Galvenie » 2013 » Jūlijs » 9 » Viss notika Tabiņā...
07:48 Viss notika Tabiņā... | |
| Viss notika Tabiņā... Vladimirs KOSTINS Vladimiras apgabals Pagājušajā gadā, pēc kristāla Altamirs aktivizēšanas, neliela dalībnieku grupa brauca uz Arkaimu un tur vadīja gaismas darbu. Šī darba enerģētiskais vēstījums bija tik spēcīgs, ka izšalca kā atbalss pa visu Krieviju un citām valstīm. Tad arī Irina Govoruško saņēma impulsu turpināt tikšanos Arkaimā šī gada 10.-11. maijā. Un, lūk, sākot no februara mēneša, ritēja sagatavošanas darbi. Sāka izveidoties maršruts, pēc tam arī programma braucienam. Bija izvēlēti trīs apmēklējuma punkti. Zjuratkula - Baškīrijas nacionālais parks, Arkaima un Tabiņa - svēta vieta, atrodošās līdzās pazīstamajai Krasnosuļskas sanatorijai, netālu no pilsētas Ufa. Un dabīgā veidā noformējās ceturtais punkts - Zlatousta - ierašanās pilsēta, no kurienes sākās mūsu ceļojums. Iespaidu no brauciena ļoti daudz un tie tik spēcīgi, ka runāt varētu ilgi, tādēļ apstāšos pie galvenajiem. Galvenais iespaids - cilvēki, paši brauciena dalībnieki. Tas tiešām bija Krievijas garīgais zelta fonds. Mēs bijām noskaņoti ne uz tūriskisku braucienu, bet nopietnu gaismas darbu. Un tas, ka šis darbs noritēja sekmīgi visos mūsu ceļojuma punktos, liecina par visu brauciena dalībnieku briedumu un atbildību. Sagatavošanās darbi ritēja divos virzienos - organizatoriskā un garīgā. Organizatoriskos darbus pārzināja Irina Govoruško un Ļena Vahtereva, par ko viņām milzīga pateicība. Lielu sagatavošanas un organizatorisko darbu veica Taņa Parhajeva, Vera Golomazova un Taņa Muhina. Viņas sagatavoja gaismas kalpojumu Tabiņā. Un, kā vienmēr, pienāca palīdzība no Krajona, caur Sergeju Kanaševski, kas mums ļāva novadīt pārsteidzošu kosmisku rituālu Arkaimā. Un vēl jāatzīmē fakts, ka brauciens gatavojās pēc pašu dalībnieku iniciatīvas un entuziasma. Citādi runājot, šos svētkus sev, mēs radījām paši. Debesu spēki atbalstīja mūsu zemes izniciatīvu. Tas liecina par mūsu pieaugošo patstāvību un atbildību. Mēs sākām sevi izpaust kā jaunās realitātes Radītājus. Man šajā braucienā bija savs uzdevums, kas pārklājās ar kopējo brauciena programmu un tanī pat laikā saglabāja savas īpatnības. Mani interesēja divi jautājumi, atbildes uz kuriem es cerēju saņemt brauciena laikā - savu personīgo garīgo attīstību un grupas lolektīvās apziņas formēšanu. Es redzēju, ka formējas spēcīga Gaismas grupa, sapulcējusies no dažādām Krievijas un Kazahstanas pilsētām un tādēļ gribējās uzzināt, kādā gaismas struktūrā iekļausies grupas kolektīvā apziņa. Jebkura grupa - tā dzīva būtība un tādēļ bija interesanti uzzināt, kādā dzīvā būtībā ietilpināsies mūsu grupa? Kā strādās mūsu vienotības kolektīvais saprāts? Bet vēl gribējās parādīt Svētās Krievzemes atdzimšanas reālos procesus. Neilgi pirms šī brauciena, mēs aktivizējām Svētās Krievzemes kristālu Troica-Sergijeva Lavrā (v Troice-Sergijevoi Lavre ?) un tagad stāvēja priekšā darba turpinājums Tabiņā, kur mums vajadzēja aktivizēt Krievijas Brīvdomas Dvēseles (Sobornoi Duši Rossii ?) kristālu.Es jau redzēju jaunās dzīves dzinumus un Krievijas jauno telpu, taču man gribējās iztāstīt par šiem procesiem tā, lai pat skeptiķi un nepamodušies, spētu tos ieraudzīt un aptaustīt rokām. Es nezināju, kā atrisināsies mani jautājumi, taču ticēju, ka spēšu ieraudzīt un parādīt piektās dimensijas realitāti mūsu četrdimensiju pasaulē... Agrā, 8. maija rītā, mēs ieradāmies Zlatoustā. Šeit mūs gaidīja Volgogradas grupa, bet drīz atbrauca arī čeļabinskieši un mēs sākām ceļojumu ar Serafima Sarovskova Tempļa apmeklējumu Zlatoustā. Baznīca jauna, vēl celtniecība nepabeigta, taču ikonas tur bija ļoti spēcīgas. Mani, kā arī daudzus, interesēja/piesaistīja (privļekla ?) Serafima Sarovskova ikona, pie kuras izveidojās rinda, bet pēc tam, ikona Maskavas Svētās Aizbildnes (ikona Svjatoi Matroni Maskovskoi ?) ikona. Caur ikonām gāja spēcīgas enerģijas un kodi. Es reāli sajutu kā norit apziņas tīrīšana. Vibrācijas ļoti augstas. Apziņa peldēja, ķermenis zaudēja svaru. Es sapratu, ka notiek sagatavošanas darbs daudz augstākai kalpošanai. Bet tad notika brīnums. Tempļa /.../ (svjaķiķeļ ?), redzot lielu grupu cilvēku, ienākušu Templī pirms brauciena, uzaicināja mūs augšējā stāvā, kas notika tikai izņēmuma gadījumos, priekš retiem apmeklētājiem. Šī telpa bija vēl noformēšanas stadijā, taču tur es ieraudzīju to, kas manī izraisīja satricinājumu. Tā bija Dievmātes ikona, dāvinoša savu Aizbildnību (svoi Pokrova ?). Par līdzīgas ikonas eksistēšanu es nenojautu, taču viņa mani burtiski piebūra pie sevis. Mana apziņa uzliesmoja, atkal notika spēcīga tīrīšana. No ikonas plūda spēcīgi kodi. Es ieraudzīju, ka Dievmāte dāvina mums Aizbildnību (Pokrova ?) un ar to pašu uzliek Aizbildnības funkcijas Krievijai uz zemes cilvēkiem. Par tādu atbildības darbu, man skudriņas pārskrēja pār muguru. Es sajutu, ka nēesmu gatavs vēl tādai veltei, pie tam nezināju, ar kādu enerģiju īstenojas aizbildnība. Taču virziens garīgam darbam bija uzdots. Un, lūk, no šī impulsa un virziena mūsu garīgais darbs sākās. Pirmais mana ceļojuma punkts bija Zjuratkulas nacionālais parks. Mums nācās pacelties uz Zjuratkulas kalna un tur vadīt gaismas darbu. Kalns kāpšanai bija sarežģīts tādēļ, ka nogāzes bija klātas ar /.../ (kurumņikom ?) - akmeņu straumēm. Taču, neskatoties uz gadu vecumu un fiziskiem dotumiem, daudzi spēja šo augstieni ieņemt. Uz kalna mēs vadījām darbu ar Dievieti Makošju (Bogiņu Makošju ?) par dzīves Pilnības (Izobiļnoi ?) enerģiju piesaistīšanu. Šis kalns pazīstams vēl ar to, ka uz tā nogāzēm tika atrasts /.../ (geogrif Ļusja ?). šis zīmējums uz zemes bija nofiksēts ar kosmiska filmējuma palīdzību. Pazīstamais etnogrāfs V.A Čudinovs atrada tur Mari Tempļa (Hrama Mari ?) uzrakstu. Tādēļ, mūsu vēršanās pie Dievietes Makoši un Dievietes Mari, nebija nejauša. Mūsu brauciena programmā ietilpa pārbraucieni naktī un mēs pēc kāpšanas kalnā un atpūtas pie burvīgā Zjuratkuļas ezera, devāmies uz Arkaimu. Paredzētajā vietā ieradāmies rītausmā. Tūrisma sezona jau bija atklāta un, no cilvēku pieplūduma, nometne līdzinājās skudrupūznim. Šurp brauca dažādu garīgu virzienu cilvēki ar savu pasaules redzējumu un Arkaimas Lielais Gars pieņēma visus. Ja pirmajā, iepriekšējā gada braucienā, Arkaima man atvēra dvēseli, tad tagad tika pieņemta kā vecais labais draugs, ar kuru vienmēr prieks tikties. Es uzkāpu Šamaņihas kalnā un izvēlējos priekš sevis ērtu vietu, lai parunātos ar Arkaimas Lielo Garu. Bet pēc tam, kā negaidīti priekš sevis, sāku telpā izklāstīt savas sakrālās vēlēšanās, sapratu, ka Arkaimas Gars gatavs uzklausīt manas cerības/gaidas (čajaņija ?). Bet vēlējos es divu jautājumu risinājumus. Zjuratkulā mēs vadījām ceremoniju dzīves Pilnības enerģiju piesaistīšanai. Taču man negribējās gaidīt, kad pilnība nokritīs pār galvu, bet reāli vadīt šo enerģiju. Un, kad es izteicu šo vēlēšanos, tad turpat, tūliņ, sajutu reāli sevī gaismojamies Pilnības kristālu un sapratu, ka veicot dažus iekšējus papildinājumus, šīs enerģijas varēšu vadīt. Nedaudz vēlāk, pienāca doma, ka mēs visa grupa varam radīt Pilnības dzīves kristālu. Ja Zjuratkulā mēs vadījām ceremoniju Pilnības enerģiju piesaistei, tad šo darbu vajag vadīt līdz praktiskam skanējumam vai pilnīgai materializācijai. Un otra mana sakrālā vēlēšanās bija, iekļūšana Akaši Hronikās ar mērķi atklāt slāvu un arijevu patieso vēsturi. Atbildi tūlīt es neizdzirdēju, bet vēlāk sapratu, ka nekādas iekļūšanas Akaši Hronikās nevajag. Arkaimas Lielais Gars ar to arī nodarbojas, ka atmodina cilvēkos vēsturisko un ģenētisko atmiņu. Tanī pašā dienā, mēs liela grupa braucām uz Čeka kalnu, kas atrodas 40 km attālumā no Arkaimas. Pēc savas enerģētikas, tas vīrišķais kalns. Kā man paskaidroja - Čeka - no izteiciena "biķ na čeku" /"būt sardzē"/, tas ir, sardzē. Tas bija sardzes (storoževaja ?) kalns. Un, lai arī pēc programmas mums nebija paredzēts gaismas darbs, taču pēc noskaņošanās ar kalna enerģijām, mēs stājāmies aplī un darbu vadīja volgogradas grupa. Mēs pieaicinājām darbam savas debesu un zemes Dzimtas un apvienojāmies ar viņiem vienā veselumā. Volgogradas grupa specializējas uz slāvu-arijevu tematiku un tādēļ skanēja aicinājumi mūsu slāvu-arijevu Dzimtu slavinājumiem. Šī grupa vadīja vīrišķās enerģijas un kalpošanas laikā no mūsu apļa izplūda/pacēlās mūsu dzimtu izturības, spēka, slavas un vīrišķības enerģijas. Bet par cik kalns Čeka arī bija vīrišķo enerģiju novirziens, tad mūsu enerģijas pilnībā rezonēja ar kalna enerģētiku un mūsu aicinājumi iegūva spēcīgu impulsu. Nākošajā dienā, mēs pēc tradīcijas, uzkāpām Mīlestības kalnā, kas atrodas blakus nometnei un vadījām tur kalpošanu. Uz kalna bija izlikts no akmeņiem sirdsveida raksts un mēs sākumā nostājāmies aplī, bet pēc tam izveidojām sirdsveida konfigurāciju. Speciāla programma uz Mīlestības kalna nebija paredzēta, mēs vienkārši sūtījām mīlestības enerģijas apkārtējai telpai. Un ar to it kā viss beidzās, taču caur Taņu Muhinu pienāca informācija par gaismas darba vadīšanu uz Mīlestības kalna. Ne tikdaudz teksts, cik šī vēstījuma enerģētika bija piesātināta ar tādu maigu mīlestību, svētlaimi, ka tūlīt guva atsaucību mūsu dvēselēs. Mēs nolēmām sapulcēties nelielā noriņā starp baltstumbrainiem bērziem Mīlestības kalna pakājē un novadīt tur kalpošanu. Mēs bijām deviņi cilvēki. Tie bija maskaviešu un vladimiriešu grupu pārstāvji. Un, kad sākām kalpošanu, plūda vissmalkākās, vismaigākās mīlestības, labvēlības, burvības un garīguma enerģijas. Es tūlīt ieraudzīju pēctecības sakaru ar Svētās Krievzemes kristālu, kuru mēs aktivizējām /.../ (Troice-Sergijevoi Lavre ?) un ar Serafima Sarovskova Tempļa enerģijām Zlatoustē. Meditācijas laikā es redzēju maiguma un dievišķā aromāta ziedus. Dvēselē bija tik viegli un tīri, ķermenis burtiski ieguva eņģelisku miesu. Un šī svētlaime bija tik ļoti radniecīga un pazīstama, burtiski, bija ar mums visu laiku, taču sadzīves burzmā mēs to aizmirstam. Pēc kalpošanas es sapratu, ka mēs bijām uzaicināti Tēva Mājā - Vienotā Tēva-Mātes Mītnē. Es vēl nekad nebiju izjutis tādu vieglumu, smalkumu un apgarotību, kā šīs meditācijas laikā. Manā dvēselē notika atvērums, burtiski, es saņēmu pieeju Dieva Valstības Svētajām Sfērām. Tā mūsu grupā izveidojās sievišķais magnētiskais centrs. Sākumā es šim faktam nepievērsu īpašu uzmanību, taču pēc tam sapratu, ka caur šo centru notiek manu enerģiju pilna realizācija. Pēc tradīcijas, rītausmu Arkaimā sagaida uz Šamaniha kalna. Un otru dienu Arkaimā mēs sākām ar šī kalna apmeklējumu. Bet, satiekot rītausmu, sākām forografēties. Un tur ieraudzījām, ka neesam vieni. Mēs tik ļoti sadraudzējāmies ar Orbiem - kosmiskām gaismas būtnēm no piektās dimensijas un viņi ar prieku mums pozēja. Uz visām fotogrāfijām bija izgaismojušies varavīkšņoti gaismas traipi - Orbu enerģētiskās klātbūtnes zīmes. Nākošais etaps bija vissvarīgākā darba vadīšana Arkaimā, kuru mēs nosaucām kā Galaktisko Riņķadeju. Tā bija paredzēta naktī no 10. uz 11. maiju plkst.23 un 11 min. (11-11) uz kalna Bez Laika un Telpas. Šajā dienā notika Saules aptumsums, bet kā zināms, tādu astroloģisku parādību laikā atnāk jaunas enerģijas. Tādēļ diena bija īpaša un rituāls, kuru mums vajadzēja īstenot, arī bija īpašs. Šis gaismas darbs bija virzīts uz Kristāla Uralana sakaru radīšanu, kura materiālā projekcija pienāca uz Dienvidu Urālu (na Južnij Ural ?) un esošu planētas sakrālās sirds daļu, ar diviem aktivizējamiem kristāliem Svetozaru un Miroslavu. Šo kristālu nozīme bija kreisās (vīrišķās) un labās (sievišķās) planētas pusložu apvienošana vienotā harmonijā. Mūsu Galaktiskajai Riņķa dejai bija jārealizē šī programma. Mūsu grupā ietilpa vairāk kā 70 cilvēki un tas bija pietiekami priekš uzdevuma izpildīšanas. Centrā mēs izveidojām astoņstaru zvaigzni no 25 cilvēkiem - pa trim cilvēkiem katrā no astoņiem stariem, plus vadošais vidū. Katrs stars simbolizēja savu krāsu, sākot ar baltu un beidzot ar violeto. Apkārt divas citas grupas sākumā izveidoja divus pusmēnešus, kuri pēc tam pārgāja aplī, bet pēc tam savienojās ar balto un zaļo iekšējās zvaigznes stariem, izveidojot divas puslodes. Un Riņķa dejas noslēdzošais momets bija griezšanās. Ārējais aplis pa pulksteņrādītājbultiņas virzienu veica astoņus apļus, bet iekšējā zvaigzne pret pulksteņrādītājbultiņas virzienu - 16 apļus. Priekš manis piedalīšanās Galaktiskajā Riņķadejā svarīga bija tādēļ, ka mani tam gatavot sāka jau pusgadu pirms šī brauciena. Vēl ziemā, lasot grāmatu G.A. Sidorova, es tur atradu informāciju par to, ka hiperborejieši, priekš apziņas harmonizēšanas, uz zemes no akmeņiem izlika septiņeju labirintu un gāja pa viņu. Šis labirints simbolizēja galvas smadzeņu labo un kreiso puslodi, bet labirinta centrs - epifīzi vai vairogdziedzeri, kas savieno abas puslodes. Ejot pa labirintu, cilvēks pārmaiņus pārgāja no vienas puslodes otrā, bet centrā noturēja meditāciju sakaram ar Avotu vai Dievu. Un šī dievišķā enerģija apvienoja un harmonizēja galvas smadzeņu abu pusložu darbu. Apziņa iemantoja veselumu. Cilvēka iegremdēšanas dualitātē procesā, sakari starp abām puslodēm bija izjaukti. Vai citādi sakot, bija atslēgta epifīzes darbība, aicināta sinhronizēt abu pusložu darbu. Un šī disharmonija cilvēka galvas smadzenēs noveda pie radīšanas sev apkārt analoģisku duālo pasauli, izveidotu uz pretimejošu sākumu pretestībām: vīrišķā un sievišķā, gaišā un tumšā, sava un cita utt. Bet par cik tagad sākās iziešanas process no dualitātes, tad šis process neiespējams bez epifīzes aktivizēšanas un atgriezšanas tam sākumfunkciju, abu galvas smadzeņu pusložu harmonizēšanā. Visas, vissarežģītākās Dievišķās patiesības Augšupceltie Valdnieki nones līdz mums bērnišķīgu rotaļu veidā. Ja saproti šīs spēles sakrālo jēgu, tad viss kļūst saprotams. Septiņotais labirints vai /.../ (surad ?), kā to sauca hiperboreji, kas nozīmē, debesu un saules velte, paredzēts priekš galvas smadzeņu kreisās un labās pusložu harmonizācijas caur epifīzes aktivizēšanu. Un mūsu Galaktiskajā Riņķadejā iekšējais aplis simbolizēja divas galvas smadzeņu puslodes, bet astoņstaru zvaigzne - epifīzi, kas, griežoties, pārmaiņus piepildīja ar krāsu noskaņu katru puslodi un ar to pašu harmonizēja apziņu. Tādu riņķadeju var rīkot arī bērni. Tādējādi šīs riņķadejas sakrālā jēga man bija saprotama. Taču mani interesēja cits. Riņķadeja bija virzīta uz austrumu (sievišķo) un rietumu (vīrišķo) mūsu planētas pusložu apvienošanu. Un man gribājās zināt: kur Austrumu un Rietumu enerģiju būtība un ar kādu enerģiju starpniecību notiks viņu vienošana? Vēl vairāk, caur Galaktisko Riņķadeju lielā mērā bija jāizpaužas kolektīvās apziņas iezīmēm un raksturam. Un, bez tam man, gribējās redzēt un aprakstīt to tā, lai saprastu visi, pat tie, kuri vēl neapgaismojušies un nepamodušies. Ja Gaismas darbiniekiem redzama pilnīgu darbību sakrālā jēga, tad priekš neuzmodušamies mēs izskatāmies kā dīvainīšu vai fanātu grupa, kuri veic nesaprotamas darbības. Tādēļ man bija lielas cerības uz jaunu zināšanu atklāšanu, izzināšanu šo svēto ceremoniju laikā. Un, lūk, ilgi gaidītais laiks pienāca. Vēlu vakarā mēs sēdāmies autobusā un piebraucām pie kalna Bez Laika un Telpas (Bez Vremeņi i Prostranstva), kas kalns arī nebija, bet bija paaugstinājuma lēzenums, visai ērts līdzīga masu pasākuma vadīšanai. Līdz tam, nometnē, mēs veicām divus mēģinājumus un tādēļ Galaktiskās Riņķadejas pirmizrāde noritēja veiksmīgi un bez starpgadījumiem. Mēs nostājāmies astoņstaru zvaigznē, izveidojām apkārt divus pusmēnešus, savienojām aplī, bet pēc tam izdalījām divās puslodēs un sākām griezšanu. Sākumā enerģijas gāja spēcīgas, pēc tam izlīdzinājās un mēs pietiekami saskanīgi novadījām zvaigznes un apļa griezšanos. Es gaidīju, ka šīs svētās ceremonijas laikā manī notiks galaktisks izrāviens, par cik redzēju, cik jaudīga griežas enerģētika. Taču, pienāca pretējais - mierīgums un līdzsvars. It kā mēs būtu veikuši ko parastu un ikdienišķi pierastu. Un, lai arī manas cerības neattaisnojās, es nesatraucos. Enerģijas var uzreiz neatvērties, bet pakāpeniski. Un patiešām, veikto darbību kosmiskums atnāca jau pēc atgriezšanās no brauciena. Pie tam, priekšā mūs vēl gaidīja Tabiņa - mūsu ceļojuma galapunkts, ar kuru arī man saistījās lielas cerības un pārsteidzošu piedzīvojumu sajūtas. Neliela, četru cilvēku grupa izbrauca agrāk, pirms pamatgrupas un Tabiņā veica sagatavošanos kalpošanai. Un, kad man teica, ka Tabiņā notiks Krievijas Kopdomas Dvēseles (Sobornoi Duši Rossii ?) kristāla aktivācija, man no prieka elpa aizrāvās. Gadus piecpadsmit atpakaļ, man bija Krievijas Dvēseles Kopdomas (Sobornaoi Duši Rossii ?) vīzija. Viņa izpaudās manā priekšā debesīs, un es varēju dažu minūšu laikā Viņu vērot. Un, lūk, jauna tikšanās ar Viņu. Pie tam, Tabiņā bija jāizpaužas darba turpinājumam, ko veicām Troicas-Sergijeva Lavrā (Troice-Sergijevoi Lavre ?), kur mēs aktivizējām Svētās Krievzemes kristālu. Tādēļ arī šeit darbs bija paredzams interesants un piesātināts. Un, lūk, agri no rīta mēs atbraucām Tabiņā Tabiņas klosteris - pazīstama svēta vieta Krivijā. Šeit bija Tabiņas Dievmātes ikonas parādība, kura skaitās brīnumdarītāja. Blakus, Usolkas upītē satek ārstnieciski sāls avoti un tādēļ tuvumā uzcēla Krasnosoļškas sanatoriju. Tas, ka šī vieta labvēlīga, jūtams uzreiz. Usolkas upītē bezbailīgi peldēja savvaļas pīles, kuras dažreiz izgāja uz trotuāra un ziņkārīgi nolūkojās uz svētceļiniekiem un atpūtniekiem. Dzidrā gaisā smaržoja ziedošo vaivariņu un snieglalto ievu medainais aromāts. Elpot bija viegli un patīkami, ķermenī parādījās vieglums, pēc bezmiega nakts, pārbraucienā. Mēs piegājām pie nelielas aizas vai grotas, kur bija Tabiņas Dievmātes ikonas parādība, veicām paklanīšanos un izdzērām ūdeni no sāļā strauta, bet pēc tam kāpām kalnā, kur stāvēja Serafima Sarovskova Templis. Templis vēl bija slēgts un mēs sapulcejāmies pļaviņā pie Tempļa. Kaut kā dabīgi sagadījās, ka maskaviešu un vladimiriešu grupas, kuras vadīja sievišķās enerģijas palika pie Tempļa, bet volgogradiešu grupa, kura vadīja vīrišķās enerģijas, atvirzījās no Tempļa mežiņā, sakot, ka ar saviem statūtiem svešā klosterī neiet. Taču mums bija viens statūts - mēs bijām Sergija Radoņežska, Serafima Sarovskova, Mātes Marijas, Svētās Matronas (Svjatoi Matroni ?) enerģiju nesēji un tādēļ pie tempļa jutāmies kā mājās. Meditācijā enerģijas plūda tūliņ. Un vēl vairāk, viņas veda mūs aiz sevis. Es redzēju ezeru, bet uz tā lotosu, kurš palielinājās apmēros un aizgāja ar savu mirdzumu debesu Dievišķo dziļumu bezdibenī. Taču lieta nebija pat redzējumā, bet saturā.Tas bija Dievišķās Elpas Lotoss. Viņa mirdzums bija tik maigs, smalks un apburošs, ka es uz to skatījos, elpu aizturot. Un šajā stāvoklī pavadīju visu meditāciju. Mans ķermenis piepildījās ar gaismu un pat izšķīda viņā. Un šis iekšējais mirdzums manī radīja pārliecību, ka varēšu pieņemt Mātes Marijas Aizbildnības (Pokrova ?) velti, ar kuru viņa mani apveltīja Serafima Sarovskova Templī Zlatoustā. Es ieraudzīju Aizbildnības (Pokrova ?) enerģiju, sajutu pārliecinātību, ka viņa iedzīvosies manī un es varēšu viņu pielietot. Pēc tam mans ķermenis pārvērtās Kristus-Maitreija Monogrammā. Kā noskaidrojās vēlāk, monogrammai bija arī fiziska izpausme. Notika jaunu enerģiju plūšana caur labo (sievišķo) puslodi uz kreiso kāju, bet caur kreiso (Vīrišķo) uz labo kāju. Kādu laiku es biju šī monogramma, nezinot, ko ar to darīt, bet pēc tam ieraudzīju, ka Kristus-Maitreijas Monogramma, tās tikai durvis uz Templi. Es iegāju šajā Templī un ... izzudu, pārvērties zeltītā gaismā. Templis bija tukšs, viņā nebija priekšmetu kalpošanai, jā, arī Tempļa sienas bija līdzīgas gaismas plūsmām. Es sapratu, ka tā bija Svētā Gara Mītne. Es neatceros, cik ilga bija meditācija, taču tā bija vispriecīgākā un brīnumainākā kalpošana. Es sajutu sevi piepildītu ar jaunu gaismu, manī atvērās jauni horizonti, burtiski, izgāju uz jaunu attīstības pakāpienu. Mūsu ceļojums pa Dienvidu Urālu beidzās uz augstas dievišķas nots. Un tādēļ, kā visiem pēc meditācijas, seja laistījās, varēja uzminēt, ka visi bija apdāvināti dievišķām enerģijām. Pāriplūstošā priekā, mēs sākām apkampties viens ar otru un pateikties augstākajiem Spēkiem par lejupsūtītajām veltēm. Pēc tam, nonācām no kalna lejup, kur mūs gaidīja peldēšanās sāls baseinā, bet pēc tam pusdienas. Cik ļoti mēs pateicamies tev, Tabiņa, par dievišķajām veltēm mums lejupsūtītām! Mums nebija daudz laika, lai dziļāk iepazītos ar šo labvēlīgo vietu, un dienas otrā pusē mēs devāmies uz Ufu. Un, lūk, kad nomierinājās jūtas un visi mūsu ceļojumi bija jau aiz muguras, es sev uzdevu jautājumu: bet kāds rezultāts braucienam? Es gribēju redzēt kā strādā grupas kolektīvā apziņa, taču, ak vai, neredzēju. Es gribēju ieraudzīt visu darbu vienotu veselumu, kurus mēs veicām Zjurutkulā, Arkaimā un Tabiņā, taču ieraudzīju tikai atsevišķus spilgtus iespaidus, kas neietilpinās vienotā rakstā. Es gribēju redzēt reālas piektās dimensijas enerģiju izpausmes un aprakstīt tās visiem pieejamā izpratnē, taču neieraudzīju tās. Es gribēju redzēt kā strādā Svētās Vienošanas Uguns grupā, taču neredzēju. Tās prieka un apskaidrības jūtas mūsu sejās liecināja par mūsu iekšējo sajūsmu, taču kā šo enerģiju aiznest līdz cilvēkiem, kuri vēl nav modušies? Es nevarēju atbildēt ne uz vienu sev izvirzīto jautājumu. Droši vien vēl neesmu gatavs, lēmu es par sevi. Un līdzko es domās šo frāzi izteicu, mana mute pavērās no izbrīna, bet acīs asaras sariesās. "Ak, Dievs! Kāds es auša! Visu laiku maldos riņķī, apkārt Patiesībai, bet pašu Patiesību spītīgi nepamanu!" Un manā apziņā uzreiz sarindojās vienā rakstā visi mūsu brauciena pa Dienvidu Urālu rezultāti. Pamatā paliek fraktālās līdzības likums: kā augšā, tā apakšā, kā iekšēji, tā ārēji. Tādēļ sāksim ar cilvēku. Mēs izgājām vienu augšupcelšanas etapu. Tas saistīts ar sirds atvēršanu. Tagad iet otrs etaps - izeja no dualitātes. Dualitāte - ne ārējā, tā cilvēkā iekšējā. Un saistīta tā ar abu galvas smadzeņu pusložu neharmonisku darbu. Savieno abas puslodes epifīze vai vairogdziedzeris. Epifīzes uzdevums - abu galvas smadzeņu pusložu harmonizācija caur sakariem ar Avotu vai Dievu. Pirms iegremdēšanas duālā pasaulē, harmonija starp abām puslodēm bija izjaukta. Šīs disharmonijas rezultātā, cilvēks sev apkārt izveidoja duālās pasaules analogu, kur viens otram stāv pretim, kur viss dalās labā un ļaunā, gaišā un tumšā utt. Priekš iziešanas no dualitātes vajag sevī harmonizēt abu pusložu darbu, bet šis epifīzes darbs. Un tad cilvēks sev apkārt sāks radīt harmonisku piektās dimensijas pasauli. Rodas jautājums: ar kādu eneģiju epifīze spēj harmonizēt abu pusložu darbu? Un atbilde vienkārša - ar Svētās Vienošanas Uguni. Svētā Vienošana tādēļ arī bija nosaukta svēta, tādēļ, ka spēj apvienot pretestības. Bet pie pretestību vienošanas izzūd dualitāte un dzimst piektās dimensijas pasaule. Taču Svētās Vienošanas Uguns ir tikai daļa no Dzīvībradošās uguns. Iesaistoties darbā pati {Sv.Vien.Ug., Esl.}, viņa aktivizē arī Dzīvībradošo Uguni. Bet par Dzīvībradošās Uguns darbu mēs zinām ne pēc dzirdējumiem (ņe ponasliške ?). Viņa atmodina cilvēkā vēsturisko un ģenētisko atmiņu, sadedzina vecās programmas un aktivizē jaunās. Tagad daudzi izcieš nesaprotamu nespēku - tā Dzīvībradošās Uguns darba izpausme, sadedzinoša vecās programmas un modinoša jaunās. Jā, notiek transformācijas un augšupcelšanas process. Tagad paceļamies augstāk. Ja mēs zinām kādi procesi norit cilvēka iekšienē, tad zināsim, kādi notiek arī ārpusē. Mūsu grupā pēc fraktālās līdzības likuma noformējās divi centri - vīrišķais un sievišķais. Volgogradiešu grupa vadīja vīrišķās enerģijas (kreiso puslodi), bet maskaviešu un vladimiriešu grupa - sievišķās enerģijas (labo puslodi). Vīrišķais centrs izpaudās caur slāvu-arijiešu virzienu, bet sievišķais - caur reloģiozo. Mūsu realitātē šie divi virzieni atrodas saspīlētās duālās attiecībās. Tagad notiek paātrināta slāvu-arijiešu pasaulredzējuma attīstība un nav šaubu, ka drīz tā kļūs tautas un valsts ideoloģija. Un tad noskaidrosies, ka baznīca pēdējo tūkstošgadu laikā apzināti apspieda un izspieda no tautas apziņas vēsturisko atmiņu par pirmskristiešu vēsturi. Līdz šim laikam vēstures mācībgrāmatās par Krievijas vēsturi eksistē melīgs postulāts, ka Krievijas valsts pastāvēšana sākās ar kristietības dzimšanu, bet līdz tam tauta dzīvoja netikumā, mežonībā un klanījās koka elkiem. No tautas atmiņas tika izspiestas zināšanas par lielo vēdisko kultūru. Pēc būtības, baznīca nozāģēja savas tautas slāvu -arijiešu saknes un iepotēja sev sveštautu - bizantiešu un ebreju. Ja svētajos rakstos Vecajā Derībā bija Slāvu-Arijiešu Vēdas, tad dzīve Krievijā ritētu bez kataklizmām un valsts sasniegtu nebijušus augstumus savā attīstībā. Atteikšanās no savām saknēm postoši atsaucās uz valsts attīstību. 1917. gada revolūcija notika tikai pēc baznīcas scenārija. Boļševiki pilnībā noliedza visu iepriekšējo carisko un reliģisko mantojumu un lielīja tikai jauno dzīvi. 1991. gada pārbūve nesa arī to pašu slimību. Liberāļi noliedz visu padomīgo un liela tikai savu - kapitālistisko. Krievijā pārrauts laiku skars, izjaukta pārmantotība starp veco un jauno, pagātni un nākotni. Dēļ sveštautu sakņu potēšanas, tautā noformējās nepilnvērtības komplekss. Ideoloģija liela visu sveštautīgo, rietumu un pazemo savu, tautisko. Šī dualitāte ir Krievijas realitāte un slāvu-arijiešu pasaules redzējuma attīstības apmērā var notikt pretestību saasināšanās. Kalpošanas laikā, Arkaimā un Tabiņā mēs harmonizējām šo dualitāti un savienojām vienotā veselumā. Un to varējām izdarīt tādēļ, ka mūsu apziņā un grupā šie virzieni bija vienotībā. Un šī vienotība nofiksējās Krievijas Kopdomas dvēselē kristāla veidā. Krievijas Kopdomas Dvēsele ar sevi izpauž (predstavļajet ?) krievijas tautas kolektīvo apziņu, kura Viņā uzturas enerģiju veidā. Un mūsu grupas enerģija, apvienojoša slāvu-arijiešu un baznīcas virzienus vienotā nesaraujamā saistījumā, nogulsnējās Krievijas Kopdomas dvēselē vienotības kristālā. Ar to pašu mēs izdziedinājām Krievijas tūkstošgadīgo ievainojumu. Krievijas pārveidošanas process noritēs plūstoši, bez kataklizmām. Taču tā bija tikai daļa darba Tabiņā. Mēs daudzdimensīgas būtnes, dziedināšana notika arī citos plānos un apakšplānos, par kuriem arī jāpastāsta, lai būtu pilnīgāks priekšstats par piektās dimensijas daudzlīmenību, kas pamodinājās dualitātes dziedināšanas procesā. Svētās Vienošanas Uguns mūsu sirdīs atnāk no augstām Dievišķām Sfērām un izmaina mūsu fizioloģiju. Kalpošanas laikā Troicas-Sergijeva Lavrā mēs aktivizējām vīrišķās Dievišķās enerģijas - Gara enerģijas. Bet Tabiņā bija izpaustas sievišķās enerģijas - Dvēseles enerģijas. Un šīs enerģijas nofiksējās galvas smadzeņu puslodēs. Saskaņā ar vispārpieņemtu viedokli, kreisā (vīrišķā) puslodei mēs piešķiram loģisko domāšanu, bet labajai (sievišķai) intuīciju. Un abu pusložu darbs formē no mums saprātīgu cilvēku. Taču tagad notiek transmutācijas vai augšupcelšanas process. Cilvēks, saprātīgais, kļūst pagātne. Viņam uz maiņu nāk cilvēks garīgais. Un pusložu darbs mainās. Loģiskā puslode piepildās ar Gara enerģijām, bet intuitīvā - Dvēseles enerģijām un cilvēciskā domāšana kvalitatīvi mainās - apziņa kļūst eņģeliska, bet fiziskais ķermenis vairāk caurspīdīgs. Kalpošana Tabiņā Dvēseles un Gara savienošanai radīja ķermenī caurspīdīgumu, izmaiņas domāšanā un pāreju no saprātīga cilvēka uz eņģelisku cilvēku, kas ir sākums fiziskā ķermeņa pārejai piektajā dimensijā. Un vēl vienu interesantu momentu par pretestību vienošanu var samanīt pēc maskaviešu un vladimiriešu grupu darba piemēra. Šī grupa bija sievišķo enerģiju nesēja. Taču nevar teikt, ka viņā nebija vīrišķo enerģiju. Otrādi. Šeit vietā analoģija ar ziedošu koku. Dažādi koki augšanas procesā izjūt ārējās vides grūtības - izturībai, sakņu padziļināšanai un nostiprina stumbru, zarus, t.i. tiecas uz spēku un jaudu pretimstāvēšanai nebūšanām. Tā augšanas stadija, kad savāc sevī vīrišķās enerģijas. Un, lūk, sasniedzot stiprumu, tas uzzied, kas ir sievišķo enerģiju izpausme. Uz stingriem, muskuļotiem zariem parādās maigi, gaisīgi ziedi. Tā vīrišķība sāk ziedēt sievišķīgi. Tas pats notiek ar cilvēku. Izejot caur nepatikšanām, grūtībām, atņemtībām, viņš uzņem vīrišķās enerģijas. Un, lūk, kad viņš apgūst iekšējo spēku un izturību, sākas Dvēseles ziedēšana. Un šī ziedēšana var parādīties jaunradē, aktīvā kalpošanā Dzīvei. Kalpošanas laikā Tabiņā, mēs izbaudijām vistīrākās, vismaigākās enerģijas. Tās bija augstāko dimensiju enerģijas. Izejot savās dzīvēs caur nepatikšanām, mēs nostipinājāmies vīrišķās enerģijās. Un, lūk, mūsu Dievišķā Vīrišķība uzziedēja Dievišķā Sievišķībā. Un šajā sakarībā izpaudās vīrišķā un sievišķā sākuma augstākā vienotība. Apvienotā dualitātē mūsu sirdīs atspoguļojās kā mirdzošs kristāls Krievijas Kopdomas Dvēselēs. Arkaima aicināja pie sevis tos, kuriem jau bija harmonizēta apziņa un kurš pārvaldīja Svētās Venošanas Uguni. Telpā mēs varam deliģēt tikai tās enerģijas, kuras ir mūsos pašos. Un Galaktiskajā Riņķadejā mēs, apvienojušies pretestību sākumi, radījām priekš Galaktikas savu Mīlestības Ziedu un Vienotību. Ja saprotams pretestību savienošanas princips, tad mēs iegūstam iespēju dualitātes savienošanai ar Svētās Vienošanas Uguni visos līmeņos un apakšplānos - individuālos, grupu, planetāro un galaktisko. Un caur šo daudzdimensionālo radīšanu notiek piektās dimensijas jaunās pasaules sākumradīšana. Vladimirs KOSTINS Vladimiras apgab. Avots: http://www.magnitiduha.info/archives/6169 , pievienots: 27.05.2013., latviskoja, intuitīvi, nojautu līmenī, Eslauma 15.06.2013., latviskojums ievietots: http://spekavots.ucoz.ru/ 09.07.2013., nosūtīts Latvijas Radio viļņiem 18.06.2013.11:10. | |
|
| |
| Komentāru kopskaits: 0 | |