Galvenie » 2018 » Februāris » 7 » "Sniega Karalienes" skatiens
11:56
"Sniega Karalienes" skatiens

"Sniega Karalienes" skatiens

Tatjana Muhina
2018. gada 18. janvārī
Avots: http://www.magnitiduha.info/archives/13797 , pievienots 23.01.2018.

14.-15. janvāris 2017. gads
Svētdiena, 14. janvārī mēs ar Nikolaju devāmies
{в Троице-Сергиеву Лавру ?). Pa ceļam skatu piesaistīja
Kāda uz ielas atstāta viesu karte ar Uzvārdu
Nikolaja un viesnīcas nosaukumu, kurā kā sapratām mēs
mums stāv priekšā apstāties, kaut nakšņot neplānojām...
Spīdēja saule. Viss apkārt vēstīja brīnišķīgus 
pārsteigumus un vēlēšanos piepildījumu...
Un tā, mēs Svētās Trīsvienības Sergija Lavras ēkā.
Apkārt klusums, par cik kalpošana beigusies,
un apmeklētāju ļoti maz. Pievērsu uzmanību logiem.
Redzēju pēdējo no kreisās, tuvāko pie svētbildes un nostājos blakus.
Laukā bija neliels sals un uz stikliem salasījās
daudz sniegpārsliņu-kristāliņu. Atcerējos par to, ka
no Augstākām dimensijām informāciju nodod mums tieši
caur šiem brīnišķīgi savāktiem radījumiem...
Acu priekšā radās fragments no pasakas "Sniega Karaliene".
Vēl mirklis - un es redzu viņas seju, logā ieskatošos...
Taču tā vietā uzradās spēcīga karstuma sajūta,
un patīkams vilnis izlija apkārt...
- Sveiki, Tatjana, mani sauc Pafnutijs!
- Sveiks, Pafnutij! Pastāsti nedaudz par sevi,
kas tu un no kurienes.
- Es piedzimu 1394. gadā, klusā vietiņā, piecus kilometrus
no Borovskas. Es runāt nevarēju līdz tam laikam, kamēr mamma pie manis mācītāju neuzaicināja, kurš mani sāka mācīt lasīt.
Divdesmit gadu vecumā es aizgāju klostera brāļos, blakus esošā Dzīvību Dāvinošās Trīsvienības [Живоначальной Троицы] miteklī. Mans audzinātājs bija Ņikita Borovskis, Sergija Radoņežskovo skolnieks.
Tā pagāja gadi, kuru laikā es pastāvīgi domāju par to,
kur gan atrodas tas lolotais pavediens, kurš savieno katru
no mums ar tiem neredzamiem Garīgiem skolotājiem, kuri palīdz
eksistējošo pasauli izzināt dziļdomīgāk un patiesi.
Es par to domāju nakti gandrīz katru, un tas notika vienreiz...
Es jau iet gulēt gatavojos, kad sajutu,
ka kāda neredzama substance mani skar maigi,
un vārdus izdzirdēju, no iekšienes plūstošus.
- Atver garīgo Aci, tā tevī.
Atliek tikai apvienot tavas sirds telpas centru
un to pavedienu neredzamo, kurš augšup ceļas, gandrīz
acs dobumu skar, un tas notiks.
Sasprindzinājos es sākumā nedaudz, bet pēc tam Gaismu ieraudzīju
kas no šīs istabas daļas izgāja,
kur agrāk mana guļvieta izvietojās.
Bet pēc tam viegls plīvurs parādījās. Vai pie tā bija
priekš mums pierastā dūmakas smarža?
Protams nebija. Tas kaut kā jauns izpaudās,
līdz šim man neredzēta enerģija, Gaismu izstarojoša.
Pateicoties šīm patiešām "dvēseliskām" plūsmām,
es ļoti viegli sasniedzu stāvokli dziļai iekšējai
harmonijai. Domu plūsma apstājās.
Mans ķermenis sāka atblīvoties un izplūst.
Es sajutu, ka tas var pieņemt jebkuru formu,
piemēram, bumbiņā pārvērsties.
Ko es arī izdarīju. Un sāku ripot no vieniem sāniem uz
otriem.
Un kas interesanti, ka manas acis no sākuma bija augšā,
pēc tam apakšā. Pakāpeniski saaugot ar apkārtējo
telpu, tās izstiepās no iekšas uz āru un pamira,
gluži kā lēcas binoklī.
Tādā stāvoklī skata leņķis sasniedz 360 grādus,
un visa ārējās informācias plūsma, sastāvoša no dzirksteļojošiem gaismas
kubiņiem, aplīšiem vai ovāliem salasās kaut kādā Vienā
punktā. Kur arī caur viņu atveras, plūstoši izstiepjoties
augšup, tādējādi atgādinot daudzkrāsainu ūdens strūkliņu.
Es negulēju, to es atcerējos ļoti precīzi. Es sajutu sevi arī šeit, kur mana gulta atradās, kā arī es sajutu visu
skaidru klātbūtni, visā notiekošajā procesā
kur galvenais darbojošies varonis arī biju - es.
Uz kādu mirkli viss apklusa. Logs bija atvērts, un
pat bērza zariņi neizdeva pierastās skaņas.
Līdz šim nezināmas svētlaimes stāvoklis sāka piepildīt
visu manu būtni, grūdieniem izlīstot no iekšienes uz āru.
Šajās brīnišķīgajās Gaismas plūsmās es pavisam pārstāju
saskatīt sevī Būtni, atmiņu saglabājošu, par kaut ko
blīvu un ierobežojošu.
Visa mana struktūra, vai, ja tā var izteikties, "ārējā stāja"
izplūda daudzās spoguļkristālisās struktūrās,
esošām nosacītas formas un saturs, kas veidoja
nelielu apli, kura centrā biju arī "Es".
Pie manis pienāca vecajs baltā tērpā, no acīm viņam plūda Gaisma.
Viņš no sevis noņēma daļu savu apģērbu un pastiepa man.
- Ņem, noderēs - pavisam ikdienišķi, viņš teica un izzuda.
Izšķīda arī visa notiekošā attēls.
Es atcerējos, ka redzēju viņu uz freskas pie mana audzinātāja. 
Vai tiešām tas viņš? Mana sirds piepildījās ar prieku.
Tā sākās mana neredzamā apmācība līdzsadarbībā 
ar [Преподобным ?] Sergiju Radonežski...
Mans Skolotājs palīdzēja manī atmodināt lielu labestību
un iekšēju tīrību. Mana sirsniņa bija brīva no
bailēm un šaubām, un tās ritms bija saskaņots ar to
iekšējo ritmu, kas atķāva man minūtēs
līdzsadarbības pieskarties virsotnēm savas
iekšējās dziļās meistarības.
Es biju ārkārtīgi laimīgs, kaut ārējie apstākļi
bija nevienkārši.
Cēlos es agrā tumsā, lūdzos, kurināju krāsni, pēc tam 
gāju uz kalpošanu.
Tā pagāja daudzi gadi. Pa šiem gadiem es nobriedu iekšķīgi
tik ļoti, ka pie manis nāca cilvēki no tuvākiem ciemiem pēc padoma.
Taču reiz, pēc lūgšanas nolikuma izpildīšanas,
pie durvīm pieklauvēja. Tas nebija līdzīgi ārējam
mums pierastam klauvējienam, bet vairāk līdzinājās
kaut kādam ļoti maigam un smalkam pieskārienam...
Ienāca Tas, aiz kura es neatkāpīgi sekoju visu šo laiku.
Viņa apžilbinošie tērpi lika manām
šūniņām ietrīcēties Priekā.
Es atkal sajutu paplašināšanos. Tā pieauga ar katru minūti.
Un lūk es stāvu Milzīgs, bezgalīgs, bet apkārt man
giežas Planētas, Galaktikas, aizpeld Visumi,
bet es mierīgi vēroju notiekošo, smaidu, saplūstu ar viņiem
un pārvēršos Vienots ar viņiem
Konglomerāts, nesošs nosaukumu "Jaunās Mūžības Radīšana".
Visa mana būtība pie tā nodrebēja,
salīgojās un paaicināja kaut kādā "centrā".
Galvā pazibēja
- Bet kur meklēt to "centru",
bet viņa doma saplūda ar manu domu, un es izdzirdēju
- Tas tevī. Ir punkts centrā tavas sakrālās
sirds, viņu klausies.
Bet no viņas jau plūda neatdarināmi pasakaina melodija.
Tā pastiprinājās, es saplūdu ar viņu un pārcēlos mirdzošā
telpā, atgādinošā pēc konsistences
šķidru ķīseli.
Es saskāros ar šo jauno stāvokli,
Gaisma iztecēja pa maniem pirkstiņiem un viņos iekšēji
iedegās uguntiņas vēl spilgtākas par iepriekšējām.
Izrādās, ir vēl tāda iespēja - 
padomāju es.
Gaisma sāka mirguļot, Jauna telpa savācās.
Es stāvēju savas klostera istabas centrā, vēl apņemts
pelēcīgas dūmakas. Mana seja laistījās. 
Es atgriezos no "Paradīzes" - pirmais kas ienāca prātā.
- Paradīze vienmēr tevī un tu to jau sen zini - 
izdzirdēju es balsi Prepodobnova.
Pēc visa notikušā manas, pa lielākai daļai
teorētiskās zināšanas pārauga pastāvīgās praktiskās
nodarbībās.
Un es priecājos, šodien šeit, padalīties ar dažiem
no tiem ar Tatjanu.
Vēlāk radās visiem pazīstamais klosteris
Pafnutevo - Borovskij, kas tur ir un stāv joprojām.
Katrā ķieģelītī kuru ielika kripatiņu kā manas
Svētīgas gaismas tā arī visas manas tuvākās brālības.
- Pateicos Pafnutij!
- Es visiem jums zemu paklanos...
Es atvadījos no Pafnutija. Iekšķīgi karstums liels gāja
un dzert gribējās ļoti.
Mēs sekojām informācijai, atradumā norādītajai
viesu kartē un apmetāmies Vecās Lavras
viesnīcā, atrodošās tieši pretim klostera centrālai ieejai.
Un kāds bija mans pārsteigums, kad uz galdiņa numurā
es atradu vientuļi gulošu krājumu "Dzīvošana
Sergija Radonežska", par kuru domāju izejot
no Trapeznas ēkas.
Visas manas vēlēšanās materializējās...
Šodien mūs gaidīja brīnišķīgi kluss vakars
ar spilgtām zvaigžņotām debesīm un putnu bariem, valdonīgi
sapulcējušamies uz zariem un ķērcošiem tā,
ka naksnīgo debesu plūsmas neizturēja tādu troksni
un sāka sarūpēt vēju, lai tos nomierinātu.
Lūk tad arī iestājās brīnišķīgi pasakaina nakts,
kas turpinājās līdz pirmajai zvanu skaņai.
Bet tad pienāk rīts.
Es nedaudz pasteidzos uz priekšu. Vienkārši es mīlu apstāties
un nakšņot šeit. Pagājušajā gadā tas izdevās bieži.
Un tātad, Nikolajs aizmiga, bet es caur sazināšanos ar grāmatu
iesaistījos jaunā dialogā.
Atcerējos fresku, nesen redzētu Mičurinskā,
Tambovskas apgabalā
Bogoļubskas Katedrālē jau 2018. gadā, kur
attēlots Prepodobnijs Sergijs procesā
viņam formējot Jaunu Ugunīgu Ķermeni.
Neparasts skats priekš vienkārša mietpilsoņa uzskata.
Bet lūk ko par šo procesu raksta B. Ļestvičņiks:
"Izgājušais no pasaules mīlestībā uz Dievu
pašā sākumā iemanto uguni,
kas, esoša ievilkta matērijā, ātri
aizdegs spēcīgu ugunsgrēku un iznīcinās kaislības.
Kad svētais ikumens gribēja pie Dievgalda iet
Svēto Noslēpumu Debesu Uguns nonāca
un gāja pa Svēto troni, apmirdzot visu altāri
apvijoties apkārt svētajai trapezai
un apņemot visu svētīgi darbojošos Sergiju.
Bet kad Prepodobnijs gribēja pieņemt
Svēto Noslēpumu, Dievišķā uguns savijās, it kā
kāds brīnumu plīvurs un iegāja svētajā potirā [поитра ?].
Tādā veidā Dievam tīkamais baudīja Svēto Vakarēdienu
šīs ugunis "neopaļno" [неопально ?], kā sena kupina [купина ?]
neopaļno degoša".
Pačeļu galvu un atrauju acis no grāmatas.
Mans skats ar ...[поволокой ?], pirmais, kas ienāk
prātā. Nesteidzoties virzās pa istabu.
Pieklusināta gaismas, galda lampa, uz ielas vēl trokšņi, kaut jau laiks vēls.
Kā izrādījās viegls skats "Sniega Karalienes",
ielūkojošās logā,
pārvēršas Nikitas Borovska skatienā,
Panfuta audzinātāja, smaidoša no Uspenskas katedrāles ārējās freskas
novietotas tieši pretim
tā Trapeznas loga, blakus kurai
es arī apstājos...
Bet saka brīnumi nemēdzot būt...
- Paldies, Predobnij Ņikita, ka savienoji mani ar savu
skolnieku!
- Paldies, Prepodobnij Sergij!
- Paldies, Prepodobnij Pafnutij!
- Uz jaunu tikšanos, dārgā Tatjana - dzirdu atbildi.

Muhina Tatjana.
18.janvāris 2018.g.

(fotogrāfijā Sergijs Radonežskis Katedrālē, Mičurinskā, Tambovas apgabals. 8. janvāris 2018. g.)
-----------
Latviskoja, intuitīvi, Eslauma 28.01.2018.15:55
Ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru 07.02.2018.
Nosūtīts Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts 07.02.2018.
Un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /07.02.2018.
=====
Informāciju - "Sniega Karalienes" skatiens - viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 07.02.2018.

Skatījumu skaits: 137 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: