Galvenie » 2020 » Novembris » 7 » "Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.11.06/
11:54
"Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.11.06/

"Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.11.06/

Jaunumi vietne www. sanatkumara.lv
2020. gada 6. novembrī
Janis Oppe <janis.oppe@gmail.com>

Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.11.06.)

2020. gada 6. novembris
PAR MIRUŠO PASAULI
No grāmatas.
Vitālijs man pastāstīja, ka klīniskās nāves laikā Astruss burtiski viņu aiz rokas ir izrāvis no ķermeņa. Izrādās, Astruss izrāva no ķermeņa viņa būtību sarunai.
Vitālijs: Viņš man lika priekšā vai nu nomirt uzreiz, vai arī es miršu lēni un nonākšu kaut kādā atteicē. Es izvēlējos otro variantu. Es gribēju redzēt tevi. Es nezināju, ko nozīmē – mirt. Un vispār, es gribēju dzīvot.
- Saki, būdams slimnīcā, tu kaut kā juti, ka Astruss tur tavas smadzenes?
Vitālijs: Es nezināju, ka viņš tur manas smadzenes, bet es pastāvīgi redzēju Astrusu blakus.
- Un viņš ar tevi sarunājās?
Vitālijs: Nē, viņš tikai klusējot skatījās uz mani, bet to, ka viņš tur manas smadzenes, es neredzēju. Bet es domāju, ka pateicoties tam, es jau tad pastāvīgi biju tev blakus. Un es līdz pēdējai miršanas dienai redzēju savā priekšā Astrusu.
Pēc tam, kad es biju izvēlējies otro variantu, Astruss uz kādu laiku pazuda, bet es atgriezos ķermenī. Taču ne uzreiz. Es biju komā, atrodoties komā, es pilnīgi skaidri redzēju, kad tu nāci pie manis uz palātu. Tu stāvēji pa kreisi no manis, tu glāstīji manu roku un skūpstīji deniņu, līdz kuram tik tikko varēji aizsniegties, un teici ļoti labus, siltus vārdus. Es visu dzirdēju, bet neko nevarēju tev pateikt. Es ļoti gribēju atgriezties. Es tā gribēju atgriezties, lai redzētu tevi vēlreiz. Kad es iznācu no komas un tu ienāci palātā un es ieraudzīju tevi, es biju vienkārši laimīgs. Es tev nevarēju neko pateikt, tāpēc ka man no kakla rēgojās caurulīte. Taču manas acis mirdzēja, un es parādīju ar īkšķi uz augšu, kas nozīmēja: esmu laimīgs tevi redzēt. Es patiešām biju laimīgs tevi redzēt, Taņečka.
Pēc tam tu aizgāji, un sāku mirt lēni un ilgi. Ārsti darīja visu, ko varēja, bet man bija arvien sliktāk un sliktāk. Es vienkārši ilgstoši miru.
- Tu mocījies?
Vitālijs: Es nemocījos. Man nesāpēja, es mocījos tikai no tā, ka šķiros no tevis. Un, kad tu man pajautāji: “Vai es gribu dzīvot?”, es pamāju ar galvu: ”Jā.” “Vai man traucē tavs apmeklējums?”, es pakratīju galvu: “Nē.”. Kad es biju bezsamaņā, tad pat tajā laikā es pastāvīgi biju ar tevi. Es visu laiku tevi redzēju gan mājās, gan slimnīcas gaitenī. Es vienmēr zināju, kad tu esi slimnīcā, kad tevi laiž pie manis un kad nelaiž. Ārsti man kaut ko injicēja, un es nevarēju tev atbildēt, bet es zināju, es jutu, es redzēju: tu vienmēr biji man blakus.
Pēdējo reizi tu noskūpstīji man deniņu. Pateici man kaut ko par Astrusa palīdzību, bet es tev izteicu tikai vienu vārdu “mirstu”, bet tu to nedzirdēji, tāpēc ka nebija skaņas (bija traheostoma – priekš VKontakte). Es sakopoju visus spēkus un pēdējo reizi paspiedu tavus pirkstus. Un atvadījos. Nākamajā dienā es nomiru.
Es sapratu, ka esmu nomiris, kad nonācu pie griestiem un ieraudzīju savu ķermeni. Astrusa nebija, viņš bija pazudis. Ķermenis bija ļoti vājš, ļoti briesmīgs, viss sadurts ar caurulītēm. Ārsti rosījās apkārt un neko izdarīt nevarēja. Es sapratu, ka esmu miris. Un tikko kā es to biju sapratis, es momentāni nonācu tunelī un milzīgā ātrumā, burtiski ar svilpoņu, lidoju caur tuneli uz gaismu. Uz spilgtu dzeltenu gaismu.
Es izlidoju cauri tunelim momentāni. Izlidoju no tuneļa un nonācu jūras krastā. Jūra, dzeltenas smiltis, dzeltena pilsēta pie jūras, kurā peldas. Es sāku peldēties, bet pēc tam izlīdu krastā un ieraudzīju Nikolaju. Viņš arī peldējās jūrā (Nikolajs – mūsu meitas vīrs, gāja bojā autokatastrofā 2006. gadā – priekš VKontakte). Mēs metāmies viens otram pretim, apkampāmies un apraudājāmies. Viņš teica, ka ļoti priecājas mani redzēt. Pēc tam viņš izzuda, es paliku viens un devos uz pilsētu.
Vienas vienīgas dzeltenas mājas, ielas ar pazīstamiem nosaukumiem. Pilsēta, ļoti līdzīga parastai cilvēku pilsētai. Koki ir, bet visi mākslīgi, tāpat kā jūra. Transporta nebija. Cilvēki staigāja kaut kādi atsvešināti. Visi kaili. Neviens tam uzmanību nepievērsa.
Es arī biju kails, un man uz pleciem bija puscaurspīdīgs apmetnis ar lielu caurumu aizmugurē. Es pievērsu uzmanību, ka arī cilvēki nēsā apmetņus, bet bez cauruma, kā man. Tieši uz ielām, te šur, te tur, dus, sarāvušies kamoliņā, cilvēki, ietinušies savos puscaurspīdīgajos apmetņos.
(Apmetnis – tā ir izvērsumu iztaisījusi gaismas būtne. Kad fiziskais ķermenis mirst, būtību ievelk tunelī. Viņa aiz sevis iztaisa izvērsumu gaismas būtnei no astrālā un mentālā ķermeņa un mirušo pasaulē nonāk apvalkā, kurā tur dus. Un, kad uz neilgu laiku pamostas, šis apvalks karājas viņai uz pleciem, kā apmetnis. Caurums apmetnī – tā ir ieeja aizbāznī uz Zemes pamodušamies – pievienots priekš VKontakte.)
Vitālijs: Es gāju pa Ļeņina ielu un pēkšņi ieraudzīju tēvu, kurš nāca pretim. Viņš bija jauns, bet kaut kāds bremzēts. Viņš atpazina mani. Mēs satikāmies mierīgi. Pienācām un vienkārši sākām runāt. Viņš man pajautāja: “Kā tev klājas?” Es teicu: “Lūk, nomiru.” Viņš teica: “Iesim uz mājām.” Un mēs devāmies pie viņa uz mājām. Divstāvu māja, viņu dzīvoklis ir pirmajā stāvā. Tēvam vienmēr bija patikuši dzīvokļi pirmajā stāvā pagraba dēļ. Vienā istabā apvalkā sēdēja māmiņa. Tēvs teica, ka viņa dus. Es redzēju viņas sapni: viņa gatavoja ēst. Citā istabā sēdēja Oļegs, arī viņš dusēja. Es redzēju viņa sapni: viņš aplūkoja planētas, raudzījās uz pasaules-ēku.
Es sāku tēvu izjautāt, ar ko viņš tur nodarbojas. Viņš man paspēja tikai pateikt – kad nedus, tad būvē “sakaru tiltus”. Taču viņš ļoti ātri nogura, ietinās savā apmetnī, apgūlās tieši uz grīdas un aizmiga. Citā istabā es ieraudzīju Pavļiku, kurš arī dusēja un redzēja sapni, ka makšķerē no laivas. Es atgriezos Oļega istabā, pamēģināju sākt ar viņu runāt, taču viņš absolūti nekādu uzmanību man nepievērsa. Es nespēju ieiet viņa sapnī.
Pēc tam es pēkšņi nonācu blakus tavai māmiņai. Viņa dusēja un redzēja sapni par Vurnāru (Вурнары)sanatoriju, un viņa tur ārstē bērniņus. Es sāku viņai stāstīt par tevi, un pēkšņi viņas sapnis izgaisa. Viss izgaisa, viņa vienkārši bija blakus man. Viņa mani pazina un teica: “Ai, Vitālik!” Viņa saprata, ka esmu miris. Viņa pamodās, un viņa zināja, ka viņa ir mirusi. Viņa pajautāja par tevi. Es sāku viņai par tevi stāstīt. Man šķita, ka viņai bija interesanti. Bet pēc tam viņa pēkšņi negaidīti un ļoti ātri aizmiga atkal.
Un netālu dusēja tavs tēvs. Arkādijs ir ļoti līdzīgs viņam. Pēc tam es padomāju par Natašu, tavu māsu, un nonācu blakus viņai. Viņa dusēja. Es viņas sapni nesapratu. Manuprāt, kaut kas no mājas rūpēm, aprūpējot vīru. Gena dusēja netālu savā apvalkā. Un netālu no viņiem dusēja Vovka. Vovka baudīja sapni. Viņš redzēja, ka viņš ir jauns un veselīgs puisis, kurš lieliski pavada laiku. Lūk, arī visi radinieki, kurus es tur ieraudzīju.
Es gribēju satikt savu māsu Aločku, bet nespēju. Viņas tur nebija. Viņas meitu Natašu arī netiku saticis. Nesatiku arī Sergeju. No tuvajiem cilvēkiem es tur biju saticis tikai Koļu.
- Vitālik, lūk, tu pabiji pie visiem radiniekiem, redzēji visus. Un kur tu visu pārējo laiku pavadīji, trīs mēnešus taču?
Vitālijs: Es biju pilsētā, pavadīju laiku uz ielas. Es staigāju pa pilsētu, bet nezināju, kurp var iet, lai vēlreiz atrastu visus tuviniekus. Pirmajā reizē es vienkārši nonācu viņiem blakus, tāpēc ka viņi bija manā uzmanībā uz Zemes. Lūk, es arī nonācu pie viņiem. Taču tikai vienu reizi. Bet pēc tam es nezināju,, kā uzzināt, kur viņi ir.
- Astruss teica, ka visi mirušie noteikti satiek savus agrāk mirušos tuviniekus, kā rezultātā nonullējas viņu pārdzīvojumi. Es sapratu tā, ka “pārdzīvojumu nonullēšanās” ved pie tā, ka tikko ieradies vairs nebēdājas par savu tuvinieku nāvi.
Vitālijs: Jā, tieši tā. Un, teiksim godīgi, īpašu pārdzīvojumu un īpašas vilkmes man vairs nebija. Es klīdu pa pilsētu trīs mēnešus. Peldējos jūrā un vienkārši staigāju pa ielām. Es redzēju pilētu, ielas, to nosaukumus. Tur viss ir iekārtots, kā uz Zemes. Ļoti līdzīgi. Tikai viss ir mākslīgs, gan koki, gan jūra. Tie visi vienkārši ir modeļi. Mēs ar tevi reiz esam bijuši šajā pilsētā. Es izstaigāju pa pilsētu un paskatījos. Viena iela man šķita pazīstama. Tu toreiz arī biji pilsētā ar mani. Reiz mēs ar tevi tur dusējām. Pēc tam mēs ar tevi aizgājām uz Zemi.
Es klīdu pa pilsētu ļoti ilgi. Kad es biju zaudējis jebkādu interesi un jebkādus spēkus, pēkšņi nez no kurienes uzradās Astruss. Un es uzreiz izrādījos ievilkts tā apmetņa, kurš bija uz manis, caurumā. Tieši ar muguru pa priekšu ielidoju, kā izrādījās, aizbāznī…
(Būtība aizbāznī rada sev plazmoīdo ķermeni – priekš VKontakte.)

http://www.sanatkumara.lv/index.php/v-un-t-tihoplavi/27-v-un-t-tihoplavi/2186-tatjana-tihoplava-vins-atgriezisies-oktobri-2016

------------------
Informācija - Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.11.06.) - no vēstvietnes Sanatkumara lv,
ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /07.11.2020.
nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /07.11.2020.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /07.11.2020.
=====
Informāciju - "Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.11.06./ - ieteicam izlasīt, uzzināt un dāvāt tālāk viskopīgai pieredzei 07.11.2020.
 

 

Skatījumu skaits: 14 | Pievienoja: Eslauma | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Vārds *:
Email *:
Kods *: