PATIESĪBA
par mirušo carieni

Lillija Timofejeva
Avots: Žurnāls "Plaņeta Angelov"/"Eņģeļu Planēta"/ Nr 3(06) 2019., latvisoja, intuitīvi, Eslauma 08.07.2020.



1. Mazās Dzimtenes mīklas
Ļoti jau es mīlu mūsu pasaules noslēpumus un mīklas, tanī skaitā, vēsturiskas un arheoloģiskas. Un priecājos, ka dotajā savas dzīves etapā uz dažiem no tiem varu atminējumus saņemt ar garīgās saziņas palīdzību. Daudzi no jums, dārgie lasītāji, jau esat pazīstami ar maniem čenelingiem par līdzīgām tēmām. 
Bet nesen atpakaļ, mana četrdimesiju Dzimtene (Kuzbass, Kemerovas apgabals) pēkšņi sāka pasniegt pārsteigumus. Kuzbasā, pēdējo 150 gadu laikā, atrada desmit vērtīgas un ievērojamas apslēptas mantas: Jegozovskij, Jelikajevskij, Terjohinskij, Detjarovskij, Šestakovskij, Ļebedinskij, Kuzedejevskij, Tanaiskij, Arčekasskij un apslēpto mantu apmetnē Ļuskus. Kuzbasā atrodas unikāla apmetne Šestakova, kur miljons gadu atpakaļ dzīvoja dinozauri, kādi nebija atrasti nekur citur pasaulē Psittakozavri Sibirskije (Пситтакозавры Сибирские).
Šodien gribu pastāstīt par visneparastāko atradumu Kuzbasā.
2. Tisuļskas princese
Gadījās tas 1969. gadā, Kemerovas apgabala, Tisuļskas rajona, Ržavčikas ciemā. Atsegšanas darbu laikā uz ogļu griezuma, divdesmitmetrīga ogļu plasta serdenī, saguluša vairāk kā 70 metru dziļumā, kalnracis Karnauhovs atrada divmetrīgu marmora lādi apbrīnojami precīzu mehanisku darinājumu. Pēc iecirkņa priekšnieka Aleksandra Aleksandroviča Masaligina rīkojuma, visi darbi tika  nekavējoties pārtraukti. Lādi pacēla augšup un sāka atvērt, gar malām kalt laika gaitā pārakmeņojušos ķitu. Ne tikdaudz no sitieniem, cik no saules siltuma ietekmes, ķita pārvērtās caurspīdīgā šķidrumā un saka tecēt. Lādes vāks bija ielikts ideāli precīzi. Priekš izturīgāka savienojuma, iekšējās ierāmējuma malas bija dubultas, blīvi ieejot piecpadsmit centimetru biezās sienās. Artefakts bija izgatavots no marmora vesela gabala, apmēram 250 cm garumā, augstums 80 cm un platums apmēram 90 cm. Akmens zārka ārējo sienu izskats bija kā nopulēts. Atvēršana klātesošajiem bija šoks. Lāde izrādijās zārks, līdz malām piepildīts ar rozā-gaišzilu kristāltīru šķidrumu, kurā atdusējās liela auguma, saida, neparasti skaista sieviete - pēc skata ap trīsdesmit gadiem, ar smalkiem eiropiešu  sejas pantiem un lielām, plaši atvērtām, gaišzilām acīm. Biezās, gaišbrūnās, ar rūsganu lāsmojumu, matu sprogas līdz jostai viegli pārklāja dusošās, gar ķermeni noliktās, maigās, baltās rokas ar īsiem, akurāti apgreztiem nagiem. Ietērpta viņa bija snegbaltā, caurspīdīgu mežģīņu kleitā, garumā nedaudz zem ceļgaliem. Apakšveļas nebija. Šķita, sieviete nav mirusi, bet guļ.
Galvgalī - melna, taisnstūra, no vienas malas noapaļota, metāla kārbiņa (kaut kas līdzīgs simtajam telefonam), izmērs apmēram 25 uz 10 cm.
Brīnumu aplūkot ieradās viss ciems. Praktiski tūliņ par atradumu paziņoja rajona centram. Sabrauca priekšniecība, ugunsdzēsēji, milicija, militārpersonas. Pulksten 14-os no apgabala atlidoja ķieģeļu krāsas helikopters un atveda  duci solīdu, privātu "biedru", kuri tūliņ paziņoja, ka vieta lipīga un pavēlēja klātesošiem atvirzīties no sarkofāga. Pēc kā, atraduma vietu iežogoja un pierakstīja visus, kuri pieskārās zārkam un pat tuvumā stāvošos, it kā priekš steidzamas mediciniskās izmeklēšanas iziešanas. Zārku "biedri" gandrīz stiepa uz helikopteru, bet nesamais izrādījās pārāk smags un tad izlēma uzdevumu atvieglot, šķidrumu nolejot. Pēc šķidruma izsūknēšanas no zārka, līķis, tieši acu priekšā, sāka melnēt, tad šķidrumu atkal ielēja un melnējums sāka ātri pazust. Pēc minūtes uz sievietes vaigiem atkal iemirdzējās sārtums, bet viņas ķermenis iemantoja iepriekšējo dzīvīgumam līdzīgo izskatu. Zārku aizvēra un ienesa helikopterā, savāca kopā ar zemi ķitas atliekas celofāna paketēs un pavēlēja lieciniekiem izklīst. Pēc kā helikopters pacēlās gaisā un uzņēma kursu uz Novosibirsku. Jau pēc piecām dienām no Novosibirskas uz Ržavčiku atbrauca pavecāks  profesors un ciema klubā nolasīja lekciju par nesenā atraduma mediciniskās laboratorijas izmeklēšanas pirmajiem rezultātiem. Profesors paziņoja, ka šis atradums apgriezīs līdzšinējās vēstures izpratni. Apglabāšanas ilgumu profesors noteica tūkstošos un tūkstošos gadu, kas atspēkoja Darvina teoriju par cilvēka izcelšanos no pērtiķa, pāršķīra pierasto pasaules skatu.
Pirmsākumā zārks ar sievietes ķermeni stāvēja koka kapličā dziļā meža biezoknī. Ar laiku kapliča pilnībā ieauga zemē, sabruka un bez skābekļa pārvērtās ogļu monolītā plastā. Iesākumā bija izvirzīta citplanētas versija, bet pēc skata "Tisuļskas princese" ne ar ko neatšķīrās no šolaiku cilvēkiem. Toties bija acīm redzams, ka civilizācija, pie kuras piederēja sieviete, iespējās pārsniedz visas līdz šim zināmās, ieskaitot arī mūsu civilizāciju. Auduma daba, no kā izgatavota "carienes" kleita, noteikt neizdevās. Tehnika priekš līdzīga materiāla ražošanas, nav vēl cilvēces izgudrota. Neizdevās noskaidrot arī rozā-gaišzilā šķidruma sastāvu, identificētas tikai dažas to sastādošās komponentes, senu veidu sīpolu un ķiploku veidojumi. Taču pats interesantākais: "Tisuļskas princese" nebija iebalzamēta kā mūmija. Viņa atradās anabiozē (в анабиозе ?)!  
Sākās vēronīgi izrakumi, kas turpinājās gandrīz līdz 1973. gadam. Vietējiem iedzīvotājiem stingri aizliedza tuvoties veicamo darbu vietai. Bet, kā saka, īlenu maisā nenoslēpsi. Kļuva zināms, ka helikopterā tika ievietoti vēl daži līdzīgi sarkofāgi.
Atrastā sieviete uzskatāmi apstiprināja pasaku personāžu par gulošo skaistuli, savu princi gaidošo. Jā, dažādu tautu folklorās ir klātesošs tāds personāžs, kā gulošā princese. Bet, lūk, tikai sarkofāgā gulošā sieviete nebija pasaka. Kaut arī, ko var zināt, varbūt "Tisuļskas princese" arī noderēja kā prototipu gulošai princesei tautu folklorā? Daži pētnieki leģendu par "Tisuļskas princesi" salīdzina ar A.S.Puškina poēmu "Pasaka par mirušo carieni un septiņiem spēkavīriem". Iespējams "Tisuļskas princeses" atklāšanu arī pieņemtu par izdomājumu, jo vairāk, ka nekādu apstiprinošu dokumentu, izņemot dažas piezīmes tā laika avīzēs, nav saglabājušies. Bet vēsturē jau bija atzīmēti analoģiski gadījumi. par diviem no tiem es jums tagad pastāstīšu. 
3. Cicerona nemirstīgā meita
Eksistē leģenda par to, ka tēva Pavla III (1534-1549) laikā, Romā, uz Apijeva ceļa bija atklāta Romas valsts darbinieka Cicerona (Marks Tullijs Cicerons, 106-43 gs. p.m.ē.) meitas sena kapliča. Jaunās sievietes ķermenis peldēja kaut kādā caurspīdīgā šķidrumā un bija tik labi saglabājies, ka mirusī šķita guļam, ar sārtiem vaigiem, pat pēc aizgājušiem piecpadsmit gadsimtiem pēc viņas nāves dienas.  Bet visinteresantākais bija degošā lampa, stāvoša pie viņas kājām. Kad kapliču atvēra, tā nodzisa. Iespējams, ka tā tikai leģenda, bet Ciceronam tiešām bija meita vārdā Tullija Ciceronis. Taču tas jau fakts, atspoguļots vēsturiskos dokumentos.   
4. Siņ Čžui, "ķīniešu princese".
1971. gadā tika konstatēts vēl viens atradums Čanšas pilsētā (ĶTR pilsētā Hunaņ) - trīs cilvēku mūmijas (marķīza Dai ķermenis,viņa sievas Siņ Čui un, iespējams, dēla), kā arī zīda bēru karogi, zīda kartes, 28 traktāti par astronomiju, vēsturi, medicīnu un citām zinātnēm, kā arī senas, no zināmajām, valstu Kauju Stratēģiju kopijas, I-Czina un Dao De Czina. Šinīs grāmatās līdz mazākajiem sīkumiem aprakstītas sarežģītas operācijas smadzeņu palielināšanai, sirds pārstādīšanai un ...? (шунтированию ?). Bet sevišķu vērtību sniedz ievērojamās ķīnietes Siņ Čžui mūmija. Sievietes ķermenis iekonservēts nezināmā šķidrumā, lieliski saglabājies līdz šai dienai. 5 minūtes pēc atvēršanas, šķidrā substance burtiski iztvaikoja, no tās nepalika ne ziņas. Bet pati mūmija saglabājās un glabājas Čanša pilsētas vēstures muzejā, provinces Hunaņ administratīvajā centrā.
5. Izsaucu Pēteri
Es nolēmu konsultāciju par Tisuļskas princesi saņemt no mūsu sen pazīstamā piektās dimensijas vēsturnieka PĒTERA ŠAMĻINSKA (ПЕТРА ШАМЛИНСКОГО). Pēc sava paraduma, ērti iekārtojos krēslā, atslābinājos, priecājoties par interesanto sarunu, pasaucu savu Augstāko "Es", Garīgos Aizbildņus, Smalkmateriālo atbalsta grupu. Izteicu tīru nodomu un jau pēc nedaudz minūtēm sajutu pazīstamu enerģiju. Pēteris šeit. Kā vienmēr, izstaro Mīlestības sūtījumus un smaida. 
Es viņu lieliski redzu ar garīgo redzi un priecājos, jo tas tuvina un atvieglo saziņu.
- Sveicināts, Pēteri! Es ļoti priecājos par mūsu tikšanos!
- Arī priecājos redzēt Lilliju. Par ko šodien gribi jautāt, dārgā? Droši vien sagatavoji ne vienkāršu jautājumu...
- Tā arī ir, Pēteri! - uzsmaidu atbildei - Gribu uzzināt patiesību par Tisuļskas princesi, bet par cik nesaglabājās neakādi materiāli, kas šo atradumu apstprinātu, pirmais jautājums tāds: patiesība tā vai izdomājums?
Pēteris kļūst nopietns un atbild:
- Tā patiesība, Lilija. Taču divos vārdos izstāstīt neizdosies.  Vai piekrīti tērēt savu līnijlaiku, lai uzzinātu atminējumu?))
- Un kā vēl! Jau degu nepacietībā!
- Tad klausies!
Vēsturnieks no smalkā plāna sāk vēstījumu.
6. Nallānija, tagadējā Kuzbasa vietā.
Vairāk kā divsimt piecdesmit tūkstošus gadu atpakaļ, uz tagadējā Kuzbasa teritorijas, notika trīs pilnīgi dažādu rasu izmitināšana. Šis ģeogrāfiskais iecirknis kļuva nosķirta teritorija, attālnāta no pārējās pasaules ar savu īpašu evolucionāru atzaru. 
Apmēram pusi visas teritorijas aizņēma dariji (nejaukt ar arijiem, Pētera smaids). Tie bija vidēja auguma cilvēki, vīrieši mazliet virs diviem metriem, sievietes augums bija no metra astoņdesmit līdz diviem metriem. Dariji atšķīrās ar neticami spēcīgiem, bet daiļiem augumiem un neticamu skaistumu - smalkiem, pareiziem sejas pantiem, lielām, gaišzilām acīm un zelta krāsas matiem. Iespējams, viņi tādus sejas pantus radīja par piemiņu īstajai dzimtenei - zilām debesīm un varenajai saulei. Dariji bija īstenas gaismas būtnes ar dievišķu dzirksti sirdīs, labsirdīgi, spējīgi mīlēt visus un visu. Tanī laikā uz Kuzbasa teritorijas bija pavisam cits klimats - mitrs un karsts. Trīs ūdensbagātas upes atdalīja šo teritoriju no citas sauszemes. Vislielāko upi sauca Nella. Tādēļ savu valsti dariji nosauca Nallānija. Dariji, viņi taču  Saules bērni vai Debesu bērni, biezu mežu iedzīvotāji, no apģērba vīriešiem un sievietēm bija neliels, gaiša auduma gabals līdz ceļgaliem. Apģērbi līdzinājās grieķu tunikām, bet bija plašāki. Uzturs darijiem bija ziedu rasa, meža veltes, bet varēja arī vispār iztikt bez ēdiena. Veselām dienām viņi gāja rotaļās, dziedāja dīvainas, taču skaistas dziesmas, nesaprotamā valodā, ar zilām acīm debesīs skatoties - arī tādas krāsas. Domā viņi bija mežoņi,
Lillija? O, nē, dārgā, tu ļoti kļūdies. Dariji pārvaldīja neiedomājamas, šī laika cilvēkam (un ne tikai!) zināšanas un prasmes. Ja viņiem bija vajadzīgi sadzīves priekšmeti, viņi tos radīja ar domu spēku. Piemēram, viņu apģērbi bija izausti no vieglām enerģijām, kas sablīvējās līdz tādam stāvoklim, ka maz atšķīrās no parasta auduma. Dariji varēja viens ar otru sarunāties bez vārdiem, viņi levitēja, pārvietojās pa gaisu, mācēja izmainīt laika apstāļus, bija spējīgi izmainīt sāļu ūdeni saldūdenī un otrādi. Viņu zināšanas un iespējas bija tik varenas, ka dariji varēja viegli un veikli uzūvēt veselas pilsētas. Taču darijiem to nevajadzēja. Viņi vienkārši dzīvoja un sapņoja, lai tā dzīvotu visu pasauļu visas būtnes. Viņi nenovecoja, neslimoja, viņi nodzīvoja līdz septiņsimt četrdimensiju gadiem, bet pēc tam atgriezās Mājās. Dariju galvenā misija bija - ienest šinī pasaulē savu brīnumaino ģenētiku, savus saulainos gēnus priekš nākošiem cilvēkiem uz Zemes. Tādēļ daļa dariju radīja ātrgaitas kuģus un devās ceļojumos. Daži dariji nekad neatgrezās, citi atbrauca atpakaļ ar sievām un bērniem no svešām valstīm. Dariju gēni bija tā iekārtoti, ka ģimenē vienmēr dzima daudz vīriešu dzimuma mazuļu un tikai viena meitene, tādēļ arī lidojumi uz citiem kontinentiem bija nepieciešami, lai turpinātu dzimtu.
Drīz darijiem uzradās kaimiņi. Uz dienvidiem no viņiem nomitinājās kardi - skaisti, rudmataini, zaļacaini  cilvēki, druknāki kā dariji. Kardiem otrādi, sieviešu daudzums pārsniedza vīriešu daudzumu. Vai vērts runāt, ka darij un kardi sāka veidot pārus. Kardi nebija tik miermīlīgi un dvēseliski nevainīgi kā dariji. Gan vīrieši, gan sievietes atšķīrās ar drosmi, krutiem tikumiem. Kardi nebija arī garīgi attīstīti, kā dariji, viņi nemācēja vadīt dabu, lietas un priekšmetus radīja ar fiziska darba palīdzību, bet toties pilnībā pārvaldīja... maģiju. Lai cik dīvaini, taču tāda starpība starp darjiem un kardiem vispār nekļuva par šķērsli, lai rastos pāri un dzimtu bērni. Dzīve uz senā Kuzbasa teritorijas kā iepriekš bija komfortabla, mājīga, laimga.
Pēc kāda laika parādījās jauni iemītnieki. Viņi ieradās no cita kontinenta un saucās tatujaki. Pēc skata, dīvainas būtnes, bija gluži saplacinātas sānos, zilganā tonī spīdēja āda. Mati melni, acis ļoti izstieptas, šauras. Lūpas smalkas, bet deguni gandrīz nemanāmi. Jaunie iedzīvotāji vispār neizskatījās agresīvi, viņu valoda bija nesaprotama, bet visas tautas sazinājās viegli ar telepātijas palīdzību. Tatujaku apģērbs izskatījās gluži kā āda, zils un spīdošs. Atšķirībā no diviem iepriekšejiem kaimiņiem, tatujaki nemīlēja dabu, nepārvaldīja maģiskas spējas, bet viņi bija gudri un arī radīja brīnišķīgas lietas. Var teikt, ka tatujakiem bija tehnoloģiskie procesi attīstīti augstākā līmenī. Viņiem bija priekšmeti līdzīgi šo laiku datoriem, simtajiem telefoniem, viņi ēdināšanai radīja mākslīgu barību, viņiem bija pārvietošanās mehāniskie līdzeļi. Uz tatujaku teritorijas drīz izauga daudz "fabrīku", priekš kuriem aprīkojums un materiāli tika piegādāti lielos lidojošos aparātos. Tatujaki nebija agresīvi, neskatoties uz nepievilcīgo ārieni, labestīgi sadzīvoja ar kaimiņiem - darijiem un kardiem. Un pat kopā ar viņiem radīja ģimenes. Taisnība, iesākumā tādiem pāriem pēcnācēji neizdevās. Tatujaki arī bērnus "radīja", audzināja viņus speciālās kapsulās...
Šīs dīvainās tautas pārstāvju dzīves laiks bija neliels, mazāk par simts gadiem, taču tatujaki mācēja "atjaunot" savus radiniekus, prasmīgi aizvietojot vienu vai citu orgānu ar savās laboratorijās izaudzētiem orgāniem, un arī vispār "sakomplektēt" cilvēku no jauna. Kā rezultātā varēja savu dzīves ilgumu palielināt. Un tas ar laiku kļuva gandrīz tāds, kā kardiem. Bet kardiem vidējais dzīves ilgums bija 270 gadi.
Laiks gāja, attīstījās trīs rasu ģenētikas sajaukšanās process. Tas deva savus rezultātus. Dariju jaunās paaudzes pārstāvji kļuva mazāk garīgi, zaudēja daļu savu brīnšķīgo iespēju, daļēji atdalījās no dabas. Viņi vairāk neradīja brīnišķīgās, sniegbaltās pilis, bet cēla mājas no koka, apģērbus šuva no materiāliem, ar kuriem viņus apgādāja tatujaki. Un viņi gandrīz zaudēja spējas vadīt dabas parādības, teleportēties un lidināties virs zemes. Bet, lai cik dīvaini, kopumā tāda trīs tik dažādu tautu savienība atnesa pozitīvus rezultātus. Nallānija attīstījās, plauka, stiprinājās, kļuva spēcīga lielvalsts. 
Tiesa, ja sākumā starp darijiem, kardiem un tatujakiem bija pilnīgi mierīga eksistēšana, tad pēc tam viņu attiecībās sāka parādīties plaisas. Tatujakiem gribējās vairāk komforta, vairāk pētījumu, viņi sāka lūkoties uz kaimņu "apetītlīgām", neskartajām zemēm. Kardu sievietes atklāti apskauda darijaniešu skaistumu, viņu dzīves ilgumu un spējas nenovecot. Sākās sīkas sadursmes, kas draudēja pāraugt daudz lielākās. Un tad gadījās tas, ko neviens negaidīja.
7. Iebrucēji no Koranas 
Vienu reizi, uz bijušās Kuzbasa teritorijas, nolaidās lieli, tumšpelēkas krāsas lidaparāti. Kuģu bija liels daudzums, bet būtnes, parādījušās lūkās, iedvesa šausmas. Milzīga auguma, ar vairākām rokām, viņu galvaskausi bija gludi, bez viena matiņa, deguna gandrīz nebija, mutes vietā - maza šķirbiņa. Bet visvairāk atlidojušās būtnes atšķīrās ar acīm. Dažiem no viņiem tās bija trīs un pat četras, bet citiem vispār tikai viena. Par saviem nodomiem svešinieki paziņja, ka viņi it kā dievi no tālas zvaigznes, gatavojas nometināties uz šīs planētas, bet pārējiem jāpkļaujas viņiem. Vīriešiem - jāiegūst akmeņi, jāceļ priekš viņiem pilis un jānodrošina ar ēdināšanu. Sievietēm - jāsniedz bauda miesai un jāražo pēcnācēji. Īstenībā, tie nebija svešinieki no citas planētas, nebija dievi, bet ciemņi no tāla dienvidu kontinenta - no tām vietām, kur tagad zem ledus guļ Antarktīdas kontinents. Tolaik dažas tautas šo kontinentu sauca Korana (cits nosaukums - Enerbija. Sīkāk par tiem laikiem var izlasīt Žurnāla "Mirovoi čenneling" Nr 4,2017.g. "Atgriešanās pie slepenās doktrinas")  
Tatujaki, kardi un pat visus mīlēt spējīgie dariji, bija šausmās par perspektīvu. Jāsaka, ka katrai no trim tautām bija sava vadības forma. Dariju priekšgalā bija Galvenais Vecākais, bet visus lēmumus pieņēma kopīgi. Kardus vadīja trīs Augstākie priesteri. Tatujakus vadīja Inkus (Инку ?) - mākslīgais intelekts, spējīgs skenēt katra šīs rases pārstāvja smadzenes, "izvēloties" vislabākās idejas un domas. Šoreiz Inkus pieslēdzās arī pie neaicinātajiem viesiem, skenējot viņu iespējas. Verdikts bija neiepriecinošs - pat trim tautām iebrucējus neuzvarēt!
Enerbijanieši darbojās ne tikai ar fiziskā spēka palīdzību, spēcīgu ieroču, bet pielietoja arī maģiskas spējas. Dariji, kardi un tatujaki, centās ar  viņiem iesaistīties cīņās, izmantojot ieročus un savas maģiskās spējas. Taču tur Nallānijas iedzīvotājus gaidīja nepatīkams pārsteigums - iebrucēji spējīgi... klonēties. Ja viņu karavīrs zaudēja spēku vai bija ievainots, tad pēkšņi viņa vietā parādījās vēl daži kloni. Un tad viņi pretinieku ņēma skaitliski. Tiesa, kloni pazuda pēc kāda neilga laika, bet pat viņu īslaicīgā parādīšanās deva ievērojamas priešrocības. Priekš savas izmitināšanās iebrucēji no Enerbijas lika radīt dažas akmenslauztuves, jo priekšroku deva akmens celtnēm. Uzvedās "dievi" atbaidoši. Viņi nežēloja neko un nevienu. Nonāvēja dabu un iedzīvotājus, sagrāva tempļus, iznīcināja mājas un celtnes. Viņu mērķis bija acīm redzams - noslaucīt no zemes virsmas veco civilizāciju un viņu vietā radīt savu.
Tad sapulcējās Nallānijas trīs tautu vadītāji un noturēja padomi: kā būt. Darijus tanī brīdī vadīja Zorodals, kardu trīs augstākos priesterus sauca Ramina, Ziza, Leai. Bet tatujaku patiesību runājošais, no vienotā Inku saprāta uzstājās Aot. Pēc neilgām pārdomām, sapulcējušies nolēma atstāt dzimtās vietas. Jā, jā, tā uz to brīdi bija vienīgā izeja. Sākās steidzama evakuācija. Kardu sievietes pilnībā pārvaldīja hipnozi. Viņām uz laiku izdevās no ierindas izvest enerbijancu apsardzi. Pateicoties tam, daļa tatujaku azlidoja uz citu kontinentu lidaparātos, palikušie aizgāja pa pazemes tuneļiem. Jāsaka, ka tieši tatujakiem tika no iebrucējiem visvairāk ciešanu. Šīs rases sievietes viņus nesaistīja fiziski, vīrieši spēkos  bija pārāk vāji priekš darbiem akmeņlauztuvēs, tādēļ viņus nežēlīgi iznīcināja. Neilgajā "dievu-viltvāržu" valdīšanas laikā no tatujakiem dzīvi palika tikai daži desmiti.
Kardi aizgāa pa meža takām. Tie dariji, kuri nezaudēja savas spējas, teleportējās, vēl dažiem izdevās aizpeldēt pa okeānu.
8. Slepenā operācija.
Taču daļa Nallānijas iedzīvotāju palika cīnīties par savu zemi, zinot, ka, visdrīzākais, ies bojā. Bija pieņemts iznīcināt ierucējus ar enerģētisku vilni, ko plānoja radīt tatujaki. Šī plāna mīnuss bja vēl tas, ka spēcīgais, postošais vilnis satrieks ne tikai ienaidnieku, bet arī visu dzīvo apgabalā. Nallānijas  vadītāji un viņu tuvinikei bija gatavi uz tādu upuri. Bet viņiem ļoti gribējās, lai dariju, kardu un tatujaku rasēm tomēr būtu turpinājums, lai uzkrātās zināšanas un prasmes nepazustu bez pēdām, bet pakalpotu visas Zemes labumam. Tādēļ tika pieņemts vēl viens ļoti svarīgs lēmums: visu trīs rasu dažus gēnu nesējus - jaunas meitenes un puišus - atstāt uz Nallānijas teritorijas un izdarīt tā, lai viņi paliktu neskarti/veseli. Operācjas sagatavošana notika lielā slepenībā. Slepus no iebrucēiem, laboratorijās izgatavoja speciālas glabātuves - sarkofāgus, kurus ar levitācijas palīdzību pārsūtīja klinšainā vietā, droši paslēptus biezos mežos un atrodošos ārpus plānotā sprādziena rādiusa. Kardi "izvārīja" maģisko želeju fiziskā ķermeņa saglabāšanai, bet dariji veica milzīgu gaismas darbu, "iedvešot" želejā dzīvību, papildinot to ar daudzdimensionālu enerģiju. Rezultātā dabūja rozā-gaišzilas krāsas sķidrumu. Var teikt, ka tas polipasaules ēteris, sevišķa daudzdimensionāla substance, spējīga saglabāt dzīvu laikā un telpā. Izsauca 15 jaunus darijus, kardus, tatujakus "būt iekonservētiem" un...
augšāmcelties tālā nākotnē. Desmit brīvprātīgie bija no dariju dzimtas, četras sievietes no kardiem un tikai viens pārstāvis no tatujaku civilizācijas, vīriešu dzimtas. Operācija tika vadīta ar lielu piesardzību. Sievietes-kardi, kuras radīja ēdienu iebrucējiem, iemaisīja viņiem dzērienā "miega" zāles. Nakts aizsegā brīvprātīgie bija ievietoti sarkofāgos, ar meditācijas palīdzību dariji aktivizēja šķidro substanci un uzlika spēcīgu enerģētisko aizsardzību. Marmora zārkus uz vagonetēm no akmenslauztuvēm nogādāja klintīs, ar levitācijas palīdzību pacēla augšup. Radīja drošu patvērumu fiziskajā un enerģētiskajā plānā. Pēc kā Nallānijā gadījās "enerģētisks sprādziens", kas neatstāja dzīvus ne palikušos iedzīvotājus, ne viņu paverdzinātājus. 
9. Septiņu sarkofāgu noslēpums. 
- Tā ļoti sumja vēsture, Pēter! Taču kas gan notika ar jaunajiem brīvprātīgajiem?
- Daži sarkofāgi bija iznīcināti agrākos laikos, fakti par to vēturē vienkārši nav saglabājušies. Tisuļskas princeses atklāšanas momentā, tiešām, bija palikuši tikai septiņi sarkofāgi. Pirmā bija atrasta un atklāta Zorodala /Зородала Нарии/ meitas Narijas daudzgadsimtīgā patvertne. Tieši viņu nokrustīja par Tisuļskas princesi. 
- Pēteri, bet kādēļ bija tāda ārkārtēja noslēpumainība? Visi mēs zinām, ka senatnē mūsu senči mācēja radīt unikālas lietas. Varbūt ka tikai meitene izskatījās kā dzīva.
- Viņa ne izsatījās, viņa īstenībā bija dzīvāka par visiem dzīvajiem. Tas pirmais, ko nebija iespējams izsaidrot. Bet otrkārt... Pati iedomāties nevari? Tādēļ ka otrā sarkofāgā atrada tatujaku civilizācijas pārstāvi, ārēji ļoti atšķirošos no tagadējiem cilvēkiem, lūk, pēc tam arī sākās noslēpumainības vērienīgās darbības. Par visu neparasto, ko marksistiskās zinātnes izsaidrot nevarēja, Padomju Savienībā nepriecājās (skumjš smaids).
- Kas notika tālāk? Kāda dīvaina ierīce bija atrasta pie Narijas?
-  Tālāk nekas interesants nenotika. Kad pirmo sarofāgu nogādāja vietā, tas izrādījās esam pilnīgi tukšs. Narijas ķermenis pazudis! Kā arī citi ķermeņi, kuri vēl palika uz teritorijas, kur atradumi bija konstatēti. Sarkofāgi tika jūsu pasaules zinātnieku rūpīgi izpētīti. Bet, izņemot sajūsmu par sarkofāgu unikālo apstrādi, pētījumi neko nedeva. Ierīcei, kas bija līdzīga mobīlajam telefonam, bija pavisam cits uzdevums. Ierīce, tā teikt, divi vienā. Pirmkārt, tā izpildīja misiju... modinātāja.
- Modinātāja?!
- Protams, to neviens neuzvilka, neplānoja piezvanīšanu kaut kādā simtgadē (smaids). Ierīcei bija jāaktivizējas tanī momentā, kad enerģiju vibratīvie viļņi, pienākušajā laikā, maksimāli sakritīs pēc vibrācijām ar polipasaules substanci no sarkofāga. Un otra funcija - pašiznīcināšanās. Sarkofāgos bija tikai brīvprātīgo gulošie ķermeņi, viņu dvēseles atradās pavisam citā vietā un pacietīgi gaidīja misijas turpināšanu. Neparedzētu apstākļu gadījumā, ierīce, līdzīga telefonam, palaida speciālu energoplūsmu, kā rezultātā fiziskajiem ķermeņiem bija vienkārši jāizzūd, jāizkūst acu priekšā, jāizšķīst gaisā, jāsadrūp neredzamās daļās.. Tā arī viss notika.
- Vienkārši neticama vēsture, Pēteri! Bet man ir vēl jautājumi. 
- Atbildēšu ar prieku!
- Lieta tā, ka Tisuļskas princese nebija vienīgā "iekonservētā" skaistule. Eksistē leģenda par Cicerona un reāla informācija ir par Ķīniešu princesi. Vai arī tur ir kāds sakars ar notikumiem daudzus gadsimtus atpakaļ Nalānijā?
- Nē, šie divi gadījumi nav nekādi, ne savstarpēji saistīti, ne ar Tisuļskas princesi. Tiem kopējais - tikai apglabājumu senums. Tādu "apglabājumu" uz planētas daudz. Un, jo vairāk tiks radīta polipasaule, jo vairāk būs tādu atradumu. Bet augšāmcelties no gadsimtu miega gulošās princeses un prinči varēs tikai tad, kad realitāšu saaudzēšana būs maksimāla.
- Liels paldies, dārgas Pēteri. Es jau vēl ne reizi vien griezīšos pie tevis ar lūgumu palīdzēt atminēt senus noslēpumus.
- Vienmēr priecājos par sazināšanos ar Lilliju un ziņkārīgiem "Eņģeļu Planētas" /"Плаеты Ангелов"/ lasītājiem.
10. Starp citu, par pasakām! 
Pēc sarunas ar viesi no Piektās dimensijas, es vēl kādu laiku paliku īstā nospiestībā (mans smaids). Mīļotais Kuzbass vienmēr asociējās ar ogļračiem, lozungu "Dod valstij ogles!" Un te, lūk, neticama vēsture! Es tikpat neuzticīgi un satraukti savā laikā pārdzīvoju ziņu par sibīrijas dinozauriem.Un, lūk, jauns pagrieziens cilvēces vēsturē, ko mēs nemaz nezinām. Cik daudz pārsteigumu slēpj māmuļa-zeme, bieži vien, neticamu, pasakainu... Starp citu, par pasakām. Daudzi izsaka viedokli, ka Puškina "Pasaka par carieni un septiņiem spēkavīriem" tieši norāda uz "Tisuļskas princesi". Personīgi es, nepiekrītu. Šīs princeses liktenis jau zināms. Bet pilnīgi iespējams, ka kādai no gulošām carienēm tomēr izdevās pamosties))) Un vispār, es uzskatu, ka pret pasakām vajag izturēties nopietni. Atceraties no bērnības: "Pasaka meli, taču tur mājiens, labsirdīgiem brašuļiem mācība"? Bet tā taču arī ir! Katrā pasakā iešifrēta unikāla informācija priekš pēcnācējiem. Jūs paši varat atrast jebkurā pasaku vēsturē patieso jēgu un uzrakstīt par saviem atklājumiem mūsu Žurnāla redakcijai. Personīgi es tā arī rīkošos, pieaicinot palīdzēt savu Augstāko "Es", Aizbildņus vai draugus no piektās dimensijas.Un noteikti padalīšos ar jums, "Eņģeļu Planētas" lasītājiem jaunās, šoreiz pasakainās atklāsmēs.

PĒCVĀRDS
Kad Žurnāla numurs jau bija sagatavošanā iespiešanai, es aplūkoju senas fotogrāfijas un pēkšņi sapratu, kādēļ mani neatstāj sajūta, ka es "pasīstama" ar "Tisuļskas princesi" jau sen. Mani vectētiņš un vecmāmiņa (es jau stāstīju par savu ģimeni materiālā "Mūsu radinieki no piektās dimensijas", "Plaņeta Angelov" Nr 3, 2018) savā laikā "izbraukāja" visu Kuzbasu labākas daļas meklējumos. Pagājušās simtgads ešdesmito gadu beigās, viņi dzīvoja Kemerovas apgabalā, ciematā, kas atradās blakus ieslodzīto lēģerim. Nebrīvē esošajiem apstākļi nebija tie labākie un vecmāmiņa, labsirdīgas dvēseles cilvēks, bieži ieslodzītos cienāja ar pīrādziņiem. Kad rajons ar "Tisuļskas Princeses" atradumu bja iežogots, karavīriem vieniem tikt galā nebija iespējams, tādēļ turp "dzina" ieslodzītos. Viens no viņiem arī padalījās noslēpumos ar manu vecmāmņu, pastāstīja par tiem notikumiem, kas vēlāk kļuva zināmi plašai sabiedrībai. Tas vēlreiz apstiprina: Tisuļskas princeses atraduma vēsture - reāla vēsture. 



----------
Žurnāls "ПЛАНЕТА АНГЕЛОВ" № 3(06) 2019. Žurnāla El-adrese: planeta.angelof@gmail.com , Internet-veikala adrese: https://angels-planet.com , žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr.29613296.
Informācija ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /14.07.2020.
nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /14.07.2020.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /14.07.2020.
=====
Informācija sagatavota viskopīgai pieredzei latviešu valodā 14.07.2020.