MANA PAGĀTNE, MANA NĀKOTNE...
Mihails Afanasjevičs BULGAKOVS
caur Marinu Iverovu
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 2(34) 2017., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 17.05.2017.
Iesākumā pastāstīšu kā mēs pabijām ciemos pie Mihaila Afanasjeviča, viņa mājā-muzejā, Kijevā.
Es šajā pilsētā nodzīvoju 17 gadus un ne reizi nesanāca nokļūt M.B. muzejā-dzīvoklī. Kaut arī daudz reizes gāju garām un ar sirdstrīsām gaidīju kaut ko nākotnē. Un, lūk, piepildījās...
Iepriekšējā dienā piezvanīju savai draudzenei Viktorijai Gnatjuk, izteicu priekšlikumu doties uz muzeju kopā. Viņa, arī sajūtoša kaut kādas radnieciskas saiknes ar M.A.Bulgakovu, piekrita ar prieku. Pie reizes, jāsaka, ka tur, M.B. mājā, Viktorija visu laiku sajuta, ka dzīvoklī, viss ļoti pazīstams, it kā viņa šeit jau būtu bijusi...
Mistika sākās pie ieejas mājā. Mēs pēkšņi konstatējām, ka šobrīd 13. septembris, laiks 13:00 un numurs mājai Andrejevskas nogāzē - arī 13. Un vēl - Bulgakovi šajā mājā nodzīvoja 13 gadus (1906-1919). "Interesants sākums", - nodomājām mēs. Parādījās bērnišķīga ziņkāre par interesantu pasaku. Kas gan tur? Bet tur, patiešām, viss bija labvēlīgu brīnumu enerģijās tīts.
Mūs sagaidīja laipnas sievietes, Muzeja darbinieces un patiesi sirsnīgi uzaicināja iepazīties ar Bulgakovu mājas noslēpumiem. Ekskursiju vadītāja - jauka sieviete, jau gados, visa balta/baltā tērpā, viņas izskats man atgādināja senas fotogrāfijas ar skaistām pagātnes aktrisēm. Maigā, klusā balsī pārvietoja mūs uz Turbinu laikiem. Un kļuva jau neskaidrs - kur romāns un kur vēsture. Viss eksistēja reāli. Es sajutu domas, redzēju tēlus, pārdzīvoju notikumus...
Bet kad es ieraudzīju Bulgakovu ģimenes afišu par izrādi, pirmizrāde, kas notika viņu vasarnīcā, pie Kijevas un galvenajās lomās bija redzams uzvārds (tik līdzīgs manam) Ņeverova - manā sirdī iedrebējās radniecības jūtas uz šo meiteni... Ekskursijas vadītāja paskaidroja, ka Ņeverova - tas Mihaila īstās māsas Veras Bulgakovas pseidonīms. Un atkal, misitkas* neredzamā roka skāra manu sirdi.
--------
* Mistika - ticība dievišķai, noslēpumainai, virsdabīgai pasaulei un tiešai saziņas iespējai ar to. (Viduslaiku apzīmējums)
--------
Bija sajūta, ka Bulgakovu ģimenē, daudzbērnu ģimenē, jau no piedzimšanas bērnus audzināja brīnumu, pasaku, mīklu garā, atklāja neredzamo pasauli. Pie tam, ļoti liela daļa radās šeit, nepiesārņotās bērnības galvās. Bērni pastāvīgi kaut ko radīja - kādas spēles, svētkus, karnevālus, tradīcijas... Mēs lēnīgi pārvietojāmies pa istabām tvērām dienu enerģetiku, kad māja bija pilna ar iedzīvotājiem. Šeit gadījās daudz notikumu, kaut kādi neticami momenti, tādēļ garlaicīgums viņiem bija svešs.
Un, kaut par profesionālo darbību Mihailam Bulgakovam muzejā bija atvēlēta vesela istaba, tomēr, Bulgakovs uztvērās, vispirms, kā literāts, spējīgs ielūkoties aizsega tanī pusē. Tā puse, visbiežāk bija neaugstvibrāciju telpa, bet tomēr, Mihails, atgriežoties, palika cilvēks, mīlošs Dievu...
Bet tagad es tieši griežos pie Mihaila Afanasjeviča Bulgakova ar lūgumu iznākt uz sakariem un pastāstīt mums, Žurnāla "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" lasītājiem, par visu, ko viņš uzskatīs par nepieciešamu.
Sveicināta mana dārgā Marina.
Tevis novērošana man sagādāja prieku. Un zini kādēļ? Tādēļ ka tu necenties uzzināt par mani: labs es vai slikts, godīgs vai melis, prātīgs es vai vājprātīgs. Daudzus prātus satrauc tādi jautājumi, kad sāk iepazīties ar manu biogrāfiju (smaids M.B.). Tu mani iemīlēji tūliņ, kā tikai iegāji manā mājā Andrejevskas nogāzē. Teikšu pat vairāk, Marinai izdevās paraudzīties uz mani, tādu neordināru personību, bez nosacījumiem. Lūk, tas svarīgi! Paldies!
Es ar prieku jums pastāstīšu par daudz ko. Zinu, ka tu nesāksi to novērtēt. Novērtēšana savā laikā nospēlēja priekš manis muļķīgu lomu. Es biju pārāk viegli aizvainojams un ievainojams, atkarīgs no cilvēkiem. Lai kā es centos pārraut šo saikni - tā kļuva arvien spēcīgāka un neizturama.
Tāda atkarība no cilvēkiem bija daudzu manu iemiesojumu uzkrāta. Es bieži dzimu priekš tā, lai savu vārdu nestu cilvēkiem, dzirdētu viņu runu un nodotu citiem. No tā radās tāda jūtīga reakcija uz katru vārdu.Un šī iemesla dēļ, man arī bija skumji, sāpīgi izsvītrot no manis radītiem daiļdarbiem vārdus, frāzes, teikumus, zem valsts aparāta literātu-pārbaudītāju spiediena. Katru reizi, es burtiski nogriezu daļu no sava "Es". Taču es upurēju sevi lugas dēļ. Kad jau sapratu, ka neiespējami "nogriezt" daļu tēlu; kad radās kāds sacerējuma melīgums, kā to prasīja vietējās varas "etiķete", man kļuva pretīgi, un es sadedzināju sava darba rokrakstu...
Mana dzīve, kā Mihaila Bulgakova, bija pārāk sarežģīta. Es paliku neapmierināts ar sevi. Es kā ārsts, kā cilvēks, apzināti bijis smalkajā pasaulē, zināju, ka mani ķermeņi, negatīvu emociju, morfija, alkohola un tabakas, pamatīgi sabojāti. Negatīvās struktūras manī "iespieda" savus "taustekļus". Caur tiem gāja dzīvības spēku noplūde un ietekme uz zemākās astrālās pasaules psihi.
Kad es sāku sajust tuvojamies aiziešanu no zemes plāna, man gribējās tikai vienu - pabeigt romānu "Meistars un Margarita". Tā mana liecība par labo un ļauno, par Jēzu. Tā mana atvainošanās Dievam par to, ka sāpju uzliesmojumā, tuvinieku zaudēšanā, es izkliedzu par Viņa neeksistēšanu.
Mana pāriešana Smalkajā Pasaulē bija smaga. Daudzdimensionālo Ķermeņu Komplekss ievērojami sabojāts. Nepietika dzīvības enerģijas. Un, kaut arī man blakus stāvēja mans īstais tēvs un paskaidroja visu, kas notiek, mierināja mani, tomēr man bija sāpīgi. Ne fiziski sāpīgi - sāpēja Dvēsele. Es pilnīgi paguru, nevarēju priecāties par pāreju, satiekot tēvu, es neizjutu mieru. Es biju līdzīgs saspiestam, pārakmeņotam nervam. Zini, es sāku lūgties. Mana apziņa sauca Jēzu!... Un Viņš pie manis atnāca. Es Viņu ieraudzīju. Viņš man pieskārās, kā mamma bērnībā. Glaudīja galvu. Bet acis... Acis Viņa... Neatrodu tādus vārdus, lai par tām pastāstītu...
Marina, es raudāju, daudz raudāju..., izraudāju visu savu dzīvi! Un nogurums sāka mani atbrīvot... Bet pēc tam es atceros daudz Gaismas, un es "izzudu". Es attapos Reabilitācijas Centrā, taču toreiz tas vēl tā nesaucās. Viss bija pieticīgāk, ne tā kā tagad. Bet es tūliņ visu sapratu, precīzāk - atcerējos. Es šeit jau biju, momentos, kad iekritu izmainītos stāvokļos, narkotiku ietekmē. Šeit mani saveda kārtībā, cik tas bija iespējams - bez iejaukšanās manā izvēlē, un atkaļ nosūtīja mani atpakaļ fiziskajā ķermenī, uz Zemes. Bija nepieciešams izpildīt svarīgus uzdevumus, radīt lugas un romānus. Bet galvenais, manai Dvēselei bija nepieciešams noslēgt savu ciklu Bulgakova iemiesojumā.
Marina, katra Dvēsele uz Zemes iziet daudz dažādus ciklus. Piemēram, priekš noteiktu īpašību iegūšanas; priekš Dieva iepazīšanas mākslīgā atdalītībā no Viņa; priekš vadošu lomu īstenošanas uz Zemes un citas. Runājot par Bulgakovu, es domāju Dvēseles ciklu pieredzes uzkrāšanu, dodošu galvenās iespējas turpmākiem iemiesojumiem. Nākotnē es atnākšu jūsu, četrdensiju pasaulē, kā sabiedrisks līderis.
Lūk, priekš tāda uzdevuma arī bija nepieciešams piedzimt Bulgakovam. Tieši šinī "lomā" es varēju atstrādāt iepriekšējo iemiesojumu uzkrāto negatīvu. Iepriekšējie iemiesojumi bija daudz garīgāki, tomēr negatīvs krājās no vienas personības uz otru. Savās dzīvēs es dažreiz kritizēju cilvēkus, izsmēju viņu noraidošās īpašības, gadījās arī nosodījumi. Dualitāte dažkārt aizsedza. Atbildei notika sava "Es" nosodīšana.... Pie tam, piebildīšu, manis izbaudītie kaislību momenti, bezprātība uz sievietēm. No vienas puses es viņas dievināju, no otras - pārmetu. Un pat šajos pārmetumos, es turpināju apjūsmot Sievietes spēku.
Daudz ko es ieliku Margaritas tēlā. Cilvēki par Margaritas prototipu uzskata manu trešo sievu Jeļenu. Jā, lielā mērā - jā. Taču Margarita - salasīts visu sieviešu tēls, manu Sirdi iespaidojošu dažādos iemiesojumos. Bet Jeļena kļuva par dāvanu man - daudzas vienā (M.B. smaids). Dzīves noslēguma etapā, es pārstāju izjust vientulību, es pirmo reizi mīlēju īsteni... Jeļenas klātbūtne manā dzīvē palīdzēja īsteni atveidot Margo tēlu, radīt romānu, palīdzēja noslēgt ciklu manai Dvēselei un sākt jaunu savas evolūcijas etapu.
Atgriezīšos pie stāsta par savu pāreju. Reabilitācijas Centrā es atrados ilgi. Darbietilpigs darbs bija ar maniem smalkmateriāliem ķermeņiem. Praktiski no jauna nācās izveidot ķermeni pēc ķermeņa. Neslēpšu, ka nožēla mani neatstāja arī tur. Es vēroju Centra Darbinieku titānisko darbu un man bija, patiešām, žēl, atņemt viņiem tik daudz uzmanības. Es uz Zemes nodzīvoju izstumtā dzīvi. Daudzi brīnīsies: tā sacīt, Bulgakovs jau bieži bija kompānijās un cilvēku ielenkumā, bet es taču zinu, ko tas man maksāja. Es biju svešs, un viss apkārt bija manis uztverts svešs. Es centos būt kompānijas dvēsele. Centos, bet nebiju. Es visur sajutos vientuļš. Un tikai tur, kaut kur TUR, man gribējās būt... Mani vilka Smalkajā Pasaulē. Taču, neesošam augstu vibrāciju, es nokļuvu tikai zemas frekvences smalkmateriālajā telpā. Bet es taču ar dvēseli atcerējos augstas!.. Un skumu... Pat ilgojos... Tādēļ šeit, Reabilitācijas Centrā, es priecājos par viskopīgo uzmanību un rūpēm par mani. Es biju Mājās.
Pēc ilgstoša darba vairākuma Gaismas struktūru atjaunošanas manā Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksā (DĶK), es varēju jau patstāvīgi turpināt dziedniesisko darbu ar sevi. Kā bijušam ārstam, tas man sagādāja lielu patiku. Piepildījās mans sapnis, Bulgakova sapnis. Kādreiz jaunībā, kad mans tēvs mira smagās mokās, es lūdzu Dievu un lūdzu izdzienāt manu tēvu. Es redzēju tēlus, kā Dieva Rokas Stars ieiet tēva ķermeņa dziļumā un katra viņa šūniņa sāk savu personīgo reģenerāciju, visu slimību apnullēšanu, pilnīga atgriezšanās iesākuma veselajā šūnā. Tagad, jau šeit aiz "aizsega", es to visu izdarīju ar savu personīgo smalkmateriālo roku. Zinot, ka arī tā ir Dieva Roka. Un es apzinājos, ka atvadu momentā ar tēvu, es redzēju savu nākotni pēc Pārejas.
Šo dziedniecības pieredzi es atcerējos pilnībā, līdz pat katrai domai, katra mirkļa sajušanai, katras vibrācijas izdzīvošanai. Tā vērtīga velte priekš mana nākotes iemiesojuma uz Zemes., kad es sākšu palīdzēt cilvēkiem dzīvības spēku atgriezšanā, dzīvniekiem, putniem, augiem. Un kaut arī es neatnākšu kā ārsts, taču dziedniecība būs manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. - kā Garīguma rādītājs. Pēc kāda laika, jūsu četrdimensiju nākotnes pasaulē, es atnācu kā sabiedrisks līderis, cilvēku apziņu paceļošs uz mierīgu, augsti attīstītu dzīves līmeni, uz dažādu dzīvības formu jaunu evolucionāru iekārtu formēšanu un realizāciju, nu un, protams, es arī ienesu ne mazumu novatorisku izstrāžu zinātnē, medicīnā, izglītībā.
Tanī iemiesojumā es ģimenes tēvs - viena sieva un daudz bērnu (M.B. smaids). Par bērniem sapņoja Bulgakovs, taču nekad par viņiem nerunāja atklāti. Viņam bija kauns atzīties, ka viņš no tiem baidījās, nezināja, kā pareizi viņus audzināt. Bulgakovs ļoti mīlēja bērnus.
Tu atceries, kā glābjot dzīvību bērnam slimam ar diftēriju, Mihails savu dzīvi pakļāva riskam. Viņš inficējās. Bailes un mīlestība uzskatāmi atspoguļojās šajā gadījumā. Šis gadījums bija izejas punkts atkarībai no morfija. Jā, bez šaubām, šis dzīves periods drūms prieš manis un man apkārtējiem. Taču es "ieniru" citā pasaulē un no šī negatīva, notiekošā ar mani, es atradu mazu Gaismas dzirkstīti. Es atcerējos savus iemiesojuma uzdevumus. Es izzināju Jēzu. Es palaidu ārpusē Vārda Meistaru! Kļuvu literāts...
Daudzi mani apvainoja sakaros ar Staļinu. Sakari eksistēja tikai smalkajā plānā. Un Staļins to sajuta. Viņš bija mans parādnieks iepriekšējos iemiesojumos. Es viņam pasniedzu roku, saucot uz Gaismu. Staļins zināja, ka mēs "dažādās barikādes pusēs", taču tas viņu savaldzināja vēl vairāk - ievilināt mani savā barā... Dažbrīd man šķita, ka spēlē es galvenā figūra, es kaut ko lemju. Vēlāk es pievīlos, uzzinot, ka man tikai piespēlēja. Es gribēju arī šajā reizē viņam sniegt roku, atgādināt par Gaismu, palīdzēt īstenot izvēli (tas bija pirmskara laiks). Es sapņoju, kad Staļins izlasīs "Meistaru un Margaritu", viņš sapratīs savu spēles nolemtību uz Atturēšanas Spēku pusi. Un mēs atkal kļūsim draugi, kā kādreiz, agrākos iemiesojumos.. Bet... tas nenotika. Taču ļaunas mēles sāka čukstēt: "Bulgakovu iekārdināja Staļina aizstāvība un viņš tagad viņa pavadā".
Teikšu, ka tādas attiecības ar valsts vadību bagātināja manu Dvēseles pieredzi priekš priekšā stāvošā sabiedriskā līdera iemiesojuma. Tas manā Sirdī atsauksies, kā nedrīkst rīkoties ar tautu, valsti, planētu.
Gaisma uz tumsas fona deg vēl spožāk. Mana atnākšana nākotnē - tas jauns Dvēseles cikls. Tur jau radīta Planētas dažādu tautību Sadraudzība. Līderi nevada valstis. Viņu misija - vest ļaudis uz noteiktiem Gaišiem mērķiem, neatkarīgi no piesaistēm Zemes teritorijās. Tie aktīvu darbību cilvēki. Līderi brīvi pārvietojas pa visu planētu un visur - viņi mājās. Cilvēki visur viņus saprot un uztver viņu vārdus ar dvēseli.
Nav sacensības starp līderiem. Kā jūs domājiet, kādēļ?
Taču tādēļ, ka pats vārds "sacensība" runā pats par sevi - cīņa par pirmo vietu. Nākotnē nav ne pirmo ne pēdējo vietu. Viss kļūs svarīgs, sirsnīgs, evolucionējošs.
Ģimenes arī kļūs citas. Parādīsies ģimenes, kuru pamatā, ne divi, bet vairāki cilvēki. Piemēram, trešais vai ceturtais neskaitās liekais - otrādi - kļūs ģimeni, bērnus apgarojošs. Cilvēku sirdis paplašināsies un tādēļ spēs savienot līdzvērtīgās vietās vairākus cilvēkus. Sāncensība arī no ģimenes aizies. Bet bērni, tādās ģimenēs dzimuši, varēs saņemt vairāk uzmanības, rūpju un mīlestības. Paskataties taču: jau tagad jūsu pasaulē pamanīsiet, ka bērni, pie jums atnākuši, saņem maz enerģijas, atbilstošu viņu iekšējai pasaulei. Vecāki energoapmaiņā atpaliek kā pēc kvantitātes, tā pēc kvalitātes. Bet stādaties priekšā, ja jūsu bērniem būtu divas mammas un divi tēti uzreiz. Tad arī vecākiem kļūtu vieglāk tikt galā ar rūpēm pad bērniem - interesantāk augt (M.B.smaids).
Vārds "mamma", "tētis" ar laiku būs mazāk izmantots. Bērni uzrunās vecākus pēc vārdiem. Priekš viņu apziņas Mammas un Tēti būs saistīti ar Kosmisku jēgu. Bet mēs, cilvēki - tās vienlīdzīgas būtnes, nomainījuši lomas. Bērni sāks izdomāt individuālas uzrunas ģimenes iekšienē, izvēlētas pēc bērna un pieaugušā mijiedarbības vibrācijām. Tas ir, viens bērns var nosaukt katru pieaugušo pēc savas izvēles, cits -pēc savas un tā tālāk...
Bet, lūk, savus vārdus Dvēseles, ejošas uz iemiesojumu, sāks paziņot visiem vecākiem, sapulcējušamies kopīgā padomē. Un, ir vietā teikt, vecākiem, ieaicinot bērna Dvēseli, būs jāpaskaidro - kādēļ viņi grib viņu radīt. Dzimšanas izvēle paliks bērniem. Starp citu, arī tagad izvēlas bērni, bet tad šis process kļūs apzināts priekš visām pusēm un paliks bērnu atmiņā arī pēc dzimšanas.
Atklāšu noslēpumu)). Saviem bērniem nākotnē, es uzrakstīšu katram atsevišķu viņa dzīves pasaku. Tur būs redzams: par ko es sapņoju priekš saviem bērniem? Es uzrakstīšu, bet mana sirdsmīļotā atdzīvinās pasakas skanējumā, viņa tās izdziedās... Un tad uz mūsu saucienu, pie mums atlidos īstās bērnu Dvēseles. Par medicīnu, lūk, ko interesantu pastāstīšu...
Jūsu tagadējie ārsti, kad jūs nokļūstat pie viņiem uz pieņemšanu, nemīl atbildēt uz jautājumiem. Uzskata, ka viņi gudrāki. Uz pacientiem, visbiežāk, skatās no augšienes, izsaka kaut ko un tā tālāk...
Nākotnē pats vārds "ārsts" aizies nebūtībā, bet vārds "dakters" [ krievu val. "доктор"] sāks mainīties, atklāsies "k" un "r", ielaižot jaunu saules enerģiju "a", atkritīs "te" [ krievu val "to"]. Sanāks uzruna "dokara" ["докара"].
DO / [ДО] - māja, nots "do" - sākums;
KA / [КА] - daudzdimensionālo ķermeņu komplekss (DĶK), Merkaba;
RA / [РА] - Lielā Centrālā Saule.
Kas rezultātā nozīmē - Saules enerģijas atgriešana visiem ķermeņiem.
Tādi Meistari-dokari katru pie viņa atnākušo uzrunās ar Mīlestību; paskaidros, kas notiek ar viņa DĶK; kā atgriezt saules mirdzumu cilvēka iekšienē; sniegs smalkmateriālās zināšanas, vizbiežāk, telepātiski. Taču dokaru uzdevums būs tikai energoinformācijas nodošana, "pamudinājuma" īstenošana priekš tā, lai cilvēks pats "ieslēgtu" sevī Gaismu un sāktu dziedināšanas procesu.
Lūk tādēļ dokari priecāsies par katru izdziedinošos. Dokars uz viņu raudzīsies kā uz skolotāju. Viņš savāks zināšanas, cilvēku pieredzi, izdziedināšanās metodes, atsevišķus, neparastus notikumus un tā tālāk.
Un tādiem speciālistiem-dokariem būs tiesības pieņemt skolniekus, nodot viņiem savas, cilvēka dabas un citu dzīvības formu, Pasaules iekārtojuma visā, zināšanas. Nu un, protams taču, personīgi un patstāvīgi pēc tam atestēt savus skolniekus. Jūsu tagadējie VUZi [ВУЗы]. Tur taču viss sajaukts un nesaprotams: kurš un par ko atbild. Skolotāja-dokara un viņa skolnieka gadījumā, atbildība gulstas uz abiem. Tādēļ katrs skolotājs pats izvēlēsies skolnieku, audzinās viņu un atestācija - tā garantija, ka skolnieks gatavs izdziedināt cilvēkus. Bet dokara vārda izkārtnē, vienmēr stāvēs norāde: kāda skolotāja skolnieks viņš ir.
Dažādu nosaukumu, tādu kā "akadēmiķis", "doktors", "profesors", "laureāts" nepieciešamība atkritīs. Kādēļ? Jūs arī tagad ievērojat, ka tādas regālijas zaudēja savu vērtību priekš vienkāršiem cilvēkiem, jo nesniedz informāciju par to, cik ārsts labs īstenībā. Cilvēki arvien vairāk ievēro, ka ĪSTAM dziedniekam nosaukumi nav vajadzīgi, drīzāk, otrādi - kaitīgi.
Gribu pievienot ne mazāk svarīgu faktu: Dokari savus skolniekus apmācīs bez maksas. Apmaiņai saņems pilnu enerģētisko iekļaušanos cilvēku dziedniecības procesā. Un prasīs stingri. Ja skolnieks zaudēja interesi, tad viņu vairāk uz nodarbībām neaicina. Pie tam, lielākā daļa ndarbību būs praktiskas - cilvēku reālā pieņemšanā.
Teorija - tā, galvenokārt, mājas uzdevums, skolnieku atbildes-pārdomas uz skolotāja izvirzītajiem jautājumiem. Un viņi tās saņems tikai no saviem Augstākajiem "Es", Smalkās Pasaules Skolotājiem, Smalkmateriālām Atbalsta grupām, Kosmiskām Ugunīm. Tā ka, ja nevarēji noskaņoties uz apmācību, neizpildīji uzdevumu - riskē zaudēt apmācības iespējas.
Atgriezīšos pie vēstījuma par Mihailu Bulgakovu, kurš jau izdziedinājās Smalkajā Pasaulē. Tālāk viņa priekšā bija izvēle, kur doties dzīvot tālāk? Atgriezties uz Zemes - nebija vēlēšanās. Dvēseles cikls īstenots, bet jaunajam ciklam vēl vajadzēja sagatavoties. Citas planētas mani pagaidām nevilināja. Zeme - eksperimentāla vieta. Bet es mīlu eksperimentēt (M.B. smaids).
Kādu ceļu izvēlēties? Es pārskatīju visas iespējamās notikumainību iespējamības. Zināju, ka gatavojos nākt kā līderis jūsu Zemes pasaulē. Bet tagad man vēl nepietika dažu sastāvdaļu. Piemēram, es slikti valdīju emocijas, nemeistarīgi izdzīvoju jūtas, neapmierināts es biju arī ar mentālajām spējām. Un vēl manī paradokss - tieksme uz sabiedrību, mīlestība uz viņu, par spīti mīlestībai uz vientulību.
Man bija pilnīgi skaidrs, ka es vēl neesmu gatavs atnākt uz Zemi, kaut arī es savācu daudzu iemiesojumu daudzpusīgi bagātu pieredzi.
Mans Aizbildis mani nosūtīja uz Centru, kur bija iespēja detalizētāk izzināt vairāk piemērotus priekš manis variantus tālākam attīstības ceļam. Un es izvēlējos...
Tagad mani sauc Ermilijs. Es dzīvoju vienā no Zemes 5-ās dimensijas pasaulēm, līmenis 5.3. Tās atšķirība no citām 5-ās dimensijas pasaulēm skaitliskumā. Tā neliela. Kopumā šeit dzīvo nedaudz vairāk kā miljons cilvēku. Tālāk tu sapratīsi, kādēļ tik nedaudz.
Kad es par to uzzināju, tad tūliņ apzinājos: lūk tā! Tas ir tas ko es meklēju, tas, kas man tagad nepieciešams! Tā pasaule, kur cilvēki saņem nākotnes pasaules sabiedrisko līderu pieredzi priekš nākošā iemiesojuma četrdimensiju pasaulē. Esot atbilstošai kompetencei, es biju uzaicināts izpildīt vienu no tās pasaules skolotāja lomām. Neslēpšu - manai Dveselei šī nodarbe ļoti patika un ar rezultātiem es apmierināts. Tomēr, manā apziņā skolotāji paredz arī SKOLNIEKU esamību, kam es ar prieku sekoju. Kā arī saņemu apmierinājumu un prieku saziņā ar maniem Skolotājiem. To, ar ko mēs nodarbojamies neatkarīgi no ieņemtajām pozīcijām, var raksturot kā dažādu "lugu" izspēlēšanu. Izstrādājas visi iespējamie sabiedriskās pasaules iekārtas scenāriji ar konstantu un pārmaiņu kopumu. Nākošie notikumi tiek caurskatīti kā kinolenta. Var izdarīt "stop-kadr" un kaut ko izmainīt vai ieiet tanī telpā. Pa daļai atgādina filmas uzņemšanu.
Pieskārušies "Kinematogrāfa" tēmai, gribu pateikties tiem, kuri atdzīvināja manu lugu "Ivans Vasiļjevičs", prasmīgi un smalki izkārtota sižeta notikumu virkne. Aktieru sastāvs spīdošs. Lūk, es jau neko filmā "Ivans Vasiļjevičs maina profesiju" nemainītu. Iepriecināja mani godam (M.B. smaids). Teikšu tiem, kuri nezin: šī filma - padomju 1973. gada kinofilmu iznomāšanas līderis un, atklāti sakot, mājas, ģimenes skatījumu līderis ne viena gada vien.
Luga "Ivans Vasiljevičs" bija maz līdzīga Bulgakova stilam, taču tur aktivizējās viens no maniem "Es" - pie lugas radīšanas spalvu rokās turēja pats... Aristofans - sengrieķu dzejnieks (M.B. smaids). Viņa tautiskais nosaukums "komēdijas tēvs" precīzi sniedz viņa portretu. Tas viens no maniem zināmiem iemiesojumiem. Mantīgo varas kritika manos daiļdarbos bija manai māsai...
Man, Bulgakovam, mantojumā no Aristofana, bez visa cita, bija vēl arī straujas dabas raksturs. Un vēl mīlestība uz grieķu stilu visa iespējamā veidošanā.
Manā mājā, Andrejevskas nogāzē, ir sakaru portāli ar piekto dimensiju. Muzeja darbinieki mani tik lieliski izjuta, ka spēja izdzirdēt mani. Es viņiem piegādāju ideju par tādiem portāliem, protams, pagaidām jau vēl tikai neapzinātā līmenī. Viens iekārtots viesistabā, otrs - istabā ar krāsni (Piezīme no M.I. Interesanta sakritība: sievietes uzvārds, kura izstrādāja muzeja koncepciju Pitojeva-Lider. Lider - atgādina kaut kādu kodisku sakritību ar Ermileju-Līderu-Bulgakovu).
Ja jūs gribēsiet ar mani parunāt, tad atnāciet muzejā, un norādītajās vietās, varēsiet mani dzirdēt. Tā mana dāvana jums, cilvēkiem. Starp citu, var teikt, ka tādi portāli priekš sazināšanās ar mani būs realizēti manā nākošajā iemiesojumā. Sabiedriskais līderis varēs izdzirdēt daudzus cilvēkus, un ne tikai pietuvinātos, un varēs dot atbildes. Tā valsts-politiskā aparāta pilnveidošana. Cilvēku pieņemšana daudzplānīga. Birokrātija izzudīs. Tā mana ideja - par ko esmu ļoti priecīgs.
Lūk, arī tu mani tanīs vietās muzejā teicami dzirdēji. Es dzirdēju tavas domas par drīzu braucienu uz ārzemēm. (Es pārsteigta. Tiešām, es par to domāju).
Es tev toreiz teicu: "Kaut kad mans sapnis bija - ieraudzīt citu valstu pasauli. Es negribēju mainīt dzīves vietu, bet ceļot man vienmēr gribējās. Esi drosmīga. Visur tu atradīsi savu MĀJU! Visur satiksi labus cilvēkus. Paplašinies. Apvieno cilvēkus ap savu "Es".
Marinai taču arī izteiktas līdera iezīmes. Tev bija tāda pieredze un ne tikai vienā dzīvē. Zini par to. Drīz satiksies vēl ar tādu iemiesojumu. Tas bija Jēzus laikā. Tavu "Es" tur redzēju, kad Bulgakovā "ielidoju" tajos vēsturiskajos laikos. Tad mūsu ceļi ar tevi pirmo reizi krustojās.Tas izskaidro tavas sajūtas par mūsu senu pazīšanos.
Mūsu pasaulē (5,3) mums ir iespēja atnākt jebkurā eksistējošajā laikā priekš apmācības [прохождение уроков]. Un es to izmantoju. Es atnācu, neiemiesojos, bet tieši - uz neilgu laiku atnācu, materializējos Amerikā, Trampa vadības periodā (jūsu tuvākā nākotnē) mans uzdevums bija harmonizēt attiecības starp amerikāņiem un vietējiem, vietējo tautu - indiāņiem. Neļaut valdības "cepurei" "apsegt cilvēku galvas ar naidu. Indiāņu nodaļai bija jāiziet mierīgi.
Teikšu ka lielākā daļa uzdevuma bija manis izpildīta sekmīgi. Atklāšu noslēpumu, es materiālizējos par sievieti - kultūras darbinieci Trampa sabiedrībā, nesaistītā ar politiku. Es ar viņu iepazinos caur viņa bērniem.
Dzirdu tavu izbrīnu: kā es to izdarīju - materializējos par sievieti?
Ļoti vienkārši. Ņēmu vienu no manu iemiesojumu sieviešu matricām. Apkārt matricai, sablīvēju enerģijas, kas ļāva noformēt fizisko ķermeni, un iegāju viņā (M.B. smaids).
Zini Marina, nākošo līderu Skolā, priekš īpašā cilvēciskās sabiedrības pārejas perioda, vēl ir ļoti daudz brīnumainu iespēju. Ja vēlēsies, mēs par to varēsim parunāt nākošo reizi. bet tagad es gribu teikt maniem mīļotiem Žurnāla lasītājiem, mana Sirds smaida, skatoties uz to, ka jūsu pasaulē eksistē tik brīnišķīgas celtnes ar patiesām esamības vērtībām. Esmu laimīgs par to, kopā ar jums! Sargājiet Žurnālu. Nododiet to citiem. Žurnāls - jūsu kodols pasaulē kas tomēr vēl cilvēkus aizved pa dažādiem Dualitātes virzieniem. Žurnāls kā magnētisks Garīguma centrs. Tā - jūsu Vienotība. Esiet viengabalaini.
Jums mana dāvana - visiem, šīs rindas lasošiem, es nodevu Beznosacījumu gaismas Līdera enerģijas no Augstākām Pasaulēm.
Ar mīlestību uz lasītājiem, Ermilijs Bulgakovs.
Janvāris 2017.g.
Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 2(34) 2017. Žurnāla El.adrese: mirovoy_channelin@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr. 29613296
---------
Latviskojums ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /24.05.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /24.05.2017.
Un: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /24.05.2017.
Un arī: myway@dvizhenietvorca.com /24.05.2017.
Vēl arī: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /24.05.2017.
=====
Viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 24.05.2017.
|
