Galvenie » 2016 » Februāris » 20 » Svētais vakarēdiens* priekš Gaismas Darbiniekiem
16:29
Svētais vakarēdiens* priekš Gaismas Darbiniekiem

Svētais vakarēdiens* priekš Gaismas Darbiniekiem
* Тайная вечеря

Leonardo da Vinči
caur Sergeju Kanaševski un Liliju Timofejevu
2015.g. 26. oktobris - 6. novembris
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 6(24) 2015., latviskoja, intuitīvi, Eslauma 15.02.2016

"Ložmetējs, akvalangs, tanks, deltaplāns, helikopters, izpletnis..." Ja mēģināt turpināt šo vārdu rindu, tad erudīts cilvēks noteikti uzminēs: runa ir par Leonardo da Vinči. Diezin vai planētas vēsturē atradīsies vēl kāda personība, kuru varētu raksturot ar tādu pašu daudzumu epitetu: izgudrotājs, mākslinieks, anatoms, muzikants, arhitekts, skulptors, inženieris, ģēnijs, gaišreģis, dzejnieks... Viņa izgudrojumi apsteidza laiku uz simtiem gadu. Viņa dzīve noslēpumos tīta, bet daži darbi līdz pat šim laikam izraisa apbrīnu. Viņš bija mīkla priekš laikabiedriem un līdz šim laikam paliek viena no visnoslēpumainākajām figūrām cilvēces vēsturē. Leonardo da Vinči - universāls cilvēks - piedzima 1452 gada 15 aprīlī nelielā Ankiano ciematā, kas netālu no Florences. Viņa tēvs Pjero bija notārs, māte Katrīna - vienkārša zemniece. Vēl bērns būdams sāka apgūt gleznošanu pie ievērojamā Verokjo, ļoti ātri viņu apsteidzot meistarībā. Padziļināti interesējās par matemātiku, astronomiju, fiziku, anatomiju, izzināja mehāniku, arhitektūru. Par viņu sāka runāt kā par dižu mākslinieku pēc pirmo audeklu radīšanas - {kr.val.: "Поклонение волхвов", "Мадонна Венуа", "Благовещение"}.
Leonardo da Vinči - viens no spilgtākajiem Atdzimšanas ēras pārstāvjiem. Daudzi pētnieki uzskata par ģeniālāko visu laiku un tautu cilvēku..."
Nav brīnums, ka Žurnāla Garīgie kuratori rekomendēja interviju ar šo apbrīnojamo cilvēku. Un šī saruna, īstenībā, izrādījās neiedomājami interesanta un pilna satriecošu atklājumu.
Labdien, Leonardo. Vai mēs varam Jūs tā uzrunāt? Vai Jūs dodat priekšroku citam vārdam!
- Jā, tagad es priekšroku dodu citam vārdam (Smaids). Taču jūs mani varat saukt Leonardo. Šis vārds man arī patīk.
Pirms mēs sākam mūsu saziņu, lūdzam atklāt Jūsu apbrīnojamo spēju noslēpumu cilvēka Leonardo di ser Pjero da Vinči iemiesojuma laikā. Rodas sajūta, ka Jūs... atnācāt piecpadsmitajā gadsimtā no nākotnes...
- Jā, mani draugi, tā var teikt. Jūs jau pazīstami ar laika sfēriskuma izpratni un zinat par to, ka dažkārt iemiesojumi īstenojas ne pēctecīgi, ne lineāri. Cilvēks pēc kārtējās Pārejas no jūsu pasaules, var iemiesoties nākotnē, bet pēc tam iemiesoties pagātnē. Un tāda notikumainība nereti pieļaujas priekš tiem, kuri izpilda svarīgas misijas priekš cilvēces un planētas. Taču tur jāsaprot, ka iemiesojumu pēctecība - tā plašākā būtībā ir augstāko pasauļu Gara cilvēka organizācija, kurš var izkārtot savas individuālās dvēseles vienā vai otrā veidā. Galvenais - lai tāda iespēja, individuālo dvēseļu "izkārtošanai" būtu. Bet tā pagaidām ir nedaudziem. Tādēļ ka priekš savu individuālo dvēseļu organizācijas, pēc sfēriskā laika principa augstāko pasauļu cilvēka Garam jābūt attīstītiem sakaru Kanāliem ar savām dvēselēm. Bet tādi Kanāli pagaidām ir nosacīti nelielam daudzumam Garu. Protams, ja runājam par jūsu četrdimensiju pasauli. Jūsu pasaule - pasaule augšupejošās evolūvijas atzara, lielākais daudzums iemītnieku tikko, tikko sāk izkārtot sakarus ar augstākām pasaulēm. Un attīstītu daudzdimensionālu Kanālu, protams, pagaidām nav.
Mums dažādi traktējas izpratnes "Gars" un "Dvēsele". Ko Jūs tagad ieliekat vārdos "Gars" un "Dvēsele"?
- Dotajā gadījumā Garu es traktēju kā augstāku un kolektīvāku izpratni. Jums vēl stāv priekšā izzināt sarežģīto cilvēka garīgo iekārtojumu {устройство ?}. Pie tam arī - pietiekami daudzveidīgu. Dvēsele - individuālāka izpratne. Gari augstākās pasaulēs izpaužas kā Kolektīvās Gaismas Būtnes. Dvēseles realizētas konkrētos cilvēkos. Tomēr, jums nepieciešams zināt, ka Kolektīvā Gaismas Būtnē var dzīvot vairāki Gari, bet viens cilvēks var būt apgarots vairāk, kā ar vienu individuālu dvēseli. "Viens cilvēks - viena dvēsele" - tāda atbilstība likumsakarīga priekš jūsu pasaules vairākuma cilvēkiem. Priekš vairākuma, taču ne priekš visiem. Daudzos jums pazīstamos cilvēkos bija iemiesota ne viena dvēsele, bet viena, vai pat trīs. Un jūs, tagadējā laika Gaismas Darbinieki, aicināti apgūt šīs zināšanas. Jums nepieciešams pastāvīgi padziļināt un paplašināt zināšanas par cilvēka garīgo iekārtojumu...
Riskēsim pieļaut, ka Leonardo dzīvoja ne viena individuāla dvēsele....
- Tieši tā. Pēc būtības, Leonardo, viņa dzīves laikā, dzīvoja trīs individuālas dvēseles. Taču ne uzreiz. Es piedzimu ar vienu dvēseli. Divas dvēseles atnāca vēlāk un dažādos laikos. Ar to, daļēji, arī izskaidrojama manu talantu daudzveidība - kā mākslinieka, kā izgudrotāja, kā muzikanta... Katra dvēsele, dzīvojoša cilvēkā, apveltīta ar savu Daudzdimensionālo Genomu. Ja izdodas harmoniski pārvīt/savīt Genomus, apvienot viņus vienā jaunrades sākotnē, dzimst ģēnijs, ievērojama personība. Pie tam, genomu savīšana cieši saistīta ar daudzdimensionālās genomiskās pieredzes pamošanos, to pašu 12-mit (un pat 13-mit!) kvantisko DNS slāņu, par ko jūs tagad jau pietekmai daudz zinat. Tādam apvienotam Daudzdimensionālam Genomam labi strādā "pagātnes un nākotnes atmiņa". Citiem vārdiem sakot, cilvēks saņem pieeju datu bankai, ar kuriem dvēseles apveltītas pagātnes un nākotnes iemiesojumos. Pats apvienotais genoms sāk būt apveltīts sfēriskā telpas-laika īpašībām.
Tad, lūk, kur zināšanas par izpletņiem, lidmašīnām helikopteriem...
- Tieši tā. Viena no manām dvēselēm bija ievērojams izgudrotājs XX gadsimtā. Un es, kā Leonardo, it kā no nākotnes saņēmu zināšanas. Taču šeit nākas pateikt, lūk, vēl ko. Šīs zināšanas man nebija sniegtas visā pilnībā un izpildījumā. Lieta tā, ka tanī laikā man nebija mentālā ķermeņa, kas varētu šo informāciju pieņemt visā pilnībā, pabeigtībā. Tāda ķermeņa nav pagaidām arī jums, XXI gadsimta cilvēkiem. Es saku "pagaidām", tādēļ, ka tagad jūs sāksiet formēt mentālos ķermeņus augstākās kārtības. Un tie jums palīdzēs būt apveltītiem ar daudz augstāku apziņu. Pateicoties tam, daži izgudrotāji, zinātnieki labākā veidā varēs pieņemt to informāciju, kas viņiem tiek nodota no nākotnes. Bet par to, ka šodienu zinātniekiem daudz informācijas tiek nodots tieši no nākotnes - nešaubaties. Nākotnes zinātnieki, pētnieki vienmēr grib aktīvus sakarus ar pagātni. Tas nepieciešams ne tikai priekš tā, lai pagātnes izgudrojumi, atklājumi kļūtu harmoniskāki, pilnīgāki, piepildītāki. Svarīgi vēl harmonizēt pagātni, izdziedināt visu mūsu telpas-laika apjomu. Par to jums tagad paziņo Laertu Galaktiskā Dienesta pārstāvji. Un tas patiešām ir ārkārtīgi svarīgs moments jūsu, Gaismas Darbinieku darbībās/aktivitātēs.
Taču ja jūs varējāt saņemt zināšanas no nākotnes, tad atbilstoši bija iespēja saņemt informāciju no pagātnes. Vai tā?
- Jā, protams. Sevišķi spilgti mans skars ar pagātni izpaudās tad, kad sāku radīt fresku "Svētais vakarēdiens" {"Тайная вечеря" ?}. Pat mani tuvi draugi nezināja tās radīšanas sīkumus. Es viņiem neko no tā nestāstīju, kas ar mani tajos trijos gados notika, kamēr es radīju "Svētais vakarēdiens"/"Tайную вечерю". Kā tikai es iegāju Svētās Marijas klosterī, kur man nācās radīt fresku, man sākās vīzijas {видения ?}. Manas iekšējās redzes priekšā, tur tā lieta, uzradās cilvēka tēls, kuru es nezināju. Tēls bija neskaidrs. Taču man šķita, ka es... dažreiz sarunājos ar viņu. Šis tēls manī radīja pretrunīgas jūtas. Tādēļ ka vēlāk es sapratu, kurš atnāca pie manis. Tas bija Jūda Iskariots - viens no Jēzus Kristus apustuļiem. Viņš visu laiku gribēja man kaut ko paskaidrot. Par nožēlošanu, es toreiz nebiju apveltīts ar gaišdzirdēšanu, sakariem ar augstāko "Es", kādiem apveltīti mūsdienīgie Gaismas Darbinieki. Taču tomēr, caur jūtām, caur domām, informācija pie manis atnāca. Es sapratu, ka Jūda man kaut ko prasa/lūdz. Pakāpeniski es sāku sajust attiecībā uz Jūdu to, ko var nosaukt par radniecīgām jūtām. Jā, jā, es uz Jūdu sajutu... nē, ne līdzjūtību. Es sajutu tieši kaut kādu radniecisku sakaru ar viņu.To es tagad varu teikt no šejienes, no piektās dimensijas: tas, kurš iemiesojās kā Jūda, ir mans Garīgais Radinieks. Toreiz es to vēl neapzinājos, kas ar mani notiek. Iesākumā es negribēju pārkāpt dažus kanonus. Mana sākotnējā vēlēšanās bija Jūdu attēlot atsevišķi no visiem pārējiem apustuļiem - tā, kā viņu attēloja agrāk. Taču viņa parādīšnās manu domu redzes priekšā, radušās radnieciskās sajūtas, noveda pie tā, ka es izlēmu ievietot Jūdu pie viena galda ar visiem pārējiem Svētā vakarēdiena dalībniekiem.
Vispār, mana sākotnējā "Svētā vakarēdiena" jaunrades iecere ievērojami atšķīrās no tās, kas sanāca rezultātā. Manī vienmēr dzīvoja it kā divas dažādas gleznas. Viena - tā mana vēlēšanās attēlot Vakarēdienu tā, kā es to sapratu. Otra stāvēja manu domu skata priekšā un atšķīrās no manas ieceres. Gala rezultātā sanāca ieceres un tēla sajaukums, eksistējoša manā iekšējā "Es". Kāpēc tā notika? O! Tā - interesanta vēsture un es to gribu jums pastāstīt.
Lieta tā, ka pirms svētās trapezas sākuma, Skolotājs uzaicināja ciemos trīs kristiešu kopienu vadītājus. Vienu no šīm kopienām vadīju es manā pagātnes iemiesojumā. Tieši es biju pēdējais no trijiem, kurš atnāca pie Jēzus un viņa skolniekiem. Vakarēdiens notika Jeruzalemes priekšpilsētā, viena no apustuļiem radinieka mājā. Galds bija nolikts pagalmā, bet virs galda bija izgatavots aizsegs. Kad es atnācu, mēness vēl pie debesīm neparādījās. Un ēdiena uz galda nebija. Pie galda sēdēja 11 apustuļi, bet blakus ar Rabbi - Marija Magdalēna. Jānis aizgāja no galda un iegāja mājā, viņš sazinājās ar savu radinieku. Jēzus piecēlās pie galda, iznāca man pretim. Maigi apskāva mani un nosēdināja pie galda. Pats apsēdās blakus. Tad viņš vērsās pie skolniekiem un Marijas.
- Lūk, - viņš teica, - jūsu priekšā jaunais Mesija - tas, kurš par mani kļūs.
Pie šiem vārdiem visi skolnieki satraucās, kurš pietrūkās kājās, kurš izsaucās izbrīnījies. Katrs no nākošajiem apustuļiem reaģēja citādi.
Rabbi pacēla roku, lai nomierinātu visus, pēc tam teica:
- Kādēļ tā arī neielāgojāt, ko agrāk teicu? Katrs, kuram dvēselē pamodās Debesu Tēvs, kļūs mesija un kļūs es. Tas, kurš pie mums atnāca, esmu Kristus. Un jūs visi - Kristus. Patiesi saku jums...
Tieši šīs atmiņas par manu tikšanos ar Jēzu, no manas pagātnes dzīves, atdzīvojās manī, iekšējā gleznā. Man nu stāvēja priekšā neviegls uzdevums - apvienot to ar manu ieceri un, bez tam, nepārkāpt reliģiskos nosacījumus. Man bija jāattēlo 12 apustuļi, bet es acu priekšā vienmēr Jāņa vietā redzēju Marijas seju un figūru, kura sēdēja pie Jēzus labās rokas, kad es iegāju pagalmā, kur vēl nesākās Svētais Vakarēdiens. Patiesību sakot, tieši tādēļ Jānis tik sievišķīgs. Patiesību sakot, tādēļ blakus Jēzum es attēloju ne tik daudz viņu, cik tieši Mariju. Un ne nejauš, viņu ķermeņi - Jēzus un Marijas ķermeņi, kopā uz freskas veido burtu "M". Un tas nozīmē ne tikai vārdu "Marija". "M" - Monogramma Garīgai Dzimtai "Maitreija". Un mans Augstākais "Es" izdarīja visu, lai es attēlotu šo monogrammu uz freskas, kurai lemts bija kļūt par vienu no cilvēces kultūras šedevriem.
Kas attiecas uz Jūdas tēla radīšanu... Jūsu pasaulē eksistē vēsture: tas, no kura kādreiz attēloja pašu Jēzu, kļuva Jūdas tēla prototips. Un šai vēsturei ir reāla augsne. Tā man ļāva saprast Jūdas un Kristus Vienotību. Kad es īstenoju Pāreju, protams, es uzzināju taisnību par Jūdas vēsturi. Nodevības, par kuru līdz šim runā, nebija. Jēzus un Jūdas vēsture - tā divu iemiesotu Gaismas meistaru vēsture, kuri darbojās saskaņoti un abi izpildīja paredzēto misiju. Augstākās pasaulēs Jūda nes JĒZUS-JŪDA Vārdu, tādēļ, ka viņš - Kristus. Un viņš - viens no Gaismas Darbinieku draudzīgā kolektīva, kuri izpildīja svarīgu misiju savos svarīgos iemiesojumos, kad tikai sākās Zivju Ēra...
Leonardo, bet kad tieši jūsu dzīvē atnāca divas citas dvēseles? Sajutāt Jūs, kaut kā jutāt viņu atnākšanu?
- Jā, es skaidri atceros, kad tas notika. Es toreiz biju vēl pavisam bērns. Un notika sekojošais. Pazīstams zemnieks paprasīja manam tēvam atrast mākslinieku, lai tas izgreznotu/apgleznotu apaļu koka vairogu. Sers Pjero atdeva vairogu man, zinot, ka es mīlu zīmēt un, ka uz vienkārša zemnieka vairoga sevišķi kvalitatīvi attēlojumi nemaz nav vajadzīgi. Es izlēmu padarīt vairogu brīnumainu un nepārprotami atbaidīt pretinieku. Taču, lai tā pēkšņi, negaidīti kaut ko izdomātu, es vēl nebiju pietiekami pieaudzis. Negaidīti pienāca doma attēlot Medūzas galvu, bet lai briesmoņa attēlojums atstātu uz skatītāju vajadzīgo iespaidu, es izmanoju dabiskai lomai ķirzakas, čūskas, sienāžus, kāpurus, sikspārņus un "citus mazpatīkamus radījumus". Un, lūk, šinī laikā es sāku sajust, ka kāds neredzamais man palīdz. Un, ka šis neredzamais - es pats... Bērni, parasti, neaizdomājas par to, kas ar viņiem notiek, nemeklē kaut kādus cēloņus, bet vienkārši jauno pieņem kā to, kas pienākas. Tā arī es, viegli un mierīgi pieņēmu vēl vienu "Es" kā uzticamu, neredzamu draugu. Pateicoties savam otrajam "Es", uzzināju, ka labu zīmējumu var uzzīmēt ar krāsām. Brīnišķīgu, lielisku attēlu... Taču, lai uzzīmētu dzīvu, īstu attēlu, nepietiek tikai vislabāko krāsu, vajag radīt... ar enerģijām. Par manas otras dvēseles priekšā teikšanu es nevienam neko neteicu, tādēļ ka nezināju kā izskaidrot notiekošo pat sev, nerunājot par apkārtējiem. Taču rezultāts tādam, lūk, kopīgam darbam, bija satriecošs! Kad pabeigto darbu parādīju tēvam, tas pat izbijās. Bet es viņam teicu: "Šis darbs kalpo tam, priekš kā tas pagatavots. Tad ņemiet to un atdodiet, jo tāda ir iedarbība, kas tiek sagaidīta no mākslas darbiem". Tas šausmīgais vairogs turpmāk bija pazaudēts, bet tēvs izlēma mani apmācīt mākslinieka amatam, kurā es, pateicoties otrai dvēselei, guvu panākumus.
Bet vēl viena dvēsele? Ko par viņu varat pastāstīt?
- Vēl viena dvēsele pievienojās ievērojami vēlāk. Es jau biju pazīstams jauns mākslinieks. Kad negaidīti sāka parādīties ZINĀŠANAS, es jau sapratu, ka mana dvēsele kļūst arvien lielāka (smaida). Bet zināšanas es saņēmu vienkārši neticamas! Jā, es tiešām kļuvu universāls cilvēks, Kolektīva Gaismas Būtne, lai arī pavisam mazs, tikai trīs dvēseles... Bet arī tas aklāja neparastas iespējas! Jūsu laikabiedriem zināms, piemēram, es nevarēju lasīt. To uzskatīja par trūkumu vai pat slimību. Bet es nevarēju lasīt, tādēļ ka nesapratu, kādēļ jāskatās tekstā, jāatrod tur burti, jāsaliek vārdos. Man nevajadzēja lasīt, es ZINĀJU, kas tekstā pateikts! Daudzi brīnējās par manu prasmi rakstīt vienlaicīgi ar abām rokām un vēl no kreisās uz labo un no labās uz kreiso. Tāda vēsture jūsu laikā sastopama bērniem Indijā. Gribu teikt, ka tie - īpaši bērni un drīz viņi pārsteigs pasauli ne tikai ar neparastām vēstulēm, bet ar daudz neticamākām spējām. Šo bērnu ķermeņos, teikšu pa kluso, jau no dzimšanas vairākas dvēseles. Un, jo vairāk dvēseles apvienotas, jo vairāk neparastu spēju saņem cilvēks. Tādēļ šie indiešu bērni - un daži bērni arī citās valstīs - tik unikāli.
Ko uzskatāt par vissvarīgāko jūsu Leonardo da Vinči iemiesojumā?
- Jautājums interesants un atbilde būs neparasta. Jūs jau zinat, ka es biju pazīstams arī kā literāts. Gribu atgādināt savu nelielu literāru darbu. Saucas tas "Līdzība ar kāpuru".
"Pielipis pie lapiņas, kāpurs ar interesi vēroja, kā kukaiņi dziedāja, lēkāja, draiskojās, skraidīja sacenšoties, lidoja... Viss apkārt bija pastāvīgā kustībā. Tikai viņam vienam, nabadziņam, atteikta bija balss un neļauts ne skraidīt, ne lidot. Ar lielu piepūli, tas varēja tikai rāpot. Un kamēr kāpurs, neveiklis, pārrāpoja no vienas lapiņas uz otru, viņam šķita, ka viņš īsteno ceļojumu apkārt pasaulei.
Un tomēr viņš nesūrojās par savu likteni un nevienu neapskauda, apzinājās, ka katram jānodarbojas ar savu lietu. Lūk, arī viņam, kāpuram, stāvēja priekšā iemācīties aust smalkus zīda pavedienus, lai no tiem izvītu greznu māju-kokonu.
Bez liekas spriedelēšanas kāpurs centīgi ķērās pie darba un vajadzīgajā laikā izrādījās ietinies no kājām līdz galvai siltā kokonā.
- Bet ko tālāk? - jautāja viņš, atdalīts savā slēptuvē no pārējās pasaules.
- Visam savs laiks! - izdzirdēja atbildi. - Saņemies nedaudz pacietības, bet tad jau redzēsi.
Kad pienāca laiks, un viņš attapās, tad vairs nebija iepriekšējais, neveiklais kāpurs. Veikli atbrīvojies no kokona, viņš ar pārsteigumu pamanīja, ka viņam viegli spārniņi atauguši, bagātīgi izkrāsoti spožās krāsās. Priecīgi tos atvēzis, viņš kā pūciņa uzspurdza no lapiņas un aizlidoja izšķīdis gaišzilajā dūmakā".
Šīs līdzības būtību arī es uzskatu par Vissvarīgāko manā iemiesojumā četrdimensionalitātē. Ne gleznas, ne izgudrojumus, ne manus muzikālos šedevrus uzskatu par svarīgiem, bet - savu dalību dualitātes eksperimentā. Mēs, Lielās Centrālās Saules Eņģeļi, līdzīgi kāpuram manā līdzībā, bija SLĒPTI NO PĀRĒJĀS PASAULES un nezinājām, priekš kam mēs šeit un pat iedomāties nevarējām, ka mūsu misija/uzdevums - atbrīvoties no kokona un kļūt par brīnišķīgiem taureņiem... Protams, līdzība - tikai māksliniecisks paņēmiens. Taču tā jēga - unikāla iespēja katram no mums, no jauna iemantot spārnus! To es arī uzskatu par vissvarīgāko manā iemiesojumā. Un ne nejauši mēs sākām runāt par Svēto Vakarēdienu un par Jēzus Kristus vārdiem, ka katrs, kurš viņu iepazīst, pats kļūst KRISTUS UN MESIJA. Svētā Vakarēdiena Galvenā būtība - paziņojums par to, ka KRISTUS DZĪVO KATRĀ. Kļūt Dievišķs Mesija, ienest Dievišķos Likumus blīvās realitātes pasaulē - lūk, cilvēka uzdevums. Un tas, kā nekad, svarīgs priekš jums, cilvēkiem, kuri tagad saucas Gaismas Darbinieki. Tagad katrs no jums, katrs pa savam, piedalāties Svētajā Vakarēdienā un katrs saņemat no sava Augstākā "Es", "Es-Kristus" zināšanas par to, ka CILVĒKS UZ ZEMES IR KRISTUS, UN KATRS IR MESIJA, katrs izpilda Kristus misiju. Agri vai vēlu, lielākā vai mazākā iemiesojumu daudzumā, cilvēks kļūst Kristus un izpilda svarīgu Dievišķu misiju šajā vai citā pasaulē. Tagad jūsu pasaules cilvēce iegāja SVĒTĀ VAKARĒDIENA ĒRĀ, KAD KRISTUS VAR ATKLĀT DIEVIŠĶOS NOSLĒPUMUS KATRAM. Un jūs, tagadējā laika Gaismas Meistari, esat Jaunās Ēras pirmie iesvētītie {посвященными ?}. Jūs kļūstat jaunā laika apustuļi. Novērtējiet to. Un vienmēr to atceraties.
Lūdzu, pastāstiet par to, kā Jūs pārgājāt, pēc iemiesojuma pabeigšanas Leonardo lomā. Tā bija augšupcelšana?
- Jā, dārgie draugi! Tā bija augšupcelšana kopā ar fiziskā ķermeņa projekciju (daudzdimensionālo programmu). Mana pāreja, pēc zemes mēriem, notika agri, man nebija pat 60 gadu, kaut arī visi manas dzimtas vīrieši skaitījās ilgdzīvotāji. Taču tā bija apzināta Pāreja. Visu manu dvēseļu apzināta pāreja kopā ar ķermeni. Protams, es varēju vēl palikt. Taču mēs pieņēmām šo lēmumu. Iemesli bija vairāki. Viens no galvenajiem - nogurums. Pēdējos gados mana dzīve aizritēja mana drauga karaļa Franciska galmā. Un, neskatoties uz paša karaļa brīnišķīgo izturēšanos pret mani, man tomēr bija nepatīkami turpināt atrasties nemainīgu nodomu un intrigu atmosfērā. Kaitināja bezgalīgas ēšanas svinības un svētlaime uz to. Pats es ēdienu izmantoju ļoti maz un, kā zināms, biju stingrs veģetārietis. Otrkārt, man jau bija neinteresanti četrdimensionalitātē. Vēl jaunībā es sāku meklēt Radītāju cilvēkā. Kad atradu, radās freska "Svētais vakarēdiens". Šis daiļdarbs uzskatāms par vienu no visievērojamākajiem. Taču man jau tas bija nepietiekami. Atrodot Radītāju, es gribēju radīt to, kas man bija iespējams kā Eņģelim no Lielās Centrālās Saules un, ko vēl tanī laikā nevarēja radīt uz zemes. Tā arī Pāreja notika kā bija paredzēts, 1519. gada 2. maijā, pēc ilgstošas slimošanas. No malas tas izskatījās kā parasta, ne jauna, slima cilvēka aiziešana. Un daudzi nesaprata, kādēļ uz manām lūpām spēlējas smaids. Bet es jau priecājos par priekšā stāvošo tikšanos ar draugiem un tuviniekiem, jo es taču aizgāju uz Mājām. Tādēļ arī smaids. Pārejas īpatnība bija tā, ka mans fiziskais ķermenis palika, taču visas, visas viņa programmas, visas matricas mēs augšupcēlām. Tas bija unikāls fiziskais ķermenis, un es to varu izmantot pie nepieciešamības atgriesties jūsu pasaulē...
Pie reizes, par smaidu! Vislielākā Leonardo da Vinči mīkla - Džonandas smaids. Kur tas noslēpums?
- Visinteresantākais, draugi, ka es negatavojos ar šo gleznu radīt kaut kādu noslēpumu vai mīklu! Kaut arī mana attieksme uz šo gleznu sevišķa. Viņā - sievietes TRĪSVIENĪBA. Kad es šo portretu zīmēju, tas apvienoja smaidā TRĪS man ZINĀMAS SIEVIETES. Džokondas smaids - tas vienlaicīgi Mīlošas Mātes Smaids un Bērna, kurš mīl savu māti. Kā jūs varat pamanīt, uz maniem audekliem bieži tika attēlotas arī brīnišķīgas dāmas, un mātes ar mazuļiem. Tādā veidā, caur savu jaunradi, es uz Zemi atnesu sievišķo garīgo sākotni, kas tajos nežēlīgajos laikos tik ļoti pietrūka.
Taču ievērojamajai Džokondai piemīt vēl viena pārsteidzoša īpatnība. Lai no kādas puses uz viņu paskatītos, vienmēr šķiet, ka viņa skatās tavās acīs. Kā tas iespējams? Zinātnieki apgalvo, ka glezna izpildīta ar neparasti smalkiem, gandrīz caurspīdīgiem slāņiem. Liekas, ka viņa dzīva, bet ne radīta ar krāsām. Cik ļoti smalki ir triepieni, ka ne rentgena stari, ne mikroskops neatklāj mākslinieka darba pēdas un nevar noteikt slāņu daudzumu uz gleznas. Vieglas dūmakas piepildīta gleznas telpa. Viņas caurlaide, izkliedēta gaisma. Kā visu to izskaidrosiet, Leonardo?
- Bet šeit arī ir tas, par ko es iepriekš runāju. Pie gleznas radīšnas izmantot ne tikai krāsas, bet arī ENERĢIJU ! Tad viss atdzīvojas un burvība kļūst īstenība! Taču priekš jums tāda glezniecības saprašana vēl nākotnē. Ceru, netālā (smaids).
Leonardo! Mūsu Žurnāla lasītājus, protams, ļoti interesē jautājums kādā piektās dimensijas pasaulē Jūs tagad dzīvojiet? Ar ko nodarbojaties?
- Pasaule, kurā es dzīvoju SEVIŠĶA, polipasaule - apakšlīmenis 5.6 saistīts ar citām piektās dimensijas pasaulēm. Daudz uzmanības veltu dzīves organizācijai KOLEKTĪVĀS DVĒSELES formā. Jo man taču ir pieredze (smaids). Un mūsu jaunrade iziet ne tikai uz planētu Zeme. Mēs izstrādājam aktīvus kontaktus ar virkni ārpuszemes civilizācijām, tanī skaitā - ar Ponokteona civilizācijām. Viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem - pagātnes-nākotnes harmonizācija, to apvienošana. Personīgi es pēc Leonardo da Vinči iemiesojuma zinu, cik svarīga šī vienotība.
Pēdējais jautājums tieši par pagātnes-nākotnes tēmu. Jūs bijāt slavens arī pareģošanas jomā. Un daudzi jūsu pareģojumi piepildījās. Man cilvēki tos atšifrēja. Lūk, piemēram..."Redzamas uz cilvēkiem būs tik nežēlīgas kaites, ka viņi ar personīgiem nagiem savus ķermeņus plosīs". Tā jūs paredzējāt saslimšanu ar nosaukumu kašķis. "Cilvēki sarunāsies viens ar otru no vistālākajām valstīm un viens otram atbildēs". Kas tas, ka ne pareģojums telegrāfa vai telefona sakaru izgudrošanai?
- Pareizi. Taču ne visus manus pareģojumus jūsu "gudrie cilvēki" atšifrēja pareizi.
Mēs arī tā domājam. Jūs pareģojāt: "Cilvēki ies, bet nekustēsies; saruāsies ar tiem, kuru nav; dzirdēs tos, kuri nerunā". Mūsu zinātnieki izlēma, ka vienā šajā frāzē, ģeniālais Leonardo varēja īsumā pastāstīt par mūsdienu trenažiera "bēgošo celiņu", telefonu un encelogrāfu, ar kura palīdzību tagad novērtē smadzeņu aktivitāti. Bet īstenībā... Jūs domājāt teleportāciju, telepātiju un iespēju sazināties ar tiem, kuri dzīvo citā dimensijā! Vai tā?
- Pilnīgi pareizi! (smaids). Tā, ka mans pareģojums daļēji jau piepidījies un es gribu Jums pateikties par mūsu sazināšanos starp pasaulēm, dārgie draugi, ceturtājā dimensijā! Un izsaku cerību par pilnīgu mana pareģojuma piepildīšanos, lai mēs visi kļūtu VIENS VESELUMS, VIENA PASAULE, VIENA LIELA DVĒSELE!
Mēs arī uz to ceram. Paldies, Leonardo! Uz jaunu tikšanos!
2015.g. 26. oktobris - 6 novembris.


Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 6(24) 2015, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Intenet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni 29613296.
=====
Latviskojums ievietots vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru/20.02.2016. , nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 20.02.2016.

Skatījumu skaits: 586 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: