"Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.12.24./

Jaunumi vietne www. sanatkumara.lv
2020. gada 31 decembrī
Janis Oppe <janis.oppe@gmail.com>

Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.12.24.)

Autora un tulkotāja priekšstati daudzējādā ziņā nesakrīt.

2020. gada 24. decembris
MIRUŠO PASAULĒ
1. daļa
- Vitālik, es gribu precizēt šo to par mirušo pasauli. Tu teici, ka satiki tēvu uz Ļeņina ielas. Kā viņš izskatījās? Kāds viņš bija?
Vitālijs: Es gāju pa ielu, un pretim nāca tēvs. Jauns, bet kaut kāds bremzēts. Viņš nāca pa ielu un ieraudzīja mani. Viņš saprata, ka esmu šeit, tāpēc ka miris.
- Un, kad tu satiki savu tēvu uz ielas, kurš bija nomodā tajā brīdī, kā viņš izskatījās? Viņš bija kails vai tomēr apģērbies?
Vitālijs: Tur visas būtības ir kailas. Tur apģērbs nav vajadzīgs. Tur vienkārši tam nepievērš uzmanību. Viņas dus. Viņas nesaprot, ka ir mirušas, ne par ko neinteresējas. Mēs ar tēvu gājām pie viņiem uz mājām. Viņiem ir dzīvoklis. Māmiņu es ieraudzīju mājās. Viņa dusēja un sapnī gatavoja ēst. Man neizdevās viņu pamodināt, bet viņa tur ar visu ir apmierināta.- Un tēvs tavu māmiņu pamodināt negribēja?
Vitālijs: Viņš māmiņu nemēģināja pamodināt, tāpēc ka viņš nezināja, ka to var izdarīt. Tēvs saprata situāciju. Bet es tobrīd biju nezinošs un nevarēju viņam visu izstāstīt.
- Vitālik, mēs rakstām, ka viņi tur dus savos apvalkos. Bet pats apvalks ir redzams? Tu redzēji apvalku?
Vitālijs: Es redzēju apvalku. Viņi dus, apvalkā sēžot. Apvalks ir puscaurspīdīgs kā plēve. Tas ir vienkārši iekārtots, un es redzēju, ka tur māmiņa sēž. Un viņas sapnis bija redzams.
- Un kad tur ienāci caur portālu, kur palika tavs apvalks? Tas palika tunelī, jebšu tas bija uz tevis?
,Vitālijs: Tas bija man uz muguras kā apmetnis. Bet tajā bija milzīgs caurums. Un, kā izrādījās, šis caurums bija ieeja tunelī.
- Un ar ko tur nodarbojas tavs tēvs?
Vitālijs: Viņš pamatā arī dus. Bet, kad ir nomodā, tad būvē “sakaru tiltus”*. Sapnī viņi visi atrodas vienā no saviem svētlaimīgajiem stāvokļiem, bet nomoda stāvoklī visi būvē “sakaru tiltus”. Bet pamodusies būtība iet uz mirušo pasauli.
* Par sakaru tiltiem teikts zemāk.
- Bet vai tad viņi sēž ne mirušo pasaulē?
Vitālijs: Viņi sēž mirušo pasaulē, bet mirušo pasaule ir liela. Ir vēl arī dzeltenā pilsēta.
- Tas ir, kad būtība ir pamodusies un nomodā, tad viņa iet uz dzelteno pilsētu, ja?
Vitālijs: Viņa vienkārši dodas uz dzelteno pilsētu. Es citā istabā redzēju sēžam Oļegu. Viņš arī dusēja un redzēja sapni. Man šķita, ka viņš ir vienkārši noguris no sapņa. Viņš raudzījās uz pasauli, kurā dzīvoja. Bet viņš nevarēja pamosties. Man neizdevās viņu pamodināt. Es redzēju arī Pavļiku, kurš arī dusēja.
- Un tu tur biji vienu reizi?
Vitālijs: Es biju tikai vienu reizi.
- Un kāpēc vairāk neaizgāji?
Vitālijs: Es vienkārši nezināju, kurp iet, lai nonāktu pie viņiem. Bet pēc tam es pēkšņi nonācu blakus tavai māmiņai un tavam tēvam. Viņi abi dus kā visi. Bet tava māmiņa bija vienīgā, kuru man izdevās pamodināt. Viņa pamodās, kad es sāku ar viņu runāt par tevi. Viņa tevi ļoti mīl, lūk, un pamodās. Es viņai sāku stāstīt par tevi. Taču viņa ātri aizmiga, kaut arī es savu stāstu vēl nebiju beidzis.
- Un ko viņa tur dara sapnī?
Vitālijs: Viņa visu laiku ārstē slimus bērniņus. Viņa nodarbojas ar iemīļoto darbu, bet sapnī. Viņa deva kaut kādus norādījumus medmāsām un mani neredzēja. Kad es sāku viņai stāstīt par tevi, viss pēkšņi pazuda, un viņa izrādījās blakus man. Viņa tūlīt atpazina mani un sāk izjautāt par tevi. Bet pēc tam tikpat momentāni aizmiga, un sapnis turpinājās. Atkal parādījās kabinets, kaut kādi ārsti.
Bet, lūk, no saviem brāļiem es nevienu nespēju pamodināt. Es ļoti gribēju pamodināt Oļežku, taču visi mani mēģinājumi izrādījās velti. Es mēģināju viņu pamodināt, un nekas neiznāca! Man ir tik ļoti žēl!
- Vitālik, saki, kad tu nomiri, tu biji dusošais vai pamodies?
Vitālijs: Es atnācu uz turieni pamodies, tas ir, dzīvs. Un, kad es tur biju nonācis, es visu atcerējos. Es, izrādās, zināju, ka būšu augšāmceltais. Un mēs ar tevi vienmēr esam bijuši kopā. Mēs ar tevi nevaram būt pa vienam, mums nav iespējams pa vienam, tāpēc ka mēs ar tevi esam unikālais pāris. Mēs esam radīti divatā darbam uz Zemes. Mēs tikai divatā esam vienots vesels. Un, būdami vienots vesels, mums ir lielāks spēks nekā vienkāršam cilvēkam, tāpēc ka mēs esam divi.
- Jā-ā-ā... Mani vienkārši neatstāj apjukums. Iznāk tā, ka mēs ar tevi, dzīvojot uz Zemes, bijām nedaudz ne gluži parasti. Mēs bijām kaut kādi ne tādi.
Vitālijs: Mēs ar tevi bijām neparasti. Un mēs ar tevi nezinājām, ka esam bijuši vienmēr iepriekšējās dzīvēs kopā. Un, kā man teica Astruss, mēs vienmēr esam tikuši galā ar savu misiju. Arī šajā dzīvē uz Zemes mēs esam tikuši galā, kā viņš teica, “vienkārši spīdoši”.
- Ak, Dievs! Un mēs tā vienkārši dzīvojām un dzīvojām. Nu nekādu neparastu spēju... Kaut gan... vispār jau mums bija ārprātīgas darbaspējas, bet mēs neuzskatījām to par spēju, vienkārši uzskatījām – “vajag”. Mēs vienmēr atradām sev darbu kā jūru. Visi pasniedzēji vasarā brauca atvaļinājumā, bet mēs pusi atvaļinājuma strādājām institūta laboratorijā, tāpēc ka turbīnu kaukšana nevienu netraucē. Visi pa naktīm gulēja, bet mēs rūpnīcā pūtām turbīniņas pneimoinstrumentiem, tāpēc ka saspiestais gaiss bija brīvs naktī. Viss brīvais laiks aizgāja iegūto rezultātu apstrādei un analīzei, darbam ar rakstiem un grāmatām. Visi būvēja vasarnīcas, bet mēs rāvāmies ar bezgalīgām disertācijām: vienu, otru, trešo... Tāpēc, ka vajag. Kam vajag? Kādēļ vajag?
Un pēc tam, kad zinātne kļuva nevajadzīga, ieinteresējāmies par ezotēriku. Visi pēc darba gāja uz mājām, bet mēs uz Publisko lasītavu rakties katalogos un mēģināt tikt skaidrībā, kas zinātnei ir zināms par ezotērikas noslēpumiem. Un no darba brīvajā laikā ķērāmies pie grāmatu rakstīšanas, īpaši necerot, ka tās tiks publicētas. Kaut gan tu tam nez kāpēc ticēji. Divus gadus mēs bez sponsoriem staigājām pa izdevniecībām, un tikai desmitā izdevniecība piekrita publicēt mūsu “Ticības fiziku (Физика веры)”.
Un, kad atnāca Astruss, mums jau bija publicētas 24 grāmatas par ezotēriku. Mēs bijām milzīgā iespaidā no tā perioda un priecājāmies, ka mums tā ir paveicies, jo viņš sāka dot informāciju grāmatām. Un līdz tavai aiziešanai tika uzrakstītas vēl piecas grāmatas... Vispār, darba zirgi. Iznāk tā?
Vitālijs: Tā. Taņečka, mums bija tāds uzdevums. Mums bija jākļūst par zinātniekiem un, iepazīstoties ar smalko pasauli, jādod šī informācija cilvēkiem, taču zinātniskā garā. Astruss atnāca tālab, lai mēs ar tevi misiju izpildītu ļoti labi. Viņš sāka dot informāciju cilvēkiem. Mēs ar tevi zinām daudz, bet mēs nepazinām smalko pasauli. Astruss iedeva mums zināšanas par smalko pasauli, lai nodotu cilvēkiem. Viņš palīdzēja mums kļūt par augšāmceltajiem.
- Jā, droši vien. Galu galā viņš droši vien gan Korsu pie mums atveda, gan hierarhus, gan Lizu ar zīdaini. Un viņi droši vien atnāca ar pārbaudi. Bet kāpēc gan viņš mums ne ar ko un nekad nepalīdzēja? Kaut vai reizīti loterijā vinnēt, kad mums tik ļoti vajadzēja...
Vitālijs: Astruss vienmēr ir bijis ar mums, bet viņš nevarēja palīdzēt mums, tāpēc ka mēs ar tevi zaudētu augšāmcelšanu. Viņš gribēja palīdzēt citādā veidā. Viņš gribēja, lai mēs ar tevi kļūtu augšāmcelti. Astruss arī Kretovu (Кретов Юрий Васильевич) mums pieveda speciāli. Un darbs ar mums – tā ir viņa misija šajā iemiesojumā.
- Vitālik, precizē, 6. septembrī pagājušogad ar tevi viss bija labi. Bet 7. septembrī no rīta tev temperatūra bija zem 40, pulss pāri 100, gandrīz vai samaņas zudums. Nu ļoti viss negaidīti. Tu nesaslimi pēc Augstāko spēku gribas? Ne tāpēc, ka viņi nolēma, pietiks? Lai viņš saslimst, nomirst un iet uz augšāmcelšanu. Kā tu uzskati?
Vitālijs: Tev nav taisnība. Tas notika bez Astrusa dalības. Taču man deva iespēju kļūt augšāmceltam.
- Bet principā viņi varētu vienkārši palīdzēt tev izveseļoties. Jā?
Vitālijs: Viņi varētu man palīdzēt izveseļoties. Taču es no slimnīcas iznāktu vecs. Es varētu atkal saslimt, tāpēc ka biju vecs un slims. Astruss teica, ka viņš negribēja palīdzēt man atlabt. Viņš gribēja man uztaisīt augšāmcelšanu, lai es atgriezies pastāstītu cilvēkiem par visu. Vēl jo vairāk, ka viss jau bija saskaņots ar augstākajiem spēkiem. Viņš varēja padarīt mani augšāmceltu, un viņš izdarīja to. Es vienmēr dzīvošu uz Zemes ar tevi.*
«»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»
*VĒRE. 6. aprīlī es, pārlasot šī teksta rokrakstu, pēkšņi pirmoreiz padomāju par to, cik līdzīga ir Vitālija slimības gaita un slimības gaita šodienas slimniekiem, inficētiem ar koronavīrusu smagā formā. Man burtiski kļuva karsti no tamlīdzīgas sakritības un radušās domas. Un, tā kā tajā laikā es jau pati kontaktējos ar Astrusu, es vērsos pie viņa ar jautājumu.
- Astrus, es pirmoreiz pievērsu uzmanību līdzībai, kā noritēja slimība Vitālijam 2015. gada septembrī un šodien slimniekiem, inficētiem ar koronavīrusu smagā formā. Sakiet, tā ir nejauša sakritība?
Astruss: Nē, nav nejauša.
- Bet tad iznāk, ka viņš saslima ne nejauši?
Astruss: Jā, ne nejauši.
- Viņam bija koronavīruss?
Astruss: Nē, vīrusa viņam nebija, bet bija speciāla iedarbība uz viņa bioloģiskā ķermeņa zemfrekvences kontūru. Bija jāpaspēj viņu sagatavot 2020. gadam.
- A-a-a-i-i-i...
«»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»»
- Kā tev šķiet, mūsu vecāki interesējas, ka mums te klājas? Vai arī tas viņus vairs neinteresē?
Vitālijs: Manuprāt, viņus nekas neinteresē.
- Vitālik, lūk, tu pabiji pie visiem radiniekiem, redzēji visus. Un kur tu visu pārējo laiku pavadīji, trīs mēnešus taču?
Vitālijs: Es biju pilsētā, pavadīju laiku uz ielas. Es staigāju pa pilsētu, bet nezināju, kurp var aiziet, lai vēlreiz atrastu visus radiniekus. Pirmajā reizē es vienkārši nonācu viņiem blakus, tāpēc ka viņi bija manā uzmanībā uz Zemes. Lūk, es pie viņiem tā nonācu. Bet tikai vienu reizi. Bet pēc es nezināju, kā uzzināt, kur viņi ir.- Astruss teica, ka visi mirušie noteikti satiek savus agrāk mirušos tuviniekus, kā rezultātā nonullējas viņu pārdzīvojumi. Es sapratu tā, ka “pārdzīvojumu nonullēšanās” ved pie tā, ka tikko ieradies vairs nebēdājas par savu tuvinieku nāvi.
Vitālijs: Jā, tieši tā. Un, teiksim godīgi, īpašu pārdzīvojumu un īpašas vilkmes man vairs nebija. Es klīdu pa pilsētu trīs mēnešus. Peldējos jūrā un vienkārši staigāju pa ielām. Es redzēju pilsētu, ielas, to nosaukumus. Tur viss ir iekārtots, kā uz Zemes. Ļoti līdzīgi. Tikai viss ir mākslīgs, gan koki, gan jūra. Tie visi vienkārši ir modeļi. Mēs ar tevi reiz esam bijuši šajā pilsētā. Es izstaigāju pa pilsētu un paskatījos. Viena iela man šķita pazīstama. Tu toreiz arī biji pilsētā ar mani. Reiz mēs ar tevi tur dusējām. Pēc tam mēs ar tevi aizgājām uz Zemi.
Astruss teica, ka es noteikti atgriezīšos uz Zemes. Es drīz atnākšu pie tevis. Turies, mana mīļā.
- Astruss teica, ka tu pašlaik esi zināšanu labirintos. Un esi tur sajūsmā par savām zināšanām. Tas tā ir?
Vitālijs: Sajūsmu neesmu jutis un nejūtu.
- Bet kāpēc? Jo visas tavas zināšanās par tās-puses pasauli taču ir apstiprinājušās. Tur visi ir jauni un veselīgi, neviens nav nomiris pavisam, kaut arī dus. Kāpēc nav sajūsmas?
Vitālijs: Tāpēc ka tevis nav blakus.
- Nu... galu galā mēs ar tevi jau esam divatā, mēs taču esam blakus. Lūk, pašlaik mēs sarunājamies. Sliktāk būtu, ja tevis vai manis nebūtu vairs nekad un nekādu perspektīvu satikties mums nebūtu. Vai tad tā būtu bijis labāk?
Vitālijs: Sliktāk, bet arī tā ir slikti.

http://www.sanatkumara.lv/index.php/v-un-t-tihoplavi/27-v-un-t-tihoplavi/2186-tatjana-tihoplava-vins-atgriezisies-oktobri-201 

--------------------
Informācija - Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.12.24.) - no vēstvietnes Sanatkumara lv,
ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /01.01.2021.
nosūtīta Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /01.01.2021.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /01.01.2021.
=====
Informāciju - "Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.12.24./ - ieteicam izlasīt, uzzināt un dāvāt tālāk viskopīgai pieredzei 01.01.2021.