Galvenie » 2017 » Jūlijs » 17 » PAZŪDOŠIE CILVĒKI
12:27
PAZŪDOŠIE CILVĒKI

PAZŪDOŠIE CILVĒKI
Jauna vēsture no piektās dimensijas Reabilitācijas Centra

Lilija Timofejeva
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 3(35) 2017, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 13.07.2017.

Labdien, dārgie draugi, cinījamie lasītāji!
Jūsu inteterse par piekto dimensiju aug ar atru dienu. Tā pilnībā saprotama un attaisnojama ziņkāre. Jo vairāk būsim sagatavoti jaunai, tālākai dzīvei, jo vieglāk un komfortablāk notiks mūsu adaptācija. Priekš tam mūšu Žurnāla lappusēs notiek svarīgs, plānveidīgs darbs, ko grūti pārvērtēt. Daudzi, pateicoties "MČ" iemantoja sakarus ar Augstāko "Es", pilnveidoja savus DĶK, iemācījās pieņemt garīgos instrumentu.
Mūms ļoti gribas ielūkoties mūsu piecdimensionālā nākotnē kaut tikai ar vienu actiņu. Atrast atbildes uz jautājumiem, ko izjūt jaunatnākušie piektās dimensijas pasaulēs, kā tur iejūtās.
Mēs ļoti priecājamies, kad kāds no šīs dimensijas iedzīvotājiem gatavs padalīties savā pieredzē.
Ne tik sen piekrišanu deva piektās dimensijas sieviete. Viņa lūdza vārdu un pati stāsta par savām pirmajām dienām jaunajā pasaulē.
1. Iepazīšanās
Sveicinu jūs, dārgie eņģeļi! Mani sauc Mikaela. Tas mans vārds piektajā dimensijā. Ceturtajā bija cits - Ņina. Es to ne sevišķi mīlēju. Taču, ja runāt pavisam atklāti, es vispār maz ko un maz kuru mīlēju savā iepriekšējā četrdimensiju dzīvē.
Pārejas momentā man bija nedaudz mazāk par 40. Izskatījos daudz jaunāka. Tādēļ ka nenācās izbaudīt kaut kādas nebūt grūtības vai satricinājumus. No pašas dzimšanas mana dzīve ritēja pietiekami līdzeni. Daudzi mani uzskatīja par laimīgu. Taču pilnīgu laimi, ak vai, nekad nesajutu.
Jau no bērnības mani uzskatīja par visai dīvainu bērnu. Man nebija draudzeņu. Pavisam. Nekad un nevienas. Man pēc viņām vienkārši neprasījās. Nesapratu: nu priekš kam manā dzīvē meitenes? Bieži dzirdēju man adresētu frāzi: "Bet vienai nav garlaicīgi?" Oh, kā viņi mani ērcināja! Maksimāli ērti es jutos tikai gadījumos, kad paliku viena. Pavisam viena. Taču tas gadījās reti.
Visas dienas man bija līdzīgas, kā dvīņi. Vienkārši dzīvoju pēc inerces. Darīju to, kas it kā bija jādara. Kā nākas, pabeidzu skolu, tad vuzu [вуз], apprecējos, iekārtojos darbā. Četrdimensijās es strādāju par medmāsu, ķirurģiskajā nodaļā. Daudzi līdzīgu darbu neiztur emocionāli. Es vienmēr saglabāju mieru. Dažreiz uz pacientiem līdzjūtību neizjutu. Mani uzskatīja par sausu, daži - pat bezjūtīgu, nežēlīgu. bet es, nezinu kādēļ, vienmēr biju pārliecināta: cilvēks, kurš tagad atrodas reanimācijā, ķirurga rokās, ir pats izdarījis izvēli. Un, ja gribēs, tad varēs to izmainīt. Daži arī mainīja! Brīnumi, neiedomājami, pretrunā ar dabu, loģiku un dabas likumiem, nācās redzēt daudziem mediķiem. Taču mēs uzskatījām, ka labāk par to klusēt. Neticēs. Nosodīs. Notikums ar bīstamām sekām.
Pēc darba nācu mājās. Dejas ar katliem, tik nozīmīgas priekš citām sievietēm, steidzošām iepriecināt mājniekus ar garšīgumiem, man vienmēr bija pretīgi. Saimnieciskos pienākumus vienmēr veicu ar nolaistām rokām, uzskatot, ka nav ko tērēt dzīvi tādām lietām. Ne dzīvnieku, ne bērnu man nebija. Mājas iemītnieki prasītu daudz laika. Kas attiecas uz bērniem... Iet ar lielu vēderu, bet pēc tam vāķīties ar pamperiem un mierināt brēcošu mazuli, man šķita tik šausmīgi, ka es vīram tūliņ paziņoju: nekad, ne par ko, ne kādus bērnus! Tas piekrita.
Kad atgriezos mājās, vakaros izbaudīju ko līdzīgu laimei. Varēju palasīt, paskatīties seriālus. Nodrošinājos ar tēju un konfektēm. Iekārtojos ērtāk pie ekrāna. Un, lūk, es jau - ne tipiska medmāsa, bet nepārspējama izmeklētāja, spējīga atšķetināt jebkuru pārkāpumu. Detektīvais žanrs izrādījās ne vienkārši iemīļots, tas bija vienīgais, kas izraisīja interesi. Iespējams, ka es izvēlējos ne to speciālitāti. Taču tagad, kad vecums tuvojās "četrdesmit", par darbības lauka maiņu nevarēja būt pat runa.
Ceļot arī nemīlēju. Uz to braucienu piekritu vienīgā iemesla dēļ - atbalstīt padzīvojušu radinieci, sastādot viņai kompāniju. Ceļš bija paredzēts uz tālu, karstu zemi. Lidmašīnā lidoju pirmo un pēdējo reizi. Lidojuma bailes, kā daudziem, neizjutu. Es neizbijos pat tad, kad sapratu: mūsu lidmašīna krīt, traģēdija neizbēgama.
2. Pāreja
Atvēru acis telpā, gaismas pārpilnā. Redze ilgu laiku negribēja strādāt. Apkārtesošais, tad izplūda, priekšmeti kļuva izdiluši un lieli, tad, otrādi. Pēkšņi, es tiecos vienā punktā un redzēju nelielu kleksīti, kuram apkārt nebija nekā. Ilgi garām acīm peldēja zaļa, zila un violeta krāsa. Galva nesāpēja, taču bija tādas sajūtas, ka tur kaut kas būtu izdalījies daļās. Jā, es atceros, ka galvā dzīvoja ne vienas smadzenes, bet divas vai pat trīs. Sajūtas bija ne gluži patīkamas, taču arī ne sāpīgas...
Beidzot, es ieraudzīju cilvēkus. Viņu baltie tērpi attālināti atgādināja mediķu formu. Bet, ja es arī atrados slimnīcā, tad - ļoti labā. Mani aptverošais stāvoklis atgādināja vairāk istabu no fantastikas filmām. Milzīgi monitori uz sienām, pie gultas. Pats personāls bija tik ļoti labvēlīgs, ka nodomāju: nu viņiem gan ļoti labas algas! Viņi ne tikai bija vienkārši pieklājīgi un laipni, ne vienkārši tēloja maksas klīniku darbinieku prieku ievērojami pārticīga klienta klātbūtnē. Man piestādīto cilvēku acīs laistījās... mīlestība. Īsta, patiesa. Lūk, to es saprast nevarēju. Labi jau, vēl kāds vīrietis ieskatītos, kāda skaistule un iedegtos mīlestībā no pirmā acu skata. Bet visu klātesošo acīs, neatkarīgi no dzimuma, es redzēju šīs jūtas. Un vēl - prieks. Viņi bija priecīgi mani redzēt. Novēlota pazibēja doma: kā izskatos, kādā stāvoklī pēc katastrofas.
Un tur es iekliedzos. Tādēļ, ka apzinājos: nav mana ķermeņa! Acis man ir, smadzenes jūtu... Bet ķermeni nesajutu... Nekādi!
- Nomierinaties, Ņina, - mīlīgi teica vies no "dakteriem"
Šķita, viņš lasa manas domas:
- Jūs petiešām, katastrofas rezultātā zaudējāt savu fizisko ķermeni. Bet ja arī nezaudētu, vienalga, pie mums jūs iestātos bez viņa. - Dakters pasmaidīja. - Es to saku tieši, jo jūs esat reti mierīgs un saprātīgs cilvēks. Lielākam vairākumam atnākušo mēs radām viņu bijušo fizisko ķermeņu projekciju. Priekš jums izdarījām izņēmumu. Jūs ļoti līdzsvarota, nav noslieces uz histēriju, lieku dramatismu un vispār - gudriniece. Droši vien, jau uzminējāt, ka ne jau slimnīcā. 
Minējums, kas radās burtiski pāris minūtes iepriekš, apstiprinājās:
- Es... viņsaulē?
Dakters pasmaidīja:
- Nav viņsaules un šīssaules! Saule viena un vienīga priekš visiem. Bet jūs patiešām pārgājāt citā pasaulē. Tā viena no citām pasaulēm, atšķirīga no jūsu, piektās pasaules.
- Bet agrāk dzīvoju ceturtajā?
- Jā.
- Tātad, paaugstinājums, - pasmaidīju es.
​- Un atkal trāpīts punktā! Pāreja, tā teikt, uz nākošo līmeni.
- Nu, ja jau pāreja, tad gribu staigāt. Kājas dosiet. Jūs, atšķirībā no manis, pilnīgi taustāmi izskataties.
Bija pamanāms: humora izjūta, kas mani neatstāja gandrīz nekad, patīk jaunajiem paziņām. Viņi paziņoja, ka ar mani vispār, kā reti ar kādu, patīkami strādāt. Jauno ķermeni es saņemšu. Un to mēs radīsim kopā, ņemot vērā manas vēlēšanās.
Sauca to, kurš ar mani sazinājās, Gaianars. Viņš paskaidroja, ka es atrodos ne slimnīcā, bet piektās dimensijas paša pirmā apakšlīmeņa reabilitācijas centrā.
3. Es: jauna versija
Pēc neilgas atpūtas, sākās darbs pie mana jaunā ķermeņa. 
Es devu priekšroku, palikt sieviete, kā jau ceturtajā dimensijā. Gaianars pasmaidīja, sakot, ka vairākums pārejošo, dod priekšroku mainīt dzimuma piederību. Augstākos apakšlmeņos un pasaulēs, cilvēki gatavi kardināliem eksperimentiem un izmaiņām. Piektās dimensijas sākuma apakšlīmeņos vibiežāk - nē.
Uz liela ekrāna parādījās mana fotogrāfija no pagājušās dzīves. Ārējais izskats četrdimensionalitātē mani apmieināja. Protams, izmantojot gadījumu, var izdiedelēt ķermeni ārkārtēja skaistuma. Bet es izlēmu: nav ko! Lūdzu atstāt visu kā ir. Taču neatturējos palabot to, ko uzskatīju par vajadzīgu. Deguntiņu mazliet īsāku. Acis pavērtākas, palielākas, lūpas pilnīgākas. Es nepamanīju, kā aizrāvos ar procesu. It kā pie stilista, vai vizāžista. Ļoti patīkami un saviļņojoši momenti priekš jebkuras dāmas.
Izrādījās, ka var izvēlēties arī vecumu. Es nepalaidu garām piedāvājuma iespēju. Norādīju: 25 gadi. Un vairs ne meitene, bet jauna. Optimālais variants. Vispār, kā iepriekš, tā biju es, bet, tā teikt, jauna, uzlabota versija.
Bet lūk, vārds, man izmainījās. Ņinas vietā kļuvu Mikaela. Šo vārdu ieteica RC. Es izbrīnījos. Četrdimensijās aizrāvos ar vārdu nozīmēm. Zināju: Mikaela tulkojas kā "Dievam līdzīga". Vārds nes tādas iezīmes kā kārtīgums un stingra savu darbību kontrole. Mikaelas vārda cilvēki atšķiras ar drosmi un neatkarību. Bērnībā tas izpaužas ar sava veida brīvdomību un lielu, priekš bērna, zinātkāri. Augot tāds cilvēks iemanto īpašības, ļaujošas viņam ieņemt līdera pozīcijas kolektīvā: izlēmība, atbildība, reakcijas ātrums.
Iespējams, līdzīgu raksturojumu dēļ mani norīkoja par galveno mūsu nelielā jaunatnākušo grupā.
4. Jauniņo komandieris
Pēc ķermeņa radīšanas noslēguma, adaptācijas darbs jaunajā pasaulē turpinājās. Sākās apmācība. Es burtiski no jauna iestājos skolā un kļuvu skolniece. Apmeklēt nodarbības man patika. Mums daudz ko mācīja: kā saprast zvēru, putnu un augu valodu, kuriem piektajā dimensijā bija vienlīdzīgas tiesības ar visām pārējām būtnēm un ar kurām mums saskarsme stāvēja priekšā. Attīstīja katram esošas telepātiskās spējas. Tas svarīgi, par cik piecdimensijā daudzi savas domas izpauž tikai tādā veidā. Bet pārejot daudz augstākos apakšlīmeņos tādu cilvēku skaits tikai palielinās. Mūs mācīja novākt negatīvu, no kā cieš piecdimensijas, tieši kā ceturtās dimensijas pilsētas no automašīnu izmešiem, pārgāzētības. Mūs mācīja priecāties un būt laimīgiem. Un vēl - pārtikt/baroties ar enerģijām. Es līdzīgu uzturu uzņēmu ar prieku. Bet priekš daudziem pāreja uz energobarošanos kļuva par īpašu pārbaudījumu.
Ja godīgi, stāties mūsu grupas vadībā, man ne sevišķi gribējās. Taču atteikt mīļiem RC darbiniekiem es nevarēju. Sapratu, ka izņemot mani, nav neviena cita. Tādēļ ka grupa vēl salasījās tāda! Kopā ar mani, mēs bijām pieci. Es slēpu smaidu, kad viens no maniem aizbilstamiem - Nikolajs Tereņtjevs, varāk kā veiksmīgs biznesmenis ceturtajā dimensijā, visiem apnika ar vienu jautājumu: kā pārvest kapitālu no četrdimensijas šurp, piecdimensijās. Viņam rēķinā palika daudz neiztērētu līdzekļu, lūk, nabadziņš, arī uztraucās.
Es atbildēju:
- Nikolaj, bet šeit jūsu nauda nederīga. Priekš kam jums neko nenozīmējošas naudas zīmes?
- Taču priekš dvēseles miera. Stādos priekšā, ka tie, mani mīļie, blakus, labāk arī gulēt varēšu. 
Otra aizbilstamā bija Klaudija Petrovna. Pāreju īstenoja cienījamā 94 gadu vecumā. Dzīves laikā, četrdimensijās, slavējās ar sliktu raksturu. Klaudija piecdimensijās iedzīvojās ātri. Ķermeni izvēlējās pavisam jauniņu, mīlīgu blondīnīti. Stundām skatījās spogulī, mīlinājās par jauno atspulgu. Vārdu arī izvēlējās jaunu - Selena. Līdz galam apzinoties, ka nāves nav, Selena sāka apgrūtināt vadību ar pieprasījumu dot iespēju sazināties ar saviem daudzskaitlīgiem bērniem un mazbērniem. Ietiepās: gribu viņus redzēt un visus šeit. Stundām nācās sarunāties. Sniegt argumentus. Paskaidrot, ka RC darbinieki nevar likt daudzskaitlīgiem Selenas radiniekiem sazināties ar viņu, jo sevišķi, ka vairākums no viņiem netic tādas saziņas iespējām. 
- Kad tad saziņas iespējas starp dimensijām parādīsies? - činkstēja Selena. - Varbūt kādam pasūdzēties, lai pasteidzinātu?
- Spēja dažādu dimensiju cilvēkiem brīvi sazināties obligāti būs! - es apsolīju. - taču tas atkarīgs ne no RC, bet no to gatavības, kuri palika ceturtajā dimensijā, šo ceļu iet.
Selenas duālā apziņa pakāpeniski, tomēr mainījās. Tas iepriecināja.
Trešais grupā skaitījās pavisam jauns zēns, pusaudzis, vārdā Gļebs. Ar viņu arī bija ne vienkārši. Gļebs neko neprasīja. Bet arī negribēja neko. Viņš vienkārši klusēja. Diennaktīm varēja skatīties vienā punktā. Kā ar puisi rīkoties, es nezināju. Gaianars apsolīja sagādāt viņam vislabāko speciālistu reabilitācijai. Ceturtais bija jauns vīrietis. Valērijs. Viņš man tūliņ patika. Simpātisks, jautrs, labsirdīgs. Vienmēr gatavs palīdzēt. Četrdmensijā strādājis policijā.
Gāja laiks... Lēnām, bet mēs mainījāmies pārliecinoši, apguvām galvenās dzīvošanas-esamības priekšzināšanas. Un drīz mūs izlaida "brīvībā".
5. Kaimiņi 
Es cerēju, beidzot, nomest atbildības nastu. Bet ne tā tas bija. Visus novietoja vienā nelielā mājā. Divi stāvi, seši mājīgi dzīvokļi. Viens stāvēja brīvs.
Ja godīgi, tad cerēju saņemt daudz vienatnīgāku mājokli. Es ar pilnu atbildību izpildīju visus RC darbinieku uzdevumus, kamēr notika mūsu nelielās komandas adaptācija. Bet, piedodiet, nebiju nolīgta viņiem kā aukle uz ilgu laiku. Es neprātīgi mīlēju vientulību. Cirvēki mani tracināja, es vienmēr no viņiem atgaiņājos kā no uzmācīgām mušām.
Izbrīnējos, kad pēc kāda uzturēšanās laika jaunajā vietā, pie manis ienāca Gļebs. Puika bija uztraucies, centās kaut ko teikt par... melnu ēnu, kas viņu grib nozagt! Taču man negribējās pusaudža izdomājumus klausīties. Savicināju rokas, uzkliedzu:
- Tīšs! Žūžo kā muša.
Puika apjuka, aizgāja. Man uz sekundi kļuva kauns. Taču šīs jūtas tūliņ pazuda. Es biju aizņemta. Piecdimensijās bija analogs televīzijai. Daudz pilnīgāks. Piemēram, vēlamās filmas meklēšana notika ar domu spēku. Vispār, šeit saņemt vēlamo, izsakot vēlēšanos, piedodiet par kalamburu, skaitījās parasta lietu kārtība. Vienkāršā vārdā teikt - materalizācija. Pagaidām, man vienīgajai no grupas tas izdevās, izdevās tas "teicami". Ja man radās vēlēšanās uzkost, viekārši vēlējos saņemt ēdienu no enerģijām ar noteiktu garšu. Vienīgais, ko es uzskatīju darīt "pa vecam" - uzņemt/ieēst enerģiju no trauka, kaut nepieciešamība tā rīkoties nebija.
Tad lūk, tanī momentā es meklēju detektīviņu, vēlams ar maniaku. Un man sagadījās ne vienkārši. Es uzmanīgi klausījos lekcijas RC. Zināju: līdzīgas filmas nav ieteicamas, negatīvs uz ekrāna arī materiāls un piesārņo piecdimensiju smalkās enerģijas. Bet, no otras puses, piektajā dimensijā nebija nekādu stingru aizliegumu. Lūk, tā es arī izlēmu šo spraudziņu izmantot. Vispār, detektīvi piektās dimensjas televīzijā arī bija. Ne asiņaini, drīzāk, intelektuāli, pilni noslēpumu un mīklu. Man tie patika.
Sapratu, ka pēc kāda laika būs nepieciešams atrast kādu nodarbošanos pēc patikšanas. Bet pagaidām ir brīvs laiks...
Vispār, viss bija brīnišķīgi, ja vien ne kaimiņi. Viņiem pastāvīgi no manis kaut ko vajadzēja. Tad padomu, tad vienkārši parunāt... Un pat ko vairāk! Pārsteidza Terentjeva kungs. Apņēma mani ap vidukli un prasīja:
- Nu ko, skaistulīt, kur tiksimies?
Es apjuku... Nu, kāds bezkauņa! Atbildēju ar joku:
- Ar tevi tikai uz Mēness, ne citādi.
Bet visvairāk mani nomocīja sievišķis Klāva-Selena. Zaudējusi daudzskaitlīgos bērnus, mazbērnus, vedeklas un znotus, kurus var locīt un mācīt, madama ķērās pie manis.Vienreiz sadusmoja ne pa jokam. Es izliku nelūgto viešņu, domās sakot:
​- Ej tu, mežā tumšā, Selena! 
6. Pazušana
​Pirmais pazuda Gļebs. Ne tūliņ aptvērām, ka puikas trūkst, jo viņš bija atturīgs. Satraucos es otrās dienas pievakarē, kad aizbilstamais, kā iepriekš, neparādījās. Sazinājos ar RC, ar Gaianaru. Tas deva atbildi:
- Mikaela, tas ne mūsu pārziņā.
- Un ko ieteiksi darīt? Pie mums ar līdzīgiem gadījumiem policija nodarbojās.
- Jums ir KNO - kārtības nodrošināšanas organizācija. Vērsies tur.
Gaianars devās sagaidīt jaunpienācēju partiju. Es iedomājos. Stāties sakaros? Bet kā? Četrdimensijās viss bija daudz vienkāršāk, ieslēdzi datoru...
Taču izrādījās, ka man nav taisnība. Piecdimensijās viss notika daudz ātrāk un civilizētāk. Nezinu, vai par Gļebu paziņoja Gaianars, vai ļīdzīgi dienesti uztver signālus par palīdzību telepātiski, bet jau pēc piecām minūtēm manā priešā stāvēja divi puiši stilīgā oranžā uniformā.
​- KNO, - stādījās priekšā viens no viņiem.
- Priecājamies palīdzēt. kāds uzdevums?
Es pastāsīju par pazudušo puiku. Brašie zēni apsolīja palīdzēt un pazuda
Pagāja divas dienas. Par Gļebu, kā iepriekš, nekas nebija dzirdams. KNO darbinieki sakaros iznāca, bet nekādas informācijas viņiem nebija. Bet vakarā pazuda, izzuda Terentjeva kungs. Nu tur es jau nopietni straucos. No jauna izsauktā KNO apsolīja pastiprināt meklēšanu.
Terentjevu pēdējā redzēja Selena. Un, kā apliecināja dāma, kad biznesmenis izgāja uz vakara pastaigu, aiz viņa sekoja melna ēna.
Selēna pazuda nākošā. Arī, strauji un pēkšņi.
Valērijs nekur nepazuda, bet viņa arī nebija. Devās uz dažām dienām viesos pie drauga, kurš pāreju īstenoja agrāk. Es paliku viena lielā tukšā mājā. Var teikt, mans sapnis piepildījās! Neviens netraucē, neviens nenovērš. Bet nesaprotami, kādēļ prieka dvēselē nebija. Un lieta pavisam ne tā, ka uztraucos par pazudušajiem cilvēkiem. Pati vientulība... Tā zrādījās nepavisam no patīkamajām. Ar grūtībām, bet sev atzinos: ļoti pietrūkst pļāpas Selenas. Skumstu pēc klusējošā Gļeba un jautrā Valērija. Pat par aplamo biznesmeņa Terentjeva uzmanību tagad būtu priecīga. Ak, vai... Es vienkārši nezināju, ko darīt ar savu vientulību. Staigāju no stūra stūrī. Mocījos bezdarbībā. Un vēl es izbaudīju dīvainas sajūtas: cilvēki, kuri mani vakar ērcināja, tagad bija neprātīgi dārgi man. Es sajutu... mīlestības jūtas. It kā tie ne vienkārši mani aizbilstamie, bet tuvie un dārgie...
Man tik asi iegribējās, lai viņi visi man tagad būtu līdzās, ka es nolēmu nodarboties ar meklēšanu patstāvīgi. Bet, kādēļ gan ne? Teorētiskā sagatavotība man ir ( ne vienu desmitnieku detektīvo seriālu un grāmatu aiz muguras). Sākšu no pazudušo dzīvošanas vietas...
7. Pirmais pierādījums
​Es iegāju Gļeba istabā. Zēna miteklis bija paraugkārtībā. Kā saka, ne gruzīša, ne puteklīša. Tādēļ applēsta papīra gabaliņu pamanīju tūliņ. Es izbrīnījos. Papīrs piektajā dimensijā - retums. Šeit galvenā informācijas masa tiek nodota telepētiski, pa speciāliem enerģētiskiem kanāliem. Pacēlu papīra gabaliņu. Paraustīju plecus. Uzrakstīts tikai viens vaŗds/burts "Es" / "Я". Tālāk teksts aprāvās, it kā Gļebs gribēja ko paziņot, paskaidrot vai brīdināt. Es, kā pienākas, akurāti savācu pierādījumu, saliku paketē.
Selenas istabā dominēja spoguļi. Un tikai pie vienas sienas karājās eglītes fotoprojekcija. Iedomājos: droši vien, madama dievina Jaungada svētkus. Dīvaini šķita, ka visas, pazudušās sievietes, nedaudzās mantas palikušas uz vietas. Es ielīdu ierīcē, gandrīz pilnīgā analogā četrdimensiju datoram, un tur atradu pasūtījumu uz vieglu, bet siltu energoapģērbu priekš... pārgājieniem. Terentjeva kunga miteklī, uz monitora bija atvērta četrdimensijās populāra grāmata - "Nezinītis uz mēness"! Ļoti dīvaina lasāmviela priekš liela biznesmeņa.
Es atgriezos savā istabā. Aizdomājos. Lai arī man pavisam maz pierādījumu. Taču, kā apgalvoja lielais Erkuls Puaro un Šerloks Holms, galvenais priekš detektīva - tās pelēkās šūniņas un intuīcija.
Ķēros pie lapas strēmeles. Sāku uzmanīgi izpētīt. Tā viennozīmīgi bija informācija no ceturtās dimensijas - strēmelīte no drukāta teksta avīzē vai žurnālā. Uz strēmelītes saglbājusies rindiņa, bez lielām pūlēm, varēja izlasīt par sakaru ar Augstāko "Es". 
Es parakņājos savos jaunības dienu atmiņu kaktiņos. Jā, precīzi! Tā ezotēriskā literatūra. Viena no manām kolēģēm ļoti aizrāvās ar šo virzienu, ar entuziasmu gribēja arī citus piesaistīt. Es uz visu attiecos ar vienaldzību. Bet aiz pieklājības kolēģi toreiz uzklausīju.. Kas to būtu domājis: ka viņas teiktais man noderēs citā dzīvē pie nozieguma atšķetināšanas! To teica priekšā intuīcija. Vienkārši kliedza! Tagad jāpastrādā ar pelēkajām šūniņām! Spriežot pēc manā rīcībā esošās informācijas, Augstākie "Es" varēja dot atbildes ne uz visiem, taču uz daudziem jautājumiem. Tikai jāsazinās ar viņiem. Un es zināju, kā to izdarīt. Tieši šis teksta fragments, par sakariem ar AEs saglabājās uz lapiņas. Es iekārtojos ērtāk. Atslābinājos. Paziņoju skaļi savu nodomu kontaktēties ar manu Augstāko "Es".
Dažas minūtes nekas nenotika. Bet tad es ar domu redzi ieraudzīju lielu baltu straumi. Tā it kā ielauzās istabā. Vai izplūda no manis, no manas būtnes? Vispār, tas nesvarīgi. Svarīgākas bija manas sajūtas dotajā etapā. Es sajutu maiguma, mīlestības, atbalsta plūsmu. Mana apziņa momentāli piepildījās ar pārliecību par sevi. Mani burtiski apņēma milzīgs Mīlestības enerģijas impulss un es pati sāku izstarot Mīlestību uz visu.
8. Spēle
Sapratu: gatava tikties pati ar sevi. Pasveicināju savu AEs. Uzdevu jautājumu:
- Ko man darī?
Atbilde izrādīās negaidīta:
- Paspēlēsimies!
Es apjuku. Vēl ar domu skatu ieraudzīju savu "Es" bērnībā. Mazo Ņinu. Atbildēju:
- Nu, labi! Bet ko?
- Noziegumu! Un detektīvu! Bet tev vispirms jāatmin skaitām-mīkla.
- Labi...
- Klausies!
11:11 (viens, viens, viens, viens) - cilvēks ar mani viens.
22:22 (divi, divi, divi, divi) - domā ne galva.
33:33 (trīs, trīs, trīs, trīs) - palīdzība blakus, paskaties.
44:44 (četri, četri, četri, četri) - eņģeļi visi mūsu pasaulē.
55:55 (pieci, pieci, pieci, pieci) - laiks kaut ko izmainīt.
66:66 (seši, seši, seši, seši) - visas iespējas ne saskaitīt.
​77:77 (septiņi, septiņi, septiņi, septiņi) - aizmugurē palika tumsa.
88:88 (astoņi, astoņi, astoņi, astoņi) - sveicam un augšupceļam.
99:99 (deviņi, deviņi, deviņi, deviņi) - laiks kopā brīnumu darīt.
00:00 (nulle, nulle, nulle, nulle) - Tagad tu vairāk, kā karalis.
Es droši vien izboliju acis, tādēļ ka atbilde bija ar smīnu:
- Nu labi, nebaidies. Ja kas - pateikšu priekša.
Es aizdomājos. No visa spēka sasprindzināju pelēkās šūniņas. "Viens. Cilvēks ar mani viens"...
- Man šķiet, tas par AEs. Nodibināt sakaru, apvienoties...
- Pareizi! Atbilde pieņemta!
"Divi. Domā ne galva"... Pazīstamā ezotērikas mīlētāja teica, ka var domāt ar sirdi. Es to nemācēju. Bet nolēmu mēģināt. Devu domu pavēli: domā ar sirdi! Un izdevās man! Mana sirds telpa it kā plaši atvērās. Es pirmoreiz sirdi uztvēru ne kā anatomisku orgānu, bet kā ko vairāk, kā dzīvu būtni, spējīgu ne tikai just, bet arī domāt. Sirdī, dvēseles dziļumā, es gribēju atbalstu. Un tas atnāca... no sirds?
Es jau zināju atbildi uz mīklas trešo punktu: "Trīs, palīdzība blakus, paskaties". Nē. Es neko neredzēju. Bet skaidri sajutu daudzskaitlīgus apskāvienus, cerības stiprinošus, maigus uzsitienus uz pleciem: tu tiksi galā. Es nodomāju, kādi visi mīļi un labi. Tiešām eņģeļi. Un viss tā arī ir! Visi - eņģeļi! "Četri. Eņģeļi visi šinī pasaulē". Šo pārliecību iemantoju kaut kā viegli, bez šaubīšanās.
"Pieci. Laiks kaut ko izmainīt". Ar šo punktu viss bija skaidrs. Bet kādu ieteikumu tas slēpj? Man gribējās izmainīt daudz ko. Un pēkšņi pienāca ideja - mainīt izmeklēšanas metodes. Es izmantoju ne tikai pelēkās šūnas un intuīciju. Bet... ar domu spēku, skaidru, precīzu nodomu. 
Es sakocentrējos. Izteicu nodomu uzzināt, kas noticis ar maniem draugiem. Skaidri ieraudzīju: mušu, egli un mēnesi. Bet melnajā ēnā, ko uzskatīju par maniaku, saskatīju... savu personīgo seju.
9. Atrisinājums
Apzināšanās pienāca tūliņ! Maniaks taču arī ir - es. Savas vientulības pārņemta sastrādāju lietas. Atgaiņājos no Gļeba, kā no mušas. Tas arī pārvērtās kukainī. Luk, sēž uz palodzes. Selenu aizsūtīju uz mežu, no tā arī ceļojuma apģērba pasūtījums. Un Eglīte! Bet nabaga Terentjevs, sanāk, uz Mēneša sēž, ko darīt nezin, kā Nezinītis? Es izbijos! Bet tad tūliņ atcerējos, ka sestais punkts skaitām-mīklā. "Seši - visas iespējas ne saskaitīt!" Es varu visu griezt atpakaļ?
Vērsos pēc palīdzības pie AEs, izteicu spēcīgu nodomu, lai visi mani draugi atgriežas. Apkārt sajutu pārsteidzošas enerģijas. Apkārt izlija spilgta, brīnišķīga saules gaisma. Kas tas? Nākošā skaitām-mīklas rindiņa? "Septiņi. Aizmugurē palika tumsa". Precīzi! Bet ko nozīmē "Astoņi. Apsveicam un augšupceļam?" Droši vien, es pārvarēju kādu barjeru, pacēlos uz savas attīstības augstāku līmeni.
- Jā, Mikaela, tu uz pareiza ceļa, - pateica priekšā AEs
"Deviņi. Laiks kopā brīnumu darīt!"
Un tanī brīdī momentā es visu atcerējos! Nu, protams, mēs visi - Eņģeļi no Lielās Centrālās Saules. Kaut kad devām piekrišanu dalībai dualitātes Eksperimentā. Ar mērķi - radīt jaunu brīnumu, jaunu dzīvi uz Zemes. "Nulle. Tu pat vairāk, kā karalis!" Bet galvenāks par karali? Tikai Dievu-dievs, radītājs, Radītājs. Es - Dievs? Bet nulle - tā, protams taču, nulles punkts! Sākums un beigas. Nekā un viss!
Tanī brīdī es zaudēju samaņu.
10. Kas priekšā?
​Kad atvēru acis, pirmais, ko sajutu, komfortu. Nebijuša prieka sajūta, miers, svētlaime. Izdzirdēju balsi:
- Beidzot, atguvās.
- Un izgāja no "gulošā režīma"...
Es paraudzījos apkārt. Pasmaidīju, izstiepu rokas, lai apņemtu visus uzreiz. Gaianars, Selena, Eheie (viņš jau Terentjeva kungs), Ketars (Valērijs) un Malkuts (Gļebs). Mani dārgie, tuvie un mīļie radinieki, mana Garīgā ģimene. Nē, īstenībā, mana garīgā dzimta daudz lielāka. Šeit tie eņģeļi, kuri radīja kopā ar mani vienā iemiesojumā. Kurus es uzskatīju par savviem aizbilstamajiem, bet īstenībā... viņi bija līdzās, lai izvestu mani no "ieilgušās gulēšanas". Četrdimensionalitātē es nevarēju atcerēties, kas es esmu, priekš kam dzīvoju. Viekārši, bezgalīgi sekoja neapmierinātības sajūtas. Savu misiju iepriekšējā dzīvē es izpildīju. Ne par velti pūlējos medicīnas laukā. Izglābu vienu tanī laika etapā ļoti nozīmīgu cilvēku. Pēc kā arī gadījās pāreja, manis ieplānota jau pašā sākumā. Bet RC darbiniekiem radās neparedzēti uzdevumi ar manu atmodināšanu. Cilvēki, visbiežāk, nokļuvuši piecdimensionalitātē, ātri atceras savu PATIESO pagātni. Bet ne es! Pat saņemot vārdu Dievam līdzīga, es paliku piezemēts "buks" Ņina. RC speciālisti -īsti slepenie. Katram atradīs speciālu pieeju! Priekš manis radīja speciālu, nelielu realitāti. Un deva iespēju pamosties caur to, kas man bija interesants - detektīvmīklas. Viņiem izdevās. Trauksme par aizbilstamajiem, īstas izmeklēšanas iespējas, viss tas bija izkārtots un izprovocēts! Es nokļuvu uz āķa ar gabaliņu. Atklāju šo noslēpumu un iemantoju sakaru ar AEs. Mani mīļie lieliski notēloja upurus. Bet es priecājos. Ka spēle nenotika veltīgi. Atbrīvojos no "maniaka" manī. Amizantā skaitām-mīkla soli pa solim modināja atmiņas. Un ne tikai! Pateicoties tam, es atklāju: lai atraisītu vissarežģītāko lietu, ne obligāti nēsaties apkārt ar lupu, salasīt pierādījumus un sasprindzināt pelēkās šūniņas. Sakari ar AEs, palīdzība no Smalkā plāna, apzināšanās un izmantošana savu daudzdimensionālo spēju - lūk, patiesais talantu komplekts nākotnes detektīviem.
Vēl es sapratu, ar ko es gribu nodarboties jaunajā pasaulē.
Pēc mēneša manu kandidatūru izskatīja svarīgā Sabiedriskā Padomē. Liela auguma, stalts vīrietis teica:
- Bīstamība eksistē ne tikai četrdimensionalitātē... Šobrīd tiek plānota svarīga izlūkošanas operācija. Mūsu speciālisti ar ļoti svarīgiem uzdevumiem dodas uz 6-dimensiju, neharmoniska! Mums vajadzīgi talantīgi cilvēki. Jūs, Mikaela, apveltīta ar teicamu intuīciju, prasmīg "izmantojat pelēkās šūniņas". Un sekmīgi pārvaldat daudzas daudzdimensionālas kriminālas spējas. Tā teikt, esat daudzdimensionāla formāta krimināliste. Vai piekrītat līdzjaunradei mūsu darbības lauciņā?
- Jā! - es atbildēju.
Manas acis mirdzēja priekā. Esi sveicināta jaunā dzīve! Kāda tā tomēr laime: pamosties, iemantot harmoniju un sākt radīt, visa esošā labā, šajā Pasaulē! Radīt līdzjaunradē ar Augstāko "Es" un ar daudziem, daudziem cilvēkiem...

Paši pēdējie jaunumi no Reabilitācijas Centra - nākošajos numuros! Jaunu pāreju sīkumi... 

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 3(35) 2017, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ 
Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni: 29613296.
-----
Latviskojums ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /17.07.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /17.07.2017.
Un: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /17.07.2017.
Un arī: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /17.07.2017.
=====
Viskopīgai pieredzei - PAZŪDOŠIE CILVĒKI - sagatavoja Eslauma 17.07.2017.

Skatījumu skaits: 560 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: