Galvenie » 2015 » Jūlijs » 14 » Mana vecmāmiņa Feodosija
19:12
Mana vecmāmiņa Feodosija

Mana vecmāmiņa Feodosija

Viktorija Pogrebcova
Gara Magnēti
Avots: http://www.magnitiduha.info/archives/10315 , pievienots: 06.07.2015., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 11.07.2015.

Uz mani lielu iespaidu atstāja Marinas Shults raksts "Papa"/"Tētis" žurnālā "Mirovoi Čenneling" Nr 3/2015.g. Man ne reizi vien ienāca prātā doma: "Sazināties ar aizgājušajiem tuviniekiem", taču man nebija pārliecības-zināšanas ar ko sākt un kā labāk izdarīt. Pēc Marinas Shults raksta izlasīšanas man viss nostājās savās vietās un es sajutu iedvesmu - apskaidrību, cik tas viss vienkārši. Diena gāja uz beigām un nebija iespēju pabūt vienatnē, lai nebūtu uzmanbas noviržu un vispār, man tāds darbs labāk padodas agri no rīta, tūliņ pēc pamošanās. Manī tik ļoti iedegās vēlēšanās, ka nesagaidot rītu, noķerot brīvu laika momentu, griezos pie manu Smalkmateriālo Atbalsta Grupu Vadītāja ar lūgumu: "Darīt man zināmus manās atbalsta Grupās esošus aizgājušos tuvos cilvēkus un radiniekus.." Es nepaspēju vēl līdz galam savā apziņā izritināt nodomu, kā skaidri ieraudzīju savu vecvecmāmiņu Feodosiju (es viņu saucu Vecmāmiņa Feņa) un izdzirdēju viņas balsi: "Tā - Es. Jā, jā...". Tas man bija pārsteigums, t.k. es biju gatava atbildi dzirdēt no manu Atbalsta Grupu Vadītāja, lai no rīta sāktu sazināšanos. Pirmajā brīdī es pat apjuku un pazibēja doma, ka viņa arī ir "Vadītājs.." Taču laika saziņai man neatlika.. Es ar prieku, sveicināju viņu, atvainojos un lūdzu pārcelt mūsu tikšanos uz rītu.
Par manu vecvecmāmiņu Feņu. Viņa no manas dzīves aizgāja agri, kad man izpildījās 20 gadi, bet viņai 91 gads, bet palika spilgtas atmiņas par mūsu ne visai biežo sazināšanos (viņa dzīvoja citā pilsētā). Es tikai tagad sāku apzināties, kas notika ar mani viņas aiziešanas laikā. Viņa nokrita, salauza kāju un viņai nācās gulēt gultā, par cik kauls slikti saauga.. Tajā laikā es mācījos institūtā un dzīvoju pie vecmāmiņas un vectētiņa, kur bez vecvecmāmiņas dzīvoja tante ar vīru un diviem māsasdēliem. Atnākot no nodarbībām, es vienmēr steidzos pie viņas, lai parunātos. Viņa vienmēr mani priecīgi sagaidīja un nekad nežēlojās. Tanī liktenīgajā dienā es vēlu pārnācu no nodarībām, un lai es nenobaidītos (mājā gatavojās bērēm), tante mani sagaidīja pie autobusa pieturas un pateica par notikušo. Tas man bija negaidīti un tā satrieca, ka es paliku mēma un nespēju izkustēt no vietas. Es neatceros kā mēs aizgājām līdz mājām, iegājām mājā. Mani pat neveda istabā, kur vecmāmiņa Feņa gulēja, t.k. es nebildu ne vārda, izskatījos ļoti bāla un sastingusi. Naktī atbrauca mani vecāki, sāka sabraukt radinieki, bet es no dīvainā stāvokļa nevarēju iziet arī no rīta. Mani dzirdīja ar nomierinošām zālēm un centās parunāt ar mani, taču nekas nelīdzēja. Man kaklā stāvēja kamols, kas spazmās spieda uz manām balss saitēm un es nevarēju izrunāt ne skaņu. Sajutu sāpes krūtīs un nespēju domāt. Pārbijušies radinieki nezināja ar kuru pirmkārt nodarboties, ar mani vai bērēm. Bēru laikā izdomāja mani neņemt līdzi uz kapsētu un uzticēja ātri aizvērt pagalma vārtus, kad iznesīs zārku ar vecvecmāmiņu. (tāds bija ticējums, lai bēdas neatgriežas ģimenē). Un, kad es pusnemaņā, ar kaimiņienes palīdzību to izdarīju, man ar sāpēm izrāvās kamols no kakla, es sāku nevaldāmi raudāt un tikai tad sapratu notikušo. Ar vec-vecmāmiņu Feņu man saistīti daudzi dzīves notikumi. Viņa mani kristīja 5 gadu vecumā. Tajos gados vecākiem bija aizliegts to darīt. (mamma strādāja par skolotāju, bet tēvs Komjaunatnes komitejā). Tādēļ vecvecmāmiņa, nevienam nesakot, aizveda mani uz baznīcu. Kristīja vairākus cilvēkus vienlaicīgi. Atceros, mazus nesa uz rokām, bet tādus kā mani, veda aiz rociņas. un, kad mācītājs pienāca pie manis un izteica, ka uz galviņas vajag izcirpt krustiņu, es pārbijos, izrāvu savu roku no vecmāmiņas rokas un izskrēju no baznīcas. Es skrēju pa ielu, bet ne mazāk par mani, pārbiedētā vecmāmiņa Feņa, sauca garāmgājējiem: "Cilvēki, apturiet meiteni!..." Kad mani apturēja, vecmāmiņai izdevās mani pierunāt atgriezties baznīcā un pabeigt rituālu. Man pat iepatikās, ka mācītājs tūliņ pēc kristīšanas mani cienāja [причастил ?] negaidot, kad visus cienās/причащaть un cienājums/причастие bija salds. Krustiņu nēsāt man neatļāva, to pakāra virs manas gultas pie galvgaļa. Vecmāmiņa Feņa bija ļoti ticīgs cilvēks, apmeklēja visas kalpošanas baznīcā un centās apvienot Baznīcu ar Padomju Varu. Kad Baznīcā atnāca jauns kalpotājs, viņa paziņoja: "Tēvs Georgijs "partijnieks", viņš katrā kalpošanā lūdzas par Brežņeva un visu vadītāju veselību, par sekmīgu 5-gades izpildīšanu..." Viņu neuztvēra nopietni, un vienmēr šajā sakarā pajokojās. Vecmāmiņa Feņa bija ļoti interesanta stāstniece. No viņas es daudz uzzināju par savu dzimtu un ka manī rit pat turku asinis. Izrādījās, ka Turku jūga laikā Ukrainā, augsta turku militārpersona iemīlējās viņas vecvecmāmiņā, apprecējās un pēc tam aizveda viņu uz Turciju. Viņš viņu ļoti mīlēja un pēc savas nāves novēlēja atgriezt viņu atpakaļ uz Dzimteni. Viņu ar 3 meitām atveda uz ziloņiem (liels brīnums priekš Ukrainas), bet 3 dēli palika Turcijā. Tāda bija viņu tēva un mirušā dzīvesbiedra griba. Mēs ar viņu pat paskaitījām, ka attiecībā uz mani, tas bija kaut kur 8-jā dzimtas paaudzē.
Sazināšanās ar vecvecmāmiņu Feņu.
Nākošajā rītā, es pamodos 5:30 (30.06.15.g.). Piesaucu savu Augstāko Es, Erceņģeli Mihailu, savas Smalkmateriālās Atbalsta grupas un palūdzu iziet uz sakariem ar vecmāmiņu Feņu. Ilgi gaidīt nevajadzēja:
- Sveicināta mana mīļā mazmazmeitiņa! Zinu, kas tevi visvairāk satrauc. Redzēju tavu stāvokli, manas aiziešanas izraisītu. Tādā veidā tevi pasargāja no stresa Augstākie Spēki. Mēs ar tevi ne vienkārši radinieces, bet Radnieciskas Dvēseles. Es tevi ievirzīju attīstībā un sargāju jau no dzimšanas brīža. Aizgāju, kad beidzās mana misija, tālāk tev bija jātiek ar visu pašai galā. Tādēļ tev tik grūta sanāca mana aiziešana.
= Paldies, vecmammīt! Esmu ļoti priecīga par mūsu saskarsmes atjaunošanos. Man kā bērnībā, tevis ļoti pietrūkst. Sevišķi tagad man nepieciešami tavi padomi un atbalsts.
- Es vienmēr blakus tev un priecājos tevi atbalstīt. Tu izgāji ļoti sarežģītu ceļa posmu, tici, tālāk būs vienkāršāk. Pareizi domā, ka viss, kas ar tevi un tev apkārt notiek, notiek tava Visaugstākā Labuma vārdā un sekmīgai tevis nodomātā izdzīvošanai. Bet tu vieglu ceļu neizvēlējies.
= Pateicos, mīļā! Vai vari man atbidēt: "Kādā apakšlīmenī tu atrodies un ar ko vēl nodarbojies?"
- Apakšlīmenī 5,07. Šajā apakšlīmenī dzīvo AugstiGarīgas Dvēseles. Mūsu misija - pacelt cilvēces garīgumu, attīstību, savu Garīgumu.
= Vecmāmiņ, kādēļ pašreizējo laika momentu es izjūtu kā bremzējošu attīstībā? Dažreiz rodas neuzticība sev.?
- Tas bija pārbaudījumu periods un tu to pārvarēji, kaut arī ar grūtībām un noslīdēšanu pa spirāli. Kustības virzienu uz priekšu, uz mērķi, noturēji, tas galvenais. Tici man, aizraujoša dzīve blakus, izstieptas rokas attālumā. Droši tiecies uz šo realitātes momentu tavā dzīvē.
= Vesmāmiņ, vai manās Smalkmateriālajās Atbalsta grupās ir kāds no maniem tuviniekiem?
- Jā, tavi vecāki (abi aizgāja 2007. g.) Viņi arī tur kopā. Dzīvo mīlestībā un priekā, apzinoties un atgūstot pēdējā iemiesojumā garām palaisto. Tavs tēvs nodarbojas ar jaunu priecīgu Pasauļu radīšanu. Gūst sekmes. Mamma manā komandā. Turpina uz Zemes pēdējā iemiesojumā iesākto misiju. Strādā ar bērniem, atjaunojot viņu Dvēselēs Garīgumu.
= Mazbērni uz visu vasaru - tā viņas palīdzība priekš manas un viņu attīstības? Zinu tagad, pie kā griezties nevienkāršās situācijās. Bet mani zīmējumi pa lapas diagonāli, no stūra stūrī - tas kopdarbs ar tēvu? Kristāla Sirius aktivācijas grupā man teica, ka ar saviem zīmējumiem es palīdzu saaudzēt Pasaules. Pastāsti par manu dzīvesbiedru Aleksandru (Sašu) (aizgāja 2009.g.)
-Tu jau nedaudz ieskatījies un pareizi saprati. Jūs, Dvēseles no dažādām Pasaulēm, izgājāt dzīvošanas eksperimentu uz Zemes. No kurienes atnāca tava Dvēsele? - Zini, no Planētas Sirius-B. Bet Saša Oriona Gredzena sadraudzības pārstāvis. Tādēļ jūsu kopdzīvē bija ļoti interesanti un izzinoši momenti, kas ne vienmēr bija izprotami 3 dimensiju cilvēkam. Tu to sajuti un daudz domāji bezmiega naktīs. Jūs bijāt kopā un tanī pat laikā, tālu viens no otra. Ne viegli bija kopdzīves sākumā. Ar laiku jūs iemācījāties ieklausīties un saprast otra pozīciju. Apguvāt noderīgu 2 dažādu civlizāciju kopdzīves pieredzi uz planētas Zeme. Šo kopdzīves pieredzi novērtēja Akaši Hronikās. Saša atgriezās savā Pasaulē. Viņš arī, kā tu, iziet savu tālāko attīstību. Pienāks moments, kad jūs abi sasniegsiet noteiktu attīstības līmeni, kas ļaus satikties un priecīgi atcerēties kopā nodzīvotos gadus.
= Pateicos, mīļā mana vecmammīt. Sazināšanās ar tevi iedvesa manī pārliecību un saņēmu spēku pieplūdumu, kurus virzu uz savu tālāko attīstību visu Pasauļu labā uz Zemes un Kosmosā. Es tev ļoti pateicos!
Vecmāmiņ, lūdzu tavu palīdzību un manas mīļās mammītes Marijas palīdzību. Palīdziet man, maniem bērniem, maniem mazbērniem iemantot Garīgo Ģimenes Vienotību. Pateicos, pateicos, pateicos priekā un uz tikšanos.
- Uz drīzu tikšanos. Priecājos turpināt sazināšanos ar tevi. Atceries, es vienmēr blakus.
(zīmējumus pievienoju)
------<Foto
Fotogrāfija 1935. gada. No kreisās uz labo: mana mamma, Vecvecmāmiņa FEŅA, vectētiņš, vecmāmiņa un tante.

Viktorija Pogrebcova

"Gara Magnēti" grupas vadītāja - Larisa Supei, Tālr: 29188681
info@magnitiduha.info || 2015 Магниты Духа
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/13.07.2015. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 13.07.2015.

Skatījumu skaits: 453 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: