Galvenie » 2017 » Marts » 5 » "MANA JAUNĀ PERSONĪGĀ DZĪVE..."
20:26
"MANA JAUNĀ PERSONĪGĀ DZĪVE..."

"MANA JAUNĀ PERSONĪGĀ DZĪVE..."

MAIJA PĻISECKA
caur Marinu Iverovu
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 7(32) 2016, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 03.02.2017.

FRAGMENTS NO VIKIPĒDIJAS:
Maija Mihailovna Pļiseckaja (20.novembris 1925, Maskava, PSRS - 2.maijs 2015, Minhene, Vācija) - baleta māksliniece, Messerēr-Pļisecku teātra dinastijas pārstāve, PSRS Lielā teātra primabalerīna no 1948. līdz 1990. gadam.
Sociālistiskā Darba Varone (1958). PSRS Tautas māksliniece (1959), ordeņa "Par nopelniem Tēvzemes labā" pilna komplekta kavaliere, Annas Pavlovas Parīzes akadēmijas prēmijas laureāte (1962), Ļeņina prēmijas (1964) un daudzu citu apbalvojumu un prēmiju, Sorbonas Universitātes goda doktore, M.V.Lomonosova vārdā nosauktās MVU goda profesore, Spānijas goda pilsone.
Filmējās arī kino, strādāja kā baletmeistare un kā pedagogs -repetitors; vairāku memuāru autore. Bija Rodiona Ščedrina sieva. Skaitas viena no XX gadsimta ievērojamākajām balerīnām
.
Labdien, Maija.
- Labdien, Marina. Jautā.
Kāpēc tieši ar tevi man tika dots uzdevums parunāt?
- Es ievērojama sieviete! (Maija smaida). Bet vēl es dārgums. Zini kādēļ?
Nojaušu.
- Pareizi. Manī tik daudz bija salasīts. Kas tikai es nebiju. Pie tam, gan uz skatuves, gan dzīvē - priekš manis viss bija nopietni un aizrautīgi. Tieši aizrautīgi - tanī izpratnē, ka es tēliem atdevos pilnībā! Tādēļ varu teikt, ka es vielaicīgi izdzīvoju daudzas dzīves. Gandrīz, kā saka pie jums, kvantiski (Maijas smaids). Atceries slaveno eksperimentu ar dubultspraugām?*
---------
Junga pieredze (eksperiments ar dubultspraugām) - eksperiments Tomasa Junga vadīts un kļuvis eksperimentāls pierādījums gaismas viļņu teorijai. Eksperimenta rezultāti bija publicēti 1803. gadā.
Citi avoti.
Pēc būtības, visi vērsti uz to, ka mērīšanas sistēma, ko izmanto daļas konstatēšanai, nosaka šīs daļas uzvedību.
Kvantiskais objekts (līdzīgi elektronam), var būt vairāk kā vienā vietā vienlaicīgi.
Daži zinātnieki pieļauj, ka bez apziņas visums eksistēs nenoteikti, kā kvantiskā potenciāla jūra. Citiem vārdiem, fiziskā realitāte nevar eksistēt bez subjektivitātes. Bez apziņas nav fiziskās matērijas. Šī piezīme pazīstama kā "antropisks princips", un to pirmais atklāja [вывел ?] fiziķis Džons Uilers. Pēc būtības, jebkurš iespējamais visums, kuru mēs varam stādīties priekšā bez apzinīga vērotāja, jau būs ar viņu. Apziņa burtiski rada fizisko pasauli.
Mēs, kā dzīvas būtības, apveltītas ar brīvu pieeju visam esošajam. To mums atļauj apziņa. "Mēs radām realitāti" dotajā kontekstā nozīmē to, ka mūsu domas rada to perspektīvi, ka mēs esam mūsu pasaulē.
Makss Planka, Nobela prēmijas laureāts un kvantiskās teorijas pionieris, teica: "Es apziņu uzkatu par fundamentālu. Matēriju es uzskatu par atvasinātu no apziņas. Mēs nevaram palikt bez apziņas. Visu par ko mēs runājam, visu, ko mēs redzam kā eksistējošu, postulē apziņa".
Eksperiments ar dubultspraugām pierādīja Dieva eksistēšanu Visumā.

------------
.
- Es kā elektrons, kad saplūdu ar apkārtesošjām "dekorācijām", lai vai dzīvē vai uz skatuves, burtiski zaudēju savu "Es" , savu iekšējo vērotāju, Maiju.Tad es kļuvu energovilnis. "Izliju" visa un visur. Vienlaicīgi izdzīvoju visas dzīves īsteni. Tie nebija nospēlēti tēli, saproti. Tās bija reālas dzīves. Un katra mana dzīve kļūva spilgta Gaismas josla uz Visuma ekrāna!
Visus materiālistiskos laikus, un pat zem ārēja novērotāja (Maijai bija uzstādīta KGB / КГБ diennakts novērošana), es nevarēju dzīvot ar pilnu krūti, es slāpu nost, man bija skumji, tas mani satrauca. Un es glābos ar skatuvi. Pārspējot visus viltībā, es tur izdzīvoju visu savu dzīvi - daudzšķautnaino. Es tā iekārtota. No bērnības sapratu. Es sapratu no bērnības, ka mana uztvere kaut kā pārāk atšķiras no citiem. Man vajadzēja, lai katrs manas dzīves mirklis būtu ar kaut ko aizpildīts. Ja kaut ko vajadzēja darīt, to noteikti vajadzēja darīt ar visu savu būtību. Es tā arī dejoju - katra mana ķermeņa daļa bija mērķtiecīga un patstāvīga, viss kustējās savā ritmā, izdzīvoja savu atsevišķu lomu. Mans uzdevums jau bija - netraucēt, bet tikai palikt visa centram, un tad ķermeņa daļas savstarpēji harmoniski mijiedarbojās. Sanāca ķermeņa skaista melodija. Mani tā arī iesauca - melodija)) Un es dejoju melodiju))
Tagad jau, mani dārgie cilvēki, viss kļuva vienkāršāk, vieglāk, kā tajos briesmīgajos, manā skatījumā, padomju laikos. Tagad jūs, katrs, varat dzīvo tā. Jūsu elektroni - ne tikai matērija, tie jau - gaismasviļņi, kas dzīvo jau pēc pilnīgi citiem likumiem. Un jums lemt: kā un kad realizēt savas dievišķās dotības, apzināti izdzīvot ne tikai vienu vien dzīvi.
Starp citu, par padomju laikiem... Kā tu dzīvoji ar "tautas ienaidnieka meita" zīmogu, ar valodām aiz muguras "ebrejiete"?
- Kad tas viss ar mani notika: izsekošana, aprunāšana, rakšanās manā bogrāfijā, draugu pratināšana, protams, tas manī izraisīja, dusmas un protestu. Es karoju un karoju. Izsmējos par dažu cilvēku vājumu, novērsušos no manis aiz bailēm. Man gribējās atriebties. Es sapņoju par atmaksu no augšas. Dažreiz tādi gadījumi notika. Un tad es svinēju uzvaru.
Bet paralēli tādām jūtām es izjutu kaut kādu savu vecāka uzskatu uz cilvēkiem. Man viņi šķita bērnišķīgi, vēl neizauguši līdz apzinīgumam, kā "bērni mazi"... Un tad iestājās nesakritība ar viņiem.
Es sajutos, esam vecāka par daudziem cilvēkiem. Manī it kā bija slēptas daudzu paaudžu zināšanas, daudzu eonu gadu. To es tagad zinu, ka tas tā arī ir (Maijas smaids).
Mans sakars ar Augstāko "Es", ar daudzdimensionālo DNS bija aktīvā stāvoklī, kaut arī nedaudz neapzināti. Es tvēru no augšienes daudzas zināšanas, spējas un prasmes. Tādēļ man viegli padevās viena vai cita tēla radīšana.
Bet par "ebrejieti" man patika būt vienmēr. Tas arī mans izaicinājums sabiedrībai - būt sevišķai. Citā nacionalitātē es arī nevarētu atnākt šinī iemiesojumā. Un tu zini, kādēļ. Piemetināšu vēl ko, šinī jautājumā. Pateicoties tādiem sarežģījumiem sociumā, man blakus palika tikai īsti draugi. Tā bija dzīves dāvana. Es taču mīlēju visu tikai īstu!))
Maija, pastāsti par kaut ko neparastu, kas notika tavā dzīvē?
- Reiz es izrādījos esam cita cilvēka ķermeņī. Tas bija vīrietis vidējos mūža gados. Vidējas miesas būves un vidēja izskata, ja tā var izteikties. Viņš sēdēja uz kādas ūdenskrātuves krasta un baroja zivis. Pienāca saprašana: viņš ir šīs ūdenskrātuves uzraugs. Seko ūdens tīrībai un rūpējas par zivīm. Manā apziņā, joprojām, biju es - Maija, bet ķermenis ne Maijas. Un tanī pat laikā, es pakāpeniski sapratu, ka, kaut kādā veidā, šis vīrietis - arī es. Iesākumā es nejutos ērti. Pēc tam es iedegos atminēt - kas notiek? Es mīlēju visu jauno. Ar to arī dzīvoju. Tā bija mana "degviela".)) Taču atminēšanai bija maz laika. Es - atkal, tomēr, kaut kādā neticamā veidā - atgriezos Maijas ķermenī. Sajutu neapmierinātību, ka nepaspēju visu saprast.
Pastāsti kādam par to - visi teiktu, ka to es nosapņoju. Bet es taču zināju precīzi, ka tas nebija sapnis.
Kā tu jau noprati, es dzīvoju paralēlā pasaulē, pilnīgi materiālā.
Maija, bet mūsu pasaulē tu agrāk iemiesojies?
- Jā, un ne reizi vien. Tikai savā fiziskajā dzimtā es iemiesojos trīsreiz. Divreiz mana dzīve aprāvās vēl bērnībā, bet vienreiz - es biju aktrise. Šis iemiesojums, arī ieguldījums kopējā krājkasītē. vienlaicīga daudzu dzīvju izdzīvošana.
Cilvēki Maiju uzskata kā liktenīgu sievieti. Par taviem sakariem ar vīriešiem bija daudz valodu. Kā tu to komentēsi?
- Es mīlu visu īstu/patiesu. Tādēļ visas manas iemīlēšanās bija patiesas. Ja es biju Džuljeta, tad pa īstam mīlēju Romeo; ja Anna Kareņina - es mīlēju arī Kareņinu, un Vronski, ja Mehmene Banu - tad es mīlēju arī Ferhadu, un māsu Širinu; nu bet kad es biju Karmena - par visu vairāk es mīlēju dzīvi!
Katru personāžu es mīlēju kaislīgi... Tā arī dzīvē. Taču starp visām šīm "lomām" bija mana viskaislīgākā, visklusākā un mierīgākā "loma" - manas "mājas"... Tas - mans Ščedrins. Bez viņa es nespētu kļūt tā Maija Pļisecka, kuru jūs zinat. Viņš priekš manis bija viss. Un arī tagad es viņu ļoti mīlu.
Vai viņš Maiju dzird tagad? Jūs sazinaties?

- Jā. Mēs sarunājamies. Viņš ar mani dalās par to, kas viņam uz sirds. Es atbildu. Es sūtu viņam tēlus. Viņš jūt, zin, ka es dzīva, ka es līdzās.Un drīz mēs ar viņu tiksimies.
Gribu jautāt par bērniem. Bet nezinu kā.
- Es sapratu. Maijas Pļiseckas uzdevumos neietilpa kļūt par mammu. Mana misija bija cita. Taču viena lieta ir bērniem nebūt, un pavisam cita - atteikties no viņiem, kad notiek ieņemšana. Tās priekš manis bija mocības. Tādā momentā es izvēlējos - būt īstai balerīnai vai mammai. Godīgums pret sevi uzvarēja. Un es izvēlējos pirmo.
Aizsteidzoties priekšā, es teikšu, ka mamma es tomēr kļuvu.
Kā tā?
- Pēc pārejas Smalkajā pasaulē, es tūliņ pacentos atgriesties. Taču neveicās. Grūtniecība bija pārtraukta. Un es saņēmu pieredzi no citas puses. Tagad NO MANIS atteicās, kā savā laikā es.
Piedzimt no jauna es necentos. Baidoties ka tas var atkal atkārtoties. Man bija ļoti sāpīgi būt atraidītai. Parasti atraidīju es. Taču tas bija vērtīgi priekš manas pieredzes. Tā es gāju pa dzīvi Beznosacījumu Mīlestības izzināšanā. Uz Zemes, četrdimensiju pasaulē, mana mīlestība bija visai nosacīta. Es priekšroku devu, lai vairāk mīlētu meni.
Es izvēlējos pasauli piektajā dimensijā, kur dzīve daudzējādi līdzīga jūsējai, kur daudz dvēseļu no jūsu pasaules, kur vēl paliek dualitātes pēdas. Šeit es ilgu laiku (bet laiks mums skrien citādi) es nevarēju radīt ģimeni, jo dvēselē biju augstāk par šo pasauli. Grūti bija atrast vīrieti viena līmeņa ar mani. Beidzot, saskarsme ar pretējo dzimumu man lika vilties. Mūsu pasaulē priekš ģimenes dibināšanas un bērnu radīšanas nepieciešama Beznosacījumu Mīlestība. Bet man pagaidām tās bija maz.
Tad es nolēmu mest izaicinājumu mani aptverošai sabiedrībai. Būt izaicinošai - man nepieradināties (MAIJAS SMAIDS AR VILTĪBIŅU). Es radīju ģimeni... bez vīra. Es pieņēmu piecus bērnus bez vecākiem.
Kā tas ir - bērni bez vecākiem?
- Tie gari no citām planētām.
Saskaņā ar starpplanetāro vienošanos pieredzes apmaiņā, gari no citām planētām var atnākt uz Zemes planētas, lai priekš sevis apgūtu pieredzi mūsu apstākļos. Tādēļ šeit, 5-ās dimensijas sākuma līmeņos, tika Gaismas Darbinieku radīta "ieņemšanas" nepieciešamība un smalkā ķermeņa radīšana priekš citplanētu dvēseļu pieņemšanas.
Pirmoreiz par to es uzzināju, kad atnācu darboties specializētā centrā priekš bērniem. Tur bija tādi bērni, kā arī bērni, vecāki, kuri pēc Gaismas uzdevumiem, devās citās dimensijās un pasaulēs. Es, tā teikt, "iedegos ar sirdi" uz bērniem no citplanētu dvēselēm. Man ļoti gribējās priekš viņiem radīt ģemenes dzīves apstākļus. Manā sirdī dega šis sapnis. Es sāku uzpildīties ar Beznosacījumu Mīlestību uz šiem bērniem. Priekš manis viņi jau kļuva īstie/miesīgie, tuvie un mīļie bērni, itin kā es viņus radījusi. Atlika tikai pārliecināt Centra Kuratoru Padomi. Tas bija precedents.
Ilgi risināja manu jautājumu. Man pat atgādināja manas atteikšanās no bērniem manos 4-ās dimensijas iemiesojumos... Taču mana mērķtiecība vienkārši "nomocīja" visus. Un man atļāva tādu eksperimentu.))
Es kļuvu mamma uzreiz 5 bērniem!) Trīs meitenes un divi zēni.
Kā vēlāk noskaidrojās, es agrāk iemiesojos Gulbja zvaigznājā un man ir tiešs sakars ar šīm dvēselēm. Visas viņas kādreiz gribēja piedzimt caur mani (dažādos iemiesojumos, dažādu iemeslu dēļ), bet nepiedzima. Tā es kļuvu mamma saviem nedzimušajiem bērniem.
Atceros gluži mītisku vēsturi par to, ka laikā kad jūs ar R.Š. atbraucāt uz savu mājiņu Lietuvā, tad gulbji, nezin no kurienes, atlidoja pie jums. Viņi vienmēr zināja par jūsu ierašanos un atlidoja sveicināt jūs. Tad aizlidoja, kad jūs aizbraucāt. Bet, kad tu īstenoji pāreju, tad gulbji tanī gadā tā arī neatlidoja uz ezeru.
- Jā, taisnība. Es sajutu, ka tas ne vienkārši tā. Gulbji bija kā cilvēki, kaut arī dažreiz šņāca (Maijas smaids). Viņi saprata visu. Ar savu lidojumu debesīs, zīmēja kaut kādus rakstus. Viņi mani uzlādēja ar savu enerģiju. Man patika ar viņiem sarunāties un barot viņus.
Jau šeit es uzzināju, ka tie gulbji ar savu atlidošanu toreiz aktivizēja pagaidu portālu ar vienu no manām dzimtenēm - Gulbju zvaigznāju.
Tagad man skaidrs, no kurienes tev tādi panākumi tavā "Gulbju ezerā".))
- Kad es uz skatuves biju gulbis, es skatītāju pārnesu caur šo kanālu. Cilvēks iegremdējās augstu vibrāciju pasaulē. Kaut kas brīnišķīgs notika ar katru, kurš bija zālē. Mīlestības dzirkstelītes iedzirkstījās katrā sirdī. Cilvēki lidinājās virs saviem aizvainojumiem un augšupcēlās Augstākās dimensijās.
Maija, bet kāda tu mamma? Pastāsti, lūdzu.
- Es mamma-draugs visā. Nesaprotami, kādēļ jums tur, 4-ās dimensijas pasaulē, bija pieņemts uzskatīt, ka vajag bērnos attīstīt cieņu pret vecākiem, autoritāti u.t.t. Blēņas tās visas. Attīsta to tādēļ, ka vecāku sirdī nav Beznosacījumu Mīlestības. Tad arī tveras viņi - pie vienas audzināšanas sistēmas, tad pie citas. Un vienalga, agrāk vai vēlāk, sanāk pārrāvums attiecībās ar bērniem. Bet vajadzīgs tikai viens: dzīvot Beznosacījumu Mīlestībā ar savu bērnu bez kādiem noteikumiem, dzirdēt un redzēt viņu.
Mēs ar bērniem ļoti līdzīgi. Mūs aizrauj viss jaunais. Tādēļ mēs draudzīgi visa ģimene pastāvīgi kaut ko izzinām. Šeit var viegli saņemt vielaicīgi vairākas izglītības bez kādas pieredzes no dzīves. Pasniedzēji telepātiski nodod tēmu sarakstu priekš viena vai cita priekšmeta apgūšanas. Mēs priekš mācīšanās pieprasām informāciju virtuālajā bibliotekā. Pēc tam pie mums pienāk energopaketes un mēs visa ģimene pieņemam tās, izpakojam, izskatām. Mēs sēžamies aplī un centrā redzam tekstu, attēlus, video, hologrammas. Pie tam, mums nemēdz būt nesaprotamu stundu. Tā kā, ja kāds nesaprot, tad viņam tiek nodots impulss no tā, kas to saprata. Un mēs ejam tālāk. Bet vēl aizmirst stundu, kā pie jums skolās, šeit nereāli. Jo taču tas, kas iegājis - ārā jau neiziet))
Tomēr, cik svarīgi, ka ģimene vienoti attīstās daudzpusīgā virzienā. Mums viemēr vienam ar otru interesanti. Mēs, kā pie jums saka, uz viena viļņa.
Mums šeit, otrādi, pirmajā vietā dzīve, bet pēc tam mācības. Tādēļ viss notiek pēc cilvēka gribas, bez "pienākumķērieniem" [обязаловок ?]. Mācības - brīvajā laikā. Taču, galvenais - mēs daudz ceļojam pa mūsu pasauli. Mums patīk jaunas iepazīšanās, saskarsmes, citi peizāži, kontaktēšanās ar stihijām. Mēs mīlam arī dziedāt, un dejot un vispār aktivizēties. Piemēram, skraidīt pa viļņiem, peldēt uz liela plosta, nirt ar delfīniem, lidot uz milzīgiem putniem.
Bērni aug ar ļoti vērīgām apziņām, viņiem viss interesanti. Mēs daudz izzinām, kā viss iekārtots.
Jums laimīga ģimene.
- Jā. Bet mums ir vēl ko pilnveidot. Bērni man uzdāvināja spēju mīlēt bez nosacījumiem. Un tagad man gribas šinī Mīlestībā dalīties ar visiem. Es zinu, ka drīz mūsu ģimenē ienāks vēl viena mīloša sirds - brīnišķīgs vīrs un tēvs. Un mēs ar bērniem viņu gaidām.
Maija, bet vai jūs citās pasaulēs ceļojat?
- Tas iespējams. Bet mēs pagaidām izzinām savu pasauli. Ar citām pasaulēm mēs saistāmies, kad meditējam, caur speciāliem sakaru kanāliem. Piemēram, kāda jautājuma apgūšanā.
Vienreiz, pie mums uz sakariem iznāca mans deju skolotājs (K.I.).Viņš tagad dzīvo 7-ās dimensijas pasaulē. Kādreiz arī es tur dzīvoju. Viņš ar mani nodarbojās, es vēl biju pavisam maza Maija. Palīdzēja man atvērt logu apburošā deju pasaulē. Ar lielu mīlestību un rūpēm viņš izturējās pret mani. Zinot, ka es paliku bez vecākiem, viņš centās būt man draugs. Es atcerējos viņu, kā pirmo vīrieti (pēc tēta aiziešanas), kurš mani apveltīja ar tēva enerģijām.
Maija, pastāsti kaut ko par to laiku.
- Tas bija rudenī. Mēs nodarbojāmies visa klase. K.I. teica: "Meitenes brīvas. Maija, paliec". Toreiz es baigi uztraucos, baidoties, ka ar mani kaut kas ne tā. Izrādījās viss otrādi)).
Skolotājs teica, ka nodarbosies ar mani papildus. Un sāka... no rokām. Jā! Jā! Tās Maijas Pļiseckas burvīgās rokas, ar kurām viņa varēja - viņām vienām - nodejot veselu izrādi, palīdzēja atklāt tieši vīrietis!
Bet atgriezīšos pie stāsta par manu tagadējo ģimeni.
Es pavisam aizmirsu par deju skolotāju K.I. Un tur pēkšņi tāds prieks.
Mēs ar bērniem sākām arvien vāirāk sazināties ar viņu. Skolotājs parādīja kā rodas mūzika, kā savienojas gaismas daļiņas un tikai pēc tam dzimst mūzika. Bērnus tas apbūra. Viņiem patika izzināt mūziku. K.I. sāka dot bērniem kaut kādus, jautājumus, jokoties, izjokot. Viņš viņus apvija ar tēvišķām enerģijām tā, kā kādreiz apvija mazo Maiju Pļisecku.
Maija, saki, no kurienes radās tava ideja - pēc tavas aiziešanas izsēt tavus pīšļus virs Maskavas?
- Atceries manu cilvēka salīdzinājumu ar dārzu?
Tas var būt jauns, bet var būt vecs, bet vienmēr uzkopts...
- Jā, Bet pēc tam, kad tas ataugļojas, visu nevajadzīgo - lapas, zarus, nezāles u.t.t.- sadedzina. Un pelni iet palīgā jaunai ražai, nākošajam iemiesojumam. Saproti? ES - dārzs...
Un es ļoti gribēju cilvēku dvēselēs atstāt labas pēdas. Mana aiziešana no skatuves vienmēr bija pārsteidzoša, efektīva, skaista, ar jēgu. Aiziet no dzīves skatuves es nevarēju citādi.
Pateicos, Maija, mīlu...

Septembris, 2016.g.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 7(32)2016. El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties, zvanot pa tālr. 29613296.
--------
Ievietots vēstvietnē Spēkavots: http://spekavots.ucoz.ru /05.03.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /05.03.2017.
Un: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /05.03.2017.
Arī: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /05.03.2017.
=====
Latviskojumu viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 04.03.2017.

Skatījumu skaits: 337 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: