Galvenie » 2015 » Maijs » 18 » KO PASTĀSTĪJA SUNGIR
11:38
KO PASTĀSTĪJA SUNGIR
KO PASTĀSTĪJA SUNGIR


Vladimirs KOSTINS, Krievija
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 5(17) 2014, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 10.05.2015.

Krievijas sakrālā vēsture ļoti interesanta. Tā slēpj tās dzīves puses un sabiedrības attīstību, par ko neziņo oficiālā vēsture. Daudz jauna un interesanta var uzzināt, pētot Vladimiras zemes sakrālo vēsturi.
No vēstures mācībgrāmatām mēs uzzinām, ka mūsdienu Krievijas valsts izveidošana sākās no Vladimiras Suzdaļas kņazistes. Pagājušajā gadā mēs vadījām gaismas darbus Perejaslavļas Zaļeskā, Vladimirā, Bogoļubovā un šie darbi atklāja interesantus sakrālās mūsdienu Krievijas vēstures aspektus. Kā zināms, pēc Kijevas Krievzemes sabrukuma valsts vadības centrs pārvietojās uz austrumiem. Jurijs Dolgorukijs, Kijevas Krievzemes valdnieka Vladimira Monomaha dēls, sāka savu darbību no Vladimiras Suzdaļas kņazistes un no šejienes sāka pakļaut savai vadībai sairstošās Kijevas Krievzemes austrumu un dienvidu zemes. Tādā veidā no Vladimiras zemes sākās jauna valstiskuma rašanās - Maskavas Krievzeme.
Viņa dēls Andrejs, vēlāk nosaukts Bogoļubovs, arī sāka no Vladimiras zemes, bet viņa darbības raksturs bija cits - viņš cēla baznīcas un klosterus.
Jāatceras vēl viens Vladimiras zemes ievērojams aizsācējs - Aleksandrs Ņevskis, kurš radīja arī tajā vēsturiskā laika periodā, kad Jurijs Dolgorukijs un Andrejs Bogoļubskis.
Lūk, šīs trīs vēsturiskās personības - Jurijs Dolgorukijs, Andrejs Bogoļubskis un Aleksandrs Ņevskis ielika bāzes pamatus, uz kuriem arī šobrīd turas Krievijas valstiskums. Jurijs Dolgorukijs ielika, precīzāk, pārnesa no Kijevas Krievzemes uz Maskavas Krievzemi VALSTISKUMA principu. Pateicoties šim principam, vēlākie valdnieki Maskavas Krievzemi pārvērta spēcīgā un pašpietiekamā impērijā. Un līdz šim, valstiskuma princips ir galvenais mūsdienīgās Krievijas politiskais virziens.
Andrejs Bogoļubskis Maskavas Krievzemes pamatos ielika SVĒTUMA principu, kas ir galvenais virziens viņa politiskajā darbībā. Svētums - tā cilvēka saikne ar Dievu. Tieši tas kļuva par garīgo un ideoloģisko pamatnosacījuma daļu jaunās krieviskās valsts izaugsmē. Svētums - kā cilvēka saikne ar Dievu, ļauj tautai un valstij atrast patieso attīstības ceļu. Un tas, ka Krievija varēja cienīgi pārvarēt izveidojušās sarežģītas pasaules politiskās kataklizmas un atdzimt pēc postošām sagrāvēm, runā par to, ka tauta nekad nezaudēja saikni ar Dievu. Tas arī palīdz valstij izciest smagus pārbaudījumus. Nu, bet tagad, kad mēs sākam runāt par Svēto Krievzemi kā nākošās valsts pirmtēlu/прообразе, tas nozīmē, ka cilvēka saikne ar Dievu kļūst krieviskā Gara bāzes pamats. Ne gadījuma dēļ mēs saucamies tauta-Dievnesēja - tauta, sevī nesoša Dieva evolucionāro nodomrīcību, kurš vada valsti un Svētās Krievzemes radīšanu. Andreju Bogoļubski var uzskatīt par Svētās Krievzemes pamatlicēju.
Bet Aleksandrs Ņevskis sevī nes SPĒKA aspektu. Gan valstiskumam, gan svētumam nepieciešama aizsardzība. Un krieviskais spēks virzīts ne uz iekarošanu, ne uz citu tautu pakļaušanu, bet uz valstiskuma un Dieva nodomu aizsardzību, pēc kuriem attīstās Krievijas tautas. Ne nejauši savu izdzīvošanu un aizsardzību daudzas tautas atrada krieviskā valstiskuma un spēka aizsegā. Tādēļ Krievijai visos vēsturiskos periodos bija ievērojamu karavadoņu plejāde, kuri sekmīgi aizstāvēja gan teritoriju, gan mūsu tautas Garu no citzemju agresoriem. Un, vēl vairāk, palielināja valsts teritoriju un spēku.
Tas runā par to, ka garīgie bāzes pamati - kā tagadējā Krievijas valstiskuma, tā arī jaunveidojošās Svētās Krievzemes - ielikti šeit, Vladimiras zemē. No šejienes iet krieviskā Gara sākumi. Tādēļ rodas pamatots jautājums: kādēļ šī zeme izvēlēta Svētās Krievzemes sākumu ielikšanai?
No ezotēriskiem avotiem es zināju, ka pilsētas rodas ne nejaušās vietās, bet tur, kur iepriekš ielikti Magnēti vai Kristāli, nesoši nākotnes attīstības programmas. Šīs zināšanas rada jautājumus, Kas ieliek šos magnētus? Kāda Vladimiras nākotne? Katrs gaismas darbs uz Vladimiras zemes - tā iegremdēšanās daudzdimensionālā telpā, kur var atrast atbildes uz sarežģītiem jautājumiem.
Un, lūk, kad uzzināju, ka gaismas darbinieku grupa no Ivanovas gatavojas atbraukt uz Vladimiru un Bogoļubovu, lai veiktu gaismas darbus, es biju ļoti priecīgs. Tur, uz Ivanovas zemes, uz Uvodskas visskaistākās ūdenskrātuves krasta, Marina Kļučņikova vadīja RAŠIBA semināru, kurp atbrauca ne tikai ezotēriķi no Ivanovas apgabala, bet arī no citiem Krievijas apgabaliem un pat - no citām valstīm. Pēc semināra beigām plānojās braucieni pa Jaroslavļas, Ivanovas un Vladimiras apgabalu Gara un spēka vietām. Bet par cik es biju uz semināru, tad lūdzu ietvert braucienu grafikā Sungiras apmeklējumu. Es sen gribēju "atzīmogot" šo vienu no nozīmīgākajām Vladimiras vietām. ko, pagaidām, vēl neapmeklē ezotēriķi. Tādēļ es ar nepacietību gaidīju šo dienu, kad būs iespējams pastrādāt Sungirā.
Un, lūk,šī diena pienāca. Grupa no Ivanovas atbrauca autobusā uz Bogoļubovu un darbu mēs sākām no Bogoļubovas Klostera. Pēc nostāstiem, kad kņazs Andrejs zirga pajūgā apbraukāja savus īpašumus, zirgi šajā vietā negaidīti apstājās un Andrejs .../воочию redzēja Dievmātes parādīšanos. Viņš šo zīmi izsecināja tā: šeit jāceļ Baznīca/Templis, ko pēc tam arī izdarīja. Vēlāk, pēc viņa stastījuma, uzgleznoja Bogoļubskas Dievmātes ikonu, ko uzskata par brīnumdarītāju. No klostera celtniecības momenta arī sākās Bogoļubovas vēsture.
Bogoļubovas klostera sievišķajās enerģijās atrasties patīkami, jūtama mājas omulība, miers, it kā ieej savā dzimtajā mājā. Notika tempļa resataurācija un klostera teritorijā bija daudz svētceļinieku. Lai nepievērstu īpašu uzmanību, mēs atradām mājīgu vietiņu pie Andreja Bogoļubska baznīciņas. Iegājām, palocījāmies un godinājām viņa garu, bet pēc tam, turpat, savienojušies blīvā grupā, sākām gaismas darbu.
Enerģijas plūda tūliņ. Mēs savienojāmies ar Zemes Centru un Gaija mūs gādīgi pieņēma savā Sakrālajā Sirdī. Zemes centrā izveidojās sudrabots templis un no tā izgāja stars augšup - zelta Gaismas Pilsētā. Iepriekšējā gadā, kad mēs šeit vadījām meditāciju, saikne grūtāk veidojās, jā, un izpaudās nevienmērīgi. Acīmredzot, telpas vibrācijas paaugstinājās, Nu, un mēs arī, izaugām no bērnišķības un sākām darbus vadīt daudz pārliecinošāk.
Pēc tam Zemes centrā izveidojās varens kristāls. Mēs savās sirdīs saplūdām ar kristālu un no mūsu grupas plūda varavīkšņotas enerģijas uz visu apkārtējo telpu. Enerģijas nesa dziedniecisku raksturu, bija jūtams, ka mūsu pasaulei tās nepieciešamas. Situācija uz mūsu planētas tagad nevienkārša un Gaija, izmantojot radušos iespēju, caur mūsu sirdīm sūtīja varavīkšņotās enerģiju plūsmas tautu karmas dziedināšanai un vardarbības mazināšanai.
Skats bija apburošs. Sudrabotās enerģiju plūsmas izgāja no Zemes centra, izgāja caur mūsu sirdīm un, iemantojot varavīkšņotu nokrāsu, izplūda pa visu Zemes virspusi. Vienlaicīgi no Zemes centra augšup izgāja stars augstākās dimensijās un tur izgaismoja Gaismas Pilsētas. Savā apziņā es devos pa staru augšup un manā priekšā atvērās Galatikas plašumi. Stars no Zemes centra aizstiepās līdz planētai Trons - mūsu Galaktikas garīgajam centram un mūsu planēta sāka piesātināties ar šīm dzīvinošajām enerģijām. Pēc tam telpa paplašinājās līdz Visuma apmēriem un tur, dziļumu dziļumos, bija redzama visu Visumu Saule. Un tad mūsu vadošā Nadežda Gruzdeva teica, ka virs mūsu planētas iemirdzējās Ceļazvaigzne.
Tūliņ nāca saprašana, ka ceļazvaigzne ir visu Visumu Saule. Mūsu planetārai mātei Gaijai svarīgi, lai būtu enerģētiskā saikne ar Galaktisko planētu Trons un visu Visumu Sauli, jo caur šo saikni viņa formē savas evolūcijas noskaņas cilvēces un visu dzīvības formu pārveidošanai. Bet, ja mūsu grupa tādu saikni radīja, tātad - pārveidošanas procesi noritēs pietiekami maigā režīmā.
Mēs pabeidzām meditāciju, pateicāmies visām Gaismas Būtnēm, kuras ar mums atrādāja , bet pēc tam saskaitījām dalībniekus. Izrādījās esam 15, bet, kad pievienojām Andreja Bogoļubovska garu,kurš mūs vadīja, tad sapratām, ka viņš mums atvēra 16-mit dimensiju Visuma ieeju.
Nākošā mūsu darba vieta bija paredzēta Pokrova Templis uz Nerli. Tas viens no Krievzemes vecākajiem tempļiem. Andreja Bogoļubovska celts 1165 gadā Izjaslavļā bojā gājušā dēla piemiņai. Pieņemts uzskatīt, ka Maskava, kā trešā Roma, ir Bizantijas mantiniece, tātad, arī bizantiešu Gara. Īstenībā, tas ne tā. Un pirmie tempļi, kas uzcelti Krievzemē, kas skaitas kristiešu, t.i., bizantiešu, patiesībā nav ar tiem nekāda sakara. Pokrova templis Neriļā ar savu arhitektūru skaidri par to liecina. Arī tempļa konstrukcijā un rotājumu veidojumos klātesošas vēdiskās tradīcijas un simboli. Tas runā par to, ka Krievijas pirmie tempļi savās garīgajās saknēs izmanto vēdiskos sākumus un tradīcijas. Iepriekšējā gadā vadot gaismas darbu šajā templī, mēs redzējām, ka tam ir kosmiskie sakari ar Senās Krievzemes Garu. Tādā veidā, Pokrova Templim Neriļā ir savs patstāvīgs kosmiskais avots, neatkarīgs no Bizantijas. Pēc būtības, uz Vladimiras zemes sāka formēties patstāvīga reliģija, kas pēc tam sāka apaugt ar bizantiskām tradīcijām. No šejienes radās saprašana par mīklaino krievisko dvēseli, kurai ir unikāla kosmiska Sākotne.
Pie tempļa arī mēs vadījām meditāciju. Veicām iegremdēšanos uz Zemes kodolu. Mums radās svētības, miera noskaņojums, mūsu vadošā Nadežda Gruzdeva teica, ka caur mums plūst valsts un planētas nākotnes attīstības programmas. Un tālāk jāpastrādā ar sendzimtu, ar senču atmiņu. Šī doma mani iedvesmoja, mūs patiešām priekšā gaidīja darbs Sungirā. Pabeidzot darbu mēs braucām no Bogoļubovas uz Vladimiru, lai pastrādātu Sungiras klajumā/aizaugušā laukumā.
Pēc nedaudzām minūtēm mēs bijām Sungirā. Daudziem šī vieta vēl nepazīstama, tādēļ veiksim nelielu ekskursiju vēsturē. Vieta atrodas Vladimiras nomalē, pa ceļam uz Bogoļubovu, savu nosaukumu ieguvusi no netālu esošā Sungira vai Sungera strauta. No šī lauka redzams Bogoļubovas klosteris un Neriļas Pokrova Templis - no vienas puses, bet agrāk bija redzami Dmitrijas un Uspenskas katedrāles - no otras puses. Bet tagad tās aizsedz rūpniecības celtnes.
1956 gadā, ekskavatorists, rokot mālus priekš ķieģeļu rūpnīcas, kopā ar zemi pacēla lielus kaulus. Viņš par savu atradumu paziņoja atbilstošām instancēm un, drīz ieradušies arheologi, tos atzina par mamonta kauliem. Sākās izrakumi. Uzaicināja pazīstamu arheologu Otto Baderu, kurš pētīja senas kapu vietas. Un, lūk, noņemot vienu pēc otra zemes slāņus, arheologi atklāja cilvēku apbedījumus: puiku un meiteni, guļošus galvu pie galvas, un vīrieti. Kad sāka noteikt apbedījuma vecumu, tad bija pārsteigti - pīšļiem 25-30 tūktoši gadu! Tā tūliņ kļuva pasules sensācija. Tik senu apbedījumu neatrada nekur pasaulē. Tas izrādījās daudz vecāks par ēģiptes piramīdām, pie tam, apbedījums atrasts ziemeļu platuma grādos, kas mainīja cilvēku izcelšanās un izvietošanās versiju uz planētas.
Apbedījums atnesa vēl arī citus pārsteigumus. Uz zēna un meitenes mirstīgām atliekām saglabājušies apģērba un rotājumu elementi. Viņu apģērbs šūts no dzīvnieku ādām un pēc apģērba dizaina līdzinājās mūsdienu apģērbam - ādas jaka/kurtka, ādas bikses, kājās unti/унты, uz galvas cepurīte, kādu nebūtu kauns nēsāt pat mūsdienās. Bet pārsteidzošākais, ka nelaiķu apģērbs izrotāts ar krellēm no mamonta kauliem. Un katram apģērba komplektam to skaits sniedzās līdz 10 tūkštošiem. Mūsdienās ne katrs oligarhs var atļauties tādu greznību, bet 30 tūkstošus gadu atpakaļ šie rotājumi bija ikdienišķi. Tad nu, lūk, var mēģināt iedomāties mūsu 30-tūkstošgadīgos senčus kā barbarus un mežoņus.
Pēc atrastajiem galvaskausiem pazīstamais antropologs un skulptors M.M.Gerasimovs izveidoja skulpturālus portretus un tur izpaudās mūsdienīgu cilvēku apgarotas sejas. Pat paviršs šo atradumu apskats izmaina mūsu pagātnes pērtiķu versiju. Mūsu senči uzskatāmi, vismaz, ne mazāk attīstīti kā mēs.
Blakus pīšļiem arheologi atrada sadzīves priekšmetus - garas nūjiņas no ziloņkaula, ko viņi uzskatīja par šķēpiem un pīķiem, kā arī kulta priekšmeti - solāro/солярный riņķi, stilizētu zirdziņu un citus. Šie prikšmeti arheologus noveda strupceļā. Kā senie sungirieši izgatavoja krelles un izvirpoja tur caurumus, pie tam, neesot nekādu metālisku darba instrumentu? Kā viņi varēja izgatavot divmetrīgu, taisnu nūjiņu no mamonta ilkņiem, ja mamonta ilkņi sagriežas pusaplī? Tātad viņi pārzināja kaulu mīkstināšanas tehnoloģiju, varēja mamonta ilkņus iztaisnot un no tiem izgiezt nūiņas un krelles? Taču tāda tehnoloģija nav zināma pat visizcilākajiem mūsu zinātniekiem.
Kā tas mēdz būt, neatrodot atbildes ne uz vienu svarīgu jautājumu, šī pasaules sensācija sāka aizmirsties. Izrakumus pilnīgi pārtrauca 1975. gadā un Sungiras atgādinājumam palika tikai neliela ekspozīcija Vladimiras vēstures muzejā, kur izvietotas zēna un meitenes apbedījumu kopijas, kā arī viņu skulpturālie portreti un vīrieša portrets. Izrakumu vieta aizauga ar zāli un, lūk, jau 40 gadus arheologi šurp nesper ne soli.
Atmiņas par Sungiru vienkāršos ļaudīs, tālos no vēstures, pamodināja Anastasija - V.Megrē grāmatu varone. Viņa būtībā pateica priekšā, ka nūjiņa, izgatavotā no mamonta kaula ir ne pīķis, kā to uzskata arheologi, bet nūjiņa-pavadonis/поводырём. Ar tās palīdzību braucējs vadīja un steidzināja mamontus. Šī izpratne būtiski maina uzskatu. APBEDĪJUMOS NAV ATRASTI NOGALINĀŠANAS IEROČI. Bet tas runā par to, ka sungirieši nekad nenonāvēja, tanī skaitā, arī dzīvniekus un ne no kā neaizsargājās. Bet nodzīvoja viņi šinī vietā, kā apstiprina paši arheologi, kādus piecus tūkstošus gadu.
Rodas kārtējais minējums: Kā viņi šajā vietā varēja nodzīvot pieci tūkstoši gadu, nenogalinot dzīvniekus priekš uztura un nekarojot?
Uz visiem šiem jautājumiem atbildes gribējās atrast arī man. Taču bez šiem jautājumiem mani vēl interesēja arī cits. Apbedījumu senumu arheologi noteica 25-30 tūkstoši gadu. Arheologiem šie cipari neko neizsaka, bet man - eszotēriķim, izsaka daudz ko. Sungirieši dzīvoja uz pagātnes 26-šu tūkstošgadu cikla robežas, kas beidzas mūsu laikā. Mēs paši esam aizejošā 26-tūkstošgadu cikla noslēdzēji un jaunā celmlauži. Meditācijas laikā Bogoļubovas klosterī mēs izpaudām Ceļazvaigzni priekš Krievijas un planētas kopumā. Šī Zvaigzne - nekas cits kā attīstības programma nākošo 26-tūkstošgadu ciklam. Rodas jautājums: vai tad tikai sungirieši nav cilctēvi programmai, kas tagad beidzas? Ja tas tā, tad būtu ļoti interesanti redzēt laiku saikni un izpaust sfērisko laiku.
Taču, kā tas mēdz būt, meditācijas laikā atklājas kaut kas tāds, par ko pat iedomāties nevar, bet iepriekšējie priekšstati un minējumi sagrūst putekļos. Tā notika arī šoreiz.
Mēs apstājāmies sungiras lauka vidū. Patīksminājāmies par panorāmu, kas šeit atklājas uz desmit kilometriem. Redzējām Bogoļubovas Klostera un Pokrova Tempļa kupolus un pēc tam gājām uz pašu izrakumu. Izlauzušies cauri saaugušas zāles biežņai, pastāvējām izrakuma centrā, bet pēc tam aizgājām uz nomali zem koka un šeit, ēniņā, izlēmām vadīt meditāciju, par cik saulē spēcīgi dedzināja.
Noskaņojāmies uz Zemes centru, pieaicinājām Māti Gaiju un mūs tūliņ, kā liftā, aiztrauca Zemes dziļumā. Apstājās "lifts" kaut kādā tumšā telpā. Redzams, šeit bija jaunas, mums nepierastas enerģijas. Bet telpa, lūk, sāka gaismoties un Nadežda, mūsu vadošā, ieraudzīja meiteni, kuras mirstīgās atliekas atrada izrakumos. Taču viņa jau bija ne meitene, bet jauniete. Vēlāk es uzdevu jautājumu par viņas vārdu un man pienāca atbilde, kaut kas līdzīgs MEILA. Aiz viņas stāvēja daudz cilvēku. Starp mums izraisījās saruna. Mēs lūdzām atļauju saziņai ar viņiem, viņi piekrita. No sarunas ar viņiem kļuva skaidrs, ka viņiem liela apmetne. Un tiešām, uz tikšanos ar mums atnāca ļoti daudz cilvēku. Dzīvo viņi, joprojām, šajā vietā, taču citā dimensijā - "paralēlā" pasaulē. Daba tur, praktiski, tāda pati kā pie mums, arī blakus tek upe, kā pie mums, Kļazma. Taču šī daba 30-mit tūksoš gadu sena visā tās skaistumā un pirmatnīgumā.
Kad jautājām, kā viņi izgatavo krelles, atbide nāca, ka no mamonta ilkņa atmiekšķētas bumbiņas, ar griešanas/вращения un asas caursspiešanas palīdzību. Pielietoja viņi arī skaņu vibrācijas.
Kopumā, mūsu saskarsme nebija ilga. Es tikai pamanīju, ka viņu telpas enerģētika bija pelēcīga, bet sejas izteiksme stingra/noteikta, taču mierīga. Dimensija, kurā viņi dzīvo, aptuveni līdzīga mums vai nedaudz zemāk. Bet viņiem cits civilizācijas virziens. Strādāot ar viņiem, es izpaudu templi viņu telpā. Un, kad tas iemirdzējās, tad stars no tā aizgāja augšup, piektajā dimensijā, Saules Pilsētā. Kā es sapratu, priekš viņiem izveidojās koridors, augšupcelšanai piektajā dimensijā.
Mani satrauca vēl viens jautājus. Izrakumu vietā, vietējā vara plāno radīt arheoloģisko kompleksu, kur ietilps vairāki muzeji, konferenču zāles, sporta zāle, viesnīca. Par cik šie apbedījumi visvecākie pasaulē, tad uz šīs vietas plāno radīt izrāžu šovu. Man šī ideja pretīga - cilvēki grasās radīt kaut kādu materiālu būvi, nerūpējoties par garīgo piepildījumu. Mūsu meditācija arī tika paredzēta priekš tā, lai šurp vadītu nepieciešamās enerģijas. Un, kad es uzdevu jautājumu, kā mūsu pasaules nākotnes celtnes ietekmēs sungiriešu dzīvi paralēlā pasaulē, tad redzēju, ka celtņu enerģētika uz viņiem atsaucas negatīvi. Tad uzdevu citu jautājumu: kam šeit jābūt? Un acu priekšā uzspurdza zelta sfēra. Tā ar savu enerģiju savienoja sungiriešu telpu Zemes apakšējo un augšējo joslu ar Zelta Gaismas pilsētu. Mūsu telpai pienācās saistošā posma loma starp viņu pasaulēm un piekto dimensiju.
Un tur Nadežda teica, ka sungirieši žēlojas, ka pie viņiem tagad mirst daudz cilvēku no kaut kādas infekcijas. Šis paziņojums ar sāpēm izgāja caur manu sirdi, gribējās viņiem kut kādi palīdzēt. Bet, tanī pat laikā, sapratu - nedrīkst iejaukties viņu dzīvē, mēs neesam tam gatavi.
Ar to mūsu īsā meditācija beidzās. Mēs atkal gājām caur nezālēm uz izeju un izrakumu malā veicām dziedājumu paliekošajai telpai, novēlot sungiriešiem laimi un uzplaukumu.Tālāk ceļš mūs veda uz Dmitrija un Uspenska katedrālēm Vladimirā. Nolēmām meditāciju nevadīt, diena jau tā bija piesātināta, pēc pastaigas garām katedrāles laukumam, devāmies katrs uz savām mājām. Meditācija Sungirā, apgieza visus manus priekštatus un gaidas. Man gribējās dziļāk izprast vadītā gaismas darba jēgu. Kā parasti, sāku apkopot rezultātus, precīzāk, izpakot saņemtās dompaketes un man par Sungiru un sungiriešiem izveidojās sekojošs priekšstats.
Daba saprātīga. Un Dabas saprāts ir Gaijas Saprāts - mūsu Mātes Zemes.
Mūsu tehnokrātiskās attīstības ceļš tālu ne vienīgais un pareizais cilvēciskās civilizācijas attīstības ceļš. Ir arī citi civilizētie ceļi. Un sungirieši iet pa vienu no tiem. Kur viņu ceļa būtība? Ja īsi - ne vardarbībā. Apbedījumos nebija atrasti dzīvnieku nogalināšanas ieroči. Tas runā par to, ka viņi dzīvoja harmonijā ar dabu. Precīzāk, harmonijā ar Gaijas saprātu. Mēs visi - Gaijas bērni un, kā patiesa māte, viņa pasargā visus cilvēciskās civilizācijas virzienus.
Vai var cilvēks izdzīvot nenogalinot dzīvniekus? Var. Es neizslēdzu variantu, ka sungirieši ēda gaļu. Bet tas, ka viņu apģērbi šūti no dzīvnieku ādas, var uzskatīt par neapstrīdamu faktu. Vai var no dzīvnieka paņemt ādu viņu nenogalinot? Var. Jāsaprot, ka arī caur dzīvniekiem Gaija izpauž savu saprātu. Dzīvnieks var uzdāvināt cilvēkam savu dzīvību, priekš tā, lai viņš varētu sev uzšūt apģērbu un eksistēt šajā pasaulē. Priekš mums šī frāze skan fantāziski. Un fantāziski skan tādēļ, ka mēs no sākumiem nesam sevī agresiju pret pasauli un dabu. Bet, par cik, agresija ir no vienas puses, tad būs arī aizsardzība no otras puses. Tādēļ mūsu civilizācija - tā vardarbības un nogalināšanas, ieroču radīšanas civilizācija. Mēs sev neļaujam pat iedomāties, ka ar dabu var vienoties un visu vajag ņemt ar viņas piekrišanu.
Sungiriešiem ir kontakts ar Dabu. To var nosaukt par viņu reliģiju un dzīves veidu. Savā apziņā mēs neiedomājamies citu, tikai vardarbīgu attieksmi pret dabu, tieši tā, viņi neiedomājas citu kā tikai nevardarbīgu attieksmi pret dabu. Un, kad cilvēks stājas uz mijiedarbības ceļa ar dabu, tad arī Daba sāk mijiedarbību ar cilvēku. Priekš tā, lai cilvēks izdzīvotu, Gaija pati var sūtīt dzīvnieku pie cilvēka, lai tas ņemtu no viņa ādu. Gaija pati sāk radīt tādu telpu un tādus likumus, kas atvieglo cilvēka eksistēšanu.
Arheologi neatrada apbedījumos traukus. Iespējams, sungiriešiem to nebija. Viņi pārtika no dabas. Bet priekš tā, lai atmiekšķētu mamonta ilkņus, Gaija varēja radīt tuvumā strautu ar tādu ķīmisku un enerģētisku ūdens sastāvu, kas varēja atmiekšķēt mamonta ilkņus. Vai pateikt priekšā, kādi augi un vielas jāpievieno, lai kauli būtu mīkstināti, vai otrādi, cietināti. Gaija arī rada un mīl spēlēt jaunradi ar saviem bērniem. Bet par cik, viena no sungiriešu jaunrades izpausmēm ir tērpu dizains, tad Gaija palīdzēja viņiem atmiekšķēt mamonta kaulus un gatavot krelles. Kā pati daba, arī viņi vēlējās izskatīties brīnišķīgi. Un tas viņiem izdevās.
Izrakumi parādīja, ka pret nāves rituālu sungirieši izturējās ļoti pārdomāti un skrupulozi. Ar nāves izpratnes būtību viņi ievērojami apsteidza mūsu apziņu. Priekš mums nāve - tā ķermeņa nāve. Ķermeni aprok zemē un ar to cilvēka dzīve izbeidzas. Pēc apbedījumiem redzams, ka priekš sungiriešiem nāve - tā pāreja citā pasaulē, kas ir dabīgs evolucionārs process. Viņi labi sajuta un saprata citu pasauli, viņiem bija saikne ar aizgājušo senču gariem. Un caur saviem nāves rituāliem gatavoja cilvēkus dzīvei citā dimensijā.
Ja salīdzināt cilvēka apbedīšanas aizlūguma rituālu mūsu pasaulē ar sungiriešu apbedīšanas rituālu, var redzēt, ka viņiem daudz dziļāka šīs parādības izpratne. Kad cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu, tad arī daba viņam pateiks priekša, ka pārejas process no vienas dimensijās citā ir dabisks evolucionārs process. Tādēļ dzīves jēgai un mērķiem jābūt virzītiem uz to.
Sungiriešu apmetne neiznīcināta, neizpostīta. Sungirieši mierīgā evolucionārā ceļā pārgāja citā dimensijā. Bet, kad saprata, ka viņiem tur labāk dzīvojas, drošāk un viņiem karmiskas piesaistes iepriekšējai pasaulei nav, tad uz visiem laikiem palika tur. Kopā ar viņiem turp pārgāja koki, dzīvnieki un apkārtējā telpa. Jo visa daba evolucionē kopā. Tas dabisks un normāls bezvardarbības attīstības ceļš. Mēs tikai aicinām viens otru "nenogalini", bet viņi dzīvoja "nenogalini" telpā un ar to pašu noteica savu evolucionāro ceļu.
Kopumā, sungiriešu dzīves veidā nav nekā negaidīta. Viņi ar sevi atklāj senhiperborejiešu dzīves veida tipu, balstītu uz dziļu mijiedarbību ar Dabu, ar Gaijas saprātu, kā arī ar evolucionārā ceļa izpratni, saistītu ar pāreju citā dimensijā. Saprotot viņu dzīvi, domāšanu, man kļuva skaidrs, ka sungirieši nebija tagadējā 26-tūkstošgadīgā cikla celmlauži. Viņi kļuva iepriekšējā cikla noslēdzēji un ar mūsu ciklu viņiem nav nekāda sakara. Kad pasaule sāka pagriezties uz vardarbības pusi, viņi Gaijas telpā atrada savu bezvardarbības nišu un aizgāja turp. Un tur dzīvoja kārtējo 26-tūkstošgadu ciklu. Taču mums zināms, ka tāds kārtējais cikls beidzās. Vēl vairāk, sākas jauna Ēra - Satija-Juga/Сатия Юга. Un tas nozīmē, ka dzīves apstākļi sungiriešu dzīvē mainās. Iespējams, tieši ar to saistītas viņu slimības.
Pēc mūsu darba Sungirā, droši vien, ies arī citas grupas, kuras vēlēsies kontaktēties ar sungiriešiem. Par cik man jau ir sazināšanās pieredze ar tādām ezotērikām grupām, kuras labāk pie ezotērikas nepielaist, tad arī šeit, Sungirā, viņi var vairāk nelabuma nodarīt, kā labumu atnest. Lai šo jautājumu kaut kā noregulētu, gibētos vērsties pie arheologiem, lai viņi pārskatītu iepspējamā kompleksa projektu Sungirā. Tam jābūt ARHEOLOĢISKI-EZOTĒRIKAM KOMPLEKSAM. Tur nepieciešams radīt celtenes sfēras veidā, kur var strādāt ezotēriskās grupas. Arheoloģijas un ezotērikas savienošana ļaus zinātniekiem nodarboties ne tikai ar mirušiem cilvēkiem, bet sazināties arī ar Sungiras apmetnes dzīvajiem pārstāvjiem, atrodošamies citā dimensijā.
Taču sazināšanās ar sungiriešiem nevar būt ezoteriskā centra pašmērķis. Uzdevumam jābūt izvirzītam ievērojami plašāk. Pieeja sungiriešiem īstenojas caur Gaiju. Par cik jūs gatavi saziņai, par tik Gaija pieļaus saziņu ar sungiriešiem. Gaija pasargā savus bērnus no vardarbīga iebrukuma. Meditācijas laikā Bogoļubovas klosterī mēs radītām pietiekami stabīlu sakaru kanālu ar Zemes centru. Tādēļ rodas iespēja pastāvīgam darbam. Bet, ja sāks strādāt sagatavoti cilvēki, tad Gaija var atvērt pieeju ne tikai sungiriešiem, bet arī citām pazemes pilsētām, kas atrodas Zemes iekšējā daļā. Par cik virszemes sfērai ir sakaru kanāls ar virszemes augstākām Gaismas Pilsētām, tad tas atļaus sazināšanos arī ar viņiem. Ja jau kaut ko būvēt, tad ar aprēķinu uz priekšā stāvošo 26-tūkstošgadu ciklu. Un tad arheoloģiski-ezoteriskais centrs kļūs mūsu laika augstākais garīgais sasniegums un vladimiriešiem būs ar ko lepoties, par cik kļūs jaunās ēras celmlauži.

Vladimirs KOSTINS.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 5(17) 2015. Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/, Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni 29613296. Par iespējām pasūtīt Žurnāla speciālizdevumu "Runā piektā dimensija"/"Говорит пятое измерение" var uzzināt: http://spekavots.ucoz.ru/news/uzmanibu_specials_zurnala_izlaidums/2015-04-13-1428
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/18.05.2015., nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 18.05.2015. 

Skatījumu skaits: 405 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: