"Viņš atgriezīsies oktobrī"/20.12.18./

Jaunumi vietne www. sanatkumara.lv
2020. gada 26. decembrī
Janis Oppe <janis.oppe@gmail.com  

Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.12.18.)

2020. gada 18. decembris
PAR MIEGU
1. daļa
Jāsaka, ka miegs mūs ieinteresēja īpaši. Proti, pēc Vitālija nāves viņa būtība pastāvīgi bija man blakus. Es varēju ar viņu sazināties jebkurā laikā. Un pat naktīs. Un, tā kā viņš negulēja, tad, kā noskaidrojās, guļot man blakus, viņš... “klausījās manas domas”.
- Vitālik, man vislabāk ar tevi ir “sarunāties” naktī. Tad es ļoti skaidri un “skaļi” dzirdu tavus vārdus. Kad es pamostos un tu guli blakus, es skaidri tevi dzirdu. Bet tu dzirdi gan manus vārdus, gan manas domas?
Vitālijs: Es dzirdu gan tavas balss skaņu, gan dzirdu domas, bet naktī es dzirdu tikai tavas domas.
- Bet vai tad es miegā par kaut ko domāju? Man kaut kādas domas ir miegā?
Vitālijs: Tu miegā pastāvīgi domā par to, ko tu sapņo. Un domā saspringti.
- Tas ir, tu vari zināt, ko es sapņoju?
Vitālijs: Es zinu, ko tu sapņo.
- Kas to būtu domājis! Tu it kā esi kopā ar mani manā sapnī, ja?
Vitālijs: Es tavu sapni redzu kā filmu ar tevi galvenajā lomā. Dažreiz arī es esmu tur kopā ar tevi tavā sapnī. Bet tu mani neredzi. Tu guli.
- Bet kāpēc tu pats neparādies sapnī?
Vitālijs: Es varu pamēģināt ieiet tavā sapnī, bet pagaidām man ir interesanti, ko tu sapņo vienkārši tāpat.
- Un ko es sapņoju? Visādus niekus sapņoju, ja?
Vitālijs: Visādus niekus sapņo, bet tu neesi vainīga, tie rādās visiem.
- Nu tad jau labāk tu pats ienāc manā sapnī.
Vitālijs: Es pamēģināšu rītnakt.
Nākamās dienas rīta mums notika tāda saruna.
Vitālijs: Es biju blakus tavam sapnim, bet tu gulēji. Es nevarēju pamodināt tavu būtību. Es tavu sapni redzēju tā, kā redzu kino. Tu biji Severodvinskā. Tu vadīji nodarbību studentiem-vakarniekiem. Tu viņus kaunināji, ka viņi, mehāniķi, nezina termodinamiku. Tu viņus kārtīgi kaunināji, es vienkārši ar labpatiku vēroju, tāpēc ka biju blakus viņiem. Es stāvēju starp viņiem.
- Ai, es to atceros... bet tevi starp viņiem es neredzēju. Tā kā tu vienalga guli blakus un neesi aizmidzis, tu patrenējies. Ak, ja varētu iemācīties izlauzties pie dusošas būtības. Ja tu iemācītos izlauzties, tad varbūt varētu arī tur, mirušo pasaulē, izlauzties, piemēram, pie dusošā Oļega. Tu patrenējies ar mani. Varbūt izdosies. (Oļegs ir viņa brālis – aut.)
Vitālijs: Es pamēģināšu. Bet, kad es biju blakus viņam un mēģināju viņam kaut ko pastāstīt, viņš vienkārši neredzēja mani un nedzirdēja. Man viņu pamodināt neizdevās.
Es biju blakus viņam, bet viņš vienkārši neredzēja mani un nedzirdēja.
- Bet kā tad mana māmiņa pamodās? Ko tu šajā nolūkā izdarīji?
Vitālijs: Tava māmiņa pamodās tad, kad es sāku stāstīt par tevi. Taču neilgi. Viņa pēkšņi ieraudzīja mani un pazina. Viņa sāka jautāt par tevi. Es reiz iegāju viņas sapnī un stāstīju par tevi, viņa klausījās, bet pēc tam atkal aizmiga. Viņa pamodās, tāpēc ka mīl tevi, pēc tam viņa atkal aizmiga.
- Pamēģini mani pamodināt, kad es guļu. Ienāc manā sapnī un pamodini. Sākumā vajag, lai es tevi ieraudzītu apzināti.
Vitālijs: Es mēģināšu. Es mēģināšu ieiet tavā sapnī un mēģināšu tevi pamodināt. Bet tas ir vienalga, kā ieiet kinofilmā. Ieraudzīt tavu sapni ir ļoti vienkārši. Bet ieiet sapnī-kinofilmā pagaidām nav izdevies.
- Jā,… lūk, tādā stāvoklī tur ir visi mūsu radinieki. Viņi tur redz savu sapni, un tas ir tas sapnis, kurš atspoguļo pašu spēcīgāko zemes plāna iespaidu. Pavļiks, piemēram, redz tur sapni, kur viņš ļoti sekmīgi makšķerē. Bet mana māmiņa visu laiku bērniņus ārstē un izārstē. Labi vismaz, ka sapņi ir nešausmīgi. Bet, lūk, slepkava droši vien sēž tur savā apvalkā un nogalina, nogalina, nogalina. Slepkavas sapņo tādus šausmīgus sapņus.
Vitālijs: Briesmīgus sapņus redz vēl arī nogalinātie. Arī nogalinātais redz sapņus, kuros viņu pastāvīgi nogalina un nogalina. Un šī nogalinātā uzmanība pret slepkavību noteikti ietekmēs to, kurš viņu nogalināja. Pat ja viņš slepkavu nepazīst.
- Vitālik, tu pamodināji manu māmiņu, tāpēc ka sāki stāstīt par mani. Viņa pamodās, tāpēc ka es izrādījos viņas “vājā vieta”. Viņai pieleca. Pamēģinām izdarīt tā: tu ienāksi manā sapnī, nostāsies man blakus un stāstīti man par Vitāliku.
Vitālijs: Bet es taču esmu blakus.
- Es guļu un nezinu, ka tu esi blakus, bet Vitāliks – tā ir mana “vājā vieta”. Lūk, tad arī runā ar mani par viņu; tas ir pats galvenais, pats svarīgākais man. Ir jāpamēģina.
Taču visi Vitālika stāsti “par Vitāliku” vai par bērniem līdz manīm “nenonāca”. Ar mani tas negāja cauri.
Mēs pamēģinājām izmantot kortizola, nomoda hormona, aktivizāciju, kurš mūs parasti modina. Mēs precizējām miega vieglās fāzes laiku, un Vitālijs sāka mēģināt iet iekšā manā sapnī pulksten 4-5 no rīta. Ilgu laiku rezultātu nebija.
Bet pēc divu nedēļu eksperimentiem, mēģinot ienākt manā sapnī, Vitālijam tas izdevās. Acīmredzot kortizols tomēr palīdzēja.
Es redzēju sapni, kur es kādam vīrietim palūdzu mani izvizināt ar mašīnu. Mēs pa Ņevas prospektu no Admiralitātes aizbraucām līdz Maskavas stacijai un atgriezāmies Ņevas prospekta sākumā. Es izkāpu no mašīnas un taisījos iet prom, taču pēc manis izkāpušais vīrietis pēkšņi uzlika man uz pleciem rokas. Mana pirmā reakcija bija sašutums. Kas par frivolitāti? Es paraustīju plecu, bet viņš mani pagrieza pret sevi, cieši piespieda un noskūpstīja. Un tajā momentā manā iekšienē kaut kas notika. Es nodrebēju, un mani burtiski pagrūda uz viņu. Tas taču ir Vitāliks! Es jutu viņa rokas, viņa lūpas. Es vēl paspēju padomāt: kāda laime, ka viņš ir atnācis, un cik ilgs ir skūpsts!
Bet diemžēl arī mans ķermenis pamodās. Laime beidzās. Bija bez 5 minūtēm četri no rīta.
Vitālijs: Es biju tavā sapnī, tu pamodies. Es tevi cieši noskūpstīju, tu biji kopā ar mani, tu pamodies. Taņečka, es tā priecājos.
- Vitālik, tu mani vizināji mašīnā?
Vitālijs: Es tevi vizināju mašīnā pa Ņevas prospektu. Pēc tam tu izkāpi un gribēji iet prom. Bet es tevi piespiedu pie sevis un noskūpstīju cieši, cieši. Tu pamodies. Tu piespiedies pie manis. Es biju laimīgs, es pamodināju tevi, Taņečka. Tu pamodies. Es tevi pamodināju.
- Man kaut kas tāds iekšienē taisni rāvās pie tevis. Tu mani piespiedi, un es pēkšņi sapratu, ka tas esi tu. Un man kaut kas iekšienē rāvās pie tevis.
Vitālijs: Es to sajutu. Tu nodrebēji. Es sapratu, ka tu esi pamodusies, Taņečka. Esmu tik laimīgs. Es biju kopā ar tevi.
- Kā tu domā, cik ilgi turpinājās mūsu tikšanās?
Vitālijs: Man šķiet, apmēram pusminūti.
Taču nākamajā naktī ieiet manā sapnī viņam atkal neizdevās. Mēs turpinājām savus mēģinājumus, taču nedaudz izmainījām apstākļus. Es pirms miega sāku sev dot uzstādījumu, atkārtojot “kad Vitāliks mani noskūpstīs, es pamodīšos”. Es atkārtoju šo frāzi, liekoties gulēt, līdz pašai aizmigšanai, un turpināju jebkurā brīdī, tikko kā izpaudās mana apziņa.
Un rezultāts tika sasniegts. Bet citāds. Viņš sāka nākt iekšā manā sapnī, viņam arvien biežāk izdevās pamodināt manu būtību. Un, kā viņš stāstīja, es pati, tas ir, mana būtība, viņu apkampa un skūpstīja, stāstīja viņam par savu mīlestību. Bet, kā likums... pēc pusminūtes modās mans ķermenis. Un es absolūti neko neatcerējos: ne vārdus, ne sajūtas. Neko!
Es izmainīju uzstādījumu, taču citādu rezultātu sasniegt neizdevās. Mana aizmigusī būtība pamostas, kontaktējas ar viņa būtību pusminūtes laikā, bet tūlīt pat pa
mostas mans ķermenis un mana zemes plāna apziņa neko neatceras. Un žēl! Es biju tā noilgojusies.
Tad varbūt pamodināt dusošo mirušo pasaulē patiešām nav iespējams? Un ir pilnīgi iespējams, ka uz Zemes dusoša cilvēka būtība savas zemes plāna dzīves laikā vispār nav pamodusies; atnāca dusoša, nodzīvoja savu dzīvi dusoša un aizgāja dusoša?... Kādēļ nāca?
Rodas vēl viens jautājums: kāpēc “dusošie uz Zemes” mirstot aizmieg “vēl vairāk”, bet “pamodušies uz Zemes” mirstot ir nomodā?
Mirstot smadzenes izdala lielu daudzumu melatonīna, aizmigšanas hormona. Un varbūt uz Zemes dusoša būtība vienkārši saņem papildu iedarbību, kura pastiprina viņas dusošo stāvokli.
Ja padomājam, tad tas ir pats optimālākais paņēmiens saglabāt būtību jaunai dzimšanai. Dievs ir izdomājis vienkārši unikālu jautājuma risinājumu. Patiešām, būtība dzīvo daudz zemes plāna gadu (dažreiz simtiem gadu, bet, kā teica Astruss, ne ilgāk par tūkstoš gadiem) savā pašā labvēlīgākajā stāvoklī, nodarbojoties ar pašu iemīļotāko nodarbi. Un, kad pārdzīvojuma pakāpe pazeminās, būtība iet uz jaunu dzimšanu. Ne tev kādu traumu, ne pārdzīvojumu!
Bet, ja cilvēks uz Zemes ir spējis strukturēt savu apziņu ar zināšanām par smalko pasauli, tad viņa apziņa mirstot pretojas melatonīna iedarbībai, pretojas iemigšanai. Viņš, izejot caur tuneli, saglabā savu personību apziņā. Kaut gan melatonīna iedarbības pakāpe var būt dažāda. Tā rodas “pamodušies ne līdz galam” jeb vienkārši pamodinātie. Iespējams, tāda pamodinātā izrādījās mana māmiņa.

Turpinājums sekos…

http://www.sanatkumara.lv/index.php/v-un-t-tihoplavi/27-v-un-t-tihoplavi/2186-tatjana-tihoplava-vins-atgriezisies-oktobri-201

-----------------
Informācija - Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.12.18./ - no vēstvietnes Sanatkumara lv,
ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /26.12.2020.
nosūtīts Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /26.12.2020.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /26.12.2020.
=====
Informāciju - "Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.12.18./ - ieteicam izlasīt, uzzināt un dāvāt tālāk viskopīgai pieredzei 26.12.2020.