Galvenie » 2014 » Maijs » 16 » KĀDĒĻ ATNĀCA SVĒTAIS SKARABEJS
07:54
KĀDĒĻ ATNĀCA SVĒTAIS SKARABEJS

Marina Shults, Latvija

KĀDĒĻ ATNĀCA SVĒTAIS SKARABEJS

2013. gada 1. oktobris, rīts... Es biju pamodusies un jau sarunājos ar saviem smalkmateriālajiem kolēģiem. Pēkšņi manā priekšā, apmēram 3 metru attālumā, smalkajā plānā parādījās milzīga vabole. Viņa bija ne mazāk kā pusmetra garumā! Sākumā es nodomāju, ka tas ir kaut kāds simbols, kurš nepieciešamas gaismas darbam. Bet drīz sapratu: viņa ir dzīva. Vabole kustējās. Muguriņa lāsmoja zeltā. Nekādu šaubu – tas bija Svētais Skarabejs. Es tūlīt pajautāju savam Augstākajam “Es”, ko nozīmē Skarabeja parādīšanās. Kā atbilde atnāca smaids, bet pēc tam padoms: “Bet tu parunā ar viņu pati!” Es vērsos pie Skarabeja. Viņš tūlīt pat pagriezās pret mani ar galviņu un atbildēja, ka mums stāv priekšā satikties. Viņš ieradies sakarā ar plato Naska tēmu.

Šajā periodā mēs strādājām ar plato Naska Krajona vadībā. Tas bija saistīts gan ar Lemūriešu Kristālu aktivizāciju, gan planētārā darba sagatavošanu. Bet kādā gan veidā es esmu saistīta ar Skarabeju un plato Naska?.. Uzvirmoja atmiņas... Gribu jums pastāstīt par kādu interesantu notikumu manā dzīvē.

Ritēja 2008. gads. Gara Magnētu grupas sastāvā es izpildīju mūsu kārtējo kalpošanu. Kā vienmēr, aiz mana kreisā pleca stāvēja mans Skolotājs El Morija. Kaut kādā brīdī es sajutu: uz mana labā pleca kāds kustas. Paskatījos un ieraudzīju... mazu ērglēnu! Viņš nekādi nevarēja ērti iekārtoties un slīdēja nost no mana pleca. Es pārsēdināju viņu uz galvas, bet arī no turienes viņš noslīdēja uz plecu, bet pēc tam... iekrita tieši El Morijas rokās. Skolotājs trīs reizes sēdināja viņu uz mana pleca, bet viņš lēca atpakaļ Skolotāja maigajās plaukstās. Ērglēnam tomēr izdevās ar mani savienoties. Tā man parādījās mazs ērglis. Jūs, protams, saprotat, ka runa ir ne par materiālu ērgli.

Ērglēns izauga dažu dienu laikā. Mēs ar viņu nešķīrāmies. Drīz tas bija gigantisku izmēru Ērglis. Viņš kļuva milzīgs putns, uz kura muguras es varēju brīvi novietoties. Mēs sākām ceļot un strādāt planētas telpā, īpaši dažādos “karstos” punktos un nopietnu kataklizmu centros. Izrādījās, ka Ērglis daudz ko prot. Dažreiz mēs izlidojām kopā, dažreiz es viņam lūdzu strādāt patstāvīgi. Mēs ceļojām arī Kosmosā. Kad Sanats Kumara uzaicināja mani uz Saules Iesvētīšanu, tad uz Sauli mani pārnesa mans Ērglis! Vienu reizi pabijām arī uz Sīriusa. Ērglis bieži bija klāt Gara Magnētu darbā, parasti viņš apsēdās apļa centrā.

Drīz vien parādījās vēl divi Ērgļi. Arī ātri izauga un sāka strādāt. Viņiem bija katram sava specifika. Pēc kāda laika viņi aizgāja uz patstāvīgu Gaismas darbu, bet es vienmēr varu viņus piesaukt palīgā kaut kāda darba izpildīšanai. Tagad es zinu, ka šie Ērgļi ir Gaismas Būtības no Sīriusa “B”.

Bet atgriezīsimies pie pirmā Ērgļa. Reiz viņš man piedāvāja veikt interesantu ceļojumu. Bija intriga – viņš nepateica, kurp mēs lidosim. Kad mēs pielidojām lielam kontinentam, viņš sāka riņķot virs diezgan līdzenas, pēc garuma pietiekami lielas vietas. Bija tumšs, bet man izdevās saskatīt... pazīstamos plato Naska zīmējumus! Ērglis apstiprināja manus minējumus. Viņš, kā es sapratu, nosēdās pie plato Naska ziemeļu malas. Blakus augstai klintij – diezgan līdzenai, gludai. Es pajautāju Ērglim: “Kādēļ mēs šeit esam?” Ērglis atbildēja: “Skaties, gaidi un nāc man līdzi!” Es izbrīnā sastingu – klints kļuva caurspīdīga, atklājās ieeja alā! Tas bija mans pirmais minējums – priekšā ir ala. Taču, kā vēlāk izrādījās, es kļūdījos. Akmens siena burtiski izkusa acu priekšā, mēs iegājām iekšā klintī. Ērglis gāja pa priekšu, bet es – aiz viņa. Bija tumšs, taču priekšā rēgojās gaisma, tāpēc iet varēja. Es sapratu, ka mēs atrodamies lielā Templī! Mēs piegājām diezgan tuvu apgaismotai telpai, altārim līdzīgai. Tur pacēlās neticami milzīgu izmēru figūra. Tā bija līdzīga Budas figūrai, bet es sapratu, ka tas nav Viņš. Gaismas bija pavisam nedaudz, bet varēja saskatīt kaut kādas figūras garos apmetņos, kuras kustējās blakus šai figūrai. Tās bija cilvēku figūras. Ērglis teica, ka tuvu iet mēs nedrīkstam. Mēs klusējot klusi pastāvējām, bet pēc tam aizgājām prom. Kad izgājām uz plato, tad klints atkal kļuva cieta un necaurspīdīga. Ieeja uz man nesaprotamo vietu aizvērās. Es pajautāju Ērglim: “Kas tas par Templi?” Viņš atbildēja, ka tajā glabājas zināšanas, kuras drīz vien tiks cilvēkiem atklātas Jaunas Pasaules uzbūvēšanai un Jaunas Rases radīšanai. Ērglis aiznesa mani mājās. Bet man bija lemts veikt ar viņu ceļojumu uz šo Templi vēlreiz. Neatceros, pēc cik ilga laika tas notika, bet reiz Ērglis uzaicināja mani turp atkal.

Viss bija tāpat kā pirmo reizi. Mēs atlidojām, un klints mūs ielaida. Šoreiz Templī bija ievērojami gaišāk. Mēs drīkstējām pieiet pie paša altāra un pie tās pašas gigantiskās figūras. Blakus tai bija daudz priesteru gaišos apmetņos. Kļuva skaidrs: mēs esam aicināti piedalīties svētā ceremonijā... Figūra kļuva arvien lielāka un lielāka, līdz tās galva pazuda no mana redzes lauka. Taču droši vien ne tas bija galvenais. Kad ceremonija bija pabeigta, pie mums pienāca divi priesteri. Un es ar bijību pazinu viņos savus mīļotos Skolotājus – El Moriju un Sen-Žermenu. Viņi svētīja mūs, un mēs aizgājām no Tempļa. Ērglis atkal atnesa mani mājās. Bet Tempļa noslēpums palika neatklāts. Vismaz man. Es protu gaidīt. Ja informāciju nedod uzreiz – tātad nav pienācis laiks.

Visu to es atcerējos, kad ieraudzīju Svēto Skarabeju, un es momentā sapratu, ka gadījumam ar pazemes Templi būs turpinājums. Es vērsos pie Mīļotā Valdnieka Sen-Žermena palīdzēt ar izskaidrojumiem, uz ko Viņš atbildēja ar piekrišanu, taču parekomendēja mazliet pagaidīt. Taču apstiprināja, ka Skarabejam ir sakars ar šo Templi uz plato Naska.

30. oktobrī sarunājos ar Jēzu. Negaidīti viņš man saka: “Izsauc savus Ērgļus!” Es izbrīnījos, bet izsaucu. Atlidoja visi trīs. Es parunāju ar katru. Viņi pastāstīja, ka katrs no viņiem var man palīdzēt pastāvīgi un ik dienas. Pēc tam pirmais Ērglis teica, ka mums laiks apmeklēt Templi uz plato Naska. Lūk! Sākas! Bet precīzāk – turpinās! Un es sāku gatavoties jaunam ceļojumam un iespējams, tikties ar Skarabeju!

2013. gada 1. novembris. Es piesaucu visus trīs Ērgļus. Viņi tūdaļ parādījās, un mēs pasveicinājām cits citu. Es palūdzu viņiem pārvietot mani uz plato Naska tajā Templī, kur 2 reizes jau biju. Pirmais Ērglis atbildēja, ka nekādu problēmu ar to nav, taču mēs pārvietosimies uz Templi nedaudz citādāk, kā darījām agrāk. Tagad mūsu pārvietošanai, mūsu lidojumam, vajag tikai apvienoties ar Sakrālajām Sirdīm. Ērglis aicināja mani apvienoties ar viņu vienotā Sakrālā Sirdī. Es to daru ar milzīgu patiku. Ērglis it kā apkampa mani ar saviem spārniem, pietuvojās man, manī iekļūst viņa smalkmateriālā būtība. Ērglis apstiprina, ka mēs savienojamies īpašā veidā. Mēs savienojamies vienotā gaismas struktūrā, kura, būdama mūsu abu gaismas struktūru sintēze, dos (kā teica Ērglis) “laika ratus”, kuri pārnesīs mūs uz galamērķi. Bet pēc tam – bijīga apvienošanās vienotajā Sakrālajā Sirdī sajūta. Ērglis aicina pieņemt mūsu vienotajā Sakrālajā Sirdī arī divus pārējos Ērgļus. Es labprāt to daru. Pēkšņi sajutu savu “Es” kā Ērgli. Pat fiziskajā ķermenī parādījās jaunas sajūtas. Izstiepās kakls, uzradās spārni, sajutu, ka man ir modras acis. Ērglis aicina pārvietoties uz plato Naska. Mēs paceļamies augšup kā viens vesels, kā vienota kapsula – trīs Ērgļi un es. Pēc tam mūsu dzīvā kapsula krasi ieņem slīpu stāvokli, un mēs traucamies uz Dienvidameriku. Jūtu telpas-laika izliekšanos. Nekādus kontinentus un okeānus zem mums neredzu. Ierodamies un nolaižamies tieši Templī. Ērglis saka, ka atvienojas no manis, tāpēc ka man ir īpašs uzdevums šodienas Tempļa apmeklējumā. Bet Ērgļi nekur nepazūd, viņi paliek man blakus. Man gribas nedaudz paraudzīties apkārt, un es zinu, ka nedrīkstu steigties. Templī nav tik tumšs kā agrāk, bet tai pat laikā spilgtu gaismu neredzu. Kaut gan gaisma ir, tā ir ar gaišzilu toni. Bez tam nāk gaismas viļņi no augšas. Šo gaismu var salīdzināt ar miglu. Pagaidām es jūtu tikai Tempļa milzīgo telpu, bet neredzu, nejūtu tajā kaut kādu konstrukciju, piemītošu ēkai. Es adaptējos šajā gaismā. Gaišzilā migla sāk iegūt violetas nokrāsas. Augšā rodas zeltaina gaisma. Es stāvu šajā daudzkrāsainajā miglā un jūtu, ka man vajag piesūcināties ar šo gaismu. Dzirdu balsi: “Jā, tā arī ir, dārgā! Es daru tā, lai tu varētu adaptēties jaunajā telpā. Šī telpa vairs nav četrdimensionalitāte. Tā ir piecdimensionalitāte, ar pāreju uz augstākām dimensijām.” Tā bija Mīļotā Valdnieka Sen-Žermena balss! Manī patiešām notiek kaut kādi nepierasti procesi, visos ķermeņos, un fiziskajā ķermenī arī.

Telpa sāk izplesties. Gaišzilā ceriņkrāsas migla izklīst. Es sāku redzēt Tempļa velves. Es tagad skaidri redzu savus Ērgļus – vienu aizmugurē un divus sānos. Bet pēc tam viens Ērglis nosēdās tieši manā priekšā, bet divi palika sānos. Viņi izstiepa uz priekšu savus spārnus, un man pieskaras šo spārnu galiņi. Pirmais Ērglis saka, ka ar to viņi dod man spēku atrasties piektajā-sestajā-septītajā dimensijās. Viņi sniedz man drošību un pārvietošanās komfortu. Es pateicos Ērgļiem.

Tempļa telpa iezīmējas arvien vairāk, top daudz, daudz gaismas. Templis ir bezgalīgi milzīgs. Bet priekšā, kur altāris, ir daudz gaismas. Bet kas tur ir, es vēl saskatīt nevaru. Ērglis saka, ka pienācis laiks tuvoties altārim. Viņš paiet malā un dod man iespēju iet uz priekšu. Es sāku palielināties. Skaidri jūtu, ka kļūstu arvien lielāka. Ārēji pārvēršos. Esmu ģērbta vieglā bezsvara tērpā. Un tas plīvo, lai gan nekādu vējiņu es nejūtu. Esmu jauna. Man ir lielas acis. Mati gari un gaiši. Ērglis saka, ka esmu brīnišķīga, un es esmu tā, kura reiz radīja šo Templi. Tie bija senās Lemūrijas laiki, es kalpoju šajā Templī kā priesteriene – kopā ar to, kuru tagad saucam par Mīļoto Valdnieku Sen-Žermenu. Es planēju, es peldu šajā telpā un jūtu bezsvara stāvokli, gaisīgumu. Rokas pašas stiepjas uz priekšu, it kā pastiepju tās kādam. Es apstājos. Un manā priekšā parādās Dievišķi-skaistā Sen-Žermena figūra.

“Sveicināta, māsa! Es sen gaidu tavu atnākšanu. Senos laikos mēs radījām šo Templi un kalpojām viņā. Bet tagad mēs ar tevi atkal izlīdzināmies uz viena Mīlestības un Kalpošanas planētai viļņa. Norit pilnīgi citāds viņas statusa, viņas evolūcijas izplešanās periods. Mēs ar tevi turpināsim šeit mūsu kalpošanu. Tu savā vietā četrdimensionalitātē jau to turpini. Tas darbs saistībā ar plato Naska, kuru jūs izdarījāt kopā ar Mums, bija mūsu kopīga kalpošana šajā Templī. Un visi, kuri darīja šo darbu vai bija saistīti ar to savu Augstāko “Es” līmenī, saprata, ka viņi ir izdarījuši milzīgu soli planetārajā un individuālajā attīstībā. Tava klātbūtne šajā Templī – tā ir atgriešanās Mājās. Es sveicu savu Māsu! Dod man savas rokas. Sajūti! Es nododu šī Tempļa vibrācijas. Tas ir mūsu Templis. Tas ir mūsu radīšanas, mūsu kopradīšanas Templis. Viņš glabā to, ko mēs reiz ielikām priekš planētas cilvēkiem, cerot uz sekmīgu iziešanu no Dualitātes Eksperimenta. Un tagad jūs visi kopā atverat šo nenovērtējamo dārgumu krātuvi. Jūs atverat to visi kopā. Katram ir sava kastīte un sava zelta atslēdziņa, lai salūkotu jaunu porciju Gaismas un apdāvinātu Gaiju un visas dzīvības. Tu, protamas, saproti, kas ir Zeme. Tās ir visas civilizācijas un visas dzīvības formas.

Ejam, mīļā! Es gribu iepazīstināt savu māsu ar to, ko jūs paši esat radījuši, ar to, ko jūs esat pārveidojuši šajā Templī. Agrāk, kad tu ar Ērgli apmeklēji Templi, tu redzēji milzīgu cilvēka figūru. Tu nevarēji noteikt, kā figūra tā ir. Kas tas ir par simbolu un ko viņš apzīmē? Šī figūra nebija Budas figūra. Taču tā informatīvi iekļāva visu planētu. Tagad tās nav. Šī figūra ir nomainīta ar to konstrukciju, kuru jūs spējāt radīt. Tā figūra zem sava ārējā izskata slēpa Jarosveta Piramīdu. Tagad Piramīda ir atklāta cilvēkiem. Viņa ir atklāta jūsu sirdīm. Viņa pieņēma pārveidojumus, kurus jūs paveicāt. Un viņā daudzkārtīgi pastiprināts mirdz Almenas Kristāls. Iesim, laiks ar Piramīdu iepazīties!”

1. ZĪM. JAROSVETA PIRAMĪDAS SHĒMA.

Virsotnē – Almenas Kristāls

Sen-Žermens paņem mani aiz kreisās rokas un ved uz priekšu. Es sāku redzēt telpā daudzkrāsainas sfēras. Sen-Žermens atlaiž manu roku, un es uzlidoju šī Tempļa augstumos. Nezin kāpēc man sagribējās paskatīties uz Jarosveta Piramīdu no augšas. Piramīda ir ļoti dinamiska. Tā ir daudzdimensionāla konstrukcija, un to nevar attēlot divdimensiju attēlā. Sfēras patiešām ir tajās krāsās, kādas tika norādītas planetārajā darbā[1]. Sfēras vibrē. Domāju, ka tās atrodas uzreiz vairākās dimensijās. Jautāju Sen-Žermenam: “Vai tā ir?”

“Jā, šī piramīda pieder uzreiz vairākām dimensijām. Jūs būvējāt viņu piektajā dimensijā, bet mēs pabeidzām viņu būvēt 8-jā dimensijā. Tava uztvere nedod iespēju izskatīt visu tik dziļi un tik smalki. Taču tu uztver piekto, sesto un daļēji septīto. Ko tu redzi iekšienē?”

Katras sfēras iekšienē es redzu pulsējošu, telpisku Heliosa Graudu. Šī struktūra bez pulsēšanas vēl veic kustību it kā daudzās brīvības pakāpēs. Tas pats notiek arī ar Almenas Kristālu augšējā sfērā.

2. ZĪM. Struktūra “HELIOSA GRAUDS”

“Ir vienkāršāks izteikums – viņas vibrē, vibrē visu astoņu dimensiju frekvencēs. No pirmās līdz astotajai – lūk, kas ir ļoti svarīgi. Taču viņās potenciāli ir ieliktas 16 dimensijas. Vibrācijas pieaugs līdz ar katru jūsu planētāro darbu. Tās pakāpeniski pilnveidosies un atklāsies jums. Un tātad pārveidosies Almenas Kristāli, kurus jūs pieņēmāt savās Sakrālajās Sirdīs. Tieši caur Almenas Kristālu jūs pakāpeniski uztversiet dimensijas līdz 8-jai, bet pēc tam arī līdz 16-jai.”

Es nolaižos pie Sen-Žermena. Skatos uz vibrējošo Piramīdu. Tas ir maģisks skats. Sen-Žermens piedāvā ieiet viņas iekšienē. Esmu pārsteigta! Tas ir iespējams?

“Tu vari ieiet jebkurā sfērā, bet es piedāvāju ieiet pašā augšējā, zelta sfērā.”

Sen-Žermens ņem mani aiz kreisās rokas, mēs viegli paceļamies augšup. Milzīga zelta sfēra. Viņā – Almenas Kristāls. Es sāku just, kā sinhroni pulsē Almenas Kristāls sfērā un manā Sakrālajā Sirdī. Uz šīs sinhronizācijas es kopā ar Sen-Žermenu iepeldu sfērā. Un mans Almenas Kristāls savienojas ar šīs sfēras Almenas Kristālu.

“Lūk, tagad sākas pats galvenais, kādēļ tu esi aicināta uz šo Templi. Tagad caur šo vienoto Almenas Kristālu mēs sākam noskaņot tavā būtībā Daudzdimensionālo Apvienoto Genomu. Es ielieku tava Genoma līmenī ar Violetā Uguns Staru palīdzību tās izmaiņas, kuras aizvāc novecošanas un nomiršanas gēnu. Mēs nomainām viņu ar atjaunināšanas, mūžīgās jaunības un pilnības gēnu. Mēs darām to no visas sirds! Un tagad visi tavi draugi Smalkajā Plānā, tavi Skolotāji, Augstākie “Es” un Atbalsta Grupas palīdz tev veikt šo ļoti smalko enerģētisko operāciju. Mēs ar dziļu pateicību par tavu kalpošanu evolūcijai veicam šīs manipulācijas. Tas tev jāatceras katru tavas jaunās dzīves minūti! Un no šī brīža sākas tava jaunā dzīve.”

“Paldies, mani dārgie! Esmu laimīga! Negaidīju saņemt tādu dāvanu.”

“Bet tagad tu izšķīsti visā Piramīdā, izplūsti...”

Es izplūstu...

“Tu vienlaicīgi ej cauri visām sfērām.”

“Valdniek, esmu kļuvusi citāda. Es it kā sastāvu no Gaismas, un viņa ir gaišzilā ceriņkrāsā. Jūtu, ka man ir lielas zaļas acis. Bet mati visu laiku maina krāsu.”

“Pieņem vēlreiz manus apsveikumus! Bet tagad laiks iepazīties ar Skarabeju! Uzmanīgi paskaties uz Jarosveta Piramīdu. Kas ir redzams katras sfēras iekšienē un ap Piramīdu?”

“Es katrā sfērā redzu zelta punktu. Pagaidām neko vairāk nevaru pateikt. Ap Piramīdu arī redzu kaut kādu zeltainu mirdzumu.”

“Katrs zelta punkts sfērā – tas ir Skarabejs! Tuvosimies vienai sfērai.”

Mēs tuvojamies gaišzilai sfērai. Iekšā pulsē Heliosa Grauds. Un es redzu, it kā Skarabejs piepilda visu sfēru. Sen-Žermens to apstiprina un lūdz nebrīnīties.

“Laiks saprast, ka Zelta Svētais Skarabejs – tā ir daudzdimensionāla Gaismas Būtība. Un viņa ir aicināta būt par Jarosveta Piramīdas Sargu. Tāpēc viņa daudztelpiski ir klātesoša visā Piramīdā, katrā viņas elementā, un tai pat laikā ap viņu. Skarabejs šeit nekur nav izpausts kā materiāla vabole. Viņš ir daudztelpiska Gaismas Būtība. Iegaumē to. Un viņš ir Lielais Sargs, Brīvo pasauļu Federācijas Galaktiskās Padomes atsūtīts. Bet es varu iepazīstināt arī ar vaboli Skarabeju. Tas ir pilnīgi pieļaujams.”

Sajūtu arvien lielāku interesi. Sen-Žermens piedāvā “ielidot” Piramīdā. Ņem mani aiz pleciem, un mēs iekļūstam Piramīdas iekšienē. Pilnīgas svētlaimes sajūta. Ļoti patīkami. Piramīda ir patstāvīga daudzdimensionāla telpa, un viņa mūs ielaiž iekšā. Telpa izplešas, un manā priekšā, sirds līmenī, izrādās milzīga zelta vabole. “Sveiks, Skarabej!” Viņš apstiprina, ka mēs jau esam pazīstami. Es sveicu viņu kā Lielo Sargu! Un pēkšņi Skarabejs lūdz man izdarīt pakalpojumu. Kāda runa? Esmu gatava uz visu! Skarabejs saka, ka viņš gribētu kļūt arī par manu Sargu. Kļūt par mazu hologrammu manas Sirds iekšienē. Manai pilnīgai aizsargāšanai. Esmu satriekta. Es pat nedomāju ko tādu. Skarabejs grib iemājot manā Sakrālajā Sirdī? Varbūt pareizāk ir apvienoties ar mūsu Sakrālajām Sirdīm?

“Jā, – saka Skarabejs – es apvienojos ar tevi ar Sakrālo Sirdi. No šī brīža mana kopija, mana hologramma, vienmēr būs ar tevi. Es esmu tavs uzticamais Sargs.”

“Paldies, Zelta Skarabej!”

Es redzu savā Sakrālajā Sirdī mirdzošu mazu punktu, zelta vabolīti, kura tur tagad ir iemājojusi. Un jūtu bezgalīgu laimi. Esmu saņēmusi vienu dāvanu pēc otras. Vai esmu pelnījusi?

“Esi pelnījusi, esi. Tagad mēs esam kopā. Un nodod visiem – viss, ko jūs radāt savos planetārajos darbos, nevis vienkārši strādā, bet tiek rūpīgi Zelta Skarabeju ģimenes apsargāts. Mēs esam tāds spēks, ka nekādi noturēšanas spēki vai pretdarbības uzvarēt nevar. Mēs esam neiznīcināmie, un mēs esam neuzvaramie! Un mēs esam bezgalīgas gaismas radīšanas simbols.”

“Paldies, Zelta Skarabej!”

“Paldies, dārgā, ka veici šo pārlidojumu. Es tagad varu, atrodoties tavā Sakrālajā Sirdī, palīdzēt momentāni atgriezties mājās.”

“Nu ko, tad tā arī izdarīsim. Bet sākumā gribu atvadīties no Mīļotā Sen-Žermena... Paldies, mīļotais Valdniek, paldies!”

“Paldies, māsa, ka atlidoji un biji ar mani. Tu to visu esi pelnījusi. Mēs ļoti priecāsimies par tavu turpmāko darbu – pagaidām četrdimensionalitātē. Taču, kā redzi, tu vari ceļot ar mums arī uz citām dimensijām. Mēs atlaižam māsu un svētām. Pieņem mūsu Gaismu un Mīlestību.”

Paldies, mani mīļie, ka mēs esam kopā, ka jūs esat ar mani, ka jūs esat ar mums. Par jūsu bezgalīgo Mīlestību un bezgalīgo pacietību. Par Kalpošanu Gaismai un evolūcijai.”

“Es atlaižu māsu mājās – Skarabejs palīdzēs atgriezties!”

“Bet mani Ērgļi?”

“Tavi Ērgļi ir ar tevi, viņi arī pārvietosies momentāni.”

Paldies! Es piesaucu Ērgļus. Redzu, ka viņi ir ar mani. Vēršos pie Skarabeja manā Sakrālajā Sirdī un lūdzu viņam pārvietot mani pilnībā uz manu dzīves telpu.

Zelta vabole manā Sakrālajā Sirdī ir stipri paplašinājusies. Pārvietošanās notiek strauji. Visos ķermeņos jūtu vibrācijas. Ērgļi lido blakus. Spārni viņiem ir izplesti. Viņi it kā atbalsta mani. Paldies, mani mīļie Ērgļi! Beidzot Skarabeja izmēri sāka samazināties, un es jau esmu mājās. Paldies, Skarabej! Paldies, Ērgļi! Es jūs mīlu, es jūs atlaižu. Ērgļi mani pārliecina, ka attrauksies uz manu pirmo saucienu.

“Paldies, Gaismas Ģimene, ka es to paveicu! Paldies visiem, kuri man palīdzēja!”

Kā redzat, dārgie lasītāji, Zelta Skarabeja parādīšanās manā istabā izraisīja aizraujošu ceļojumu un nopietnu gaismas darbu. Arī Ērgļi atgriezās. Un mēs atkal bijām uz plato Naska, noslēpumainā plato Naska... Droši vien mēs atgriezīsimies turp vēl ne reizi vien...

2013. gada 1. novembrī


 

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2014., 2. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru

T.ulkoja Jānis Oppe



[1] Skat. KRAJONS caur Svetlanu Dračovu, Sergeju Kanaševski, Marinu Shults “SATIKŠANĀS VIETA – PLATO NASKA!” http://www.magnitiduha.info/archives/7074 (Tulk. piezīme)


 

Skatījumu skaits: 459 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: