Galvenie » 2017 » Aprīlis » 22 » Lieldienu salas senie noslēpumi
21:30
Lieldienu salas senie noslēpumi

Lieldienu salas senie noslēpumi

Lilija Timofejeva
(saziņa ar piektās dimensijas vēsturnieku Pēteri Šaļinski)
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 7(32) 2016, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 17.04.2017.

Atzīstos, Žurnāla "Mirovoi čeneling" tēmas, skarošas dažādus noslēpumus un mīklas, - manas vislabākās. Tādēļ, saņemot no redakcijas uzdevumu, uzzināt plāksnīšu Rongo-rongo noslēpumu un Stounhendžas mīklu, es nopriecājos. Protams, tēma sarežģīta, taču no Smalkā plāna pateica priekšā: palīdzību sniegs vēsturnieks no piektās dimensijas PĒTERIS ŠAĻINSKIS.
Pirms iziet sakaros ar viņu, es atradu nepieciešamo informāciju izternetā.
Rongo-rongo vai kohau rongo-rongo - tā pieņemts saukt koka plāksnītes no toromiro koka ar Lieldienu salas aborigēnu hieroglifisku vēstuli. Pasaules muzejos saglabājās tikai divi desmiti plāksnīšu, no tām viens uzraksts saglabājies izpildīts uz zizļa bet divi citi uz rei miro {kr.v. реи миро ?} - lieldienu priesteru krūšu rotājums. Ir vēl uzraksti uz tabakdozes un tangata manu {тангата ману ?} figūras. Uz tagadējo laiku gandrīz visi aborigēni, kuri varēja lasīt rongo-rongo plāksnītes, šo pasauli jau atstājuši. Bīskaps E.Eiro atklāja lieldiensaliešu plāksnītes 1864. gadā, apstiprināja, ka tanī laikā rongo-rongo bijušas praktiski katrā salas lieldienieša mājā, bet nebija neviena, kas tās varētu izlasīt. Tikai savu darinājumu kopijas salinieki varēja parādīt, bet ne oriģinālus. Un dažādi izvairījās liecināt par kohau rongo-rongo. Uz šodienu rogo-rongo tekstu lasīšana skaitās strupceļā nonākusi, kaut vesela virkne cienījamu zinātnieku paziņo par to, ka viņiem izdevās piekļūt rongo-rongo noslēpumam. Taču visas versijas strīdīgas un, var teikt, ka runājošās rongo-rongo plāksnītes vēl neviens neatšifrēja.
TIEŠI PAR LIELDIENU SALU
Šī nelielā sala Klusā okeāna dienvidu daļā, Čīles teritorijā, skaitās viens no visnoslēpumainākajiem mūsu planētas nostūriem. Daudzi dzirdēja par vistu kultu, mīklainām kohau rongo-rongo rakstu zīmēm un ahu akmens laukumiem. Bet par galveno salas ievērojamāko vietu var nosaukt moai, kuri sniedz gigantisku akmens statuju skatu.
Dīvaino statuju kopskaits uz salas 997. Lielākā daļa no tām izvietotas haotiski, taču dažas izkārtotas rindās. Akmens figūru skats/veids savdabīgs un Lieldienu salas statujas nevar sajaukt ne ar ko citu.
Milzīgas galvas, sejas ar raksturīgu, spēcīgu zodu un gluži kā ar cirvi izkaltiem sejas vaibstiem - viss tas statujām moai. Moai sasniedz augstumu no pieciem līdz septiņiem metriem. Vienas no tām attēlo cilvēkus ar eirepjiskiem sejas vaibstiem, citi - dīvainus vīriešus ar garām ausīm, vēl vienu - cilvēku ar kazas bārdiņu. Dažiem moai ir "cepures" no sarkana akmens. Statuju svars - no 10 līdz 80 tonnām. Salinieki bija pārliecināti, ka moai apsargā viņu zemi un viņus pašus no ļauniem gariem.
"Visas stāvošās moai pagrieztas ar seju uz salu. Katru dienu mēs atrodam cita stila statuju - citus cilvēkus - ziņoja Fransis Mazers, apmeklējis salu ar zinātnisko ekspedīciju pagājušā gadsimta 60-to gadu vidū. - Vērsti ar muguru pret jūru, novietoti uz gigantiskām platformām no akmeņa - ahu, viņi it kā seko dzīvei uz salas. Viņiem, un tikai viņiem, atvērtas acis. Šīm statujām uz galvām milzīgi sarkani cilindri no sarkana tufa".
NEGAIDĪTS CEĻOJUMS
Bet tālāk, dārgie draugi, sāka notikt kaut kas neticams un no manis neatkarīgs. Kad es pirmo reizi gribēju kontaktēties ar Pēteri Šaļinski, sāku noskaņoties, vēsturnieks pie manis neparādījās! Es sajutu vieglu reiboni, pēkšņi sajutu stāvokli, kādu var apzīmēt kā PUSMIEGA stāvoklis... Kad cilvēks neguļ, bet nav arī nomodā. Pēc tam brīnumjauka sajūta, kas mani sagrieza virpulī un aiztrauca... Kur un kā? Uz šo jautājumu pati atbildēt nevaru. Bet es lidoju! Un tas bija ne vienkārši lidojums. Man parādīja vietas. Brīnišķīgas pilsētas, dīvainus cilvēkus. Bet galvenais - bez gala bija "pieturas" pie akmens celtnēm, senām un neparastām. Kad lidojums beidzās, es jau precīzi zināju, kas jādara un palaidu Internetā meklējumus. Jā, uzdevums skāra tieši plāksnītes ar Stounhendžas rongo-rongo, bet bija nepieciešams pabeigt arī ceļojumu pa citām akmens būvēm, tādēļ ka sakars starp tām visām - vistiešākais.
Tūliņ teikšu, ka brīnumainu senu objektu uz Zemes ļoti daudz. Par visiem neizstāstīt, taču īsumā kaut ko tomēr pastāstīšu. Nosacīti, visas senās akmens būves var iedalīt:
- piramīdas;
- figūras, statujas;
- monolīti;
- pilsētas un daudzsaitlīgas būves;
- milzīgas sienas ar mīklainiem uzrakstiem;
- bumbas/lodes dažāda izmēra, bet pilnīgas/precīzas ģeometriskās formas;
- labirinti.
Lūk, tikai dažas no tām priekš iepazīšanās:
1. Heopsa piramīda, atrodas pie Kairas, uz plato Giza.
2. Lielā Sfinksa.
3. Karnakskas akmeņi - milzīga un visai blīvi stāvoša megalītu grupa Franču komūnas Karnak teritorijā. Izkārtoti garās rindās no simtiem būvju, no kurām dažas stiepjas vairāk kā kilometru garumā.
4. Le-Meneks Karnakē - vienpadsmit kopā saejošas mengiru rindas 1165 metri garumā un 100 metri platumā.
5. Kermarjo - 10 vēdekļveidīgas rindas, sastāvošas no 1029 akmens kolonām, ap 1300 garumā. Gigantiskas akmens bumbas Kosta-Rikā ir viena no visdīvainākajām mīklām arheoloģijā. Šodien skaitas ap 300 bumbu, no kurām vislielākās sver vairāk kā 16 tonnas. Bet vismazākās bija ne lielākas par bērnu rotaļu bumbiņu, esošu tikai desmit centimetrus caurmēra. Bumbas izvietojās pa vienai un grupās no trīs līdz pussimts gabalām, dažreiz veidojot ģeometriskas figūras. Kādam nolūkam izmantotas, nezin neviens.
6. Kolumbijas teritorijā atrastas pēdas sen izzudušai indiešu civilizācijai. Vismīklainākā un senākā no tām - tā saucamā San-Agustina kultūra. Atklāti ap 500 noslēpumaini artefakti: milzīgas figūras augstumā līdz 7 metriem un pavisam mazas, novietojamas uz plaukstas.
Leģenda vēsta, tās radījuši balti, bārdaini atnācēji pusdievi..
7. Aksumas centrā paceļas 20-mit metrīga bazalta kolonna. Tās galvenajā pusē ir logu un durvju izgriezumi, pēc izskata atgādina mūsdienīgus debesskrāpjus. No augšas paaugstinājumā sena emblēma diska un pusmēness veidā.
Pat 130 kilometru no Londonas ir ļoti dīvaina vieta - kaudze milzīgu akmeņu, rūpīgi izkārtotu pa apli lauka vidū. Šinī, vienā no pasaulē vismīklainākajām būvēm skaitās 82 piectonnīgi megalīti, 30 akmens bloki, katrs pa 25 tonnām un 5 gigantiski triliti, kuru svars sasniedz 50 tonnas.
Turklāt, Stounhendža mīkla pati par sevi, tā vēl arī ne vientuļa uz mūsu planētas. Uz Zemes eksistē īsti Staunhendžas trīnīši.
1. Stounhendža, Anglija.
2. Arkaima, Krievija.
3. Sena Pasaules pilsēta, Likija, Nikolaja Čudotvorca [Brīnumdarītāja] pilsēta.
4. Tempļu komplekss Armēnijas piekalnē Gjobekļi Tepe {Гёбекли Тепе ?} Turcijā - senākā no lielām megalītiskām celtnēm pasaulē.
5. Izraelā, pašā Holansku augstieņu centrā izvietots unikāls monuments "Repfaimu apļi" ["Круги рефаимов"].
Ja salīdzināt šo seno celtņu skatus no augšas, tad kļūst acīm redzama to līdzība, tātad, tad arī uzdevums/mērķi, kādēļ tie celti. Un tie - ne vienīgie "dvīņi" uz mūsu planētas.
SIENAS-DVĪŅI
Bija atrastas senas akmens sienas no celtniecības blokiem dažādas formas un izmēra - no nelieliem akmeņiem līdz gigantiskiem bluķiem simtiem tonnu svarā. Visas tās piestiprinātas viena pie otras tik ļoti ideāli, ka atstarpēs pat adata neielīdīs. Tās izmētātas pa visu pasauli. Bet rodas iespaids, ka autors šīm celtnēm viens, tik ļoti tās līdzīgas.
1. Arakulskas Šihans. Izvietots Čeļabinskas apgabalā.
2. Megalīts Baalbekā, Livānas valstī.
3. Megalīts Kalnu Šorii, Kemerovskas apgabalā.
4. Čortovo [Velna] pilsētiņa, Urāli.
5. Vetlams Permas apgabals.
Un tas, kā es nojaušu, tikai daļa seno celtņu, un, pēc mana skatījuma, tiem jābūt saistītiem ne tikai pēc saviem uzdevumiem, bet arī ģeogrāfiski. Vispār, nu bija īstais brīdis ar jautājumiem griezties pie Pētera Šaļinska. Es veicu mēģinājumu numur divi. Un šoreiz viss aizgāja kā pa sviestu (mans smaids). Noskaņošanās uz piekto dimensiju īstenojās viegli, drīz ar iekšējo redzi es ieraudzīju pašu Pēteri. Patīkams vīrietis, vidējos gados, kaut kādās amizantās raga brillēs. Taču par to es tieši nebrīnījos. Piektās dimensijas pārstāvji bieži parādās tieši tādā izskatā kādā dzīvoja četrdimensijās. Šaļinskis atgādināja Šuriku no slavenajām Gaidaja komēdijām. Pat ne tik daudz ārēji, cik ar labvēlīgo smaidu.
Sveicināti, Pēteri! Ļoti gribu ar Jums parunāt. Jau pat mēģināju, bet...
- Taču tad tev nepietika zināšanu. Ja neiebilsti, piedāvāju uzrunāt vienam otru ar "tu". Tavā pasaulē tā ļauts sarunāties tikai tuviniekiem. Bet manā - ar visiem. Un zini kādēļ?
Kādēļ?
- Taču tādēļ, ka tur mēs visi - TUVI cilvēki, var pat teikt vairāk, sen iemācījāmies cilvēcisko sabiedrību vienu veselumu apzināties.
Tas lieliski! Es piekrītu. Bet, Pēteri, nevaru nociesties uzdot pirmo jautājumu. Uzdevums no redakcijas skāra rongo-rongo plāksnītes. Bet man, nezinu kādēļ, parādīja daudz citas senas būves. Es, ja godīgi, ne gluži saprotu, kādēļ. Bet bija bezgalīgi interesanti.
- Viss pareizi izdarīts. Tādēļ ka sakars vistiešākais. Tālāk sapratīsi, kādēļ. Bet tagad, kā es saprotu, ir jautājumi skaroši tieši sen radītās gigantiskās akmens būves.
Jā. Es nojaušu, ka tās uz Zemes parādījās ne vienkārši tā. Saistītas kaut kā. Gan funkcionāli, gan ģeogrāfiski. Es par to, ka senās megalītiskās celtnes var būt izvietotas uz mūsu planētas pēc noteiktas sistēmas.
- Pareizi ievērots. Pat daži zinātnieki no četrdimensijām ievēroja doto likumsakarību un daļēji pietuvinājās atminējumam.
Pēteri, vai tādu zinātnieku skaitam var pievienot Ernstu Muldašovu. Tieši viņš atklāja interesantu likumsakarību Zemes kulta objektu izvietojumā. Salbikska kurgāns, Ēgiptes piramīdas, Staunhendža, Bermunda trīsstūris, Lieldienu sala, Meksikas piramīdas un citi analoģiski, neizskaidrojami objekti atrodas viens no otra un, kas svarīgi, no Ziemeļpola, attālumā vienlīdzīgiem 3333 km, vai 3999, vai 4999 km vai 6666 kilometri. Teiktais ļauj uzskatīt visas šīs būves kā mezglu punktus kāda nevienkārša sieta/režģa, klājoša zemeslodi. Analizējot pasaules piramīdu un monumentu sistēmu zemeslodes vienas ceturtdaļas robežās, skaitlim "6666" ir vietā būt klāt attāluma veidā starp piramīdām un monumentiem senatnē 9 reizes. Iegūtās līnijas uzrāda tīsstūrus:
Kailass - Ziemeļpols - 6666 km;
- Ēgiptes piramīdas - Ziemeļpols - 6666 km;
- Kailass - Stounhendža - 6666 km;
- Stounhendža - Velna Tornis/Башня Дъявола - 6666 km;
- Stounhendža - Bermunda trīsstūris - 6666 km;
- Bermunda trīsstūris - Lieldienu sala - 6666 km;
- Bermunda trīsstūris - Gao (Sahāra) - 6666 km;
- Lieldienu sala - Tazumals - 6666 km;
- Meksikas piramīdas - Tazumals 6666 km
.
- Jā, šie aprēķini bija izdarīti pareizi. Taču, lūk, ar dažu cilvēku spriedumiem, uzskatošiem, ka šie trīsstūri slēpj "velnišķu enerģiju" kas tūliņ, tūliņ, izrausies un iestāsies pasaules gals, var pastrīdēties (smaids). Saprotu, ka četrdimensiju zinātnieku esamībā (izteiksimies tā) - ir tikai daļa šo pašu kulta objektu. Milzīgs skaits to vēl nemaz nav uzieti, nav konstatēti. Tu nosauci ciparu grupas 3333, 6666 u.t.t. Bet kur tad objekti, kas izvietoti attālumos 1111, 2222, 4444, 5555, 7777, 8888, 9999 un, beidzot, 0000 km? Jā, 0000 - sākums (ar kaut ko taču visam bija jāsākas!), tas ir - nepieciešamais Nulles Punkts. Taču to nav nevienā atklājumā. Un ne tikai tādēļ, ka nav atrastas pašas būves. Bet kāpēc nav atrastas? Kur šie mīklainie kilometri un būves, kuriem, ja sekot loģikai, ir vietā būt? Nevari iedomāties?
Manā galvā pēkšņi parādās ieteikums (paldies augstākajam "Es"!).
Pēter, iedrošinos pieļaut, ka nesasniegtās kulta celtnes atrodas... piektajā dimensijā?
- Tieši! Tagad ceturtās dimensijas gaismas darbinieki nopūlas ar polipasaules radīšanu. Taču viņi paši neapzinās šī darba svarīgumu! Viņi pat priekšā stādīties nevar, cik brīnišķīgs, iespaidīgs un svarīgs būs rezultāts. Kad notiks 4-ās un 5-ās dimensiju saaudzēšana, lūk, tad ne tikai atklāsies (smaids), bet arī aktivizēsies visi senie monumenti. Tagad viņi redzami haotiskā tīklā, sastāvošā no trīsstūriem. Bet īstenībā tie veido unikālu sistēmu, kuras uzdevums neiedomājami svarīgs priekš cilvēces.
Skan intriģējoši. Taču, ja godīgi, pagaidām ne viss saprotams. Precīzāk, maz kas saprotams (mans smaids). Gribētos zināt, kas šīs būves uzbūvēja, kad un ar kādu nolūku.
- Iedziļināsimies nedaudz vēsturē. Kā mums zināms, kādreiz, ļoti sen, Zeme bija daudz vieglāka planēta. Gravitācijas spēks bija pavisam citas. Priekš mūsu Eksperimenta norises, jaunu dzīvības formu radīšanai, gravitācijas spēks bieži mainījās. Daļa šī darba tika veikta ar piramīdu uzcelšanas palīdzību, caur kurām uz Zemi plūda enerģija, atbalstoša matērijas sablīvēšanos, vai tās tranformēšanu. Senos laikos uz Zemi nonāca ne tikai šī enerģija un ne tikai caur piramīdām. Daudzu civilizāciju pārstāvji padalījās ar saviem gēniem, ar šodienas zemiešiem cilvēces evolūcijas gaitā. Bija viena, sevišķā civilizācija, kas ar cilvēci padalījās, ne ar gēnu materiālu, bet sevišķu enerģiju. Civilizācija saucās Moairānija (Maioranija), kas nozīmēja Debesu Bērni (cits variants - Saules Dieva Dēli). Moairanu īptanība tā, ka viņi visi bija tikai vīrišķā dzimuma un bija... priesteri, bet viņu dzīve veltīta kalpošanai visam Visumam. Debesu Dēli pārvaldīja vistīrāko, visgaišāko enerģiju, kāda tikai varēja nonākt uz Zemi. Moairani, gaišās dvēseles, dzīvojoši uz virknes Liras zvaigznāja planētām, tūliņ atsaucās pie Lielā Eksperienta plānošanas. Taču viņu gēni nebija piemēroti priekš zemiešu evolucionārās attīstības, kur prasīja būt gan vīrišķo, gan sievišķo sākotni. Bet, lūk, Debesu Dēlu unikālā enerģija bija neiedomājami svarīga. Un vairāk kā piecpadsmit tūkstošus gadu atpakaļ uz Zemes ieradās vairāki simti moairanu. Priekš gaismas jaunrades viņiem bija izraudzīts viens no visattālākajiem (un tajos laikos arī) sauszames iecirknis uz zemes. Neliela sala. Kas bija svarīgi: salai piemīta trīsstūra forma, bet tam ir nozīme darbā ar enerģijām. Uz visiem trijiem salas stūriem pacēlās izdzisuši vulkāni: Rano-Kau, Pua-Katiki un Terevaka. Vulkānu krāteri arī veicināja nepieciešamās enerģijas transportēšanu. Tā ka tālā nelielā saļiņa pilnībā atbilda moairanu plāniem. Sala bija apdzīvota. Tur dzīvoja abaitu cilts. Liela auguma, vairāk kā četri metri, iedzīvotāji ar bronzas krāsas ādu. Abaiti tanī laikā bija evolucionāri vāji attīstīti. Pa lielākai daļai dzīvoja zem klajas debess un tikai negaisa laikā paslēpās zem nesarežģītiem veidojumiem no lapām. Pārtika galvenokārt no augu barības, jēlām zivīm. Uguns iekuršana abaitiem nebija pieejam.Viņu intelekts pagaidām neattīstījās, bija bērnu līmenī un viņu dvēseles arī bija tādas "bērnīšķīgas", bez viltības un ļaunuma. Tādēļ vietājās cilts enerģija nekādi netraucēja Debesu Dēlu jaunradei, bet pat veicināja. Dabīgi ka aborigēni uzskatīja atnācējus par dieviem, akli viņiem uzticējās un pakļāvās. Starp moairaniem un abaitiem radās kaut kas līdzīgs draudzībai, kas vietējiem iedzīvotājiem gāja tikai par labu. Drīz uz salas sākās tiešs darbs. Kā prasīja Lielā Eksperimenta noteikumi, moairanu brīnumaino enerģiju, uz salu nogādātu, iesākumā bija nepieciešams adaptēt. Bija radīti simtiem akmens elku/statuju. Uz kuru galvām mēs skaidri redzam nošķeltas kapsulas, izpildošas energozerevuāra funkcijas. Šīs akmens statujas, nosauktas par godu atnākušajiem maoi dieviem, bija izvietotas visgarām krastmalai. Un ne vienkārši tā. Tieši ar jūras viļņu palīdzību īstenojās enerģijas pieplūde, atnākšana. Tālāk enerģija "kļuva smagāka" un turpināja savu ceļu. Taču, gribu teikt, ka moairanu enerģija ne velti saucās burvīga. Tā bija ne vienkārši brīnišķīga, bet vēl arī dzīva. Nesa cienīgu raksturu. Piemēram, nesa sevī ne tikai spēju kļūt smagāka, blīvāka, bet bija spējīga jebkurā minūtē kļūt vieglāka, smalkāka un atgriezt sev visas īpašības.
Gribu uzdot jautājumu, kas nomoka daudzus zinātniekus mūsu dimensijā. Kā tika būvētas statujas un citas senās būves? Tās taču milzīgas, sver tonnām. Mūsu laikā notika eksperimenti, bija iesaistīti tūkstošiem cilvēku un dažādi pārvietošanas līdzekļi, lai transportētu tikai vienu monolītu, taču pat tas neizdevās. Kā tas izdevās tajos laikos? Vai bija kādas virsspēcīgas ierīces? Pēc vietējo iedzīvotāju vārdiem, no senčiem viņi zināja, ka statujas pārvietojās... pašas!
- Nekādas ierīces (smaids). Bet, lūk, kas attiecas uz statuju pašpārvietošanos, tad... gandīz pareizi. Bez tam, moairani pārvaldīja neiedomājamu enerģiju, viņi bija spējīgi radīt ar domu spēku un bija apveltīti ar teleportāciju un levitāciju. Daudzas neparastās iemaņas drīz apguva arī viņu palīgi - vietējās abaitu ciltis. Simtgadēs, kad turpinājās uz salas gaismas darbi ar enerģijām, abaiti kļuva augsti attīstīti, augsti garīgi cilvēki. Protams, viņi nevarēja kļūt tādi meistari kā moairani, taču strādāt ar enerģijām, levitēt, teleportēties un sazināties telepātiski, priekš viņiem kļuva norma. Abaitu pēcnācējiem iekrita ļoti svarīga misija - izplatīt sevišķo enerģiju pa visu Zemi. Un tad arī parādījās mīklainās plāksnītes ar nosaukumu rongo-rongo. Zinu, daudzi zinātnieki simtgadēs centās atminēt to, kas uzrakstīts uz šīm plāksnītēm. Bija versijas, ka tur speciālas lūgšanas, mantras priekš labas ražas. Un tas daļēji pareizi! Apgūstot neparastās iemaņas, abaiti izmantoja papildus enerģijas priekš lauku saimniecības uzplaukuma. Tika izteikti minējumi, ka uzrakstos iešifrēti kalendāri. Un tas arī pareizi! Abaiti moairanu aizbildniecībā sekmīgi attīstījās visos virzienos, tādēļ arī dziļi astroloģiskas iemaņas varēja attīstīt, sastādīja kalendārus uz ilgu laiku. Taču, saprotiet, pilnīga rongo-rongo plāksnīšu atšifrēšana četrdimensionalitātes apstākļos pagaidām neiespējama! Tā - sevišķa daudzdimensionāla rakstība, Debesu Dēlu izstrādāta prieš saviem zemes palīgiem. Abaiti iemācījās izmantot moairanu enerģiju, bet viņi ar to apveltīti nebija! Un tad Debesu Dēli radīja šīs plāksnītes, uz kurām bija uzrakstītas speciālas shēmas-mantras, kuras var droši nosaukt par garīgiem instrumentiem priekš enerģiju vadīšanas.
Tieši tādēļ, saskaņā ar vēsturiskiem pētījumiem, apstiprinājās, ka teksts uz plāksnītēm tika izdziedāts, bet ne izrunāts?
- Jā. Kristiešu lūgšanas arī lasa dziedājumos. Dzied, bet bieži vien danco, šamaņi un citi svētkalpotāji. Gaismas darbinieki, kad vada savus jaunrades darbus, arī lasa mantras stiepti. Kādēļ? Taču tādēļ, ka dziedāšana paaugstina vibrācijas, palīdz īstenot līdznoskaņošanos ar smalko plānu daudz ātrāk un kvalitatīvāk, kā parasti vārdi. Ne velti saka, ka dziesma no sirds plūst. Tādēļ rongo-rongo plāksnītes - daudzdimensionāli gaismas instrumenti, ar kuriem abaitiešiem stāvēja priekšā vadīt tālāko darbu. Taču citās rokās tādu, patiešām burvīgu/burvju spēku pārvaldīšana varēja novest nepavisam ne pie labākajām sekām. Tādēļ rongo-rongo plāksnītes enerģētiski spēcīgi aizsargātas, un vēl neviens nevarēja pilnībā tekstu izlasīt.
Un kas tad notika tālāk?
- Bet tālāk, daļa abaitu devās uz jaunu punktu uz planētas Zeme, lai palīdzētu moairaniem brīnišķīgajā gaismas darbā. Šis punkts arī bija tā saucamā Staunhendža. Tur bija uzcelts milzīgs centrs, kura mērķis bija nodošana, nepieciešamā transformācija, "apstrdāde" un enerģiju padošana uz citiem objektiem, kuri bija uzbūvēti un tika būvēti pa visu planētu.
Bet, Pēter, tūliņ rodas jautājums: daži monolīti un statujas, ļoti seni, bija uzbūvētas pat agrāk par statujām uz Lieldienu salas. Kā to saprast?
- Bet tas jāsaprot tā, ka Gaismas Ģimene tūkstošiem gadu laikā uz Zemes realizēja plānu sevišķu monumentu radīšanai. Pēc būtības, visas būves veiktas režīmā "šeit un tagad" no sfēriskā laika apgabala. Daudzu celtniecību veica vieni un tie paši moairanieši un abaitieši vairākās vietās vielaicīgi. Pie tam, kā tu pareizi pamanīji akmens monolīti bija dažādas formas, tādēļ ka dažādos etapos un enerģija bija dažāda. Bet svarīgi saprast, ka moairani un abaiti izpildīja tikai... daļu kopējā plāna. Citas Plāna daļas izpildīja dažādos laikos citi cilvēki, citas civilizācijas. Bet plāns viemēr palika viens, daudzu tūkstošgadu laikā. Bet šī plāna vadību vienmēr īstenoja Gaismas Ģimene no augstākām pasaulēm.
Gribu jautāt, kādēļ daudzi akmeņi, apveltīti ar patiesi maģiskām īpašībām, tanī skaitā arī Staunhendžas akmeņi, vai piemēram, slavenais Zil-akmens [Синь-камень] - zilas vai gaišzilas krāsas? Tam ir kāds izskaidrojums?
- Labs jautājums, un paskaidrojums ir. Lieta tā, ka moairanu enerģija, kā jau es teicu, ir unikāli divdabīga. Tā augsti garīga, bet, tanī pat laikā, arī materiāla. Tik materiāla, ka redzama pat parastām četrdimensionālām acīm (smaids). Un, tātad tu, droši vien, uzminēji, šī debeszila vai zila enerģija četrdimensijās, kā pati debess! Tādēļ tie līdz jums nonākušie akmeņi vai būves, kur zilā krāsa vairākumā, saglabāja sevī vislielāko daudzumu moairanu enerģijas vai citu enerģiju, analogu moairaniešiem. No šejienes arī neparastā krāsa, un tādu ameņu apbrīnojamās iespējas.
Un kas tad bija tālāk?
- Tālāk notika sekojošais. Moairaniem bija svarīgi, lai pēc viņu aiziešanas mājup uz Zemes paliktu cilvēki, lai arī neesošiem unikālās enerģias, bet spējīgi viņu vadīt. Un drīz tika uzcelta Stounhendža uz tās pašas taisnes, uz kuras arī Lieldienu sala. Jūsu pasaulē tā - sena akmens būve, atrasta Anglijā. Atsevišķu akmeņu izvietojums norāda uz to, ka ar to palīdzību vadīja astronomiskos novērojumus, noteica, daļēji, Saules ausmas un rieta momentus ekvinokcijas un saulgriežu dienās. Tas daļēji tā, bet lielāko daļu, atkārtošos, Stounhendža bija radīta priekš planetārā gaismas darba, priekš moairanu unikālās enerģijas sadalīšanas un nosūtīšanas. Doto darbu izpildīt devās ne paši moairani, bet viņu pietiekami attīstītie palīgi - abaiti. Tādējādi, Stounhendžu var uzskatīt, pēc taisnības, par pasaulē pirmo abatiju [аббатством] (smaids). Iespējams, ka tieši no šejienes cēlies vārdu salikums "abat, abatija"... Pēc tam, protams, daudz kas izmainījās, bet galvenā būtība, ka abatija saistīta ar svētu kalpošanu, pareiza. Abaitu pēcnācēji stājās pie unikālās svētās enerģijas darba, izmantojot piecdimensiju plāksnītes rongo-rongo. Vienlaicīgi notika darbs arī citos zemes sakrālos, nozīmīgos punktos. Būvēja monolītus, sienas, labirintus, piramīdas. Katram punktam bija savi uzdevumi. Tie izvietojās vienādos attālumos viens no otra. Un gala rezultātā, kad darbs bija pabeigts moairanu enerģija palaista, visa Zemeslode bija, burtiski ietīta zilā mirdzošā sietā, sastāvošā no pareiziem trīsstūriem. Zeme iemirdzējās un iemantoja patīkamu gaišzilu toni. Daļēji tādēļ planētu Zeme sauc gaišzila lode, bet ne tādēļ, ka tās lielāko telpas daļu aizņem ūdens. Ūdens, īstenībā, bezkrāsains. Ja jūsu zinātnieku spēkos būtu "noņemt" no Zemes visu ūdeni, viņi būtu ļoti pārsteigti, ka planēta, kā iepriekš, gaišzila! Gaišzila, jo viņā ir moairanu svētā enerģija, paša Dieva viņai uzdāvināta, tas ir, īsteni dievišķa enerģija, ar kuru Debesu Dēli padalījās ar cilvēci un planētu Zeme.
Lūdzu vēl kaut ko paskaidrot. Dotajā evolūcijas etapā pievilkšanas spēks kļuva stiprāks, planēta kļuva smagāka... Domāju, ka arī moairanu enerģiju sagaidīja tāds liktenis. Kādēļ viņa līdz šim brīdim darbojas? Jo taču daudzās, brīnumaino seno būvju vietās, cilvēki sajūt enerģētiskus kupolus, daudzi garīgi apskaidrojas, izdziedinās fiziski. Tātad, enerģijas strādā, tās nesablīvējās? Kaut tu teici, ka pirmās plūsmas speciāli padarīja smagākas {утяжеляли ?}.
- Moairanu unikālā enerģija tomēr sablīvējās. Bet saglabāja neiedomājamu līdzsvaru. No vienas puses, tā sāka atbilst Zemes blīvumam, no otras puses, daļēji saglabāja savu kvalitāti, īpašības un turpnāja strādāt evolūcijas procesā. Kaut daļa seno enerģētisko bāzu ar uz tām ierīkotiem objektiem to izdarīt nevarēja. Kaut kādos Lielā Eksperimenta periodos uz Zemes gravitācija bija dažādā spēkā, un tas ļoti traucēja moairaniem darbā. Jā, jā, gravitācijas spēks ievērojami atšķīrās arī dažādos planētas apgabalos. Zemes punktos, kuros kļuva sevišķi "smagi", enerģija zaudēja daļu savu īpašību, bet tās plūsmas sāka virzīties ne pa nozīmēto maršrutu. Tad moairani pieņēma nestandarta lēmumu: satīt darbus un aiziet kopā ar daļu no būvēm uz 5-to dimensiju. Cerībā, ka kādreiz viss monolītais enerģētiskais komplekss atkal savienosies. Tad, kad... savienosies divas dimensijas. Tādēļ dažas būves nevarēja atrast, ne nejauši, ne pat speciāli radītas ekspedīcijas.
Sanāk, ka uz doto momentu unikālais moairanu enerģētiskais siets neviengabalains?
- Var tā teikt. Taču tas - tikai no vienas dimensijas skatu punkta, bet ne no daudzdimensionalitātes. Moairanu enerģētisko sietu var saīdzināt ar jūsu jaungada spuldzīšu virteni, kurā dažas lampiņas nedeg jūsu pasaulē. Bet tās... mirdz piektajā dimensijā. Kad dimensijas apvienosies, visa virtene iemirdzēsies... Un sāksies daudzdimensionāls Jaunais gads (smaida enerģija). Bet precīzāk - Jauna Ēra priekš jūsu pasaules. Tagad daudzi Gaismas Darbinieki vada darbu ar polipasauli. Tas svarīgs un vajadzīgs. Saaudzējot 4-to un 5-to dimensiju, tas veidos unikālu, pārsteidzošu realitāti, fantastisku un ļoti laimīgu. Pēc divu dmensiju saaudzēšanas, moairanu siets ne tikai iemantos viengabalainību, gaišzilajam mirdzumam pievienosies zeltītais. Jūsu pasaules Zeme kļūs brīnumaina, daudzdimensionāla, daudzfunkcionāla planēta.
Labi, Pēter. Izdarīsim secinājumu, augsti garīgu cilvēku moairanu Civilizācija, neiedomājama spēka Dievišķas enerīģas apveltīta, izlēma ņemt dalību Lielajā Eksperimentā, pirmās bāzes lomai izvēloties Lieldienu salu. Tur viņi iemantoja palīgus - vietējo abaitu cilti. Abaitiem dāvanā tika dots unikāls daudzdimensionāls instruments - rongo-rongo plāksnītes, iešifrētas mantras, kas ļāva vadīt enerģijas. Darbs ritēja secīgi daudzās planētas vietās, akmens objekti priekš saņemšanas, transportēšanas, adaptēšanas pie zemes apstākļiem, notika vienādos attālumos, veidojot spēcīgu enerģētisku sietu apkārt Zemei un tās iekšienē. Daļa tādu svētumu nevarēja harmonizēties, gravitācijas dažādības dēļ un tika pārvesti uz piekto dimensiju. Lai atgrieztu visa moairaniešu enerģētiskā sieta viengabalainību, nepieciešams pastiprināts darbs ar polipasauli. Kad tas būs izpildīts, uz Zemi nāks visspēcīgākās dievišķās enerģijas straumes un burtiski apņems/ietīs planētu.
- Viss tā (smaids).
Plāns "piecgadei" skaidrs, strādājam dubultspēkā ar polipasauli (mans smaids). Bet pēdējais jautājums: kas notika ar moairaniem un palikušajiem abaitu pārstāvjiem uz pašas Lieldienu salas?
- Moairani, izpildījuši savu misiju un atstājuši savas būves, atgriezās savā pasaulē, Liras zvaigznājā. Vietējiem iedzīvotājiem palika tikai atmiņas, kā atnākušie dievi bieži skatījās uz debesīm un sapņoja atgiezties mājās. Tādēļ viņus arī tā sauc "dievi, debesīs raugošies". Daļa abaitu, bet tās pamatā bija sievietes, par cik liels skaits vīriešu devās kalpot uzceltajos tempļos, turpināja eksistēt uz salas. Enerģijas uz Zemes turpināja sablīvēties. Ar laiku, uz Lieldienu salu, ieradās ne viena vien tautība. Abaitu sievietes ņēma par sievām. Viņām dzima bērni jau no citu tautu vīriešiem. Abaitu ķermenis kļuva blīvāks, augums, kā visiem zemiešiem, kļuva mazāks. Bija arī kari uz Lieldienu salas, un dabas postījumi. Taču akmens statujas, unikālo enerģiju aizsargātas, kā arī citas būves, saglabājās, gaida savu stundu un "lauza" galvas taviem laikabiedriem ar savu izcelšanos. Ceru, ka mūsu saruna viņiem dos vajadzīgās atbildes un zinātkāri prāti pārslēgsies uz citiem minējumiem, kuru liels daudzums.
Dārgais Pēteri, šodien tu mums pastastīju daudz interesanta. Mēs uzzinājām svarīgas civilizācijas noslēpumu, kādēļ Zeme Gaišzila, no kurienes parādījās abaiti un ka daudzdimensionālās rongo-rongo plāksnītes nav dotas atšifrēšanai mūsu dimensijā, jo tās daudzdimensionālas. Visu Žurnāla lasītāju vārdā pateicos un ceru uz vēl vienu tikšanos.
- Pirms šķiramies, vēlreiz atgādināšu: visas monumentālās būves daudzdimensionālas un pa tiešo enerģētiski saistītas ar energoinformatīvajiem centriem, izvietotiem citās, daudz augsākās dimensijās. Enerģiju plūsmas spējīgas izmainīt telpas-laika kontinuumu. Kad visa sistēma piepildīsies ar iztrūkstošiem monumentāliem enerģētiskiem punktiem, tad kļūs skaidrs nākošais attēls. Liels daudzums trīsstūru, apvienotu vienā struktūrā, varavīkšņotu, saulainu, mirdzošu - spēcīgu brīnumenerģiju īsts siets/tīkls, rūpīgi ietinošs visu zemes lodi/bumbu Mēs visi gaidām laiku, kad dimensijas apvienosies! Uz tikšanos, draugi! Veiksmi jums Jaunradē!
Šodien mēs izdzirdējām apbrīnojamu vēsturi. Bet uz Zemes vēl ļoti daudz mīklainu senu celtņu. Ne mazāk noslēpumainas almeku galvas - septiņpadsmit monumentālas akmens skulptūras cilvēka galvas veidā, kas izgrieztas no lieliem bazalta bluķiem. Akmens galvu vecums datējas, visticamāk, 900 g.p.m.ē. Tagad notiek lieli strīdi zinātnieku aprindās, attiecībā uz skulptūru izcelšanos, ņemot vērā viņu seju skaidrās āfrikāniskās līnijas.
Domāju, daudziem par tām zināms, ka Krievijā arī ir, lūk, tāda milzīga galva Ļeņingradas apgabalā. Un tieši tā ietilpa Aleksandra Sergejeviča Puškina vienā no fragmentiem viņa poemā "Ruslans un Ludmila".Taču tā jau pavisam cita vēsture, kuras noslēpumu atklāsim vienā no nākošiem numuriem
.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 7(32) 2016, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks:+7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12, Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ . Rīgā Žurnālu var iegādāties zvanot pa telefonu 29613296.
-------
Informācijas latviskojums ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /22.04.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /22.04.2017.
Un: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /22.04.2017.
Arī: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /22.04.2017.
=====
Viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 22.04.2017.

Skatījumu skaits: 380 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: