Galvenie » 2016 » Jūnijs » 1 » GRŪTI MĀCĪBĀ - VIEGLI "PARADĪZĒ"
18:18
GRŪTI MĀCĪBĀ - VIEGLI "PARADĪZĒ"

GRŪTI MĀCĪBĀ - VIEGLI "PARADĪZĒ"

ALEKSANDRS SUVOROVS
caur Liliju Timofejevu, Sergeju Kanaševski
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 7(25) 2015, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 30.05.2016.

Aleksandrs Vasiļjevičs Suvorovs (1730.g. 24. novembris - 1800.g. 18. maijs), ievērojams krievu karavadonis, militārais teorētiķis, Krievijas nacionālais varonis. Itāliešu kņazs, Romas grāfs, Svētās Romas impērijas grāfs, Sardīnijas karaliskā nama princis, Krievijas sauszemes un jūras spēku Ģeneralisimus, Austrijas karaspēka ģenerālis-feldmaršals, pjemonskiešu karaspēka dižais maršāls, Krievijas, sava laika, visu ordeņu kavalieris, pasniegtu vīriešiem, kā arī daudzu ārvalstu ordeņi. No 1789. gada "Romas", bet no 1799. gada "Itālijas" goda nosaukuma nesējs.
Kad plānojās speciālizlaiduma "Runā piektā dimensija" izdošana, jums, dārgie lasītāji, bija piedāvāts norādīt, ar kuriem ievērojamiem cilvēkiem, atstājušiem četrdimensionālitāti, jūs vēlētos sazināties žurnāla lappusēs, saņemt no viņiem interesantu un vajadzīgu informāciju. Pieteikumu bija daudz - visdažādāko. Protams, mēs visus apmierināt nevarējām. Izvēlējāmies, vispirms tos kandidātus, kurus ieteica Skolotāji. Taču arī lasītāju viedoklis tika ņemts vērā. Liels skaits pieteikumu bija čenelingam ar Aleksandru Vasiļjeviču Suvorovu. Ar viņu šodien mūsu saruna.
Aleksandr Vasiļjevič, sveicināti. Mums teica, ka tagad jūs varam uzrunāt citā vārdā. Arkeons... Arkeons Piektais. Kādēļ - piektais?
- Sveicināti, dārgie lasītāji! Priecājos jūs sveikt un pateikties, ka neaizmirsāt veco karotāju un vēlaties ar viņu sazināties (smaids). Kas attiecas uz vārdu, tad - jā. Tas tiešām skan kā ARKEON. Kādēļ - Piektais, jūs uzzināsiet mazliet vēlāk, mūsu sarunas laikā. Taču šis vārds priekš manis bija izvēlēts, tiešām, ne nejauši. Un vārds "izvēlēts" ne gluži atbilst īstenībai. Vārds ARKEON bija izveidots, radīts, rēķinoties ar katra burta enerģiju viņā. Atļaujiet nedaudz burtoloģijas, aizraujošas zinātnes (smaids). Burts "A" manā vārdā simbolizē startu, sākumu visplašākajā nozīmē, kā arī atjaunošanos, atdzimšanu. "R" / "P" - elegants un labs burts, simbolizē garīgumu, saistītu ar matēriju; spēju nepadoties ārējām ietekmēm; prasme iedziļināties būtībā. "K" - vertikālās līnijas enerģētiskā plūsma virzienā uz debesīm un zemi, kā arī diagonālās līnijas plūsma, virzienu mainoša vidū. Šis burts - garīgais skolotājs, simbolizē garīgo attīstību un stabilitāti, līdzsvaru starp zemi un debesīm.
Burta "E" enerģētiskā plūsma - trīsvienības simbols, formēts pēc principa "viens plus trīs" vai "trīs vienībā". Enerģētiski spēcīga vertikāla līnija, trīs horizontālas enerģētiskas plūsmas. Bieži "E" apzīmē ķermeņa attīstību: viens fiziskais un trīs smalkie - astrālais, mentālais, ēteriskais. Burts "O" - ļoti harmoniskas struktūras, sfēras atspoguļojums uz plaknes. "O" ļoti cieši saistīts ar punktu, kuram nav ne sākuma ne beigu. "O" kontrolē dziļus iekšējos ritmus un simbolizē lielu gudrību. Burts "N" / "Н" - "spēcīgs, radošs, organizēts". Divu spēcīgu vertikālu līniju veidots, kuras vidū savieno horizontāls "tilts". Divi kontakta punkti ar debesīm, bet divi - ar zemi. Tas - ļoti spēcīgs burts. Tādā veidā, ARKEON nozīmē: vienots ar Dievu, harmoniski attīstīts, apvienojošs materiālo un garīgo, spēcīgs, radošs".
Aleksandr Vasiļjevič! Pirmais jautājums - ne par karu. Pēc tam, kad noslēdzāt iemiesojumu kā karavadonis Suvorovs, jūs vēl iemiesojāties šinī pasaulē?
- Nē, neiemiesojos. Vairāk es nekad neiemiesojos un nekad nekaroju. Es ilgi dzīvoju īpašā pasaulē, izgāju reabilitāciju un tagad dzīvoju piektajā dimensijā, apakšlīmenī 5,48. Man vairākas pamata specialitātes, iemīļotas nodarbības. Bet galvenā no tām - sabiedriska darbība, veltīta cilvēciskās sabiedrības iekārtai dažādās pasaulēs. Tagad mana galvenā darbība - tas darbs palīdzības Dienestā cilvēciskās līdzsabiedrības harmonizācijai. Mēs strādājam ne vienā pasaulē, ne vienā dimensijā. Mūsu darbība daudzdimensionāla. Ar mani kopā rada ļoti daudzas Gaismas būtnes. Nesākšu stāstī par visām. Pateikšu tikai par tām, kuras jums pazīstamas, četrdimensionalitātes iedzīvotājiem. Nebrīnaties, taču mūsu Dienestā vēlējās kalpot daudzi no tiem, kuri zemes iemiesojumā bija saistīti ar kariem. Ar mani plecu pie pleca rada Napoleons, Maķedonskis, Čingishans un citi pazīstami iekarotāji. Un tas pilnā mērā likumsakarīgi. Pēc kareivīgiem iemiesojumiem gribas mieru un harmoniju. Taču līdzība ar iepriekšējo darbību tomēr ir. Mēs atkal - "iekarotāji"! Tikai tagad - pēdiņās (smaida enerģija). Jā, jā, mēs "iekarotāji" pasauli pēc pasaules, dimensiju pēc dimensijas ar vienīgo mērķi - padarīt tur dzīvi pēc iespējas harmoniskāku, maksimāli iespējamu LĪDZjaunradei priekš visdažādāko pasauļu, visdažādāko dimensiju pārstāvjiem. Taču tagad ieroču vietā mūsu rokās - garīgie instrumenti priekš gaismas darba. Bet karogu vietā, mēs savās sirdīs nesam Mīlestību!
Tagad jūsu specialitāti var nosaukt ne vienkārši mierīga, bet ĻOTI MIERMĪLĪGA. No Jums plūst harmonijas, mierīguma, nomierinošas enerģijas... Bet kā Jūs kļuvāt karavadonis?
- Karavadonis A.V. Suvorovs kļuva pēdējā iemiesojuma karavīra lomā, vienā no pazīstama Augšupcelta Skolotāja stariem. Neesiet pārsteigti, taču gandrīz katram, no jums pazīstamiem un nepazīstamiem Skolotājiem, ir Stars, kas attīstās karavīra lomā. Tālā senatnē, ļoti tālā senatnē, šim Staram varēja būt pat karotāja-agresora, imperatora-verdzinātāja iemiesojums. Taču pakāpeniski tāds Stars arvien biežāk organizē savus iemiesojumus kā karotājus-atbrīvotājus, kā progresīvus karavadoņus, kuri savas tautas, vai arī veselas virknes tautu un kopumā, cilvēciskās sabiedrības intereses aizstāv. Viens no viszināmākajiem maniem pagātnes iemiesojumiem - Hanibāls*
-------
* Hanibāls (247 -183 p.m.ē.) Kartāgas karavadonis. Viens no senatnes diženākiem karavadoņiem un valsts darbiniekiem. Saucās "Niknākais Romas republikas ienaidnieks". Kļuva pēdējais ievērojamais Kartāgas līderis, pirms tās krišanas Pūnisko karu sērijā.
-------
Ne nejauši savā A.V.Suvorova dzīvē, es atkal saskāros ar šo uzvārdu. Ietekmi uz manu likteni izdarīja A.S. Puškina radinieks pēc uzvārda Hanibāls. Kurš zina, par ko Diženā Skolotāja Starā iemiesojās Aleksandrs Sergejevičs, tas sapratīs, kā Stars bija Aleksandrs Vasiljevičs. Mans pēdējais zemes iemiesojums bija pilnībā veltīts Krievijai-mātei, viņas glābšanai. Es pats izvēlējos šo ceļu, taču pie iegremdēšanās dualitātē, dabīgi, visu aizmirsu. Toties par to atcerējās tie, kuriem Krievijas attīstība bija kā kauls kaklā (smaida). Protams taču, es runāju par Atturēšanas Spēkiem. Ne vienkārši es augu kā vājš un slimīgs puika, kura veselības stāvoklis, šķietami, pilnībā izslēdza militāru karjeru. Kaut es no pašas bērnības par to sapņoju. Un ne velti, reiz pie mums ciemos ieradās Saša Puškina vecvectētiņš - Ibrahims Petrovičs Hanibāls. Un ne vienkārši ieradās, bet pārliecināja manu tēvu izrādīt labvēlību manai aizrautībai kara lietās. Galarezultātā, es biju ieskaitīts Semjonovska pulkā. Vispār, šo vēsturi zina daudzi. Taču neviens nezin, ka pateicoties Ibrahimam Petrovičam Hanibālam, es šo to atcerējos no iepriekšējām dzīvēm, par to, ka es - arī Hanibāls (mans iemiesojums 247.-183. p.m.ē. Kartāgas karavadoņa lomā). Atcerējos par savu garīgumu, Dievišķumu. Daudzi, protams, brīnījās, ka tāds skarbs karotājs, kā es, ļoti dievbijīgs. Brīnījās: lielais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs katru dienu sāka un beidza ar lūgšanu, stingri ievēroja gavēņus, lieliski zināja Evanģēlijus, lasīja un dziedāja baznīcas korī, dievkalpošanā, bija baznīcas kalpošanas dienesta zinātājs. Suvorovs nekad nepabrauca garām baznīcai, nepārkrustījies, bet istabā, obligāti krustījās tēla priekšā. Pirms katras kaujas viņš teica "Lūdziet Dievu: no Viņa uzvara!"
Es jau toreiz biju Dieva Mīlestības piepildīts. Pastāvīgi palīdzēju oficieriem, izjūtošiem trūkumu un biju žēlsirdīgs pret nabadzīgiem. Pirms Lieldienām slepeni sūtīju cietokšņiem pa 1000 rubļiem, lai izpirktu parādniekus. Manā mājā vienmēr dzīvoja vairāki ļoti veci zemnieki vai karavīri-invalīdi. Un liels karavadonis es kļūvu, pateicoties savai Dievišķībai, par ko vēl pastāstīšu vēlāk.
Cilvēciskā sabiedrība pēdējās tūkstošgadēs nekad nedzīvoja bez kariem. Kas tas karš, pēc būtības? Kādēļ kari vajā cilvēci? Kad kariem pienāks gals?
- Karam dots daudz apzīmējumu. Karš - viens no cīņu veidiem. Bet cīņa - Duālās Ēras produkts, izdalīšanas un pretestību ēras. Karš - tas veids kā risināt problēmu ar agresīvu spēku. Viena daļa sabiedrības mobilizē savus spēkus priekš tā, lai apspiestu vai iznīcinātu citu cilvēciskās sabiedrības daļu. Kari sev līdzi nes lielu daudzumu negatīvās enerģijas, baiļu, sāpju, ciešanu enerģiju. Ar šīm enerģijām vienmēr barojās tie spēki, kurus jūs agrāk saucāt par Tumsas Spēkiem. Tie - dažādu pasauļu pārstāvji, vienādi vai otrādi saistīti ar cilvēci. Baiļu, ciešanu enerģijas viņus baroja, deva spēku un vienlaicīgi, vienmēr novājināja cilvēcisko sabiedrību, neļaujot apvienoties un harmonizēties. Kad cilvēki atšķirtībā, viņi - NE VESELUMS. Bet tas nozīmē - viņi NE IZDZIEDINĀTI, un ir iespējamība, ka cilvēce, kā NEVESELA SABIEDRĪBA, izbeigs savu eksistēšanu. Kad viens saprātīgas dzīvības veids izbeidz savu eksistēšanu, tā vietā var atnākt cits. Un tas nozīmē, ka vienmēr kāds sapņoja aizvietot cilvēci un kļūt galvenais veids. Kurš? Padomājiet paši, jums jau zināms par šiem spēkiem, par šo dzīvības formu. Zināms par to, ka viņi slepus vada jau ļot ilgi cilvēcisko sabiedrību. Teikšu tikai, ka tās - ne robotizētās būtības, bet tie, kuri atnāca uz planētu, taču nemācēja atrast šeit savu vietu zem saules. Citi Atturības Spēku pārstāvji seko savām interesēm, piedaloties konfliktu un karu kurināšanā... Taču nevar piespiest karot tiem, kuri to negrib. Pēdējos 17,5 tūkstošus gadu starp cilvēkiem viemēr dzīvoja tie, kuri gribēja karus. Tādēļ, ka viņi uz šo pasauli atnāca no tām pasaulēm, kur dzīve bez kariem neiedomājama. Taču jūsu / mūsu pasaulē vienmēr dzīvoja tie, kuri atnāca no pasaulēm, kur nekad nebija karu un dzīve nesavienojama ar tādu parādību kā karš. Jums interesanti zināt: kad jūsu pasaulē notiks pēdējais karš, un, kas tur piedalīsies? Vispār, pēdējais karš jau notika. Un jums tā nosaukums zināms. Tas - Trešais Pasaules karš, kas īstenojās citā realitātē.Tas kļuva pēdējais tādēļ, ka cilvēce pēc tā, tanī četrdimensionālā pasaulē, pārstāja eksistēt. Redzams, jums interesē, kad notiks pēdējais lokālais kara konflikts jūsu reaitātē, un, kas tanī piedalīsies. Visiespējamākā notikumainība norāda uz tādu dzīves/dzīvības attīstības vektoru. 252 gadus no mūsu sarunas momenta, būs veikti tādi atklājumi, kas ļaus ļoti mazai cilvēku grupai kara paņēmienā pretstāvēt visām citām pasaules armijām. Tas liks pamatus svarīgiem procesiem, absolūtas atbruņošanās un cilvēces kolektīvās drošības unikālas sistēmas radīšanai. Līdz ar to, turpinās attīstīties gaismas, evolucionārie procesi, kas sāks aktīvi veicināt ne tikai cilvēku pasaulesuzskata maiņu, bet arī kardinālas pārmaiņas cilvēciskās sabiedrības iekārtā. Tieši ar to mūsu Dienests tagad pastiprināti nodarbojas...
Vai jūsu atmiņā tagad saglabājas kara atmiņas? Ja jā - tad kādas tieši? Un vispār - par cik dzīvēm četrdimensionalitātē atceras cilvēks, kad atgriežas aiz "Aizsega"?
- Par mani četrdimensionalitātē teikts: "Viņa biogrāfijā neskaitās neviens zaudējums. Suvorovs tiešām ģeniāls karavadonis, sava laika varonis. Aleksandrs Vasiljevičš atstāja dziļas pēdas ne tikai Krievijas, bet arī pasaules vēsturē. Runā, ka pirmā Suvorova uzvara bija pašam pār sevi". Un visi šie vārdi - taisnība. Taču ne visi tos pareizi saprot. Mana ģenialitāte, kā karavadoņa, tieši tā, ka es atcerējos dažus savus iemiesojumus, ka es biju Augstākā "Es" un Aizbildņu vadīts, ka es izmantoju manu iepriekšejo iemiesojumu zināšanas un pieredzi. Pēc pārejas, personīgi es, pakāpeniski atcerējos visus savas dzīves četrdimensionalitātē. Kas attiecas uz citiem... tad tur viss vienmēr individuāli. Daudz kas atkarīgs no garīgās attīstības līmeņa, no dvēseles "jaunības". Atnākot aiz "Aizsega", katrs cilvēks var atcerēties visu, visām savām dzīvēm un iemiesojumiem. Taču dažreiz to nepieļauj... Jā, jā! Gadās arī tā. Tas saistīts ar negatavību, kā arī, ar neizietām karmiskām mācībstundām, priekšā stāvošām misijām un daudziem citiem faktoriem. Tad ko, atkārtošos vēlreiz, viss tas ļoti, ļoti individuāli.
Žurnāla Garīgie Kuratori paziņoja, ka Jūs vēlaties pastāstīt kaut ko interesantu, bet ne par kariem, bet par PAGĀJUŠO cilvēces vēsturi. Tas kaut kāds noslēpums?
- Jā, var to nosaukt par kaut kādu noslēpumu. Lieta tā, ka vienā cilvēces vēstures periodā (ja runāt par pēdējiem pieciem tūkstošiem gadu) ABSOLŪT NEBIJA KARU. Šo periodu var apzīmēt ar laika nogrizni 2798 - 2543 gadi atpakaļ. Mazliet vairāk kā 255 gadi karu nebija nekur, ne uz vienas teritorijas, ne uz viena kontinenta, ne uz kādas saliņas. Ziniet kādēļ?.. Uz to laiku, uz Zemes bija radīta neliela Gaismas Ēra. Šinī periodā iemiesojās liels skaits lejupejošu Dvēseļu. Dvēseles no augstākām pasaulēm. Dvēseles ne tikai iemiesojās, bet arī izgāja/iegāja kā pieauguši cilvēki, caur simtiem speciālu portālu. Uz Zemes iestājās īsa Gaismas Ēra. Tas bija nepieciešams priekš tā, lai sagatavotu Zivju Ēras sākšanos, Atmostošās Kristus Ēras augšupejošās cilvēces apziņā... Es ņēmu dalību šajā Lielajā Notikumā un gribu pastāstīt, kā pats atvairīju iespējamo kara konfliktu uz Ziemeļamerikas teritorijas. Tajā laikā tur dzīvoja ne tikai sarkanādaini cilvēki un ne tikai tie, kurus mēs saucam par indiāņiem. Uz Meksikas teritorijas dzīvoja baltādaino cilvēku cilts - atnācēju no Eiropas pēcnācēji, no šolaiku Francijas, Vācijas Holandes teritorijas. Šie pēcnācēji bija vienas no svarīgām Druīdu ordeņa Dzimtām. Druīdi uz Amerikas teritorijas ieradās ar svarīgu misiju 3482 gadā līdz mūsu ērai.
Un, lūk, kas notika... Divas blakus esošas, sarkanādainu un baltādainu cilvēku ciltis, ilgu laiku eksistēja absolūtā mierā. Indiāņii dzīvoja no senlaikiem pierastu dzīvesveidu. Medīja, ķēra zivis, nodarbojās ar lauksaimniecību, iemīlējās, cēla vigvamus, dzemdēja bērnus. Ar baltādaino cilvēku cilti indieši draudzējās. Tie, indiāņu bērniem, rotaļlietu veidā, dāvināja mazas, brīnumainas figūriņas - mazas keramikas statujiņas, ērmīgu dzīvnieku un dīvainu cilvēku veidā. Daudzas no šīm statuetēm nonāca arī līdz mūsdienu cilvēkiem, saņemot nosaukumu Akambaro Figūriņas. - par godu to atrašanās vietai. Jūs, mūsdienīgie iedzīvotāji, bez grūtībām šajos dzīvnieciņos atpazīstiet dinozaurus un... kosmonautus. Taču indiāņiem, tajos laikos, ne vieni, ne otri nebija zināmi. Jā, un vispār, balto cilvēku dzīvē viss bija dīvaini un nesaprotami. Piemēram, viņu lielajā ciltī (8328 cilvēki) vispār nebija bērnu. Bet pieaugušie nenomira, neaizgāja Saules Mājā, kā paši indiāņi. Baltādaino cilvēku būdas bija no akmeņa, ūdeni viņi ņēma ne no upes, ūdens, kaut kādu brīnumdarbību veidā, bija viņu mājās. Bija katrā mājā arī sava maziņa saule, kas iedzirkstījās pēc tumsas sākšanās, katras istabas četros stūros. Pilsēta (bet citādi balto cilvēku apmetni nosaukt nevarēja) bija pietiekami liela, taču, pie tā, labi slēpta meksikāņu mežu biezajās audzēs. Pilsētas rietumu daļā izvietojās piramīdas. Tās četras. Vislielākās augstums - vairāk kā divdesmit metru. Centrā, starp piramīdām, apaļa celtne, kuras virsotnē no akmens izcirsta saule. Kalpošanu templī vada pieci priesteri - liela auguma, muskuļoti vīrieši baltos, garos tērpos. Uz viņu galvām nav matu, uz sejas arī trūkst augu valsts. Pārējie iedzīvotāji no iniāņiem īpaši neatšķiras, varbūt tikai ar ādaskrāsu. Visi viņi godbijīgi izturas pret priesteriem. Pienes viņiem apģērbu un ēdienu. Bet, kad priesteri aicina, tad visi pilsētas iedzīvotāji stājas aplī un izdara dziedājumu, dzirdei patīkamas skaņas. Kādēļ viņi to dara, indiāņiem nav zināms. Droši vien, tā pie baltiem cilvēkiem pieņemts. Kā es jau teicu, priesteri pilsētā bija pieci. Viņiem nebija vārdu. Precīzāk, bija, taču sauca visus viņus vienā vārdā - Uokenda [Уокэнда] (burvju varas apveltīts) pievienojot ciparu. Uokenda Pirmais, Otrais, Trešais,Ceturtais, Piektais...
Piektais Uokenda bija visjaunākais. Muskuļots, ar asu, prāvu degunu un lielu acu caururbjošu skatu. No kaimiņiem indiāņiem viņš saņēma vārdu - Saules ērglis. Tā mēs viņu sauksim arī tālāk mūsu stāstā.
Vispār, divu kaimiņu dzīve pārsteidzoši atšķīrās. Taču bija viņiem arī kaut kas kopējs - apaļīgas plātnes, nelielas bļodas izmēra. Vienu no plātnēm uz krūtīm nēsāja baltādainais Pirmais priesteris, un uz šīs plātnes bija attēlota saule. Kura, un no kā bija izgatavots šis svētais artefakts (bet citādi arī būt nevarēja) bija nezināms. Taču plātne bija viegla, patīkama pēc taustes, bet saule uz tās attēlota, izskatījās kā īsta. Otra plāksne greznojās uz krūtīm sarkanādaino indiāņu cilts vadonim vārdā Montigomo (vanaga nags). Un mēness uz tās arī bija kā īsts. Apbrīnojami bija tas, ka uz divām tempļa sienām, kuram apkārt notika kalpošana, taču nekad neiegāja iekšā, bija saules, mēness attēli, pēc izmēra sakrītoši ar tiem, kuri bija uz plātnēm. Uz trešās bija attēlota astoņstūru zvaigzne. domājams, ka jābūt vēl vienai plātnei. Taču kur tā, indiāņiem nebija zināms, baltie cilvēki arī nezināja. Iespējams, noslēpums bija zināms saules priesteriem, bet tie klusēja. Tā arī ritēja divu cilšu vienmērīga dzīve, iekārtojušos viena no otras tikai dažus kilometrus. Taču reiz gadījās neparedzētais. "Mēness" no vecā Montigomo krūtīm pazuda! Kā tas notika, vecais vadonis paskaidrot nevarēja. Neskatoties ne uz mazu skaitu nodzīvoto sauļu un mēnešu, Montigomo skats bija ass, dzirde nevainojama, bet miegs jūtīgs. Taču, tomēr, kad vecais vadonis no rīta pamodās savā vigvamā, mēneša uz krūtīm nebija. Mīklu paskaidrot nevarēja pat cilts šamanis, kurš, kā šķita, zināja atbildes uz visiem šīs pasaules jautājumiem. Sūri bija vecajam vadonim. Svētais amulets ar Mēness attēlu viņam bija no tēva saņemts, viņam no viņa tēva utt. Indiāņi uztvēra artefaktu kā aizsardzības talismanu savai ciltij. Vienīgais padoms, kādu spēja dot šamanis, bija - aiziet pie kaimiņiem, priesteriem, padomu pameklēt. Tā arī Montigomo izdarīja. Atnāca pie tempļa, pastāstīja par savu bēdu. Viņam par izbrīnu, nemiers atspoguļojās arī vienmēr mierīgajās balto priesteru sejās. Ilgi viņi sēdēja un klusēja. Pēc kā Pirmais priesteris ieteica Montigomo atgriezties mītnē un gaidīt. Bet pie sevis pasauca Piekto priesteri un pateica:
- Brāli, uz taviem pleciem uzlikta svarīga misija.Tev jāsameklē Montigomo mēnesi un plātni, kur attēlota astoņstūru zvaigzne, kurai apkārt četri gredzeni. Pienāca laiks atgriezt iztrūkstošo - ne vēlāk, kā kad saule otro reizi apgaismos mūsu tempļa virsotni. Citādi būt bēdai...
Piektais priesteris, mūsu jaunais Saules ērglis, plati atvēra acis. Izteica:
- Pārliecināts, misija svarīga, kā tu arī teici, vecākais brāli. Bet arī sarežģīta. Dod ieteikumu, ar ko sākt.
- Visas atbildes meklē sirdī savā.
Pirmais priesteris vairāk neko neteica, klusējot pazuda. Apsēdās toreiz, Saules ērglis uz zemes un iedziļinājās savā "Es". Jauneklis lūdza Augstākiem Spēkiem ieteikumu. Un pēkšņi, uz apžilbinoši gaišzilām debesīm, parādījās mākonis. Pūkains, balts mākonis. Un atcerējās tad Piektais priesteris par Montigomo meitu. Sauca viņu Baltais mākonis. Meitene no bērnības bija akla. Taču brīnišķīgi iztika bez acīm, šķita, ka arī tā visu redzēja. Un pat vairāk, kā visi citi, redzēja Baltais mākonis. Viņai bija redzams arī tas, kas bija, kas ir, kas būs. Uz jaunieša lūpām pazibēja smaids. Viņš no zemes pieleca kājās un metās panākt veco vadoni Montigomo.
Baltais mākonis jau gaidīja jauno ciemiņu. Pasmaidīja, deva ūdeni padzerties, pēc tam izteica:
- Atpūsties nepiedāvāju, Saulainais ērgli. Ceļā mums laiks. Nāc aiz manis.
Meitene pastiepa baskājim prieterim mīkstus mokasinus, teica:
- Tavā pilsētā zeme gludiem akmeņiem klāta. Mums taču pa mežiem jāiet. Uzvelc, tā labāk.
Nevilcinoties, jaunie cilvēki devās ceļā. Pa ceļam Baltais mākonis pastāstīja: gadījās dienu atpakaļ, līdz saules rietam, kaut kas dīvains. Viesis pie Montigomo atnāca. No naojaru cilts. Indiānis, pēc vārda Brūnais lācis, kuram bija atdota par sievu Baltā mākoņa vecākā māsa. Slepus tēva vigvamā iekļuva. Ar dzērienu veco vadoni pacienāja. Nevienkāršu dzērienu, tādēļ vecais vadonis tagad neko neatceras. Neviens Brūno lāci neredzēja, tikai no viņa, Baltā mākoņa, neko nenoslēpsi. Un tagad viņi iet uz naojaru cilti paņemt to, kas paša Dieva vēlēts.
Saules ērglis zināja šo cilti... Bija tā mierīga un laipna. Taču tas, ko ieraudzīja jaunie cilvēki, pietuvojoties apmetnei, bija neticami. Vismierīgākā cilts, lietojoši uzturā tikai zemē augošo un nekad rokās neturējuši ieročus, tagad bija pilnībā apbruņoti. Un ne tikai. Visi cīnītāji-naojari trenējās kara darbībās. Viņu sejās nebija vairs laipnu smaidu. It kā ļaunas maskas uzliktas. Pie Augstākā vadoņa mītnes mūsu ceļotāji ieraudzīja vīrieti. Viņš bija balts, kā arī Saules ērglis, taču tērps viņam bija dīvains, acis nelaipnas. Bet uz krūtīm redzamas divas plātnes. Uz vienas attēlots Mēnesis, bet uz otras - astoņstūru zvaigzne, četru gredzenu ietverta. Nepazīstamais ieraudzīja atnākušos, saprata visu, un... pirmais metās kaujā! Un tur atcerējās, apzinājās Saules ērgli, kādēļ viņam uzticēta šī misija. Katram no priesteriem bija velte no Dieviem. Sevišķa velte. Viņam Dievi arī deva velti - būt neuzvaramam jebkurā cīņā, jebkurā dzīvē.
Ilgi gāja cīniņš ar nepazīstamo. Bija tas spēcīgs un apsviedīgs. Taču, pateicoties Dievu žēlsirdībai, viņu veltei, Saules ērglis turēja uzvaru. Lūk, tikai pretinieks izzuda acu priekšā, it kā viņa nebūtu bijis. Taču tas neaptumšoja Piektā priestera prieku. Galvenais, misiju viņš izpildīja. Gan mēness, gan zvaigzne viņam rokās.Laiks atgriezties.
Pirmais priesteris pieņēma trofejas, pasmaidīja lūpu kaktiņā. Mierīgums atspoguļojās viņa sejā. Izteica:
- Brašulis, paspēji. Pārējo rīt...
Bet nākošajā dienā, apkārt baltās pilsētas templim sapulcējās visi tās iedzīvotāji. un visi indiāņi no Montigomo cilts, un indiāņi-naojari, kuri iemantoja savu "Es" un atkal kļuva laipni un miermīlīgi. Daudz tautas sapulcējās. Pirmais priesteris ieteica visiem sadoties rokās. Piegāja pie tempļa un nolika trīs plātnes. Sauli - nišā ar saules attēlu, mēnesi - mēnesī, zvaigzni - zvaigznē. Un atvērās tempļa augšiene. Tik spoža saules gaisma izšļācās! Un neticamas jūtas aptvēra klātesošos. Laime un svētlaime. Kurš bija slims, izveseļojās acīm redzot. Kurš bija vecs, kļuva jaunāks. Niknais - labsirdīgāks...
Pirmais priesteris pacēla rokas pret debesīm un izrunāja:
- Paldies, Radītāj!
Tad pagriezās pret tautu un izteica:
- Arī jums, paldies, brāļi un māsas! Noslēpumu mēs izpildījām lielu. No kariem, bēdām un asinīm daudzus izglābām...
Pēc tā bija lieli un priecīgi svētki par godu MIERAM!"... Lūk, tāda vēsture...
Paldies Aleksandr Vasiljevič! Apbrīnojama vēsture. Bet es ne sevišķi sapratu, kur slēpjas būtība/jēga. Varbūt ... Laimīgs ērglis, Piektais priesteris - tas viens no jūsu iemiesojumiem? Un tagad Jūs - Piektais tieši tādēļ?
- Viss pareizi! Pēc tās vēstures beigšanās UOKONDA iemantoja jaunu vārdu. Viņi kļuva ARKEON. Un piektais priesteris kļuva Arkeons piektais. Kā jau es iepriekš teicu, tanī laikā uz Zemes bija radīta neliela Gaismas Ēra. Kas attiecas uz noslēpumaino templi, tad tur bija savākti, "aizzīmogoti" visi pasaules ieroči. Es ar to domāju - to enerģētiskās formas. Lai šo arsenālu neitralizētu, pārveidotu pozitīvās enerģijās, vajadzēja ne mazumu laika. Tieši priekš tā arī bija nepieciešami kalpotāji-priesteri, vadoši neitralizācijas un transformācijas gaismas darbu. Taču tumšie spēki, agrāk nolaupījuši vienu no atslēgām - zvaigsni, neatstāja nodomu templi atvērt. Kādēļ? Taču tādēļ, ka visus tur atrodošos ieročus varēja materializēt, ar īpašu tehnoloģiju palīdzību. Bet kas tur bija par ieročiem, jūs pat iedomāties nevarat. O, tās ne lodes un durkļi, kādus man vajadzēja izmantot pēdējā iemiesojumā. Tur bija ieroči, kas priekš jums šķitīs fantastiski...
Un, patiešām, neticami!
- Es teiktu mazliet citādi. Neticami, taču patiesība (smaids). Tātad, plāni tumsas spēkiem, bija grandiozi. Iegūt spēcīgu ieroču arsenālu, aktivizēt to, un viņi sāktu savas idejas iemiesot tā laika notikumainības realitātē. Iesākumam viņiem, patiešām, pietiktu ar nelielu zombētu indiāņu cilti. Zinu precīzi, plānojās visas Ziemeļamerikas iekarošana. Taču, par laimi, tas nenotika. Ieroču transformācija jau tuvojās nobeigumam. Līdz tās noslēgumam atlika, minimums, divas dienas, taču tumsas spēki nokavēja. Viss negatīvais spēks, aizzīmogots templī, bija transformēts pozitīvajā enerģijā, kas arī bija izlaista brīvībā. Tālāk templi izmantoja kalpošanai. Bet Ziemeļamerika bija glābta! Un tas bija izdarīts, pateicoties ne tikai jūsu padevīgam kalpam (smaids). Liela nozīme bija sakārtotībai, viengabalainībai, harmonijai dotās zemes cilvēku darbībās, kas arī aizveda pie laimīgām beigām un laimīgas dzīves tālāk vēl ilgu laiku. Un es, pēc pārejas 5-jā dimensijā, izvēlējos, var teikt, radniecīgu virziena sakritību - harmonizācija.
Paldies, Aleksandr Vasiljevič, par aizraujošo stāstu. Pēcvārdā... Ko Jūs gribētu novēlēt mūsu lasītājiem?
- Gribētu pārfrazēt visiem zināmu Suvorova frāzi: "Grūti mācībās - viegli kaujā!" Tagad teikšu tā: "Grūti mācībā - viegli paradīzē!". Bet ar to domāju, lūk, ko... Tagad nav viegli, lēnām notiek Eņģeļu pamošanās, daudz šķēršļu no Noturēšanas Spēku puses. Taču vajag katru jaunu dienu uztvert ar prieku, piepildīt ar mīlestību, lai cik grūti arī būtu, iepazīt jauno, mācīties... Un tad paradīzē (smaids) - protams, taču, es domāju, tālāko dzīvi 5-jā dimensijā, būs daudz vienkāršāk adaptēties un sākt harmonisku dievcilvēka jaunrades darbu. Lūk arī viss, ko es gribēju šodien teikt. Panākumus visiem un uzplaukumu jūsu Žurnālam.
Paldies, Aleksandr Vasiļjevič! Līdz jaunām, ceru, ne mazāk interesantām, tikšanās reizēm!

2015.g. 04.-11. oktobris.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 7(25) 2015. Žurnāla El.adrese: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Interenet-veikala adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr. 29613296.
=====
Latviskojums ievietots Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/01.06.2016. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 01.06.2016.

Skatījumu skaits: 406 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: