Galvenie » 2013 » Jūlijs » 5 » Skolnieki uz Violetās planētas
08:39
Skolnieki uz Violetās planētas
Skolnieki uz Violetās planētas

Marija-Ļupina Eļ ĻuElija
03.06.2013.11:02

Tas notika 2011. gada oktobrī. Vienā no mūsu pastāvīgajām meditācijām mazā grupā, mēs veicām brīnišķīgu ceļojumu uz Violeto planētu: "Šodien mēs kā parasti pēc attīrīšanās pacēlāmies uz mums pieejamu dimensijas līmeni. Iegājām zālē un apsēdāmies pie apaļa, balta galda. Pie galda vienmēr divpadsmit Gaismas Būtnes. Mēs trīs māsas, es spilgti zeltītā gaismas apģērbā. Pārējie spilgti baltā starojumā. Mēs sveicinām mūsu Brāļus un Māsas pie galda. Un lūdzam Skolotājus mūs saskaņot ar visu grupu. Pēc noskaņošanas es dzirdu uzrunu mums: "Mēs gaidījām jūs. Šodien sevišķs uzdevums. Šodien jūs lidosiet..." Kurp - nedzirdu, neprotu pārtulkot mūsu valdodā, atbildu, ka mēs gatavi. Tas vienmēr interesanti - uzzināt ko jaunu. Un uzreiz, starp mums trim māsām, radās trīsstūris - gaismas savienojums.Paskaidroju māsām, kuras vēl nepārvalda gaišdzirdību, ka mēs tagad kaut kur lidosim mūsu Skolotāju uzdevumā. Un sāku savu lidojuma komentāru:
"Nolaižas kopīgs Merkaba. Plūstoši atraujamies un lidojam. Mūs pavada. Es teiktu, tas notiek viegli, viegls tāds brauciens... Mūsu pavadoņi jautā: "Jūs gatavi?". Pagaidām nav saprotams, kam, atkal nevaru pārtulkot precīzi... Bet tā iziešana caur portālu. Māsas, jūs dzirdat? Mēs, kā lidmašīna, palielinām ātrumu? Mūsu trīsstūris uzsēdās uz kaut kā, līdzīga bultai un aiztraucās. Ātrums ļoti liels... Redzu, kā portāls, no kura mēs izlidojām, punktā pārvēršas. Tad, kur mūs ved? Ilgi mēs lidojam. Nesagatavotiem cilvēkiem pārslodze kolosāla... Lūk, es priekšā redzu citu portālu, mēs turp virzāmies. Izskatās kā zeltīts gredzens, karājoties telpā. Tieši kā fantastikas filmās, oh, pat elpa aizraujas no tāda skata. Ātrums samazinās. Viegli iepeldam iekšā... Izpeldam no šīm slūžām lēnām, viegli, mierīgi. Mēs, salīdzinājumā ar to, maziņi, maziņi. Mūsu pavadītāji palika portāla-slūžu iekšpusē, skatās uz mums mīļi un maigi. No šīs puses mūs neviens nesagaida. Mēs attālināmies no slūžām... Oi, kamēr skatījos uz mūsu pavadītājiem, mēs piepeldējām pie kaut kā liela un apaļa, it kā kosmoosta uz planētas virsmas. Lūk, šeit mūs sagaida. Redzu būtības. Viņas gaišzilas, pat nedaudz violetas. Apmetņos, apmetņi tiešām violeti. Sveicina. Un mēs arī jūs sveicinām. Viņi mūs sauc par Galaktiskās Centrālās Saules sūtņiem. Viņu ielenkumā, mēs kaut kur dodamies... Telpā nomainījās enerģijas krāsa..."
Māsas prasa: "Atceries, mēs lidojām uz citu Galaktiku? Šī ne violetā planēta Mavritaso?", - "Liekas, ka nē, šī kaut kāda cita planēta, tagad paskatīsimies, kur mūs atveda"
Turpinu notiekošā komentāru: "ieejam lielā zālē. Tas amfiteātris. Visas tribīnes violetas. Tikai viena zeltīta. Ā-ā, to mēs apgaismojam! Mēs taču zeltīti... Bet viņi violeti. Redzu viņu priekšstāvi, viņš sēž kreisajā pusē no mums. Galvas viņiem interesantas, pagarinātas, atgādina skudras. Priekšstāvis runā: "Zeltītā gaisma mums ļoti vajadzīga..." Viņš lūdz sniegt mūsu gaismu viņu planētas iedzīvotājiem. Mēs sākam izstarot mūsu zeltīto gaismu. Tā izlido pa visu amfiteātri. Un visi sēdošie, violetie iedzīvotāji kļūst kā apzeltīti. Taču mēs tomēr izceļamies ar spilgtāku zeltītu gaismojumu. Priekšstāvis turpina uzrunāt visus: "Šī gaisma mums ļaus iztikt bez transformatoriem. Šo Gaismu, viņi, Centrālās Galaktiskās Saules sūtņi, nodod priekš mums Lielu Dāvanu, kuru jūs saņemat".
Prasu māsām: "Kā jūs domājat pasniegt?" , "Bet es šodien visu dienu dziedāju dziesmu, Mana pasaule sudrabota, mana pasaule zeltīta, mana pasaule Dievišķa dzirksts..., virpuļo krāsas zeltainās acīs, virpuļo skaņas..." - "Sniegsim", - "Labi, sniegsim... Mums vajag šeit iedēstīt savu sēklu".
Mans tālāko notikumu komentārs:
"Tagad no manis, no manas Sirds radās/piedzima, milzīgs ugunīgs zieds ar auglenīcu (pestik ?) un putekšņu lapām. Lūk, viņu stādām. Viņš lido un sēžas amfiteātra vidū. Bet tagad vibrācijas nododam. Sirds rada skaņu, rokas kā diriģenti kustas. Skan brīnišķīga melodija. Viss amfiteātris vibrē Dievišķā skanējumā... Ai, paskataties, vienam citplanētietim iedegās sirds zeltītā krāsā. Viņš skatās sevī un ļoti pārsteigts ir. Lūk, vēl vienam iedegās... Priekšstāvis uzmundrina savējos: "Pieņemiet, pieņemiet..." Centrā visās krāsās laistās zieds, pat paskaidrot nevar, kādās. Lūk, priekšstāvim sirds iedegās! Viņš piecēlās ar starojošu sirdi. Un viņa violetā gaisma no ķermeņa sāka pārvērsties zeltītā... Sākās ķēdes reakcija. It kā viens no otra iedzīvotāji iededzināja savas sirdis zeltītā liesmojumā. Bet no mums nodošana apstājās, tagad viņi paši tiks galā. Un viņi iedziedājās kā zvārgulīši. Vibrēšana sāka izplatīties uz visu planētu un tālāk. Es paskatījos aiz amfiteātra robežām, kā tur notiek šī ķēdes reakcija? Kā spožumiņi starp violetām gaismām, iedegās zeltītas uguntiņas citplanētiešu sirdīs... "Mēs jums ļoti pateicamies. Nododiet mūsu pateicību Zemiešiem un jūsu Galaktikai" ... Tā, sajūtu pārvietošanos. Mēs atgriežamies. Viņi mūs pavada. Laimīgi par to, ka mēs izpildījām savu uzdevumu. Atpakaļceļš, precīzā kārtībā atpakaļ. Ar kaut kādām pienākošām/ienākošām kustībām notiek pārvietošanās, vajag taču tā, tik vienādām sajūtām būt. Atlidojam zelta portālā. Sagatavojieties, tagad lidosim atpakaļ. Pa spirāli nolaižamies. Jūtu pārpūli iekšēju. Sēdiet, meitenes, mierīgi... Izejam, jau mūsējie. Sākās paknaibīšana/pakutināšana. Lūk, izpeldējām no portāla jau mūsu pusē. Apsēdāmies, jūtiet? Mūs sagaida mūsu pavadoņi: "Pateicamies jums par darbu, tā jūsu pirmā pieredze. Tas viens no jūsu uzdevumiem, jūsu misija. Mēs gatavojām ...

... Iespaidi neizdzēšami, neizskaidrojami. Nolaižamies, visu mani pie zemes spiež. Galva, noliecas, noliecas, tad, bums un iztaisnojas. Mēs tādas lielas, kā mēs sevī ielīdīsim? Es, viss, iegāju".
Es vēl neiespiedos. Iespiedos... Kā tikai mēs atvilkām elpu, tūliņ sākām dalīties iespaidiem, sajūtām, izpratni par notikušo: "Kur gan mēs traucāmies? Citā Galaktikā, ko, vai lidojām? Viņi taču teica, nododiet sveicienus savai Galaktikai... Lielā Centrālā Saule Visumā. Mēs taču Zemieši, bet vispār jau - Lielās Centrālās Saules sūtņi. Tā hierarhija augstāka par Galaktisko... Es uz Plejādēm lidoju daudz tuvāk. Uz Plejādēm it kā liftā iegāju, viens, un tur. Bet šeit kaut kāds portāls. Interesanti, ka no mūsu puses portālu es neredzēju zeltītu. Vienkārši, portāls kā portāls, parasts, bet tas, cits, bija zeltīts. Tieši zelta krāsā. Gredzens, bet iekšā arī zeltītas gaismas piepildīts... Tagad mūsu misija nest šo jauno mīlestības enerģju. Taču mēs jau šo darbu sākām ar Andromedu, kad Mīlestības Kupolu uzstādījām? Šī enerģija augstāka, ļoti smalka. Viņa daudz augstāka un smalkāka, Mīlestības Zieda enerģija. Lūk, šī enerģija, ko mēs tagad nododam, ļoti... Kaut kas tāds smalks, smalks. Par to sāka rakstīt: "Vibrācijas atkarīgas no jūsu apzināšanās pakāpītes. Sanāk viss augstāk un augstāk. Jā. Tā to teica Hatori. Man čenelingā viņi teica, kā piektā dimensija, kurp mēs ejam kopā ar planētu, priekš viņiem viszemākās rupjākās vibrācijas mīlestība. Bet tālāk tur ļoti daudz dimensiju un viņa, mīlestība, arvien smalkāka un smalkāka, pilnīgi cita. Es viņu tieši ieraudzīju, cik viņa šeit rupja, bet pēc tam smalkāka, smalkāka... Un, lūk, tur... tur vispār kaut kas tāds... Un Hatori teica, ka ļoti svarīgi viņu sajust ar ķermeni. Kamēr ar ķermeni nesajūti, tu vari tikai zināt, ka viņa eksistē un viss. Bet, kad tu viņu caur ķermeni izvadi, caur fiziku izvadi, tad tu viņu patiešām caur sevi izlaid, tad, lūk, šīs sajūtas ļoti svarīgas... Un, ziniet, kādi vēl man no lidojuma iespaidi? Atceraties, viņi, violetie teica, ka mēs paši radām enerģiju sevī, vai protam izstrādāt mūsu ķermeņos? Un šo dāvanu lūdza viņiem nodot? Man tāda, šīs spējas, atklāsme sevī! Nu vajag taču, ko mēs varam! Visi uz mūsu planētas, visi septiņi miljoni iedzīvotāju, prot taču katrs to darīt. Un sēž šeit, šajā dzīvē un skumst, ar iemeslu un bez tā. Bet tur, veselas planētas Galaktikā uz kaut kāda ģeneratora dzīvo. Bet mēs, katrs sev ģenerators. Mums viss ir pašos. Un tā, lūk, kāda sajūsma. Mēs vispār šo procesu aizmirsām uz ilgu laiku. Jā. Personīgās spējas pēkšņi atklājām tagad, priekš sevis. Sanāk, ka mēs ne vienkārši nolaidušies blīvajā, blīvajā matērijā, bet Gaismu, Gaismu Radošie (Roždajuščije ?).
Lūk, visi uz planētas par to atcerēsies. Kādu gaismu var radīt, kad visi septiņi miljoni atcerēsies. Savā Sirdī, personīgajā!"

Ar mīlestību, MARIJA-ĻUPINA EĻ ĻUELIJA

Kontakti: Škola Ļubvi, gorod Ufa, tel: +79177509409, +79603925074 Marija-Ļupina, e-mail: shkolalubvi@yandex.ru
Atsauce: http://shkolalubvi.narod.ru/ , 3. jūn.plkst.11:02

Avots: http://vk.com/shkolalubvi
Latviskoja, intuitīvi, sajūtu līmenī, Eslauma 07.06.2013., latviskojums ievietots: http://spekavots.ucoz.ru/ 05.07.2013., nosūtīts Latvijas Radio viļņiem16.06.2013.
Skatījumu skaits: 406 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: