Sniega Karaliene
(pasakas turpinājums)


Autors: Olga Savilova
Avots: http://www.magnitiduha.info/archives/13979 , pievienots:13.03.2018., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 18.03.2018.

Kajs un Gerda gāja, viņu ceļā uzplauka pavasara ziedi, zaļa zāle. Lūk, atskanēja zvanu skaņas un viņi pazina savas dzimtās pilsētas zvanu. Viņi pacēlās pa pazīstamām kāpnēm un iegāja istabā, kur viss bija kā senāk: pulkstenis teica "tik-tak", rādītāji virzījās pa ciparnīcu. Taču, izejot caur zemām durtiņām, viņi ievēroja, ka kļuvuši gandrīz pieauguši. Ziedoši, rozā krūmi no jumta ielūkojās caur atvērto logu; šeit arī viņu bērnības krēsliņi. Kajs ar Gerdu apsēdās katrs uz sava, satvēra viens otru aiz rokas un Sniega karalienes aukstās, tukšās pils lieliskums aizmirsās, kā smags sapnis.
Tā viņi līdzās sēdēja, bet sētā bija vasara, silta, jauka vasara.

- Kaj, mans mīļais Kaj - ierunājās Gerda. - Cik labi ka mēs mājās un ka mēs kopā!. Es zināju ka tu dzīvs, ka es tevi noteikti atradīšu, mans mīļais Kaj!
Kaja sirds pildījās ar mīlestību un pateicību brīnišķīgajai meitenei. Un pēkšņi, it kā kāds Kajam iekšienē ieskrāpēja:
- Viņa mani glāba un tagad, droši vien, uzskata mani par savu īpašumu. Es tagad viņai būšu mūžīgais parādnieks, - viņš nodomāja un īgnums par to, ka ne viņš, bet viņa ir glābēja, piepildīja Kaja acis ar asarām.
- Nomierinies, - teica Gerda, - šī mūsu māja. Bet tās mūsu rozes. Tu tikai paskaties, cik tās skaistas, kā viņas priecājas mūs redzēt!
Kajs pagrieza galvu un paskatījās. Viņš sāka uzmanīgi ielūkoties un salīdzināt divus krūmus. Rozes, kuras auga tuvāk Gerdas logam, viņam šķita augstākas un kuplākas, nekā tās, kuras auga pie viņa loga. Un atkal kaut kas iesmeldzās Kajā.
- Pat ziedi viņai daudz labāki, - skaudīgi padomāja Kajs un novērsās.
- Kajs atgriezies! - bija dzirdams no ielas. Tie Kaja draugi priecīgi sveicināja savu biedru. Viņi spieda viņam rokas, plaukšķināja uz pleca, apskāva. Un Kajs viņiem pastāstīja par to, kā viņš dzīvoja Sniega Karalienes pilī, kā viņi ar Gerdu, ilgi atgriezās mājās. Viņam bija patīkama viņu uzmanība, personīgās ievērojamības jūtas viņu pārpildīja.
- Lieliskā Gerda! - sajūsmināti teica draugi. - Tev ar viņu paveicās!
Un Kajam atkal kaut kas iekšķīgi ieskrāpēja. Bailes, ka viņš varētu palikt viņas ēna, lēnām līda viņa sirdī.
- Kaj, - Gerda ņēma viņu aiz rokas, - mīļais Kaj, es tevi tik ļoti mīlu! Viņa piespiedās viņam un visas viņa bailes, skaudība, aizvainojums izzuda it kā vispār to nebūtu bijis.
Taču tās neizzuda uz visiem laikiem. laiku pa laikam tās spieda nabaga Kaja sirdi un tādas melnas domas grozījās viņa galvā, ka gan viņš, gan Gerda sāka domāt, ka Kaja sirds līdz galam neatkusa. Jo Kajs un Gerda neko nezināja, ne par spoguli, ne par tā šķembām. Bet visa tā lieta bija tur. Neskatoties uz to, ka Kaja un Gerdas asaras palīdzēja atbrīvot no šķembām, bet Kaja sirdī palika rētas. Tieši šīs rētas lika Kajam baidīties, apvainoties un skaust.
Pagāja vasara, aizspurdza rudens un atkal pienāca ziema. Kajs arvien tāpat bija, tad mīļais un maigais Kajs, tad nikns un uzpūtīgs. Gerda nesaprata, kā Kajam palīdzēt. Un, lūk, reiz Gerda iekūra uguni kamīnā. Viņa izlēma ar to parunāt. Gerda pastāstīja ugunij par Kaju, par Sniega Karalieni un lūdza palīdzēt. Uguns jautri iedejojās kamīnā.
- Tu man palīdzēsi! - nopriecājās Gerda un tūliņ aizskrēja pie Kaja.
- Kaj, ejam ātri! Uguns mums apsolīja palīdzēt!
- Kādas muļķības tu runā? Mums viss labi. Priekš kam mums kaut kādu palīdzību? Cik gan tu tomēr dumja! - ļauni iesmējās viņš.
Taču Gerda apskāva Kaju un ieskatījās viņam acīs.
- Nu, labi, - atbildēja viņš. Es pasēdēšu ar tevi pie uguns, ja tu tā gribi. Kajs tomēr ļoti mīlēja Gerdu.
Kajs un Gerda apsēdās pie kamīna un sāka lūkoties, kā pamazītēm dejo liesmu mēlītes. Bija dzirdams, kā sprakšķ malka un dūdo vējš. Kajs atnesa žagariņus un sāka tos iemest kamīnā. Uguns iedejojās vēl jautrāk un, pēkšņi, dzirksteļu stabs izspurdza no kamīna.
- Oi, - iekliedzās Kajs, taču dzirksteles viņu neapdedzināja un viņš nomierinājās. Un tad, pēkšņi, atvērās logs un istabā iebrāzās sniega virpuļi. Tie sāka riņķot ap Kaju un Gerdu.
- Sniega Karaliene! - iekliedzās Gerda. - Sniega Karaliene! Viņa šeit!
Jā, tā bija viņa. Visa balta, gara auguma, stalta, viņa stāvēja viņas priešā un smaidīja, savu skaisto un ledaino smaidu.
Bet Kajs jau meta kamīnā jaunu porciju žagariņu. Un jauns dzirksteļu stabs izvijās no kamīna.
- Tūliņ tu izkusīsi! - iesaucās Kajs.
Taču Sniega Karaliena pamāja ar roku un vesels sniegpārslu mākonis lidoja pretim dzirkstelēm.
Bet tālāk... Kajs un Gerda pārsteigti skatījās un nevarēja saprast, kas gan notiek.  
Sniegpārsliņas un uguns dzirkstelītes uzvirpuļoja kopīgā dejā - sniegpārsliņas nekusa saskaroties ar uguni un dzirkstelītes nedzisa, saskaroties ar sniegpārslām. Bet Kajs un Gerda skatījās ne uz sniegpārslām un dzirkstelēm. Viņi skatījās uz Sniega Karalieni. Viņa stāvēja varavīksnes gaismā, pārplūstot dažādām krāsām. Kristāli, no kuriem bija pagatavots viņas apģērbs, dega un mirdzēja ugunīs. Tādu skaistumu Kajs un Gerda vēl nekad neredzēja. Sniega Karaliene maigi viņiem uzsmaidīja, pagriezās un izgāja.
Kajs un Gerda pieskrāja pie loga. Viņi redzēja, kā pa varavīksnes tiltu, baltās ragavās, baltu zirgu iejūgā, traucas Sniega Karaliene, mirdzot sava apģērba ugunīgos kristālos.
Kajs maigi apskāva Gerdu un piespieda viņu pie sevis. Jautrās dzirksteles sadziedēja visas rētas viņa sirdī. Viņš vairāk nebaidījās neviena un ne no kā.

9. martā 2018. gadā.
--------------------------- 
Informāciju - Olga Savilova. Sniega Karaliene (pasakas turpinājums) - no vēstvietnes Gara Magnēti, latviskoja intuitīvi, Eslauma 18.03.2018.
Ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /19.03.2018.
Nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /19.03.2018.
Un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /19.03.2018.
=====
Informāciju - Sniega Karaliene - viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 19.03.2018.