēlojies to - lai tas būtu tāds kāds bija tavs fiziskais ķermenis. Saproti, Serjoža?
- Jā, saprotu. Vienkārši jāiedomājas ķermenis, un viss?
- Jā, pagaidām viss.
Es jau gribēju domās stādīties priekšā savu ķermeni. Taču manī radās jautājums: ķermeni iedomāties apģērbā vai bez? Man negribējās, ne gluži pazīstamu cilvēku priekšā, kails. Nepaspēju es par to padomāt, kā Vladimirs Semjonovičs jau atbildēja:
- Iedomājies bez apģērba. Apģērbu mēs paši uztaisīsim.
Viņa balsī es sajutu draudzīgu ironiju. Līdz ar to, no mana eņģeļpalīga izplūda labvēlīga enerģija. Nezinu kā un ar ko, bet es brīnišķīgi sajutu. Man bija viegli ar Vladimiru Semjonoviču sazināties.
Es sāku atjaunot savu smalkmateriālo ķermeni pēc fiziskā ķermeņa parauga. Man par pārsteigumu, proces noritēja ne tik ātri un viegli, kā es domāju. kaut kas kavēja.
- Tā... Rīkosimies citādi. Atceries kādu no savām fotogrāfijām - vēlams pilnā augumā. Un centies noturēt šo attēlu savā apziņā - pēc iespējas ilgāk.
Es atcerējos fotogrāfiju, kas bija uzņemta kādā no maniem daudzajiem žurnālista komandējumiem. Bet kaut kādi nevarēju to noturēt pietiekami ilgi apziņā. Tā periodiski izzuda, bet es to atgriezu vietā.
- Serjoža, - atkal vērsās pie manis Visockis, - process sākās. Taču centies pēc iespējas ilgāk noturēt attēlu savā apziņā. Pēc iespējas ilgāk.
Es centos, bet man atkal nesanāca.
- Nu tad, darīsim tā - ieteica Vladimirs Semjonovičs. - Iedomājies vienu savu attēlu, blakus otru - tādu pašu, tad - trešo kopiju, un tā - līdz bezgalībai, kamēr es došu komandu "stop". Norunāts?
- Norunāts, - piekritu es.
Tā rīkoties bija vieglāk. Es nezinu precīzi pēc laika, cik ilgi es radīju savus "dubultniekus". Taču pēc skaita, es tos radīju, droši vien, tūkstoti. Nevaru teikt, ka viss tas man izdevās viegli. Es sapratu momenta svarīgumu un centos kārtīgi izpildīt visas rekomendācijas. Šķita, ka nebūs nekāda grūtuma izpildīt ne gluži sarežģītus vingrinājumus. Taču bija neviegli. Jāņem vērā apstākļi, kādos tas tika izpildīts. Es ļoti uztraucos, Un, bez tam, dzīvot bez fiziskā ķermeņa, ne tik vienkārši, tā dzīvot ir jāmācās. Pat apziņa tādos apstākļos strādā citādi, nepierasti. To es sajutu sevišķi, kad kopēju savu domu tēlu. Tanī momentā man bija arī smadzenes, taču šīs smadzenes bija radītas nepavisam ne no fiziskās matērijas.
Beidzot es idzirdēju "stop" un pārtraucu tiražēt savus "dubultniekus".
- Labi sanāca, - paziņoja Vladimirs Semjonovičs. Tagad - mūsu kārta. Tagad tikai novēro, sajūti un uztver visu mierīgi.
Un es sāku sajust. Bet sajūtas bija ļoti nepierastas. Vispirms, es sajutu, ka mani it kā piesūknē ar gaisu, kā gaisa balonu. Taču piesūknēšana notika nevienmērīgi, bet uz dažādām pusēm - ar dažādu spēku. Augšup, lejup, pa kreisi, pa labi un vēl, kaut kā pa diagonāli. Bez tam, radās iespaids, ka manī iekšā arī veidojas mazi gaisa balon un sāk haotiski kustēties, saduroties viens ar otru, rīvējoties viens pie otra. Pie tam, vietā, kur man agrāk bija rumpis, izveidojās cilindrs, salasīts no milzīga daudzuma gredzenu zaļā, gaišzilā un zilā krāsā. Gredzeni spīdēja, tad spilgtāk, tad bālēja. Pa tiem pārskrēja gaismas impulsi. Impulsu momentā bija sajūtas, līdzīgas galvas reibonim. Kaut galvas man tajā brīdī vēl nebija (SMAIDS). Nevaru teikt, ka šis proces - ļoti patīkams. Ja godīgi, tad to sajust nebija patīkami. Taču es sapratu: tagad priekš manis notiek kaut kas ļoti svarīgs. Par mani rūpējas, man rada jaunu ķermeni, un tas nozīmē - dzīvošu tālāk! "Dzīve turpinās... Dzīve turpinās," - domās atkārtoju es.
- Tā vēl ne dzīve, Serjoža, - vērsās pie manis tajā momentā Vladimirs Semjonovičs. - Dzīve tava visa vēl priekšā.
Tagad līdz manīm nonāca, ka manas domas mierīgi lasa tie, kuri man palīdz īstenot Pāreju citā dzīvē. Es pacentos šo parādību pieņemt kā jaunās dzīves faktu - apstākļus, pie kuriem jāpierod.
Tad es redzēju, ka man apkārt izveidojās gaišzils kokons - it kā divi pusmēneši satuvinājās. Viens no augšas, otrs no apakšas. Līdz šim es nesajutu ne aukstumu, ne karstumu. Bet tagad kļuva it kā karsti - tā kā pirtī uz lāvas.
- Tagad bērzu slotiņu atnesīsim, - pajokoja Vladimirs Semjonovičs.
Pēc tam, atceroties savu neparasto Pāreju, es nožēloju, ka nepajokoju atbildei, ar citātu no pazīstamās Vladimira Semjonoviča dziesmas par "Staļina profilu" un "Marinku anafasā", kuras mēs, brāli, ar tevi dziedājām studentu gados.Taču tobrīd, protams, nebija līdz jokiem. Ļoti uztraucos. Jā, un reāli arī bija katsti. Pēc tam, karstums pakāpeniski pārgāja...
- Bet tagad, Serjoža, vajadzīga atkal tava palīdzība. Tas nebūs sarežģīti. Domās, iedomājies ka aizver acis un, nesteidzoties, aizskaiti līdz desmit. Ja sajutīsi spiedienu vai sāpes acu apvidū - saglabā mieru. Tā atkārtosim, kamēr es teikšu "stop". Uzdevums skaidrs?
- Jā.
- Sākam.
Es domās stādījos prikšā, ka aizveru acis un skaitu līdz desmit. Tad domās atvēru acis un atkal aizskaitīju līdz desmit. Tā atkārtojās vairākas reizes. Pēc tam, kad atvēru acis, sajutu spiedienu uz tām. Un šis spiediens, pie vingrinājuma atkārtošanas, pastiprinājās. Bet tad, manas iekšējās redzes priekšā, sāka peldēt dažādu krāsu apļi. Tas turpinājās diezgan ilgi, tad apļi pazuda. Kļuva komfortablāk. Pie tam, visu laiku domās turpināju aizvērt, atvērt acis. Un, lūk, kad kārtējo reizi aizvēru acis, izdzirdēju komandu: "stop". Bet pēc tam Vladimirs Semjonovičs teica:
- Atver savas JAUNĀS acis
Es atvēru un ... skaidri saskatīju viņa seju. Tā jau bija kaut kāda cita redzēšana - ne tāda, kādu līdz šim izmantoju. Parādījās tiešām jauna redze, ar kuras palīdzību es redzēju precīzi un skaidri.
- Lūk, raugies apkārt, Serjožiņka, tu neesi vairs tur, kur biji. Pavisam ne tur...
Sekojot Vladimira Semjonoviča padomam, raudzījos apkārt. To, ko ieraudzīju, īsteni var salīdzināt ar brīnumu vietu. Neparasto telpu var nosaukt par pasaku mājas lielu istabu - brīnumu zāle. Pēc formas, ovāla. Apkārt bija izvietoti kaut kādi priekšmeti, par kuru nozīmi es nezināju. Baloni, piramīdas, sarežģītākas ģeometriskās figūras. Taču, tur auga arī augi, kā uz atklātas augsnes. Lūk - brīnišķīga puķu dobe, bet, lūk - vairāki bērzi tiecas augšup. Skatos augšup - redzu zilas debesis, tur - daži pūkaini mākoņi. Bet, tanī pat laikā, saprotu, ka starp debesīm un zāli ir pārsegums. Vienkārši, caurspīdīgs, droši vien. Maigi burbuļo strautiņš. Sanāk, ka tek tieši caur mūsu zāli... Brīnumi - patiešām, īsti kā pasakā.
Blakus Vladimiram Semjonovičam kāds stāv. Nepazīstams cilvēks - ar ļoti labsirdīgām, gudrām acīm. Brīnišķīga seja. Uz galvas pilnībā trūkst matu. Tas nepierasti, taču necik nebojā ārējo izskatu tam, kurš manā priekšā.
- Iepazīsties, tas - tavs instruktors, kurš tev palīdzēs iejusties tavā jaunajā pasaulē. Viņu sauc Alvis. Tagad būsi ar viņu. Serjoža, apsveicu ar Pāreju. Ar labu, unikālu Pāriešanu. Pēc tam visu sapratīsi. Es aizeju, taču neatvados. Vēl tiksimies!
Sakot šos vārdus, Vladimirs Semjonoičs neizgāja no zāles, neizlidoja no tās, bet it kā izkusa gaisā. Mēs ar Alvisu palikām vienatnē. Alvis klusēja, it kā gaidot jautājumu no manis. Un, protams, es uzdevu.
- Kur es?
- Tavā pasaulē ir cilvēki, kuri šo telpu nosauc par Reabilitācijas centru piektajā dimensijā. Es un mani draugi to sauc Feniksa Zeme. Šeit cilvēki atdzimst kā putns Feniks no pelniem. Mūsu Zeme - daļa lielās pasaules, kur Dvēseles atnāk pēc dzīves jūsu pasaulē. Tā - daļa no Reabilitācijas Centra piektajā dimensijā. Feniksa Zemē tu pilnībā atjaunosies, iematosi jaunus ķemeņus priekš jaunas dzīves. Saņemsi jaunas zināšanas, bet pēc tam izvēlēsies savu turpmāko dzīvi. Taču... teikšu godīgi. Tavs ceļš daudzējādi nosacīts. Tu paredzēts svarīgai misijai. Un noteikti izpildīsi to, bet par to uzzināsi vēlāk. Tagad - atpūties. Tu aizmigsi uz ilgu laiku. Miega laikā mūsu dziednieki izdarīs daudz priekš tavas atjaunošanas. Pamodīsies mundrs un spēka pilns. Tad turpināsim mūsu sazināšanos un mūsu mācības. Uzskati, tu pagaidām "slimnīcā". Kad pilnībā izdziedināsies - iziesi lielajā pasaulē. Pagaidām šī telpa - tava māja. Tā pilnībā tavā rīcībā. Atpūties, stiprinies spēkos.
Burtiski, pēc nedaudz mirkļiem sajutu, ka es ieslīgstu miegā. Iemiegot, nodomāju: es labi aplūkoju apkārtējo telpu, bet nemaz neapskatīju savu jauno ķermeni. Kā es izskatos šajā jaunajā pasaulē? Interesanti taču!
"Kad pamodīsies - ieraudzīsi, noteikti ieraudzīsi. Tavs ķemenis - brīnišķīgs", - es sapratu, ka saņēmu domu ziņu no Alvisa.
"Brīnišķīgs ķermenis - tas labi!" - tāda bija mana pēdējā doma pirms iegrimu dziļā miegā.
* * *
ATVERU ACIS - manā priekšā Alvis. Raugos apkārt. Es neguļu gultā, bet atrodos kaut kādā ovālā kapsulā, izgatavotā no caurspīdīga materiāla. Plivinos šeit, it kā kosmonavts bezsvarā. Pēc kāda laika kapsulas augša un apakša sāk kustēties, tā atveras.
Alvis mani sveicina:
- Labrīt. Kaut teikšu tūlīt. Saule neaust un nenoriet. Tādēļ arī rīta šeit nav. Taču tavā mājā mēs uztaisījām mākslīgo apgaismojumu. Pagaidām būsi tumšā un gaišā laika periodu maiņās - priekš tavām ērtībām. Celies, tagad mācīsies pārvietoties. Tu ne velti dzīvoji trīs dienas ēteriskā ķermenī. Pa to laiku iemācījies pārvietoties ar domu palīdzību. Izmanto iemaņas, kurām jau esi apveltīts. Atsāj vietu, kur tagad atrodies un pārvietojies tur, uz bērzu brzīti. Tā taču pievislcīga, vai ne?
Man tiešām nebija nekāda grūtuma pārvietoties no kapsulas uz bērziem. Ar domu palīdzību un vēlēšanos, es ne reizi vien pārvietojos savā dzīvoklī, kad izgāju no fiziskā ķermeņa.
- Brašulis, - palielija mani Alvis. Bet tagad... celies kājās un nāc pie manis.
"Man ir kājas?.. Nu, jā! Man taču tagad brīnišķīgs ķermenis, kuru apsolīja Alvis!" Es jau pieradu pēdējā laikā dzīvot bez ķemeņa, ka arī tagad pat nepaskatījos uz to.. Man galva neapzināti aizgāja lejup, un, lūk - pirmais atklājums. ES KĻUVU AUGUMĀ LIELĀKS. Mana ķermeņa augums daudz lielāks par ieprikšejo augumu. Redzu kājas, rokas, rumpi. Manā iepriekšējā dzīvē es biju e, e... nedaudz pilnīgs. Ne resns, nē. bet arī par tievu nekādi nenosaukt. Bet tagad es biju pārstegts par savu slaidumu un daiļumu. Tievs rumpis, tievas, ļoti daiļas rokas. Es pat nenosauktu tās par cilvēciskām. Roku delnas bija daudz garākas par pierasto izmēru. Pirksti - arī. Savu galvu, seju es kā iepriekš, neredzēju.
- Nolaidies uz grīdas un nostājies uz kājām! - atkārtoja komandu Alvis.
Tikai tagad es apzinājos, ka plivinos gaisā. Augstumā apmēram vienu metru. Bet man ar kājām jāskar grīda. Es izpaudu vēlēšanos nolaisties ar kājām uz grīdas, taču... man tas kaut kā neizdevās. Kājas neaizsniedzās līdz virsmai, es apstājos virs grīdas nelielā augstumā un nekādi nevarēju kustēties tālāk.
Alvis pasmaidīja.
Es jautājoši uz viņu paskatījos: kādēļ tā, kur vaina?
- Mēs neesam uz Zemes, - viņš atbildēja. Mēs atrodamies trīssimt kilometru attālumā no ceturtās dimensijas blīvās Zemes. Tavā apziņā - iepriekšējās gravitācijas parametri. Tu intuitīvi sagaidi, ka zeme pievilks tavu ķermeni. Taču šeit pasaule iekārtota citādi. Tev ne tikai pašam jāpievelkas pie zemes, pie grīdas, bet domās pievilkt tās pie sava ķermeņa. Pievilkšanai jāstrādā kā no augšas, tā no apakšas. Tagad vienkārši domās pievelc grīdu pie savām kājām. Es izpildīju Alvja rekomendācijas un, tiešām, ātri sajutu ka ar kājām pieskaros grīdai. Tad sāku lēnām pārvietoties uz mana instruktora pusi.
- Apvieno tava jaunā ķermeņa domu spēku un muskuļu spēku. - ieteica Alvis. - Tā būs vieglāk iet ar kājām.
Atzīšos: es pārvietojos kājām ne bez piepūles. Galvenā grūtība tā, ka ķermenis visu laiku manījās palektis augšup. Nodomāju: "Bet kāpēc tad staigāt, ja šinī pasaulē var lidot?"
Alvis dzirdēja manu domu un atbildēja:
"Tu gatavojies dzīvei citā pasaulē. Tur, kur tu dzīvosi, var staigāt un lidot. Roku, kāju muskuļi nepieciešami priekš dzves un darba."
- Bet kādā pasaulē man dzīvot?
- Par to drīz tev pastāstīs tavs Skolotājs. Es - tikai instruktors. Mans uzdevums, adaptēt jaunai dzīvei to, kurš šeit atnācis.
TURPMĀKĀS dažas dienas Alvis man mācīja dzīvi jaunos apstākļos, ar jauno ķermeni. Mācīja ne tikai pārvietoties telpā, bet arī radīt ar domas palīdzību. Daļēji viņš man iemācīja uz savu ķermeni skatīties no malas. Es Alvim ilgi prasīju sagādāt mājās spoguli, lai savu ķermeni apskatītos pilnībā, redzētu galvu un seju. Bet Alvis atteica, paskaidrojot, ka man jāiemācās savu ķermeni apskatīt no malas. Izrādās, man bija spējas DOMĀS PĀRVIETOT SAVUS SMALKMATERIĀLOS REDZES ORGĀNUS ĀRPUS MANA TAGADĒJĀ ĶERMEŅA. Tas man šķita gandrīz neiespējami, tādēļ paskatīties uz savu ķermeni no manas man ilgi neizdevās. Beidzot Alvim izdevās iemācīt man to darīt. Noslēpums tur, ka nevajadzēja asociēt savu redzēšanu ar acīm un galvu. Īstenībā, cilvēks (pat atrodoties četrdimensiju fiziskajā ķermenī) spējīgs redzēt to, kas notiek tālu no viņa un redzēt savu ķermeni no malas. Un priekš tā, vispār, nevajag obligāti atstāt savu fizisko ķermeni. Vajag mācēt pieslēgties cilvēku kolektīvai redzei, kā Kolektīvā Gaismas Būtne. Tieši to man iemācīja Alvis. Pēc kā es arī pārstāju domās savas acis pārnest ārpus galvas (SMAIDS).
Un, lūk, beidzot es paskatījos uz savu ķermeni no malas. Liels, slaids, elegants skaistulis. Ķermenis, tiešām, brīnišķīgs. Bet, lūk, galva... Izrādījās neparasta. Vairāk garena, kā mūsu pasaulē. Mani nemierīgu darīja matu trūkums uz galvas.
- Tanī pasaulē, kur tu dzīvosi, matus nenēsā, - ar samidu paskaidroja Alvis. Deguns nedaudz pagarināts, taisns. Deguna spārni mazi. Acis... Acis ļoti patika! Kā divas ūdens lāses, kas mazliet izstieptas pa labi un pa kreisi. Labās un kreisās malas sašaurinās un acu līnijas daiļi savijas spirālē. Mana seja nebija spilgti izteikta vīrieša seja. Tomēr tā bija vīrišķa, par ko liecināja enerģiskas lūpas - kā divas īsas līnijas, blīvi savstarpēji sakļautas. Kad es pasmaidīju, izveidojās pusmēnesis ar malām uz augšu.
- Tu sipras gribas, dzīvespriecīgs cilvēks tanī pasaulē, kur atnāksi, - deva kārtējo paskaidrojumu Alvis. Pēc tā, kā es apguvu dzīvošanas ābeci jaunajā pasaulē, Alvis paziņoja, ka tuvojas tikšanās ar Skolotāju. Es lūdzu pateikt: kas viņš, šis noslēpumainais Skolotājs, kā viņu sauc. Bet Alvis vienmēr atbildēja: tu pats viņu iepazīsi, kad notiks tikšanās.
- Bet kad notiks tikšanās?
- Tad, kad tu būsi gatavs atstāt savu māju.
Pagāja vēl kādas mācību dienas. Un, lūk, Alvis paziņoja: rīt notiks tikšnās ar Skolotāju. Atzīmēšu, ka manā mājā turpinājās mainīties diena un nakts. Tikai naktis kļuva arvien īsākas. Naktī es gulēju. Bet sapņi bija īsi kā pašas naktis. Un es ievēroju, ka sāku redzēt krāsainus sapņus. Šajos sapņos es pārvietojos citā, man nepazīstamā psaulē. Daudzus no sapņiem es iegaumēju. Alvis teica, ka sapņos es īstenoju ceļojumus uz to pasauli, kur man stāv priekšā dzīvot un strādāt.

Pret rītu pamodos ar sajūtu, ka jau satikos ar savu Skolotāju. Es atkal apmeklēju savas nākotnes pasauli. Lidoju virs kaut kādas pilsētas, kur ēkas, celtnes nebija līdzīgas pierastām ēkām un celtnēm. Bet tad nolaidos uz svētnīcas - liela Tempļa, kas pēc formas bija līdzīgs dīvainam, brīnišķīgam, plaukstošam zieda pumpuram. Es nolaidos uz pumpura vienas ziedlapas un nokļuvu Tempļa iekšienē. Ieraudzīju Skolotāju zeltītā apmetnī, brīnumainiem rakstiem greznotā. Viņš stāvēja ar muguru pret mani.
- Skolotāj! - pasaucu es.
Viņš sāka lēnām pagriezties, man tā gribējās redzēt viņa seju. Taču... tanī brīdī es pamodos.
PIRMS TIKŠANĀS ar Skolotāju, Alvis mani apņēma ap pleciem.
- Tagad mēs pārvietosimies uz vietu, kur tu tiksies ar Skolotāju. Mēs iziesim caur īpašu Portālu. Priekš tā, vienkārši uzticies man un izpildi to, ko teikšu.
Pārvietošanās veiksmīgi notika. Vēroju varavīkšņotu koridoru, tad sajutu vibrāciju pastiprināšanos un spēcīgu enerģiju plūsmu. Alvis man lika domās izveidot veselu kompleksu ģeometrisku figūru. Es viņa rekomendāciju izpildīju. Bet pēc tam... pazaudēju samaņu uz kādu laiku. Attapos jau tad, kad mēs ar Alvisu plivinājāmies virs tā paša Tempļa, kuru es redzēju sapnī.
- Ko tālāk darīt, tu zini, darbojies, - teica Alvis.
Es nolaidos lejup pie Tempļa, pie vienas no ziedlapām. Un izlidoju caur viņu. Izrādījos esam iekšā... Lūk, viņš - Skolotājs! Stāv ar muguru pret mani, mirdzošā, greznotā apmetnī.
- Skolotāj! Es šeit!
Sirds sāka priecīgi dauzīties es sapratu, ar visu sirdi sajutu, ka tiekos ar to, ko sen jau zinu un ļoti mīlu.
Skolotājs pagriežas, un es viņu uzzinu/pazīstu! Ne reizi vien es viņa skatu redzēju uz ikonām! Sergijs! Sergijs Radoņežskis glāsta mani ar savu Dievišķo skatu!
Es viņam tuvojos, Skolotājs mani maigi apņem:
- Lūk, mēs atkal kopā. Atkal kopā. Man stāv priekšā daudz ko pastāstīt savam skolniekam. Vai gatavs tu pieņemt?
- Gatavs, Skolotāj, gatavs!
- Tava misija - doties nākotnē, izpildīt svarīgu uzdevumu. Īpašā pasaulē dzīvosi. Par to pagaidām priekšstata tev nav. Darīsi to, ko vēl nekad nedarīji. Kļūsi tajā pasaulē slavenība. Taču, diemžēl, laimi tur neiemantosi. Par to, pasaule kļūs daudz laimīgāka... Vai gatavs tu tam, ko tev paziņoju? Cilvēkam vienmēr ir izvēle. Tu vari atteikties no misijas un iet tur, kur iet daudzi. Tas būs vienkārši cits ceļš. Lēmums tavs...
Tanī brīdī aiz manas muguras kāds parādījās. Es sajutu: viņi bija divi. Un abi - ļoti tuvi man. Es viņus vēl pat neredzēju, bet asaras jau skāra manas acis. Sirds siltums pildīja visu manu būtni. Kas gan tad tie? Kas?
2015. g. 22.- 26. maijs.

Turpinājums sekos...

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 4(22) 2015, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843)74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni 29613296. Par iespēju pasūtīt Žurnāla speciālizdevumu "Runā piektā dimensija"/"Говорит пяетое измерение" var uzzināt: http://spekavots.ucoz.ru/news/uzmanibu_specials_zurnala_izlaidums/2015-07-12-1520
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/22.09.2015. , nosūtīts Latvijas radio viļņiem 22.09.2015.

Skatījumu skaits: 443 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: