Galvenie » 2016 » Janvāris » 21 » Kā es pavadīju mammu
17:08
Kā es pavadīju mammu
Kā es pavadīju mammu

Nadežda Gruzdeva, Krievija
Pieredze dvēseles pavadīšanai piektajā dimensijā
2015. gada 27. jūlijā
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 5(23) 2015., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 18.01.2016.

Notikumi, par kuriem stāstīšu, notika ar mani pēdējo divu mēnešu laikā. Tie tik ļoti ietekmēja mani, manu pasaulesuzskatu, attiecības ar cilvēkiem, notikumu uztveri, ka es izšķīros par tiem pastāstīt. Es pateicos Debesu Palīgiem par garīgo aizbildniecību un sīku notiekošā izskaidrošanu. Jūtu atbildību par šīs pieredzes nodošanu. Es to saņēmu ne tikai personīgai pieredzei, man uzticēts pastāstīt par to, kādu neticamu notikumu lieciniecei un dalībniecei man gadījās kļūt. Notikumi skumji un priecīgi, grandiozi, Mīlestības un Gaismas piepildīti. Tie saistīti ar manas mammas dvēseles pāriešanu 5-jā dimensijā un iziešanu tur atjaunošanās periodu.
Pēdējās dienas mana mamma pavadīja slimnīcā. Mēs ar brāli katru diennakti dežūrējām pie viņas gultas, aprūpējot viņu un atvieglojot viņas sāpes. Es daudz lūdzos par mammu, sūtīju viņai enerģiju, izkārtoju virs viņas enerģētisko stabu, savienojošu viņu ar Svēto Garu un Radītāju. Kad mamma izgāja no aizmiršanās stāvokļa, es centos atsvaidzināt viņas atmiņu un uzdevu jautājumus par viņas dzīvi un tuviem cilvēkiem. Bet mamma katru reizi runāja tikai par savu Prātīgo un labsirdīgo vectētiņu Jegoru Trofimoviču, neparastas dvēseles cilvēku viņu izaudzinājušu un divus brāļus, sērdieņus, devušu visiem mazbērniem iespēju saņemt labu izglītību, neskatoties uz nabadzību. Visas pēdējās sarunas bija tieši par viņas vectētiņu.
Mammas spēki izsīka ar katru dienu. Lai cik es viņai sūtītu enerģiju, šī enerģija turpat, tūliņ aizplūda caur viņu. Es jutu un ārsti to apstiprināja, ka tuvojas viņas aiziešanas laiks, un piesaucu Atbalsta Grupu mammas pavadīšanai viņas pārejā. Es lūdzu, lai viņu atbrīvo no ciešanām pēdējās dienās, sagatavotu Pārejai, bet pēc tam izvestu viņu pa Vienoto pārejas Portālu vai caur Polipasauli, pēc Atbalsta Grupas skatījuma, uz piektās dimensijas Reabilitācijas Centru. Un, tiešām, pēdējās divas dienas, mamma sāpes neizjuta, bet vienreiz, izejot no bezsamaņas stāvokļa, sāka pēkšņi pārkrustīties, kamēr viņai petika spēka, kas mūs ar brāli ļoti pārsteidza. jo mamma nebija reliģiozs cilvēks.
Mammas pēdējā dzīves dienā, es atgriezos no slimnīcas pilnīgi salauzta. Ļoti sāpēja sirds es aizelsos. Es pazvanīju Marinai Shults. Viņa man deva dažus vērtīgus padomus, kā labāk vadīt tuva cilvēka sagatavošanu pārejai, par ko es viņai ļoti pateicīga. Pēc Marinas padoma Es uzaicināju Tihvinas Dievmāti un lūdzu viņu ar savu zaļo staru caurskanierēt mammas ķermeni un, pie iespējas, palīdzēt viņai. Dievmāte mirklīgi atsaucās un sūtīja zaļo staru. Taču tas palika 30-40 centimetrus virs mammas ķermeņa un zemāk nevarēja tikt. Tas, pēc Marinas vārdiem, liecināja, par cilvēka ļoti drīzu aiziešanu. Mammas ķermenis uztvērās kā nedzīvs, pelēks, bez auras. Man kļuva arvien sliktāk, es jau domāju, ka jāzvana "ātrai palīdzībai". Un atkal negaidīta palīdzība. Mana draudzene un līdzgaitniece Svētās Vienošanas Uguns Priesteriene Projektā "Augšupcelšana" Tatjana Paholkova, pazvanīja man un, mani uzklausot, teica: "Nadja, tev ne sirds, bet dvēsele sāp". Un šī frāze momentā pārslēdza manu uzmanību no ķermeņa fiziskās sajūtas uz dvēseles līmeni. Tas, ko es ieraudzīju, mani pārsteidza.
Es ieraudzīju savu dvēseli - novārgušu, piekusušu. Un pie šīs manas novārgušās dvēseles cieši piespiedusies mammas dvēsele - maziņa, izbijusies, vēl vājāka. Kā mazs bērns piespiežas pie mātes ceļgaliem, kad tas atrodas izmisumā. Man nepietika enerģijas. Tā aizgāja caur mammas dvēseli, kā melnā caurumā. Mamma paņēma manus spēkus, taču tas viņai nepalīdzēja, bet man kļuva arvien sliktāk. Es sāku lūgt mammas Atbalsta Grupu, atdalīt mammas dvēseli no manas dvēseles un dot viņai patstāvīgu iespēju saņemt un noturēt Pārejas sagatavošanai nepieciešamo enerģiju. Mammas dvēsele atdalījās no manējās un pārvietojās viņas ķermenī, kas atradās slimnīcā. Dvēsele viņas krūtīs bija kā tikko, tikko plēnējoša oglīte. Atbalsta Grupa iekārtojās mammas kājās, pagalvī un pie gultas sāniem. Slimnīcas palātas tumšajā telpā nebija viegli saskatīt melnas figūras tumšos apmetņos un kapucēs.*
-----------
* Apmetņus un kapuces var redzēt ar iekšējo redzi tumšas un pelēkas krāsas tādēļ, ka 5-ās diemsnijas Reabilitācijas Centra Pārejas Dienesta Darbinieki pazemina savas vibrācijas priekš izpaušanās četrdimensionalitātē. Pie vibrāciju paaugstināšanās, piektās dimensijas darbinieku figūras izskatās citādi - spilgtāk un gaišāk.- Žurnāla "MČ" redakcijas piezīme.
----------
Viņi uzcēla virs gultas caurspīdīgu sfēru, no viņu sirdstelpām uz mammas dvēseli stiepās stariņi. Taču, redzams, tas nebija pietiekami. Un kaut kādā momentā es mammas gultai blakus ieraudzīju Dievmāti. Dažus mirkļus viņa savu plaukstu paturēja virs mammas krūtīm un "oglīte" mammas krūtīs sāka iedegties - arvien vairāk un vairāk. Gaisma kļuva arvien spilgtāka un sāka iziet spilgtā stabiņā apmēram 70 centimetru augstu virs krūtīm. Dievmāte it kā izkusa gaisā. Bet Atbalsta Grupa turpināja sūtīt staru, palielinot gaismojuma spēku un spilgtumu, izejošu no mammas krūtīm.
Šajā laikā es izjutu tik mokošas skumjas, neizsakāmas dvēseles sāpes, ka burtiski raudāju pilnā balsī. Tās bija ne manas skumjas, tās aizgāja kaut kur dzimtas dziļumā, gadsimtu dziļumā. Ļoti spēcīgi reaģēja asinis, kaut kas tur mainījās. Bija sajūta: tā daļa, kas ienesta DNS caur mammu, mainās. Šajā momentā es jutu kaut kādā veidā saikni ar visu savu dzimtu, ar katru no dzimtas - gan uz zemes, gan debesīs. It kā atvērās kaut kāds dzimtas kanāls, kurā saistošs posms šajā momentā kļuvu es. To ļoti sajutu tieši caur asinīm. Visa negatīvā enerģija, dzimtas neatstrādātā, pāršļāca mani. Es sāku apzināties, ka mamma aiziet, un visas programmas, visi negatīvi, manas dzimtas uzkrāti un mammas nepārstrādāti, pāriet tagad pie manis. No tā bija tik neciešami skumji. Es sāku lūgt Atbalsta Grupu: "Ja tas iespējams, lai tagad spilgtā ugunī un spēcīgā gaismā mammas dvēseles sadeg, transformējas mīlestībā, neitralizējas tās dzimtas programmas un enerģijas, kas manas dzimtas un mammas nepārstrādātas. Man nav vajadzīgas tik novecojušas, smagas enerģijas. Lūdzu mammu līdz savai aiziešanai pieņemt, transformēt un pārstrādāt tās savas dvēseles gaismā, piepildītas tagad ar Dievišķām enerģijām". Un tūliņ es ieraudzīju, kā no manām krūtīm izlido tumši sabiezējumi, pikas, gabali un strauji lido uz spožu gaismu virs mammas krūtīm. Un tur mirklīgi izzūd, pazūd, it kā to nekad nebūtu bijis. Kad viss bija beidzies, man elpot kļuva daudz vieglāk - neskatoties uz nogurumu. Pārstāja sāpēt sirds, es varēju aizmigt.
Rītā no brāļa uzzināju, ka vakarā, drīz pēc manas aiziešana, mammai kļuva ļoti slikti, viņa slāpa/trūka elpas. Ārstiem nācās viņu glābt, pagarinot viņas dzīvi uz dažām stundām. No rīta mēs mammu pārvedām mājās. Izrādoties, esam savā gultā, viņa tūliņ klusu nomira. 11:30. Pēc pirmajām, vissūrākajām zaudējuma apzināšanās minūtēm un asaru plūdiem, pienāca saprašana, ka vajag parūpēties par mammas dvēseli. Es atcerējos Marinas Shults vārdus, ka dvēsele, izgājusi no ķermeņa, apjukusi, nesaprot, kas ar viņu notiek, kas jādara. Šinī momentā viņai vajag teikt, ka viņa paliek dzīva arī pēc fiziskā ķermeņa nāves. Paziņot, lai viņa pilnībā uzticas savas Atbalsta Grupas palīdzībai, par viņu rūpēsies. Galvenais, lai dvēsele seko savu palīgu norādījumiem - ar pilnu uzticēšanos, prieku un mīlestību tiecas uz Gaismu, uz Dievu. Es parunāju ar mammas dvēseli, piesaucot viņu savā sirds telpā, paskaidroju viņai, kas jādara, nomierināju, noskaņoju uz pāreju citā dimensijā un sūtīju viņai savu mīlestību un pateicību. Kad atbrauca citi radinieki, mēs visi kopā lūdzāmies par mammas dvēseli. Nākošajās dienās pēc lūgšanām, es lūdzu Atbalsta Grupu pastāstīt vai parādīt, kas notiek ar mammas dvēseli. Tā sākās mani kontakti ar brīnišķīgiem 5-ās dimensijas dvēseļu pavadīšanas un Reabilitācijas Centra darbiniekiem. Jau pēc pāris dienām man deva iespēju redzēt mammas dvēseli un viņu pavadošos aizgādņus. Visi Atbalsta Grupas dalībnieki bija jau ne tumšos, bet žilbinoši baltos tērpos. Mammas dvēsele starp viņiem - spoža, gaiša, skaista, mirdzoša. Viņa nestāvēja uz vietas, bet visu laiku ātri pārvietojās, it kā dejoja, virpuļoja, draiskojās, kā mazs bērns, kurš izsprucis brīvībā. Man no prieka pat asaras sāka līt, parādījās smaids. Es biju tik priecīga par mammu. Atbalsta Grupai es jautāju: kādēļ mammas dvēsele nepāriet 5-jā dimensijā? Man atbildēja, ka viņa ļoti ilgu laiku atradās ļoti blīvos matērijas slāņos, zemās ciešanu, negatīva vibrācijās, un tagad, iesākumā viņai vajag adaptēties daudz augstākām 4-ās dimensijas vibrācijās (apakšlīmeņi 4.5-4.95), uzņemt gaismu un spēkus Pārejai.
Piektās dienas rītā man bija paredzēts daudz darbu, bet es neko nevarēju darīt, man uzkrita nesaprotams miegs, kaut es naktī labi izgulējos. Man bija jāpārtrauc visas lietas, lai uz brīdi atgultos. Tiklīdz es atslābinājos, miegs pārgāja, es izdzirdēju: "Pienāca laiks tavai mammai pāriet. Viņai to būs vieglāk izdarīt ar tevi." Es ieraudzīju tieši savā istabā precīzi attēlotu apli ap 2 metru diametrā - ieeja kaut kur. Tas bija tumšs, tas mani darīja uzmanīgu. Pavadītāji lūdza noskaņot mammu, nomierināt viņu un nodot viņai Mīlestības un Pateicības enerģijas - viņa uz tām viegli varēs pāriet 5-jā dimensijā. Es pagriezos uz mammu, lūdzu viņu ar prieku un pilnībā uzticēties viņu pavadošajiem, iet uz jauno dzīvi, uz Gaismu, uz Dievu. Tur viņu gaida un par viņu parūpēsies. Es mammai teicu cik ļoti es viņu mīlu un esmu viņai pateicīga, vienmēr viņu atcerēšos. Dzirdot vārdu "Laiks/"Пора", es atskatījos un ieraudzīju, ka ieeja Portālā mirdzēja, gaisma bija ļoti spilgta, žilbināja. Es neredzēju, bet sajutu, ka mamma un Atbalsta Grupa iegāja šajā Portālā un sāka attālināties. Bija tik gaiši un priecīgi ap dvēseli - kā svētki! Pēc divām minūtēm Portāls nodzisa un izzuda, it kā tā pat nebūtu bijis. Es paskatījos uz pulksteni: 11:30. Tieši šajā brīdī mamma nomira, trešajā dienā, šinī pat laikā, viņai vadīja apbedīšanas Dievkalpojumu un piektajā dienā viņa pārgāja 5-jā dimensijā. Turpmākajās dienās man dažreiz izdevās sazināties ar mammas Atbalsta Grupu 5-jā dimensijā un saņemt paskaidrojumu, ko izdevās redzēt un sajust šeit. Kad mani pirmo reizi pacēla telpā, kur pāriet dvēseles, es spilgtās gaismas dēļ, neko nevarēju apkāt redzēt. Taču manā telpā parādījās jau pazīstamas četras figūras. Viena no viņām uz mirkli pārveidojās, un es ieraudzīju savu vecvectēvu Jegoru Trofimoviču - tādu, kāds viņš izskatījās senā ģimenes fotogrāfijā: ar lielu bārdu, cepuri, plikādas kažokā. "Pazini mani, dārgā? Tagad es atgriezīšos pierastākā izskatā". Un es no jauna ieraudzīju viņu sniegbaltā apģērbā un izskatījās viņš kā pieaudzis un nepavisam ne vecs vīrietis. Es sajutu viņa maigas, mīlošas enerģijas. Sajūtams: viņš ļoti priecīgs, ka mēs kopā. Vecvectēvs teica, ka es varu būt mierīga par mammu, par viņu parūpēsies un es arī varu vērsties pie viņa pēc palīdzības un saukt viņu par Georgiju.
Otrs mammu pavadošais bija Serafims Sarovskis. Tāda gudrība, gara spēks, varenība un kaut kāds neizsakāms dziļums vējoja no viņa! Mani aptverošās jūtas bija tik spēcīgas, ka mani kājas neturēja, es nokritu viņa priekšā uz ceļgaliem dziļā pateicībā un cieņā. Maigas visaptverošas mīlestības plūsma nāca pār mani. Šī diženā Skolotāja gudrība un vienkāršība, diženums un pieticīgums, svētums neatlaida mani, ļoti gribējās pabūt ilgāk ar viņu, viņa enerģijās.
Trešā Atbalsta Grupas dalībniece klusi gaidīja, kad griezīšos pie viņas. Viņa esot Marija, viena no miera nesēju sievām, bet citā savā iemiesojumā, viņa mums pazīstama kā Māte Terēze. Es no viņas sajutu tādu labestības plūsmu - neizsakāmi dziļu un patiesu, ka visas manas dvēseles stīgas ietrīcējās, atsaucās un tiecās pie viņas. Tikai vismīļākā un maigākā māte var sūtīt tik daudz mīlestības un labestības. Tik mierīgi un miermīlīgi viņas telpā!
Ceturtā mammu pavadošā izrādījās Ludmila Zikina. Viņa pastāstīja, ka apveltīta - ar īpaša tembra un vibrāciju balsi ietekmēt cilvēku sirdis, atverot viņus, pamodinot augstas jūtas. Un vairāki viņas iemiesojumi bijuši saistīti tieši ar dziedāšanu. Man galvā skanēja dziesma "Tek upe Volga..." Es daudzreiz viņu dzirdēju agrāk, taču tagad viņu uztvēru pavisam citādi, atklājās šīs dziesmas dziļākā jēga - kā vēstījums cilvēkiem par mūžīgo vērtību svarīgumu, par dabas un cilvēku vienotību, par Volgu kā varenu Būtību, māti, spējīgu izdziedināt dvēseli, dalīties gudrībā, apgaismot, stiprināt spēkus dzīvot tālāk, izzinot dzīves jēgu... Es biju satriekta, cik spēcīgi un dziļi skanēja šī dziesma, kad es to klausījos ar visu sirdi, kā neparastā Ludmilas Zikinas balss ietekmēja dvēseli, atverot, paplašinot un paaugstinot to.
Ar pateicību sveicināju visus pavadītājus, kļuvušus man tik tuvus un mīļus, jautāju, vai drīkstu redzēt mammas dvēseli. "Nē,- man atbildēja. - Tagad viņa iziet svarīgu procesu. Kā tev saprotamāk paskaidrot, kas notiek..." Un man parādīja darbu "antivirusietis" {антивирусника ?}, datorā, kā tas skanē programmas un aizvāc no tām vīrusus. Es sapratu: pirmais, ko šeit vajag izdarīt - veikt pirmreizēju attīrīšanu no tiem "vīrusiem", kurus dvēsele atnesa sev līdzi no blīviem plāniem. Tie nepieļaujami piektajā dimensijā. Tas nedaudz atgādina sanitāro apstrādi, atnākušajām dvēselēm. Es jautāju vecvectēvam " Vai nevajag arī man attīrīties no nevajadzīgiem vīrusiem?" Ne tūliņ, it kā aprunājies ar kādu, vectēvs man atbildēja, ka tas iespējams. Un mirklīgi, man apkārt radās gaisma, ar citu, daudz maigāku enerģiju, neapžilbinošu, bet zeltītu. Es sajutu sīkas, iekšķīgas vibrācijas, durstīšanu, kaut kādu iekšķīgu enerģiju pārvietošanos, pilnīgu un dziļu atslābināšanos, ka pilnīgi zaudēju orientēšanos laikā un telpā. Pēkšņi izdzirdēju: "Pietiek". Un tūliņ sajutu savu ķermeni, ieslēdzās apziņa, un pēc pulksteņa noteicu, ka mana tīrīšana ilga gandrīz 45 minūtes.
Dažas dienas man neļāva pacelties augstākajā pasaulē un, beidzot, mans vecvectētiņš atnāca pavadīt mani 5-jā dimensijā. Kamēr mēs pacēlāmies, notika neliela apstāšanās. Mūs apstāja bērni baltā, priecīgi, ar vainadziņiem uz galvas. Viņi ziņkārīgi skatījās uz mums. Taču vectētiņš ātri noreaģēja: "Mums ne šeit, virzamies tālāk". Mēs pacēlāmies telpā, kur uz baltas pamatnes es ieraudzīju Templi, ļoti atgādinošu sengrieķu tempļus: daudz augstu kolonu no visām pusēm, no augšas, kaut kas līdzīgs jumtam. Kas iekšā - neredzams. Mēs ielidojām Templī un vēl ilgi lidojām tā dziļumā. Vieta, kur mēs ieradāmies, bija spoži apgaismota.Šeit atradās daudz dvēseļu. Man tās uztvērās kā gaiši mirdzoši "mākonīši" iegarenas vai apaļīgākas formas. Viņu starojums, no "mākonīša" dziļuma, atšķīrās. Dvēseles, it kā priekš kaut kā šeit sapulcējušās, diezgan blīvi novietājās viena pie otras. Trijās, šīs spilgti apgaismotās telpas pusēs, izvietojās mūsu Atblsta Grupa un pavadošie citas dvēseles. Es arī atrados šeit. Visi aprima, it kā kaut ko gaidot. Un pēkšņi, uz šīs nelielās spoži apgaismotās telpas, uzplūda pavisam citas gaismas straume: spēcīga un tanī pat laikā, maiga. Šī gaisma neapžilbināja, uztvērās ļoti komfortabli. Es sajutu, ka ar šo gaismu izlija tik daudz mīlestības, tīrības, kaut kādas labvēlīgas enerģijas, ka sirdī kusa, kusa ledutiņi, aizsprosti, sarūgtinājumi, bēdas un skumjas... Kusa un izplūda labestīgās, attīrītās asarās. Sirds "kusa", viņā viss izšķīda, kas neatbilda šīm tīrām, labsirdīgām enerģijām. No acīm lija un lija asaras - atvieglojuma, prieka, aizkustinājuma, nomierinājuma asaras. Kļuva arvien mierīgāk, radās pilnīgas drošības, klusa prieka, "atgriezšanās mājās"sajūta, kur tevi mīl, kur par katru ļoti priecājas... It kā Debesu Tēvs ar mīlestību sveicināja, apskāva, piepildīja savus bērnus ar Gaismu un Mīlestību. Es izkusu šajās enerģijās. Nezinu cik ilgi tas notika. Es nonācu apzinātības stāvoklī, tikai kad šī gaisma nomainījās uz iepriekšējo spožo, žilbinošāko. Man paskaidroja, ka es biju lieciniece tam, kā notiek dvēseļu vibrāciju paaugstināšana, viņu piepildīšana ar Gaismu. Dvēseles, tikko atgriezušās no Zemes, nespēj tūliņ pilnībā mesties varenajās Dievišķajās plūsmās, tādēļ notiek pakāpeniska vibrāciju paaugstināšana. Vienlaicīgi notiek pakāpeniska "atmiņas" un citu īpašību atgriezšana dvēselēm.
Es jautāju vectētiņam, vai varu satikt mammu. "pasauc viņu, un viņa atnāks". Es piesaucu mammu manā sirds telpā un tūliņ savā priekšā ieraudzīju viņas skaisto, gaišo dvēseli. Es tūliņ pazinu man mīļās enerģijas. Viņa mani it kā apskāva ar savu mīlestību. Man bija prieks mammu redzēt un sūtīt viņai savu mīlestību un pateicību. Agrāk man bija daudz jautājumu, kurus es gribēju mammai uzdot. Bet tagad, tikšanās brīdī ar viņu, bija tāda skaidrība, piepildītības sajūtas, ka visas zināšanas un atbildes uz iespējamiem jautājumiem jau ir manī, es to visu kaut kādā veidā jau zinu.
Kad mēs ar vecvectētiņu atgriezāmies, es vaicāju viņam, vai mēs varam uz Zemes palīdzēt aizejošām dvēselēm. Vectēvs atbildēja ļoti nopietni, dodot saviem vārdiem īpašu skanējumu: "Jā, un tas ļoti svarīgi: ar vieglu vai smagu sirdi dvēsele atstāj zemes pasauli. Nevajag bēdāties un turēt dvēseli. Jūsu palīdzība - lūgšanas par viņām, mīlestība, piedošana un pateicība. Uz šīm enerģijām dvēseles viegli paceļas un iziet savu attīstības ceļu. Jūsu saikne nepārtrūkst/nebeidzas. Jūs sūtat mīlestības enerģijas no zemes, bet pie jums no augšas pienāk mīlestība un palīdzība, jums neredzama." Es tūliņ atcerējos vienas lūgšanas vārdus par aizgājušiem: "Jēzus, Tavai labsirdībai vēlams īstenot tuvinieku glābšanu ar mūsu dalību. Tu arī pēc nāves žēlo mūs tuvinieku lūgšanās..."
15-jā dienā mani augšā sagaidīja nespoža, vakara gaisma. Vectēvs Georgijs teica, ka dvēselēm sākas grūts periods: viņas - attīrītas, gaismas piepildītas, apzinājušās savu misiju uz Zemes - atkal satiekas un šeit izdzīvos savas dzīves notikumus no jauna, apzinoties izdzīvoto pieredzi no tās pozīcijas, kādas cerības viņas lika uz šīs dzīves nodzīvošanu. Tas - ļoti neviegls laiks, tā kā dvēseles apzinās, cik iespēju zaudēts, cik laika zaudēts veltīgi, vai attālināti no iezīmētā ceļa. Kaut arī visi zina, ka uz Zemes "kļūdas" un "krišanas" neizbēgamas, nepieciešamas priekš zemes pieredzes iemantošanas, taču apzināties šo "kritumu" daudzumu un dziļumu, attīrītām un apzinīgām dvēselēm sāpīgi un sūri. Viņas tik ļoti gribēja atnest uz Zemi pēc iespējas vairāk Mīlestības un pastrādāt Gaismas vārdā!
Tagad dvēseles pārskata savu dzīvi, izdalot momentus, kurus dvēsele gribētu izdzīvot citādi: bez krišanas nepilnībā, nepieņemšanas un nemīlestības izpausmēm, maldiem, netikumības, lepnuma utt. Pēc tam dvēseles daudzkārt atgriežas pie šīm dzīves epizodēm un periodiem, pārstrādā tos, pārdzīvo atkal un atkal, piepildot ar gaismu, mīlestību pateicību katru savas dzīves sekundi. Pie tam, notiek dvēseles spēcīga apmācība un attīstība - apmācība Dievišķai reaģēšanai. Katra pieredze vērtīga, tādēļ ka dziļa un apziāta notikumu izdzīvošana, pārstrāde, apmācība tumsas transformācijai gaismā un mīlestībā (turklāt, situācijās svarīgās un tādēļ grūtās tieši priekš konkrētas dvēseles), dod neticamas iespējas dvēseles attīstībai. Dvēsele kļūst tīrāka, vairāk piepildās ar gaismu, gudrību, kļūst pieredzējušāka, paaugstina savas vibrācijas.
Dažreiz veselas grupas dvēseļu pārstrādā visgrūtākos notikumus. Ar tādu mērķi dvēseles var šeit aizkavēties gaidot partnera dvēseli pēc zemes dzīves pieredzes un kopīgi no jauna izdzīvot situācijas pa jaunam, Dievišķo enerģiju gaismā. Tas ko es redzu šeit, man atgādina "lidojumu analīze" lidotājiem, kad pēc lidojuma analizē lidojuma visas sekundes un izvēlas vislabākos paņēmienus darbībām un reaģēšanai visgrūtākajās situācijās un tas ļauj lidotājiem kļūt gudrākiem, stiprākiem, pieredzējušākiem. Tā arī katra zemes dzīves pieredzes pārdomāšana kļūst nepārvērtējama dvēseles bagāža. Dažām dvēselēm šis etaps paņem daudz spēka un laika. Bet ir dvēseles, kuras šeit uzturas pavisam neilgi, ātri apgūstot jauno zemes pieredzi, palielinot savu apgaismību. Ļoti paātrina un atvieglo dvēselei šī etapa iziešanu, ja uz zemes atrodas cilvēki, sevišķi vecāki, bērni, tuvi radinieki vai draugi, kuri sūta dvēselei daudz mīlestības un pateicības. Viņi uz zemes arī it kā piedalās dzīves situāciju pārskatīšanā saistītās ar šo cilvēku. Ar pilnīgu piedošanu un pieņemšanu mirušā, cilvēki palīdz arī sev pārstrādāt sāpīgās situācijas, apgaismot tās šeit, uz Zemes, ļauj dvēselēm viegli, pa jaunam, izdzīvot šo epizodi Dievišķās enerģijās.
Es prasu: vai es arī varu šeit, 5-jā dimensijā, veikt dzīves pārskatīšanu, apzinoties savu misiju, kā to dara dvēseles. Man atbild, ka mans dzīves Kristāls negatavs, es, atrodoties uz Zemes, pastāvīgi izmainu un papildinu to ar savu rīcību, domām, stāvokļiem, reakcijām. Es varu vēl dzīves laikā daudz ko izmainīt un pārstrādāt, mainot savus uzskatus, attiecības ar cilvēkiem, notikumiem un, cik tas iespējams uz Zemes, piepildīt ar Gaismu un Mīlestību visu telpu sevī un apkārt savam "Es", savos senčos un pēcnācējos, darot pasauli tīrāku, skaistāku un labāku. Manu uzmanību vērš uz to, ka ļoti svarīgi uzturēt harmonisku stāvokli. Pat ja reakcijas, rīcība un domas pareizas, bet stāvoklis nav priecīgs, nav mīlestības piepildīts - tā nepilnvērtīgi izdzīvota dzīves pieredze.
Pēc šī ceļojuma atgriežoties mājās, zemes realitātē, es izlēmu veikt visgrūtāko situaciju parskatīšanu, kas saistītas ar mammu. To bija ne mazums, dzīves laikā es izmantoju visdažādākās psiholoģiskās un garīgās prakses, lai piedotu un pieņemtu mammu, taču tas notika ar lielu iekšēju pretestību, apvainojumiem un bieži beidzās ar depresīviem stāvokļiem. Daudz vieglāk bija izveidot attiecības ar mammu pēc brauciena uz Indiju, Zelta pilsētu pie Šri Amma Bagavanu. Taču arī tad nebija sajūtas par pilnīgu dvēseles traumu pārstrādi. Tagad, atgriežoties no 5-ās dimensijas, ar apzināšanos par šī procesa svarīgumu gan mammai, gan man, es sāku pārstrādāt epizodi pēc epizodes. Es nenodarbojos ar piedošanu (kā to darīju agrāk), par cik tagad jau labi sapratu, ka piedot un lūgt piedošanu ne par ko, tā bija svarīga un nepieciešama pieredze priekš mūsu dvēselēm.
Es atkal un atkal izdzīvoju notikumus ar jaunu izturēšanos, citām domām, stāvokļiem: bez aizvainojumiem, grūtsirdības, agresijas, vainas sajūtām, žēlabām uz sevi utt. Es piepildīju katru SAVU darbību, reaģēšanu, situācijas uztveri no vismīlošākās un priecīgākās būtnes pozīcijas, izjūtošas pateicību mammai par "mācību". Ne pavisam ne no pirmās reizes izdevās izdzīvot notikumus, uzturot tādu stāvokli un īstenojot patiesas darbības, atrodot tos vienīgos īstos noderīgos vārdus-atslēdziņas uz mammas dvēseli. Taču kad tas izdevās, es sajutu lielu enerģijas un prieka pieplūdumu! Mamma it kā "piespēlēja" man, arī no savas puses panākot "ideālu" uzvedību. Dažreiz es viņai pateicu priekšā, kā var labāk rīkoties, kādi viņas vārdi man vajadzīgi un viņa tieši tā runāja, vai mīļi izteica savu mīlestību. Darbs veicās apbrīnojami viegli, priecīgi, saskaņoti. Tas bija tik lieliski! Un kaut kādā momentā es vairs nevarēju atcerēties nevienu epizodi, kur man būtu palikušas kaut kādas negatīvas jūtas. Dvēselē bija viegli un brīvi. Sajutu (un tagad jūtu), ka es - laimīgs bērns ar vislabāko, mani mīlošāko mammu. Es domāju, ka arī priekš mammas tas svarīgi.
Nākošo manu pacelšanos augšup pavadīja dziedāšana. Es dziedāju un dziedāju straumē, sajūtot Ludmilas Zikinas klātbūtni, viņas enerģijas un palīdzību. Man ieteica labāk "noenkuroties" uz Zemes, es sazemējos. Sākās trauksmaina pacelšanās. Es sajutu, ka izeju no ķermeņa, kļuvu bezsvara būtne. Pacelšanās bija viegla, es kā baloniņš izpeldēju no blīvu ūdeņu slāņiem augšup uz gaismu, uz Sauli. Un, lūk, es izlidoju no daudz blīvākas vides pilnīgi bezsvara vidē, pēc inerces traucos gaišā, spožā straumē. Mani velk tanī straumē, kur gaisma kļūst arvien spožāka un spožāka. Pie tam, es sajūtu, ka kļūstu mazāka, pa ceļam no manis it kā nokrīt, atdalās daļiņas un, beidzot, paliek mirdzošs, gaišs balons 20-25 centimetru izmēra - spožs, spožs, mirdzošs, līdzīgs gaismai, kuras straumē es traucos. No dažādām pusēm, pēc nelieliem laika sprīžiem, pie manis sāk pielidot tādi paši mirdzoši baloni. Viņi ielido manā balonā, tad no vienas puses, tad no citas un mans balons kļūst arvien lielāks un lielāks. Es pieņemu enerģijas līdzīgas manai enerģijai un saprotu, ka daudzskaitlīgie gaismas baloni - tie visdažādākie mana "Es" aspekti. Pakāpeniski kļūstu ļoti liels, milzīgs gaismas balons. Es (droši vien, mana apziņa) atrodos šī balona centrā. Tas ne vienkrāsas, tur atrodas varavīkšņoti pustoņi un tie kaut kā mijiedarbojas, pārplūst viens otrā. Formējas kaut kāda kopēja struktūra: ir centrālais kodols un es arī viņā kā vadošā centrā. Šeit ieplūst vibrācijas no visām pusēm, no dažādiem šī milzīgā balona iecirkņiem. Ļoti augstu vibrāciju sajūta, man pat nedaudz slikta dūša, kļūst ļoti auksti. Apzinos, ka Es - Gaisma, taču tomēr - Gaismas autonoma daļa. Aukstuma sajūta kļūst tik spēcīga, ka es saprotu: laiks atgriezties uz Zemes, savā ķermenī.
38-jā dienā pēc mammas nāves, es atkal palūdzu parādīt, kas notiek ar viņas dvēseli un, pēc iespējām, izdarīt vērtīgu darbu manai dvēselei. Pacelšanās 5-jā dimensijā šoreiz bija ilga, divas reizes man prasīja kaut ko uzrādīt, kas ļautu man virzīties tālāk. Mani pavadoņi man palīdzēja saprast, ko man vajag uzrādīt. Tā izrādījās debess-zila struktūra zieda formā un caurspīdīgs kristāls, kas manā smalko ķermeņu telpā parādījās pēc nesenā planetārā darba, vadīta kopā ar T. Paholkovu. Ar Atbalsta Grupas palīdzību es izrādījos tādā vietā, ka sastingu aiz pārsteiguma. Manā priekšā bija bezdibenis, kā man šķita, krauja, bet blakus - spēcīga straume, mirdzoša, virpuļojoša un krītoša lejup, dziļumā. Tas atgādināja Niagaras ūdenskritumu, tikai nebija nekāda trokšņa un ūdens vietā šļācās gaismas, uguns, plazmas enerģijas. Mirdzums visapkārt. Apburoša glezna... Virs šī gaismas "ūdenskrituma" dziļās daļas, manā priekšā parādījās dažādkrāsu gaismojums, atgādinošs ziemeļblāzmas mirdzumu, tas kustas pa spirāli caurspīdīga tetraedra iekšienē, kā mirdzoša plazmas vārpsta. No tetraedra atdalās hologrāfiska kopija un novietojas manas galvas augšdaļā. Pēc tam hologramma sāk izaugt tā, ka es ievietojos viņas iekšienē, šajā mirdzumā, kas pa spirāli paceļas augšup. Sajūtu neiedomājamu vieglumu, ķermenis kļūst bezsvara, pārstāju sajust ķermeņa robežas. Spirāle vārpstas iekšienē, kurā es atrodos, sāk griezties ātri pa pulksteņrādītāja virzienu. Es kā gaismas kokonā. Man kļūst ļoti auksti. Negaidīti, es sajūtu, ka es atraujos no šīs kraujas malas un uzlidoju virs bezdibeņa, palieku tur telpā. Sāku izbaudīt nepavisam ne patīkamas sajūtas. Augstfrekvenču enerģijas no "ūdenskrituma" iekļūst tetraedra iekšpusē un izraisa dzirksteles, kā no augstsprieguma lādiņa, kad notiek vadu īssavienojums. Es sajūtu šos lādiņus un pat dzirdu vieglu zumēšanu dzirksteles parādīšanās momentā. Es ievēroju netālu vēl dažus tetraedrus ar uzliesmojumiem iekšpusē. Pieaug pārslodzes sajūta galvā, slikta dūša un aukstums. Noturēt uzmanības koncentrēšanos man palīdz gaišzils zieds un kristāls manas sirds telpas iekšienē. Kopā ar tetraedru es sāku plūstoši gremdēties lejup gaismas ūdenskrituma viļņos. Uztveru tikai gaismu, gaisma piepilda visu manī, es pati pārvēršos vibrācijās, gaismas viļņos. Pilnībā izzūd ķermeņa sajūtas, es kļūstu gaisma. Grūti noturēt apzināšanos. Lūdzu dot man paskaidrojumu, kas notiek. Man dod saprast, ka notiek dziļa dvēseles attīrīšana un viņas piepildīšana ar daudz augstākām vibrācijām un Dievišķām enerģijām. Tetraedrs man apkārt sāka samazināties un pavisam maziņš palika kaut kādā smadzeņu daļā. Kad es no šī stāvokļa atgriezos uz Zemes, es vēl ilgi šūpojos kā viļņos. Bija sajūta, ka ne tikai vestibilārais aparāts ne tūliņ atjaunojās, bet izmainījās arī gravitācijas sistēma manā ķermenī. Es zemes pasauli uztvēru nedaudz citādi.
Četrdesmitā diena priekš manis bija visgrūtākā. Es nevarēju aizmigt, no rīta lija asaras. Es neizpratu: "Kas ar mani notiek? Ar mammu taču viss kārtībā". Taču tā ķermenis reaģēja, neatkarīgi no apziņas. Es uzaicināju Atbalsta Grupu. Man teica, ka mammas dvēsele drīz pārvietosies tālāk. Viņa izgāja atjaunošanās etapu. Un viņas Atbalsta Grupa, pārejas periodā savu darbu pabeidza. Es jautāju, vai visas dvēseles iziet šo etapu tā, kā man parādīja. Izrādījās, ka nē. Kādi aizkavējas dzīves caurskatīšanas līmenī un, ja neizdodas izdzīvot/pārdzīvot kaut kādus notikumus, savstarpējās attiecības mīlestībā, pieņemšanā, tad dvēsele gatavojas jaunam iemiesojumam uz Zemes priekš satikšanās ar jaunām, līdzīgām situācijām, lai saņemtu papildus pieredzi daudz gudrākas uzvedības iespējām. Un ir vēl dvēseles ļoti gaišas, viņas ļoti ātri atjauno savas Dievišķās īpašības un paceļas augstāk. Dažas dvēseles, piemēram Serafims Sarovskis, paši izteica vēlēšanos palīdzēt dvēselēm pārejas periodā pēc nāves.
Es izjutu milzīgu pateicību visiem Atbalsta Grupas dalībniekiem. Mēs atvadījāmies, apskāvušies, ļoti aizkustinoši, labestībā, ar mīlestību. Mammas dvēseli es neredzēju, taču zināju, ka viņa kaut kur šeit un dzird mani. No manas sirds lija vismīļākie atzinības vārdi. Man bija grūti viņu atlaist, kā bērnam, kad māte aiziet uz ilgu laiku, šķietas, ka uz visiem laikiem. Un tikai apzinātība palīdzēja man atrast siltus ceļa vārdus un sūtīt tikai gaišas enerģijas un garīgos apskāvienus. 11:30 es sajutu, ka mammas dvēsele ātri atdalās un diezgan ātri es varēju nomierināties un sajust klusu prieku par viņu. Gaišu piemiņu! Tikai gaisma un mīlestība palika manā atmiņā par mūsu attiecībām.
"Protams, zemes ceļojums, cik svētīga pāreja Gara pasaulē, kāda pašapcere jaunu, neredzamu pasauļu zemes lietu un debesu skaistuma, dvēsele atgriežas tēvzemē savā, kur gaiša saule, Dieva taisnība apgaismo dziedošos: ALELUJA" (Kondaks 9, Akafists par viennomirušo).

Nadežda Gruzdeva,
projekta "Augšupcelšana" Svētās Vienošanas Uguns Priesteriene

27.07.2015.g.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовны сообщения" № 5(23) 2015, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Interenet-veikala adres: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni: 29613296.
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/21.01.2016. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 21.01.2016.
Skatījumu skaits: 430 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: