Galvenie » 2016 » Aprīlis » 7 » "Lācīti, lācīti, kur tavs smaidiņš..."
18:16
"Lācīti, lācīti, kur tavs smaidiņš..."

"Lācīti, lācīti, kur tavs smaidiņš..."
Čenelings tēmai "Brīvprātīga aiziešana no dzīves"

Viktors Truhins, Krievija
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 6(24) 2015, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 22.03.2016.

Mihails, vai vienkārši Miška, bija mans draugs. Viņš arī tagad paliek mans draugs, neskatoties uz to, kas atgadījās. Bet atgadījās tas, ka astoņpadsmit gadus atpakaļ mūsu jautrais un nebēdnīgais, labsirdīgais un nesavtīgais Miška aizgāja no dzīves. Aizgāja, kā toreiz mēs uzkatījām, muļķīgi, ne no šā, ne no tā, dzēruma karstumā, izlēmis norēķināties ar dzīvi. Daudzus tas iedzina šokā. Daudzi nosodīja viņa rīcību. Atceros, es arī kādam teicu: "Tā nedrīkst..."
Taču es vienmēr sajutu, ka Miška kaut kur līdzās. Iesākumā vienkārši lūdzos par viņu, pieļaujot, ka tādā veidā atviegloju viņa likteni. Baznīca taču viņu uzskatīja par briesmīgu grēcinieku, nolemtu mūžīgai degšanai Elles Ugunīs.
Vēlāk, kļūstot Gaismas Darbinieks, ar speciālu meditāciju palīdzību, pūlējos viņu atrast kaut kādās Atriebības Pasaulēs, no kurām vienā Mihails, kā es toreiz pieļāvu, izcieta sodu. Un neatradu viņu. Jā, un nevarēju arī atrast viņu, tādēļ, ka meklēju ne tur, kur vajag.
Mūsu tikšanās notika, priekš manis, negaidīti. Gadus divus atpakaļ, grupas meditācijas laikā, kuras mērķis bija ciešāka iepazīšanās ar savu personīgo smalkmateriālo "atbalsta grupu", es skaidri sajutu Miškiņa enerģijas smaidu. Smaids taču viņam bija īpašs: mazliet šķelmīgs, un tanī pat laikā - atklāts, priecīgs, kas saucas "mute vaļā līdz ausīm". Bet smieties viņš mācēja tā, ka blakus neviens no smiekliem atturēties nevarēja. Tā viņš, ne vienkārši smējās, viņš smējās pilnā kaklā! Smējās no prieka par mūsu tikšanos, smējās par manu apjukumu/samulsumu, vienkārši par to, ka es, beidzot, nobriedu un ieraudzīju blakus to, ko nesekmīgi meklēju kaut kādās neiedomājamās tālēs.
Jā, Mihails izrādījās viens no tiem, ko mēs saucam par savu smalkmateriālo "Atbalsta Grupu". Un visa palīdzība, kas nāca man no šīs "grupas" puses, notika ne bez viņa dalības. Un, ja es griezos pie "grupas" pēc līdzdalības, es griezos pie viņa arī. Un, lūk, tagad, kad es saņēmu uzdevumu intervēt Mihailu, nenācās viņu izsaukt un ilgi noskaņoties vienam uz otru - mēs taču ar savu "atbalsta grupu" pastāvīgos sakaros. Man pat nevajadzēja skaidroties priekš kam un kādēļ viņam ko jautāšu. Miška brīnišķīgi informēts par visu, kas attiecas uz manu darbu. Tādēļ man nācās izvēlēties tikai piemērotu laiku un paziņot:
"Es gatavs!"
Mana iekšējā skata priekšā radās ļoti skaists mirdzošs mākonītis. Vairākas dažādkrāsu uguntiņas mirkšķinājās caur pusdzidru plīvuru. Dažas stāvēja uz vietas, citas plūstoši pārvietojās, neizejot ārpus mākoņa. Es mazliet samulsu.
- Ko, tas tu?
- Aha, - atbildēja mākonītis.
Un tur es atcerējos, ka Miška vienmēr bija ne tikai labsirdīgs jautrulis, bet arī "jokdaris". Tas ir, mīlēja uzjautrināties ar dažādu izjokošanu palīdzību.
- Tā arī runāsim? - it kā nekas nebūtu bijis, precizēju es.
- Labi, - iežēlojās mākonītis un pārvērtās par Mišku - to pašu, kādu es viņu zināju divdesmit gadus atpakaļ - garmatains, viegli izspūris, brillēs ar pabieziem stikliem, ģērbies tumšzilā, adītā puloverī un nedaudz lempīgās brūnās biksēs ar manšetēm.
- Nu re, cita lieta! - nopriecājos es.
- Bet, starp citu, tas arī biju es - daudznozīmīgi piemetināja Mihails. - Pareizāk, viena no manu gaismas ķermeņu projekcijām jūsu četrdimensiju realitātē.
Un šķelmīgi skatījās uz mani caur saviem okulāriem: tā sacīt, tu tā neproti?
- Bet kā tu tagad izskaties? - jautāju es.
- Mazliet ne tā, - pasmaidīja Miška. - Brilles jau gan, tiešām man nav vajadzīgas. Nu, lai jau, pagaidām ir arī brilles. Un sauc mani, kā iepriekš - Miška. Tā būs pierastāk, un man - kāda nebūt nostaļģija...
Labi, tad pāriesim pie lietas. Un tātad, tu jau zini, ka mūs interesē tēma par labprātīgu aiziešanu no dzīves. To, ka nekādu atriebības pasauļu nav, es jau sapratu. To, ka cilvēki labprātīgi aizgājuši no dzīves, saņēma pāriešanas iespējas uz piekto dimensiju, arī saprotams. Bez tā mēs ar tevi šeit nerunātu. Tad kas - sanāk ka tabū uz pašnāvību atcelts? Varbūt mēs tagad vispār akurātā rindā dosimies labākā pasaulē?
- Viss ne tik primitīvi. Pirmkārt, Pašam aiziet no dzīves ir ļoti, ļoti nevienkārši. Pirms iemiesošanās četrdimensijā, mēs saņemam jaudīgu implantu kompleksu - daļēji, iedvesošus bailes nāves priekšā, tās nepieņemšanu. Šis komplekss rada veselu bāzi domām un jūtām, veidojošas astrāli-mentālo pamatu priekš dzīvības saglabāšanas fiziskajā ķermenī ceturtajā dimensijā. Pārvarēt speciālā implantu kompleksa darbību ļoti grūti. Visbiežāk priekš tādas pārvarēšanas nepieciešams kaut kāds promaiziešanu veicinošs satricinājums, psihi graujošs, vai radošs motīvu, kas izraisa spēcīgu energoinformatīvo plūsmu.
Šajā gadījumā implanti, kuri lielākoties bāzējas astrālos un mentālos ķermeņos, it kā izplēšas no šiem ķermeņiem, traumējot un kropļojot tos. Bez tam, tāda pāreja visbiežāk īstenojas afekta stāvoklī, negaidīti priekš paša pārejošā. Un, lūk, tādā veidā cilvēks, pareizāk sakot, viss, kas no viņa atlika, stājas piektās dimensijas Reabilitācijas Centra darbinieku priekšā. Negaidīti.
Ja kāds aiziet, kas saucas, "savā nāvē", viņu pārejai gatavo savlaicīgi. Vecīši un smagi slimie, parasti, savas pēdējās dienas četrdimensiju dzīvē eksistē divās dimensijās vienlaicīgi. Tas nepieciešams priekš tā, lai sagatavotu jauno piecdimensionālo ķermeni un saskaņotu to ar aizejošā visu Daudzdimensionālo Ķrermeņu Kompleksu. Dažreiz uz to aiziet dažas nedēļas un pat mēneši. Bet tur - "Sveiki!" Saņemiet, kas ir, taču izdariet kaut ko. Sākas trauksme. Nepieciešams radīt jaunu ķermeni, "salabot" astrālo un mentālo ķermeni, visu saskaņot un novest līdz pienācīgam izskatam. Bet pēc reabilitācijas cilvēks pēkšņi atceras, priekš kam viņš vispār iemiesojās četrdimensijās. Un, parasti, attopas, ka uzdevumu, kuru pats sev arī uzstādīja/apņēmās, neizpildīja. Sāk šajā sakārā pārdzīvot. Mūsu laikā karmiskie parādi ne tik kategoriski, kā agrāk, taču, tomēr, cilvēks, parasti, pieņem lēmumu atkal atgriezties četrdimensiju pasaulē, lai izpildītu to, ko izpildīt pats sev iztraucēja. Un atgriežas. Bet taču visas šīs trauksmes un kolosālie enerģiju un cilvēcisko spēku tēriņi varēja izpalikt. Daļēji, tieši tādēļ arī eksistē, kā tu teici, "tabū" labprātīgai aiziešanai no dzīves. Bez tam, labprātīgā aiziešana no dzīves, tā visbiežāk - neizpildīta vienošanās starp individuālo dvēseli un Augstāko "Es". Ceturtās dimensijas pasaule, kurā mēs ar tevi kopā dzīvojām - bet tu dzīvo arī tagad - tā ne vienkārši sarežģīta pasaule, kur cilvēki saskaras ar daudziem izdzīvošanas uzdevumiem. Tā - svarīga skola, kas dod dvēselei iespējas saņemt tādas mācības, kādas nesaņemsi nevienā citā vietā. Uz šo skolu tiešām "stāv rindā". Daudzas dvēseles gaida iespēju iemiesoties šeit. Tas, kurš aiziet pirms laika, it kā aizbēg no skolas, kurā ļoti gribēja atnākt. Un, visbiežāk, pēc tam no jauna nākas gaidīt pienākam savu rindu. Bet ir tie, kuriem pat vairāk neļauj atgriezties skolā, tas ir, zemes pasaulē. Un tas - ne nosodījums.Tās vienkārši - rūpes par dvēseli, kurai jādzīvo citās pasaulēs, iespējams - uz citām planētām. Cilvēki, beigušie "zemes skolu", saņem jaunas, unikālas iespējas. Viņi atgriežas četrdimensiju pasaulē kā Skolotāji. Vai rada citās pasaulēs, izpildot svarīgas gaismas misijas.
Bet taču cilvēki iet bojā arī karā. Viņiem arī rodas problēmas ar reabilitāciju?
- Karš - tā vienmēr nelaime, vienmēr, tā teikt, forsmažoriski apstākļi. Man, par laimi, tur tādu neko līdzīgu nenācās pārdzīvot, bet domāju, ka kara laikā reabilitācijas centri strādā speciālā režīmā. [ kr. burt. "А ля гер, ком а ля гер"] kā runā franči. Daudzdimensionālo ķermeņu kompleksa bojājumi tādos apstākļos - ir ne retums. Taču tie bojājumi ne tā saistīti ar implantu darbības pārvarēšanu, kas atbild par dzīvības saglabāšanu. Cilvēki kara laikā no dzīves aiziet ne labprātīgi, bet dēļ to vainas, kuri šo karu izraisīja.
Runājot par labprātīgu aiziešanu, tu visu laiku atkārto: "bieži", "parasti". tātad ir arī citi varianti?
- Protams, ir tādas labpratīgas aiziešanas no dzīves formas, kurās gandrīz nekādu ļaunumu smalkmateriālajam ķermeņiem nenodara. Taču tas notiek retos gadījumos, kad aiziešana saistīta ar gaismas misijas izpildīšanu. Bet vispār, es domāju tā: cik pāreju, tik arī variantu. Man, piemēram, viss bija citādi...
Vari pastāstīt?
- Redzi... Mana aiziešana bija nosacīta. Priekš Reabilitācijas Centra speciālistiem, mana izpausme nebija negaidīta. Ja man nepietiktu dūšas to izdarīt, ko es izdarīju, gadītos kaut kas cits - neārstājama slimība, nelaimes gadījums, vai vēl kaut kas. Lieta tā, ka pārejas momentā, lielākā daļa manu uzdevumu bija izpildīti, tie nedaudzie karmiskie mezgliņi, kurus vajadzēja atsiet - atsieti. Es atpaliku attīstībā. Es arvien vairāk sāku pieķerties pudelei... Bez tam, sāka bojāties, arī bez tā, nederīgā redze. Ķermeni, progresējošā alkoholisma apgrūtinātu un aklumam tuvojoties, izmantot priekš garīgas savienošanas bija vienkārši nelietderīgi. Bet piektajā dimensijā, kā pēc tam izrādījās, priekš manis parādījās ļoti interesants un svarīgs darbs. Mana Augstākā "Es" līmenī bija pieņemts lēmums par pāriešanu. No tā momenta es sāku dzirdēt balsis, pārliecinošas mani par pārejas nepieciešamību. Taču četrdimensionālā apziņa nebija gatava tādai "pārdabiskai" izpausmei. Lai apklusinātu balsis, es sāku dzert vēl vairāk. Palīdzēja, taču slikti... Galu galā, es sajutu, ka kļuvu par apgrūtinājumu saviem vismīļākajiem cilvēkiem: sievai un mammai... Grūti to atcerēties...
Bet kā noritēja reabilitācija?
- Diezgan viegli. Es jau teicu, ka viss, izņemot manu četrdimensionālo apziņu, pārejai bija jau gandrīz gatavs. Jā, un arī apziņa diezgan ātri pārkārtojās uz piecdimensionālo saderību. Tu taču zini, es vienmēr biju "ne no šīs pasaules". Jo vairāk, ka mani šeit sagaidīja cilvēks, kuru es neprātīgi cienīju un mīlēju...
Kurš, ja nav noslēpums?
- Tas ne noslēpums, tas daudz interesantāk... tā vienkārši neatbildēsi.... Vispār, kad viņš mani sagaidīja, bija mans tēvs. Bet , īstenībā, bija - mans dēls.
Kā tā?
- Tā, ļoti vienkārši. Miguels - tā sauc manu jaunāko dēlu - iemiesojās četrdimensionalitātē divdesmit gadus agrāk par mani, apprecējās ar manu māti, un viņiem piedzimu es. Tas bija nepieciešams priekš kaut kādu (ilgi jāstāsta, tā atsevišķa vēsture) mūsu kopīgām mācībstundām. Savas mācībstundas mēs atstrādājām un, lūk, tagad strādājam kopā vienā zinātniski-pētnieciskā iestēdē. Starp citu, to balsi es dzirdēju viņa, kad mani gatavoja pārejai.
Tu teici, ka Miguels - tas tavs jaunākais dēls. Tātad, ir vēl bērni? Bet, kas viņu māte? Starp citu, kāds tavs tagadējais vārds? Tagad taču - cits...
- Jā, šeit, piektajā dimensijā mani sauc Harvis. Man četri dēli. Tagad, trīs no viņiem, kopā ar māti aizgāja pie jums ceturtajā dimensijā. Ar Margaritu - tā sauc manu sievu šinī pasaulē - mēs precējušies sen, ne reizi vien, kopā iemiesojāmies četrdimensionalitātē. Bet šoreiz viņa iemiesojās bez manis. Taču tikai pēc tam, kad mēs tikāmies pēc manas pārejas.
Bet ar ko nodarbojas tava zinātniski-pētnieciskā iestēde?
- O, tā atsevišķa dziesma! Mēs nodarbojamies ar anomālijām piecdimensiju TLK struktūrā. Nu, tas ir, telpas-laika kontinuuma. Piektā dimensija neviennozīmīga pēc savas uzbūves. Kā, vispār, jūsu, ceturtā, arī. Gan tur, gan te, gadās apgabali, kur telpas- laiks tiek traucēts. Šos apgabalus mēs saucam ne kā par telpas-laika kavernām, bet anomālijām - fluktuācijām {флуктуациями ?}. Tikai jūsu pasaulē tādas parādības skaitas neizskaidrojamas, neatpazītas un sensacionālas. Tas labākajā gadījumā. Bet, visbiežāk, tiek uzskatītas par apšaubāmām. Priekš mums telpas-laika kontinuums - nopietnas izpētes objets. Fluktuācijas mēdz būt dažādas - pavisam vienkāršas (piemēram, vienā vai citā kavernā laiks skrien ātrāk vai lēnāk, kā citās vietās). Tādu vietu arī jūsu pasaulē pa pilnam. Vai arī supersarežģītas, kur arī laiks skrien tūliņ un dažādos virzienos. Ne vienkārši uz priekš-atpakaļ - to pat tu ar savu četrdimensionālo apziņu vari viegli stādīties priekšā, pateicoties jūsu fantastiskām grāmatām un filmām. Bet, piemēram, uz priekšu-atpakaļ-pa labi-pa kreisi. Vai, augšup-lejup. Un tādas lietas notiek ar telpu un ēteru. Interesanti? Un kā vēl! Vispirms, tas palīdz saprast dabu daudz augstākās dimensijās, radīt vairāk vai mazāk īstenībai līdzīgus modeļus to TLK. Ar mūsu, piecdimensiju apziņu neiespējami pilnā mērā apzināt astotās vai, teiksim, desmitās dimensijas uzbūvi... Taču mūsu ar Miguelu darbs ietver citu sapratni. Mēs meklējam praktisku pielietojumu priekš zināmām un labi izzinātām fluktuācijām. Tas ļoti interesanti! Es domāju, ka tev arī patiktu.
Droši vien... Klausies, tas tavs darbs, droši vien, milzumdaudz laika prasa. Kad tad tu paspēj vēl arī manā atbalsta grupā strādāt? Kā visam laika pietiek?
- Pietiek, neraizējies. Pirmkārt, man priekš mana drauga, laika nekad nebija žēl, bet, otrkārt, mums šeit pats laiks no jūsējā atšķiras...
Nu, un, tomēr, - paldies par visu! Bet kādi plāni nākotnei? Pie mums negatavojies [atgriezties]?
- Tuvākajā laikā - nē. Ļoti daudz darba. Jebkurā gadījumā - kaut kuru sagaidīšu (smaida enerģija). Bet tur - kaut ko lemsim. Tu, ko, aizmirsi - tu taču vienmēr izdomā, ar ko mēs nodarbosimies!
Bet kādēļ tu lēmi, ka es pēc savas pārejas nokļūšu tieši tur, kur tu?
- Bet kur tu paliksi? Visu laiku nokļuvi, bet tagad netrāpīsi? Nē, redzams, vēl ne vienu vien dzīvi mums ar tevi lemts nodzīvot kopā!
Jā, es jau tad, vispār, neesmu pretim.
- Un es, stādies priekšā, arī ne! Bet, ja godīgi, esmu priecīgs, ka šodien gadījās iespēja papļāpāt ar tevi, lūk, tā, kā teikt, ar vārdiem. Es ceru, tu saproti, ko es ar to domāju?
Un kā vēl! Mēs arī agrāk, kad tu šeit dzīvoji, bieži viens otru bez vārdiem sapratām. Bet tagad mēs katru dienu bez vārdiem runājam: jūtu valodā, emociju, enerģiju... Atceros: kāds teica: vārdu valoda no visām cilvēkam pieejamajām, visneprecīzākā. Žēl, ka Žurnālā var tikai vārdus ievietot!
- Nu, to tu saki velti! Jūsu Žurnālā ne tikai vārdi. Tas - jaudīgs enerģijas, informācijas avots... Tagad es nododu Mīlestības enerģiju no piektās dimensijas ne tikai manam draugam - visiem lasītājiem. Visiem Gaismas Darbiniekiem... Bet, kas atiecas, uz vārdiem.... Es vēl izlasīšu, ko tu tur par mani uzsmidzināji. Varbūt, pārrakstīt nāksies!

Un Miška pasmaidīja savu neatkārtojamo, mazliet šķelmīgo, bet, tanī pat laikā, atklātu un uzjautrinošu smaidu.

2015. gada 01.-10. novembris

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 6(24) 2015. Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni: 29613296.
=====
Latviskojums ievietots Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/07.04.2016. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 07.04.2016.

Skatījumu skaits: 351 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: