Šeit cilvēki neraud
Lillija Timofejeva
2019. gada 10.-13. oktobris
Avots: Žurnāls "Plaņeta Angelov" Nr.6(09) 2019, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 29.03.2020.
Piektā dimensija, mūsu nākotne, jau daudziem no cilvēkiem tā ir... īstenība. Mēs iemācījāmies sazināties ar šīs pasaules pārstāvjiem, dažreiz turp īstenojam pat ceļojumus, ir mums priešstats, kā pirmajos apakšlīmeņos norit dzīve, ar ko nodarbojas iemītnieki. Pieaugušie iemītnieki. Bet ne tik sen, pēkšņi iedomājos: bet kā tur dzīvo bērni? Ar ko nodarbojas, aizraujas, ko rada un, ko izjoko (mans smaids)? Tādēļ, ka esmu pārliecināta - bērni, viņi arī piektajā dimensijā bērni un arī tur viņi delverējas. Lūk, tāda doma man pazibēja galvā un es par to labvēlīgi aizmirsu.
Bet pēc pāris dienām gadījās, kas neparedzēts.
Vēlu vakarā, es eju gulēt, aizmiegu un redzu sapni...
Es pavisam jauna, varbūt 16-17 gadi, tieviņa, vieglā, gaišā kleitā, baltās pilnpapēža kurpēs ar zemu zoli. Frizūra - zirgaste, ar gumiju saņemta galvvidū. Meitene, nu pavisam meitenīga! Atrodos vietā, līdzīgu platformai, kur vilcieni iet, elektriskie. Un pēc minūtes tiešām dzirdu un redzu vilcienu... Tas neparasts, ne tāds kā mūsu pasaulē. Tāds gluds, plūdlīnijas formas, sudrabots. Līdzīgs NLO, cigāra veidā, tikai ļoti garš. Vilciens apstājas un es redzu sev blakus puišeli. Pēc skata gadus 12. Starp citu, 11-13 gadi - man iemīļots vecums, tieši priekš šīs pusaudžu kategorijas es daudzus gadus sacerēju pasakas, strādājot bērnu avīzē "Neznaika" / ("Nezinītis").
Bērns jau pietiekami pieaudzis, gudrītis, patstāvīgs, ar viņu var sazināties kā ar līdzīgu. Bet viņa dvēsele, tik gaiša, sirds tik tīra! Puisēns, kurš izrādījās blakus, rudmatis, bakurētains. Viņš man uzsmaida un sniedz roku. Es saņemu viņa silto roku un saprotu, ka nonācu vilcienā. Vai tiešām mani sagaida ceļojums? Bet vilciens gandrīz tūliņ apstājas. Durvis atkal atveras un mēs ar puisēnu esam nepazīstamā pilsētā. Kas notiek? Man kaudze jautājumu. Puisēns atkal uzsmaida un saka:
- Mēs vietā. Es - Levons! Man kruts vārds, pareizi? Levons - tātad, lauva, manī ir paskatu gēni!
- Sveiks, Levon. Es, Lillija Viktorovna...
- Tu būsi vienkārši Li! - iebilst puišelis.
- Labi, Levon, - piekrītu es. - Tikai paskaidro, ko tas viss nozīmē.
- Bet, kas tur nesaprotams? - parausta plecus Levons. - Tu taču gribēji zināt, kā dzīvo piektās dimensijas bērni. Bet visas vēlēšanās, Li, obligāti piepildās!
- Patiešām visas? - pasmaidu es.
- Jā! - pārliecinoši atbild Levons. - Bet cik ātri - tas atkarīgs no tā, cik ļoti tu to gribi. Bet ar dažām vēlmēm vajag būt uzmanīgākiem!
- Bet es vispār negribēju vizināties kaut kādā super-ekspres-vilcienā. Un es guļu vai... neguļu?
- Tu guli, Li. Un neguli! - mazais viltnieks skatās uz mani ar smaidu, un vēl tā, it kā es jaunāka par viņu. - Bet nebija nekāda vilciena! Vienkārši tava apziņa tā pieņēma pārvietošanos mūsu pasaulē, precīzāk, tavs aspekts.
- Nu, labi, Levon, pieņemsim, es vēlējos uzzināt par piecdimensiju bērniem, pat neapzināti es uz to izpaudu nodomu. Taču kāds sakars tev ar to? Sapņoji iepazīties ar simpātisku meiteni no ceturtās dimensijas?
Man viegli un priecīgi, itin kā... atgriezos savos 17-mit gados!
- Lūk, vēl! - atbild Levons. - Vajadzīgas man meitenes! Man bija cita vēlēšanās - nodot praktisko darbu par pasaules zināšanu.
- Pasaules zināšanu? Tas tāds priekšmets piecdimensiju skolas programmā?
- Jā. Mēs izzinām visas pasaules, kas eksistē mūsu planētu sistēmā. man deva uzdevumu - ieiet kontaktā ar vienaudzi, vai vienā vecumā ar mani, tavā, ceturtās dimensijas pasaulē. Mūsu vēlēšanās sakrita Augstāko "Es" līmenī. Un, lūk, tu šeit. Žēl, ka neatnāca puika. Gribi pilsētu apskatīt? Pie mums kruta!
Es uzmanīgi skatos uz Levonu un brīnos: manā priekšā visparastākais puišelis, kādu mūsu pasaulē daudzum-daudz, bet jau runā, pavisam gandrīz kā četrdimensiju puika, izmantojot... pierastus vārdiņus. Bet, izrādās, atšķirība tomēr ir. Levons... viegli lasa manas domas un dod atbildi:
- Es šeit nesen. Ejam, parādīšu savu pilsētu un daudz ko pastāstīšu. Mana pilsēta saucas Flous! Skaisti, pareizi?
- Jā, - es piekritu.
Mēs ejam pa pilsētu un es tūliņ ievēroju, ka tā ļoti atšķiras no mūsu apdzīvotiem punktiem. Augu krāsu gamma šeit krietni daudzveidīgāka. Rozā, oranži koki, visburvīgākās formas izraisa apbrīnu un sajūsmu. Mājas ir pavisam zemas un augstas.Tās ļoti atširas no mūsu garlaicīgajām piectāvmājām, jo amizantas konfigurācjas un katrai celtnei savs oriģināls dizains. Bet visskaistākās celtnes - tempļi. To šeit tiešām daudz un visi mirdz. Un vēl, no tiem plūst enerģijas, tik spēcīgas, ka sajūtamas pat no attāluma. Ielās automašīnu nav nemaz. Toties gaisā traucas nelieli, lidojoši baloni, kuriem augša caurspīdīga un es lieliski redzu ka tur cilvēki. Visticamāk, ka tie... lidojošais sabiedriskais transports.
- Pareizi domā, - saka Levons.
- Pie mums dimensijas sākuma līmenis, ne visi apveltīti ar teleportēšanos. Bet daži vispār priekšroku dod neātriem pārvietošanās bumblidiņiem (шаролётах). Visi cilvēki dažādi...
Starp citu, par cilvēkiem!! Dažu minūsu laikā, atrodoties piecdimensijās, es paspēju pamanīt: iedzīvotāju sejas pārsteidzoši atšķiras no mūsu... izteiksmēm. Starp viņiem nav drūmu, īgnu, par kaut ko norūpējušos, skumju vai bēdīgu. Cilvēku sejas šeit... apgarotas, vai, skati laipni, liela daļa garāmejošo, kuri gadījās pa ceļam, smaida. Mēs tuvojamies brīnišķīgai vietai. Biezi koku vaiņagi ar maigi rozā lapotni, nolaižas gandrīz līdz Zemei, maigi apvijot nelielu nojumīti. Burtiski, pāris metrus, neliels ezers, kur peld lieli, sniegbalti gulbji. Redzot mūs, putni uz brīdi it kā pamirst un es dzirdu "Sveicināta!"- no viņu sirdīm! "Sveicināti, brīnišķīgie putni!" - domās izsaku, un viņi visu dzird! Vislielākais gulbis piepeld pie krasta, viņa knābī brīnišķīgs zieds, ko viņš sniedz man! Es lūdzu Levonu apstāties, brītiņu pabūt brīnišķīgajā vietā. Mēs apsēžamies nojumītē uz soliņa un es atkal vēršos pie sava ceļabiedra:
- Levon, tu apsolīji pastāstīt par savu dzīvi sīkāk.
- Labi, klausies.
Zēns sāka vēstījumu. Vēl dažus mēnešus atpakaļ viņš bija ceturtās dimensijas, mūsu pasaules iedzīvotājs. Dzīvoja draudzīgā ģimenē ar tēti Volodju un mammu Ņinu. Reiz viņi visi kopā brauca uz vasarnīcu. Un neatgriezās. Viss banāli un ļoti skumji - autokatastrofa, kurā neizdzīvoja neviens no mazās ģimenes. Man interesēja, ko sajuta Levons Pārejas momentā. Zēns tūliņ atsaucās.
- Iesākumā spēcīgas sāpes. Bet tikai dažas sekundes. Tad bija tumsa. Kad es atvēru acis, tad ieraudzīju spilgtu gaismu, nodomāju, esmu slimnīcā, maksas. Tādēļ ka ārsti bija dīvainās, pieguļošās formās un... pārāk laipni! Klausies tālāk, Li!...
Levons vēl kādu brīdi nevarēja noticēt, ka tā nav slimnīca, bet citas pasaules reabilitācijas centrs. Jā, tur bija lieliski, nedūra briesmīgās šprices, pat tad, kad gatavoja jauno ķermeni! Bet garlaicīgi! To faktu, ka Levons nokļuva citā pasaulē, viņš uztvēra mierīgi. Viņam vienkārši gribējās pēc iespējas ātrā nokļūt ārpus reabilitācijas centra un ātrāk šo pasauli iepazīt. Taču Ivankinu ģimenei vēl stāvēja priekšā noteikt, izdarīt izvēli priekš nākošās jaunās dzīves vairākos virzienos.
- Iedomājies, Li! - iesaucās Levons. - Es varēju kļūt mazulis! Vai pieaugušais. Un pat... meitene! Bet es gribēju būt tas, kas es biju un mamma ar tēti arī. Mums bija sajūta, ka mēs vienkārši pārbraucām dzīvot citā valstī...
Levons ietur pauzi un turpina savu stāstu. Ivankinu ģimene izira tūliņ pēc iziešanas no reabilitācjas centra. Tādēļ, ka tēti Volodju, burtiski uz centra sliekšņa, ļoti spēcīgi gaidīja sieviete vārdā Roina. Izrādījās, tieši viņa bija viņam īstā "pusīte". Kad viņi satikās un tētis atcerējās Roinu, abi no laimes raudāja. Roina dzīvoja atsevišķā ciematā, kur gandrīz visi iedzīvotāji bija no viņu garīgās dzimtas - viņas un Vladimira. Levona tēvs tūliņ sajuta, ka tur viņa mājas.
- Tēta garīgā dzimta tik brīnišķīga, Li. Un pat Roina. Viņi visi gribēja, lai mēs ar mammu paliekam dzīvot kopā ar viņiem, iedomājies! Bet iepriekšējā pasaulē, kad kaimiņš Ļoša atrada citu sievieti, viņa sieva, tante Vaļa viņai gandrīz visus matus noplēsa. Šeit, Li, viss citādi.
- Zinu,- pasmaidu es. - Bet tu, Levon, stāsti tālāk.
- Mammai Ņinai, piektās dimensijas sākuma līmenī, Flouses pilsētā, nebija neviena. Ne garīgo, ne asins radinieku. Viņi bija citās pasaulēs. Bet mamma un Levons nevarēja doties pie viņiem, nepietika nepieciešamās vibrāciju frekvences. Dzīvot tēta garīgajā ģimenē, mamma Ņina atteicās. Viņai ļoti patika jaunā pasaule. "Ak, Dievs, kādas šeit iespējas, Levon, - priecājās viņa. - Vajag tikai pacensties un mēs uzzināsim vēl daudz skaista un brīnišķīga!" Tagad mamma aizņemta ar to, ka pastiprināti attīsta savas garīgās spējas un rada brīnišķīgas gaismas prakses, šinī plānā viņai izrādījās esam neticams talants.
- Nu bet ar ko nodarbojies tu, Levon? Mācies? Pastāsti kādas skolas pie jums ir.
Levons ievelk elpu. Sak', ko nu skola... Skola arī piecdimensijās skola. Bet tomēr labāk nekā iepriekšējā dzīvē. Skolotāji arī šeit labi, pret katru skolnieku izturas laipni un ar lielu mīlestību. Nekliedz, nesūdzas vecākiem un ar rādāmiem kociņiem arī necīnās kā Natālija Sergejevna no ceturtās dimensijas. Levonam tika vairākkārt, tādēļ ka viņš... nebija atdarināšanas paraugs. Ja pavisam godīgi, mācījās uz trijniekiem un bija draiskulis. Šeit mācītes ir daudz interesantāk. Daudzi priekšmeti priekš Levona, kā arī priekš citiem bērniem, nedzimušiem šeit, bet ieradušamies piecdimensijās, brīnums. Viņam visvairāk patīk teleportācijas stundas, telepātijas un... daudzdimensionālā informātika. Nē, šim priešmetam nav nekā kopēja ar to informātiku, ko mācījās iepriekšējā dzīvē.. Šeit daudzdimensonālā informātika - tā zināšanu saņemšana no kopējā informatīvā lauka.
- Iedomājies, Li! - lielās Levons. - Nevajag neko mācīties. Vienkārši, "pieslēdzies", un gatavs, tu zini to, ko vajag zināt. Dzejoļi, formulas, teksti, grāmatas, uzdevumu risinājumi. Vareni, vai ne? Taču vienmēr tā nedrīkst!
Piektās dimensijas apakšlīmenis, kur dzīvo Levons, diezgan blīvs.Tādēļ šeit daudz kas virzīts arī uz fizisko iespēju attīstību un jaunās paaudzes spējām. Liela uzmanība veltīta ne tikai blīvajam ķermenim, bet arī visa daudzdimensionālo ķermeņu kompleksa harmonizācijai. Piecdimensiju skolnieku skolas programmā ne tikai fiziskie vingrinājumi, bet arī meditācijas, gaismas prakses priekš visa ķermeņu kompleksa harmoniskas attīstības.
Ne tik sen es izlasīju savas kolēģes čenelingā, ka piektajā dimensijā tiek darīts viss, lai aizsargātu bērnus, lai viņi netraumētos.Bet es neticu, ka visi piecdimensiju puikas, sevišķi tādi, kā mans sarunu biedrs, nedelverētos, nelēkātu, neskraidītu. Uzdodu jautājumu Levonam:
- Bet kā jūs, bērnus, pasargā... no dažādām nepatikšanām un traumām?
- Ai, visādi! - labprāt dalās Levons. - Pirmkārt, šeit visi dzird Augstāko "Es", kas vinmēr brīdina par briesmām. Daudzi pieaugušie prot "redzēt" savus bērnus no attāluma un sekot vņiem, Bet vēl mums ir aizsardzības ķermeņi.
- Tas ir, kā? - brīnos es.
- Nu, redzēji kinīšos bruņuvestes? -
- Protams, un ne reizi ven.
- Mums kaut kas līdzīgs, tikai neredzamas. Var teikt, ka tas kostīms. Bet tas ne uzvelkams, bet radāms ar speciālas prakses palīdzību. Darbiņš dažām minūtēm, galvenais, neaizmirst. Ja es eju uz futbolu, mamma vienmēr atgādina: "Levon, neaizmirsti par aizsardzību!"
- Jūs spēlējat futbolu?
- Protams. Gribi, tūliņ, tagad parādīšu? Aidā! Tikai kājām, tas netālu.
Levons uzlec no soliņa, ātri dodas uz priekšu, es steidzos aiz viņa.
Drīz mēs esam uz... parasta, tieši tāda futbola laukuma, kādi ir ceturtajā dimensijā. Redzams, Levons jau labi pārvalda telepātiju, tādēļ, ka bumbu dzenājošie puišeļi pēkšņi pārtrauc to darīt un skatās uz mani.
- Stājies vārtos, Li - komandē Levons.
- Nē! Ko tu! Es baidos! Ja nu pēkšņi man bumba trāpa!
- Nebaidies, mēs tagad priekš Li radīsim aizsardzības ķermeni. Atkārto aiz manis! Bet galvenais, tici, citādi neizdosies! Un vēl - vēlies ļoti spēcīgi!
Levons izrunā dziedošas, melodiskas, bieži atkārojošās frāzes man nesaprotamā valodā. Mantru atcerēties es nevaru, bet atkārtot rindiņu pēc rindiņas pilnīgi. Es ticu, ka izdosies un ļoti gribas izbaudīt aizsardzības kostīmu uz sava ķermeņa. Un mums izdodas! Es neko neredzu, bet jūtu, precīzi jūtu maigu peskaršanos... vai no ļoti viegla auduma, vai no vējiņa...
Izdevās! Tu esi aizsargāta! Vārtos! - komandē Levons.
Es stājos vārtos, vārtsarga pieredze man - nulle. Dabīgi, es nevaru mumbu noķert, kas uz manu pusi lido, un man tā trāpa tieši... pierē! Bet es sāpes nejūtu, nav arī obligāto dzirksteļu acīs. Sajūta... it kā bumba atsistos pret neredzamu, atsperīgu šķērsli, manu ķermeni neskarot.
- Nu, kā? - smaida Levons.
- Satriecoši! - patiesi brīnos es. - ar tādu aizsardzības ķermeni var ne no kā nebaidīties. Tu, Levon, vienkārši burvis esi!
- Nē, es vēl tikai mācos! - samulst puika. - Aizsardzības ķermeņa kvalitāte ir atkarīga no daudziem faktoriem. Mammai tas izdodas labāk kā man.
Mēs no laukuma aizejam un pastaigājamies pa pilsētu tālāk.
- Zini, Levon, turpināsim sarunu par mācībām! Vai divu dimensiju skolas ļoti atšķiras?
- Ne tas vārds! Šeit daudz interesantāk. un ne tik garlaicīgi.
- Kādus priešmetus tu mācies. Ir tādi paši, kādi bija četrdimensijās? Kur starpība?
- Matika, fizika, ķīmija ir, jā, tās sarežģītas. Bet mācīties vienalga vieglāk. Ja tu kaut ko nevari atcerēties vai saprast, kādu iemeslu dēļ neizmācījies vispār, tad no skolotāja nesaņemsi dūrumu (втык ?) vai divnieku, otrādi, vari rēķināties ar palīdzību - saņemt energopaketi ar zināšanām! Li, tas krutāk, kā dāvana uz Jaungadu! - sajūsminās Levons, bet tūliņ sabožas. - Žēl, ka tā nevar darīt pastāvīgi. Precīzāk, var. Var "atritināt" paketi tūlīt par visām klasēm, vispār, VISAS pasaules zināšanas. Bet skolotāji un vecāki grib, lai mēs attīstītos patstāvīgi un mācētu saņemt zināšanas, informāciju visdažādākajiem paņēmieniem, to, kas mums šobrīd nepieciešams, nepārblīvējoties ar lieku.
- Viņi to pareizi dara! - piekrītu es - Trenēt vajag pat piecdimesiju smadzenes. Pastāsti par priekšmetiem, kādi ceturtajā dimensijā nav. Tādi taču ir?
- Protams! Lūk, tie man patīk vairāk. Es jau teicu par Pasaules-izzināšanu. Li, es agrāk domāju, ka ir tikai viena pasaule, tā kurā dzīvoju. Bet to ir tik daudz!!! Šinī stundā mums stāsta, kādas ir pasaules, dimensijas, to līmeņi un apakšlīmeņi, kādas ir civilizācijas. Kā viss iekārtots un kā tur dzīvo (stundu par visa Visuma iemītniekiem var salīdzināt ar mūsu bioloģiju).
Vēl Levonam patī prekšmets ar nosaukumu Iemiesojumu vēsture. Skolnieki, ar speciālu praktiso darbu palīdzību, uzzin visu par savu dzīvi, īsto, pilnu dzīvi, ne vienkārši cilvēka, bet Cilvēka-Eņģeļa, kurš iemiesojies dažādos laikos, dažādās realitātēs, ar noteiktu misiju. Piecdimensiju bērniem ir arī ģeogrāfija. Arī viena no Levona iemīļotām stundām. Tādēļ ka, atšķirībā no četrdimensiju skolnieciņiem, velkošiem rādāmo kociņu pa karti, viņu ģeogrāfijas izzināšanas metode ir, ceļojumi savos aspektos uz vietām, ko apgūst atbilstoši tēmai....
- Vai tas nav satriecīši, Li? - iesaucas Levons un smejas. - Parādi, Ivankin, Francijas galvaspilsētu uz kartes! Akmens laikmets, jā, un tikai! Es tagad visu zemes ģeogrāfiju izmācītos pa vienu dienu. Bet te pie mums tik daudz pasauļu, tik daudz brīnumainu vietu un dažādu būtņu!
Piecdimensiju skolā ir arī kaut kas līdzīgs mūsu darbiem un mājturībai, ko māca radīt ar domu spēku, sadzīvē kas nepieciešams - uztura enerģētiskie produkti, apģērbs, priekšmeti. Saptotams, ka šīs stundas Levons arī dievina. Svešvalodu vietā, šeit telepātijas apmācība. Šim priekšmetam veltīta sevišķa nozīme, jo tieši tā var sazināties ar visām Visuma dzīvības formām. Un vārdam "telepātija" šeit ir daudz plašāka nozīme, tā ir prasme redzēt un dzirdēt otru būtni ar sirdi un sarunāties ar viņu sirdī. Starp citu, arī Mūziku skolneki dzied... ar sirdi! Piektajā dimensijā milzīga nozīme solniekiem ir arī skolnieku garīgai attīstībai. Viens no galvenajiem priekšmetiem ir tieši par šo tēmu. Levons izrunā nosaukumu, bet ne krievu valodā. Droši vien, tā arī daudzdimensionāla, jo es nevaru pilnībā to saprast un apzināties. Augstākais "Es" saka priekšā: "Vari to saprast kā Eņģeļvadību vai Dievzināšanas!"
- Kas gan tur nesaprotams, Li! - Levons brīnās. - Nu..., kā lai paskaidro. Saproti, tikai eņģeļi var pārvietoties ar gaismas ātrumu, jo viņi Gaisma arī ir. Un, ja nesapratīsi, ka tu Eņģelis arī esi, tad vispār neuzlidosi! Skaidrs?
Ja godīgi, tad ne gluži. Droši vien, šī mīklainā skolas priekšmeta jēga - pilnībā apzināties savu eņģelisko būtību, ka tu - Eņģelis, ka tu - Dievs, ka tu - Gaisma un tikai tad vari veikt to, kas pieejams Dievam. Uzdodu savam jaunajam sarunu biedram nākošo jautājumu:
- Levon, bet kā jums ir ar datoriem? Mums grūti stādīties priekšā bērnu, pusaudzi (jā, arī pieaugušo) bez sīkrīka (гаджета ?). Vai jums tie ir? Kā tu iztiec bez datorspēlēm, kādas lieliski patika iepriekšējā dzīvē?
Puika saida:
- Tiklīdz izrādījās, ka esmu jaunā pasaulē, visvairāk skumu pēc sava datorīša. Vai mums ir datori? Jā, ir. Tie ne gluži tādi kā jums. Un izmanto tos ne tik bieži, galvenokārt darbam. Bet kas attiecas uz datorspēlēm... Priekš kam man bīdīt peli un skatīties ekrānā, ja es varu spēli radīt un kļūt tās daļa? Jā, Li, tādu ko tiešām var. Mēs arī spēlējam visa klase.
Levons ar prieku stāsta sīkumus. Bērni, kopā ar skolotājiem, rada kopējo "virtuālo" pasauli un sāk spēli. Atšķirībā no četrdimensiju spēlēm, šeit nav briesmīgo monstru, šāvēju un citu negatīvu momentu, Toties sižeti ļoti aizraujoši un negaidīti. Piemēram, var kosmosa kuģī doties uz citu galaktiku un tur izpildīt svarīgu misiju - atrast kristālu. Sajūtas tik reālas, itin kā tu ne spēlē, bet viss notiek īstenībā.
- Levon, bet kā tu pavadi savu brīvo laiku? Zinu jau, spēlē futbolu...
- Ne tikai. Mēs kopā ar mammu apmeklējam Harmonizācijas kursus, jo vēl līdz galam neiejutāmies jaunajā pasaulē. Vēl, Li, mēs ejam Tempļos. Bet tie nemaz nelīdzinās baznīcām, kurp mani ņēma līdzi vecmamma. Šeit interesantāk. Notiek dažādas ceremonijas, kuru laikā es izjūtu tādas emocijas, ka vienkārši izstāstīt nevar. Tas ir gan prieks, gan laime, gan mīlestība.
Levons, draiskulis no ceturtās dimensijas pasaules, arī pats brīnās. Nekad nedomātu, ka spēj tik stipri mīlēt visu pasauli. Agrāk mīlēja mammu, tēti, vecmammas un vectētiņus, draugus, bet tagad, kā pats Levons saka, viņam sirds it kā izauga un tur dzīvo mīlestība apbsolūt priekš katras Visuma daļiņas. Un Levonam tas patīk, tādēļ ka viņš jūt, ka arī viņu citi mīlē. Absolūt visi!
- Iedomājies, Li, šeit neviens nebaras, attiecības neskaidro.
- Vai tad tiešām nestrīdas! - jokoju es. - Atzīsties, dabūji četrdimensijās fingalus (фингалы ?)?
- Gadījās, - atbildei smejas Levons. Taču šeit kaut ko tādu nepieļaus aizsardzības ķermenis... un mīlestība! Un vienotība. Mēs visi - viens veselums. Es - tie mēs, mēs - tie visi. Es - tie visi, visi - tie arī es. Skolā mums ir pat tāda devīze. Tādēļ neviens nevar viens otram nodarīt sliktumu.
- Un tas ir brīnišķīgi, Levon! Pastāsti, kā nodarbības notiek skolā. Jūs sēžat solos, piemēram?
- Ne tik garlaicīgi, kā pagātnē. Solos šeit arī nākas sēdēt un pat vadīt pildspalvu pa parastu papīru! Taču, ne tik bieži.
Vairākums nodarbību mums dabā. Bet vēl daudz praktisko uzdevumu. Klases sastāvs arī mainās. Nav tāda jēdziena kā četrdimensijās "klases biedri". Dažreiz mēs zināšanas pieņemam kopā ar vecākiem un jaunākiem skolniekiem, dažreiz mūsu stundās ir bērni no citām skolām, vai mēs paši nodarbojamies citā mācību iestādē. Tas tiek darīts, lai pastiprinātu jaunās paaudzes energoapmaiņu, iepazīšanos un apvienošanos. Skolniekiem tāds paņēmiens ļoti patīk, vienmēr jaunu draugus atrast var.
- Levon, bet vai tu skumsti pēc draugiem no ceturtās dimensijas?
- Jā, - pamāj ar galvu zēns. - Pēc viņiem un pēc vectētiņa un vecmammas. Bet iesākumā skumu vairāk. Tagad mazāk. Tādēļ, ka es tieši zinu: mēs neizšķīrāmies uz visiem laikiem, vēl obligāti tiksimies...
- Vai jums ir mājdzīvnieki?
- Li, nerunā tā! Man ir kaķis Apolonijs. Bet viņš nav mājdzīvnieks, bet mans labākais draugs! Mūsu ģimenes locelis! Un tu zini, viņš prot sarunāties. Protams, telepātiski, bet es viņu dzirdu. Viņš man ļoti daudz pastāsta par dažādām pasaulēm. Nekad nedomātu, ka rindiņas no dzejoļa, ko nemācījos trešā klasē, var izrādīties patiesība.
- Tu tagad par šito? - smaidu es.
"Un dienu, nakti kaķis mācīts,
Visu laiku pa ķēdi apkārt iet;
Iet pa labi - dziesmu dzied,
Pa kreisi - pasaku stāsta".
- Aha, - atzīstas Levons. - Un tagad man pat kauns par neizmācīto stundu. Oi, aizmirsu pastāstīt! Daži mūsu skolas skolnieki, ne visi, bet tie, kuriem iestrādāts un attīstīts nepieciešamais frekvenču-vibrāciju līmenis, satikās... ar dzīvu Puškinu. Un ne tikai! Ceru, ka arī man tas drīz izdosies.
- Veiksmi, Levon! Bet par ko tu nākotnē gribi kļūt, vai ir jau kādi plāni?
- Ir!
Iepriekšējā dzīvē es sapņoju kļūt programmists. Bet tagad gribu būt zvaigžņu kuģa pilots. Šeit, Li, tas reāli. Ir pat speciālas mācību iestādes.
- Levon, tu paspēji padzīvot divās dimensijās: ceturtajā un piektajā. Kāda vairāk pie dūšas?
Zēns uz mirkl aizdomājas:
- Li, es mīlu abas! Taču to pasauli, kur dzīvoju tagad, tomēr mīlu vairāk!
- Levon, kādēļ?
Zēns pagriežas pret mani, skatās uzmanīgi, gluži kā pieaudzis un atbild:
- Tādēļ, Li, ka šeit cilvēki neraud. Neviens, nekad. Nu viss, man laiks...
Mans sarunu biedrs izzūd ātri un viegli, gandrīz kā rīta dūmaka. Bet es saprotu, ka atkal atrodos savā dzīvoklī. Atceros delvera no piektās dimensijas pēdējo atbildi.
Viss pareizi. Labāk tā pasaule, kur nav asaru, bet valda prieks, laime un mīlestība, visi sapņi piepildās. Un mēs, Eņģeļi no Lielās Centrālās Saules, atnācām mūsu zemes pasaulē priekš tā, lai tur nepaliktu asaru, lai kļūtu gaiša un piepildīta ar prieku.
Un tas patiesi tā!
10.-13. oktobris 2019. g.
-------------------
Avots: Žurnāls "ПЛАНЕТА АНГЕЛОВ" № 6(09) 2019, Žurnāla El.adrese: planeta.angelof@gmail.com Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Internet-veikala elektroniskā adrese: https://www.angels-planet.com Žurnālu Rīgā var iegādāties, zvanot pa tālruni 29613296.
Latviskojums ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /.15.07.2020.
nosūtīts Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /15.07.2020.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /15.07.2020.
=====
Sagatavots viskopīgai pieredzei latviešu valodā 15.07.2020.
|
