Vladimirs Kuklins, Krievija

EGO: HARMONIZĀCIJAS JAUTĀJUMI

Analītisks garīgās informācijas apskats

Sveicināti, dārgie!

Šodienas apskata tēma iegūst īpašu svarīgumu tieši pašreizējā etapā, kad cilvēku civilizācija kopā ar Zemi pārliecināti virzās virzienā caur Polipasauli uz piekto dimensiju. Mūsu Ego spēlēja ļoti svarīgu, ja ne noteicošo, lomu Dualitātes eksperimentā. Kāda ir viņa loma mūsdienu, pārejas apstākļos, kā arī nākotnes dzīves piektajā dimensijā apstākļos? Kādas izmaiņas viņam ir jāpārdzīvo un kādi ir šo izmaiņu sasniegšanas iespējamie ceļi? Lai aplūkotu šos jautājumus, sākumā noteiksim, ar kādu mērķi Radītājs radīja Ego, kā arī, kādas ir viņa izpausmes Dualitātes apstākļos īpatnības.

AUGSTĀKAIS UN ZEMĀKAIS EGO

Tulkojumā no latīņu valodas “Ego” nozīmē “Es”. Tas ir, Ego – tā ir cilvēka apzināšanās, ka “Es esmu Es” jeb savas savrupās eksistēšanas sajūta.

Ne visi par to aizdomājas, bet, saskaņā ar Helēnu Blavatsku, cilvēkā ir nevis viens, bet divi Ego:

“Ezotēriskā filozofija māca, ka cilvēkā eksistē divi Ego: mirstīgais jeb personīgais un Augstākais, Dievišķais un Bezpersoniskais, saucot pirmo par “personību”, otro – par “Individualitāti”. [8]

Augstākais Ego ir klātesošs, sākot ar Monādisko plānu un zemāk. Monādiskajā plānā Sākotne emanē Monādes, kuras ir Radītāja īstenās būtības atspoguļojums. Bet pie tam katrai Monādei piemīt individuālas īpatnības, atšķirīgas no pārējām. Šo individuālo īpatnību esamība ir izskaidrojama sekojoši. Intervālā starp Radīšanas cikliem, tas ir, starp “Dieva ieelpu” un “Dieva izelpu”, kā arī Dievišķajā plānā “Dieva izelpas” procesā, Dievu sastādošās Būtības pārstāv Vienotību. Bet viņu enerģētiskās informācijas matricas saglabā visu, ko viņas sasniedza Radīšanas iepriekšējā ciklā. Lūk, šīs Būtību īpatnības tad arī ir Monāžu formēšanās pamats Monādiskajā plānā.

“No Gara “enerģijas” ar Visuma Saprāta palīdzību tika atjaunota katra enerģētiskās informācijas matrica atbilstoši Būtības sasniegumiem Visuma attīstības iepriekšējā ciklā.

No trīs enerģijas sablīvējuma pakāpēm tika radīti enerģētiski ķermeņi:

1. Atma – tā ir Visuma enerģija, kura baro Būtību ar visiem viņas ķermeņiem.

2. Budhi – tā ir informācija vai zināšanas, kuras piemīt kolektīvai Dvēselei, pie kuras pieder Būtība. Tā ir Būtības “ģimene”.

3. Manass – tas ir pašas Būtības augstākais saprāts. Tā ir informācija vai individuālās zināšanas, iegūtas Būtības daudzo iemiesošanos rezultātā.

Šie trīs ķermeņi veidoja Monādi. Tas ir Augstākais Ego (Individualitāte) jeb Augstākais Es, jeb “Es Esmu Klātbūtne” cilvēkā...

Tieši Manass jeb Augstākais Saprāts ir Dvēsele, kura attīstās caur daudzajiem iemiesojumiem materiālā ķermenī.” [32]

Monāžu formēšanās mērķis – radīt individuālus, patstāvīgus Dievus, kuriem piemīt visas Dievišķo Tēva\Mātes iezīmes, bet pie tam ieinteresētus savā attīstībā un sekojošā saplūšanā ar Kosmiskajiem Vecākiem.

Atrausimies no Ego un aplūkosim vēl vienu jautājumu, arī saistītu ar Radīšanas mērķi. Monāde kā Dievišķās Vienotības daļa tiecas atjaunot šo Vienotību, saplūstot ar Vienīgo. Taču kas spiež viņu virzīties pretējā virzienā – ar secīgu savu aspektu fragmentēšanu un to iegremdēšanu arvien blīvākos matērijas slāņos? Jo eksistēšana zemu vibrāciju apstākļos taču ir diezgan smags uzdevums. Acīmredzami, ka atbilde būs tāda pati, kā uz jautājumu – “kāpēc Vienīgais, būdams Pilnība, izšķiras par jaunas Radīšanas aktu?”:

“Ja Dao ir absolūts un pašpietiekams, kāpēc viņš grib spēlēties? Absolūts un neabsolūts, pilnība un nepilnība ir vienas medaļas divas puses. Pilnības stāvoklī visi puzles vai modeļa gabaliņi ir savākti kopā pienācīgā kārtā, un jūs zināt par viņu visu, par cik esat izgājuši viņa salikšanas procesu. Tagad jūs varat gribēt sākt vākt kaut ko citu, kas iemācīs jums to, ko jūs nevarējāt iemācīties, izpildot iepriekšējo uzdevumu. Jaunā puzle jeb modelis ir nepilnīgs, neviengabalains, nepilnīgs, taču samērā ar to, kā jūs pie viņa strādājat, viņš virzās uz pabeigtību un pilnību. Katru reizi, kad jūs saliekat jaunu modeli, jūs sevi paplašināt.

Var teikt, ka Dao – tā ir tā mūsu daļa, kura ir apguvusi iepriekšējā modeļa mācības. Dao ir pilnīgs un pašpietiekams. Bet var vēl uzbūvēt bezgalīgu skaitu modeļu, un katrs potenciāli ir sarežģītāks par iepriekšējo. Jebkura jūsu pieredze priekš Dao ir jauna un unikāla, tāpēc ka tās apstākļi nav eksistējuši nekad agrāk un neatkārtosies turpmākajā.

Un tā, Dao pilnība – tā ir viena medaļas puse, bet visuma nepilnība – otra. Viņi pilnveido viens otru un ļauj eksistēt sakārtotai kustībai. Viss rodas no Dao. Ja Dao nebūtu pilnīgs, nebūtu stabila pamata, uz kura varētu parādīties visuma nepilnība, kura gala rezultātā ved pie lielākas pilnības. Tas ir kā vingrotājam: iekšējais līdzsvara stāvoklis ļauj viņam būt nelīdzsvarotam ārēji un ievest šajā līdzsvarā jaunu kustību.

Jūs esat Dao dinamiskā daļa. Jūs atbildat par Dao paplašināšanos. Jūs neesat nepilnīga radībiņa, kura četrrāpus lien atpakaļ pie Dao cerībā, ka kaut kur Vārtnieks atvērs jums durvis un ielaidīs jūs “mājās pie Dieva”. Jūs esat instruments, ar kura palīdzību Viss Esošais paplašina savu pilnību. Jaunas spēles padara iespējamu jaunu sapratni un jaunus jaunrades veidu. Dao – radītājs... Visums ir Dao pašizteikšanās veids.” [30]

Tātad Augstākais Saprāts no pilnīgas Vienotības formē individuālas Monādes, pie tam ieliekot viņās nepilnības, nepabeigtības elementus, kuri tad arī ir tas dzinējs, kurš raida Monādes pa attīstības – pabeigtības un pilnības meklējumu – ceļu.

Atgriezīsimies pie Augstākā Ego. Viņa darbība plešas, sākot no Monādiskā Plāna un beidzot ar Fiziskā Plāna piekto dimensiju, tas ir, apgabalā “augstāk par “Aizsegu”” (attiecībā pret mūsu, ceturto dimensiju). Augstākais Ego, laižoties lejā pa Esamības Plāniem un dimensijām, fragmentē savu izpausmi, katrā vibrāciju līmenī sadaloties arvien lielākā fragmentu/fraktāļu skaitā. Starp citu, tā formējas mūsu Augstāko “Es” piramidālā struktūra, par cik, atbilstoši augstāk sniegtajam citātam no [32], Augstākais “Es” – tas tad arī ir Augstākais Ego. Vai pie tam izmainās Augstākā Ego spēks un kvalitāte? Protams, – jā. Tas izskaidrojams ar to, ka katrā nākošā līmenī ar zemāku vibrācijas frekvenci Ego izjūt Sadalīšanas darbību. Tāpēc palielinās fragmentu/fraktāļu skaits, kuros dalās iepriekšējā līmeņa aspekti, pastiprinās arī Ego izpausmes pakāpe. Attālinātības no Vienotības pakāpe nosaka Ego spēku. Bet pie tam norādītajā apgabalā (augstāk par “Aizsegu”) visos līmeņos visām Augstākā Ego izpausmēm ir kāda ļoti svarīga īpatnība – tās vada Dvēsele, un tāpēc joprojām ir aktīva saikne ar Dievišķajiem Tēvu\Māti. Tas nosaka arī Augstākā Ego tiekšanos uz Atkalapvienošanos ar Viņiem.

Pavisam citu ainu mēs vērojam “zemāk par “Aizsegu””, blīvajā matērijā, kur Augstākais Ego ar savas attīstības un pieredzes krāšanas mērķi formē Zemāko Ego:

“Lai iegūtu individuālo pieredzi, informāciju un enerģiju, Augstākais Ego rada savu atspulgu, Zemāko Ego dažāda blīvuma materiālās pasaulēs..., kurš ir Cilvēks zemākajās materiālajās pasaulēs. Cilvēkam piemīt individuālā apziņa, un viņš apzinās sevi kā no pārējās pasaules savrupu Personību.” [32]

Šis augstākais Ego iemiesojoties izlaiž Staru, zemāko ego. Katrā iemiesojumā tiek izlaists jauns Stars, un tomēr pēc savas dabas tas ir tas pats Stars, jo būtība vienmēr ir vienota. Tā augstākais Ego iemiesojas tūkstoš ķermeņos.” [10]

“ZEMĀKAIS jeb PERSONĪBAS “EGO” – tas ir fiziskais cilvēks savienojumā ar viņa zemāko “es”, tas ir, dzīvnieciskajiem instinktiem, kaislībām, vēlmēm utt. Viņu sauc par “maldu personību”.” [25]

Zemākais Ego atšķirībā no Augstākā formējas ilūzijā par atdalītību no Visa Esošā, tajā skaitā arī no Dvēseles, tāpēc viņu arī sauc par “maldu personību”. Viņa īpatnība, kura nosaka personības visas izpausmes attiecībā pret sevi, sabiedrību un apkārtējo pasauli, ir tāda, ka Ego enerģija, nevis Dvēseles enerģija, ir vadošā. Savienojumā ar prātu Zemākais Ego valda cilvēkā, bet Dvēseles pamudinājumi, kā likums, vai nu tiek apspiesti, vai arī vispār netiek pamanīti. Tādejādi, “Aizsegs” – tā ir šķautne, kura sadala Ego divās dažādās viņa izpausmēs – Augstākajā un Zemākajā. Viņu galvenā atšķirība ir, kura no divām enerģijām – Dvēseles vai Ego – ir dominējošā.

Šī atšķirība nosaka arī savstarpējās attiecības starp Augstāko un Zemāko Ego. Helēna Blavatska tās definē tā:

“Manasu var attēlot kā augšējo trīsstūri, savienotu ar zemāko Manasu ar tievu līniju, kura saista šos divus kopā. Tā ir Antahkarana, tas ceļš jeb satiksmes tilts, kurš kalpo kā posms starp personisko būtību, kuras smadzenes atrodas zemākā dzīvnieciskā prāta varā, un pāriemiesojošos Individualitāti, garīgo Ego, Manasu, Manu, “Dievišķo Cilvēku”...Dievišķais Ego ar savu augšup vērsto smaili tiecas Budhi virzienā, bet cilvēciskais Ego velk uz leju, iegremdētu Matērijā, savienots ar savu augstāko, subjektīvo pusi tikai ar Antahkaranu. Kā saka priekšā viņas etimoloģija – tas ir vienīgais savienojošais posms dzīves laikā starp diviem prātiem, Ego augstāko apziņu un cilvēcisko zemākā prāta saprātu.” [7]

“Starp Augstāko Ego – individualitāti un zemāko ego – personību visas cilvēka dzīves laikā notiek nepārtraukta cīņa: viens no viņiem pievelkas Debesīm, bet otru – velk lejup, pie rupjās zemes.” [9]

Tieši tāpēc, saskaņā ar [28] viens no cilvēka simboliem ir krusts: Gara vertikāle, kura raujas uz Debesīm, un izplesto roku, kuras tur un grābj zemes baudas, horizontāle. Šī dažādā Augstākā Ego un Zemākā Ego ievirze atstāj savas pēdas tajā, kā Augstākais Ego mēģina “pamodināt” Zemāko Ego no Dualitātes miega, pavēršot viņa intereses uz garīgas izaugsmes pusi. Kā mēs redzēsim zemāk, šīs metodes ir diezgan interesantas un ļoti smalki ņem vērā Zemākā Ego īpatnības.

Bet tagad aplūkosim pretējo procesu – atgriešanos pie Dievišķās Vienotības. Nolaižoties arvien blīvākos matērijas slāņos ar individuālās attīstības mērķi, mēs savos fragmentos pastiprinājām Ego enerģijas darbību, pie katras pārejas uz zemāk atrodošos vibrāciju līmeni “pievienojot” Ego spēka un kvalitātes jaunu porciju. Tagad, pacelšanās pa līmeņiem procesā, mums, gluži otrādi, būs jāatbrīvojas no šīm “piedevām”. Tādēļ katrā līmenī, kā blīvajos, tā arī smalkajos matērijas slāņos, mēs izejam savas mācības un pārbaudījumus – krājam pieredzi, nepieciešamu zināšanu asimilācijai, apziņas un saprāta attīstībai. Atbrīvošanās no “piedevām” paredz arī Sadalītības darbības neitralizāciju – pirms pāriet uz nākošo līmeni, mums jāsasniedz Vienotība ar pašreizējā līmeņa aspektiem. Un tikai pēc tam mēs varam spert kārtējo soli Vienotības virzienā. Lūk, kā par to raksta Helēna Blavatska:

“Augstākie Ego – salīdzinot ar tādām pārejošām, zemes netīrumu formām kā mēs paši – ir Dievišķas Būtnes, Dievi, nemirstīgi Manvantaras laikā, ... kamēr ilgst Bramas Laikmets. Un kā Dievišķajiem Ego, lai atkal kļūtu Vienotā Būtība un atkal tiktu ievilkti iekš AUM, ir jāattīrās ciešanu un individuālās pieredzes ugunī, arī zemes Ego, personībām, ir jārīkojas līdzīgā veidā, ja grib piedalīties Augstāko Ego nemirstībā. To viņas var sasniegt, satriecot sevī pašās visu to, kas izdevīgs tikai viņu “es” zemākajai personīgajai dabai, un tiecoties pārnest savu domājošo Kamisko Principu (KAMA (SANSKR.) – VĒLĒŠANĀS, V.K. PIEZ.) uz Augstākā Ego Principu. Mēs (tas ir, mūsu personības) kļūstam nemirstīgi ar vienkāršu faktu, ka mūsu domājošo morālo dabu piepinam klāt mūsu Dievišķajai Trīsvienotajai Monādei, Atma-Budhi-Manass – trīs vienā un viens trijos (aspektos). Jo Monāde, izpausta uz zemes ar iemiesojošos Ego, ir tas, ko sauc par Mūžīgās Dzīvības Koku, kuram var tuvoties, vienīgi ēdot izzināšanas, Laba un Ļauna Izzināšanas, jeb GNOSIS, Dievišķā Vieduma, augļus.” [11]

Pašreizējā laikā mēs ar jums radām ceturtās-piektās dimensiju Polipasauli, kura ir starpetaps pārejas starp ceturto un piekto dimensijām ceļā. Tieši šī pāreja ir ļoti svarīga un sarežģīta, par cik tā, atšķirībā no pārejām starp citām dimensijām, ietver sevī “Aizsega” pārvarēšanu. No vibrāciju redzes viedokļa tas nesagādā grūtības, sarežģītība ir citā – “Aizsega” pārvarēšana cilvēciskajā apziņā. Ejot cauri “Aizsegam” apziņā, mums no mūsu Zemākā Ego ir jāpāriet pie Augstākā Ego. Bet praktiski to var salīdzināt ar varas nodošanu no Ego Dvēselei. Pie tam Ego neizzūd, augstākajos plānos viņš turpina spēlēt savu svarīgo lomu. Runa nav ne par Ego nāvi, ne par viņa iznīcināšanu, ko reizēm var sastapt literatūrā kā garīgās izaugsmes nosacījumu. Var runāt vienīgi par Zemākā Ego nāvi. Precīzāk runāt par Ego HARMONIZĀCIJU, tas ir, par viņa pakļaušanu Dvēselei un novešanu līdz atbilstībai ar apziņas attīstību nākošajā vibrāciju līmenī.

Kā tas var notikt? Kādas ir pārejas īpatnības? Vai nepieciešama “revolūcija” jeb iespējama varas nodošana “mierīgā ceļā”? Lai atbildētu uz šiem un tiem līdzīgiem jautājumiem, vajadzīga detalizēta Zemākā Ego eksistences īpatnību, barošanās un izpausmes analīze. Lai atrisinātu problēmu, pietiek veikt tās detalizētu analīzi, saprast, pieņem un atlaist. Tāds tad arī ir šī raksta mērķis.

Šo jautājumu aplūkošana ļauj arī nedaudz no citas puses paraudzīties uz nāves lomas tēmu. Nāvi var uzlūkot kā pārtraukumu, intervālu pieredzes krāšanas ciklos aiz “Aizsega”, tas ir reinkarnāciju ciklos. Nāve – tās ir brīvdienas, kuras ļauj atjaunot spēkus nākošajam apmācības ciklam. Bet visu apmācības aiz “Aizsega” ciklu pabeigšana – tā ir “izlaiduma klases” sekmīga pabeigšana, bet tas nozīmē arī nepieciešamības pēc brīvdienām neesamību.

“... līdz ar ego parādīšanos parādās arī samsara (sansara jeb samsara – dzimšanas un nāves virpulis pasaulēs, ierobežotās ar karmu (vikipēdija), V.K. piez.). Bet kad ego pārstāj eksistēt, samsara pazūd. Līdz ar samsaras izbeigšanos jūs uzzināt savu paša dabu.” [13]

Tas ir, beidzas apmācība aiz “Aizsega”, mēs izejam aiz nāves robežām un vienlaicīgi – aiz Zemākā Ego robežām:

“... ja dvēsele ir pilnībā pārdzīvojusi ego nāvi, viņai vai viņam var nebūt nepieciešams pārdzīvot fizisko nāvi.” [26]

Tāpēc, atkarībā no fiziskā ķermeņa gatavības, “beidzēji” atstāj blīvo plānu vairs ne caur nāvi, bet caur Augšupcelšanos – vai nu ar ķermeni, vai bez ķermeņa.

Pirms turpinām Zemākā Ego detalizētu analīzi, pieskarsimies vēl vienam interesantam un svarīgam jautājumam. Uzmanīgs lasītājs, iespējams, jau ir pamanījis, ka agrāk, kad mēs apspriedām Augstākā Ego struktūru, runa bija tikai par lejupejošo evolūcijas atzarojumu, kad Dvēseles pakāpeniski, sākot ar divpadsmito dimensiju, iegremdējās matērijā, katrā līmenī atstājot savus Augstākos “Es”, tas ir, Augstākos Ego. Bet augšupejošā atzarojuma Dvēseles

“tie ir Eņģeļi no Lielās Centrālās Saules, kuri Visuma dzimšanas brīdī aizgāja uz pirmo dimensiju, sākot apgūt pašas blīvākas pasaules. Un viņu ceļojums – tas ir Lielais Ceļojums uz Gaismu caur to telpu-laiku, kur gandrīz nav Gaismas!” [16]

Bet tas nozīmē, ka dimensijās, augstākās par pašreizējo, ceturto, augšupejošā evolūcijas atzarojuma pārstāvjiem nav aspektu, par cik viņi tur vēl nav bijuši! Apstiprinājumu tam mēs atrodam [29]:

“Monādiskā Pasaule un Dievišķā Pasaule satur vienīgi Pirmā Garīgā Centra 13-to dimensiju. Tieši no šejienes sākās evolūcijas lejupejošā un augšupejošā atzarojumu ceļš.”

Vai no tā seko, ka augšupejošā evolūcijas atzarojuma pārstāvjiem nav Augstāko “Es” un Augstāko Ego? Kā tas var būt, jo mēs taču jau zinām, ka cilvēce, kura šobrīd atrodas uz zemes, savā vairumā pieder augšupejošajam evolūcijas atzarojumam [20], un mūsu pasaule arī attīstās pēc augšupejošās evolūcijas varianta?

Bet [33] mēs lasām:

“Absolūti VISAS DVĒSELES, kuras dzīvo uz Zemes, ir spērušas soli šajā pasaulē no PIEKTĀS DIMENSIJAS.”

Kā tas saskanēs ar iepriekšējiem citātiem? Vai šeit nav pretrunas? Turpinām lasīt tālāk:

“Patiesība ir tāda, mani dārgie, ka daudzi no jums jau bija augšupcelti no trešās dimensijas uz piekto. Un pēc tam jau jūs iemiesojāties ceturtajā.” [33]

Lūk, arī atbilde, kura noņem pretrunu! Patiešām, šajā gadījumā augšupejošā evolūcijas atzarojuma pārstāvju aspekti, augšupcelti uz piekto dimensiju, spēlē Augstāko “Es” un Augstāko Ego lomu.

Kad un kā notika šī Augšupcelšanās? Atbildes atrodam citos avotos:

“Tajos laikos, kad Tumsa īpaši aktīvi uzbruka cilvēcei, visintensīvāk tika veikta Dvēseļu pacelšana no zemākajām dimensijām uz Augstākām ar sekojošu viņu iemiesošanos četrdimensiju cilvēku ķermeņos... Iegūstot savu Dievišķību, no kuras šķīrās Visuma dzimšanas rītausmā, viņi ar sev piemītošo dzīves pieredzi blīvajās pasaulēs kļūst par neaizstājamiem Darbiniekiem, Speciālistiem un Skolotājiem, kuru Gaismu Dvēselē vairs nekad nespēs nodzēst nekāda Tumsa!.. Lūk, kāpēc ir svētīti visi tie laiki, kad Tumsa valdīja uz planētas! Tajā laikā tūkstošiem, miljoniem Dvēseļu atgriezās pie Gaismas no blīvajām pasaulēm uz Augstajām Pasaulēm.” [16]

“Pāriešana no astrālajām, blīvajām pasaulēm uz augstākām pasaulēm – tā ir sava veida AUGŠĀMCELŠANĀS TĀS IEMĪTNIEKIEM... Mazliet mazāk kā pirms pieciem tūkstošiem gadu sākās PLĀNVEIDĪGA GAISMAS DARBINIEKU ATGRIEŠANĀS NO JŪSU REALITĀTES BLĪVĀKIEM SLĀŅIEM UZ AUGSTĀKĀM PASAULĒM. ES RUNĀJU PAR TIEM DARBINIEKIEM, KURUS JŪS UZSKATĀT PAR DĒMONISKĀM BŪTĪBĀM. DĒMONU LOMU IZPILDĪJA UN IZPILDA GAISMAS ĢIMENES PĀRSTĀVJI, KURI BRĪVPRĀTĪGI DEVA TAM PIEKRIŠANU... Pēc tam, kad bijušās dēmoniskās būtības ar Augšāmcelto Skolotāju palīdzību pārgāja uz augstākām pasaulēm, viņas... izgāja speciālu reabilitāciju Garīgajā Pasaulē un iemiesojās kā cilvēki jūsu pasaulē, uz šīs planētas. Bet pēc tam sāka atstrādāt savu karmu – jau kā cilvēki.” [15]

Tagad kļūst saprotamāks, kāpēc līdz nesenam laikam bija pamatoti, ka

“taka, PAR PĒCNĀVI DĒVĒTA, ir pagaidām dažāda Dvēselēm, kuras iet augšupejošo un lejupejošo evolucionāro atzarojumu ceļu.” [4]

Augšupejošā atzarojuma pārstāvjiem nebija iespējas iet uz Augstākajām pasaulēm, par cik viņi secīgi cēlās pa vibrāciju līmeņiem un varēja sasniegt tikai piekto dimensiju, kurp viņi tika augšupcelti. Saprotama ir kļuvusi arī “GAIDĪŠANAS DĀRZA” esamība, kur Dvēseles atradās “guļošā” vai pusnomoda stāvoklī, gaidot kārtējo iemiesojumu. Bet, kā jūs zināt, Zemes cilvēces iziešana no Dualitātes stāvokļa un no blīvajām pasaulēm atnākušo kolektīvās apziņas līmeņa paaugstināšanās ļāva daļēji noņemt šos ierobežojumus. Vēl vairāk, sākot ar 20. gadsimta otro pusi parādījās iespēja apvienot augšupejošo un lejupejošo evolūcijas atzarojumus caur Garīgo Aizstāšanu [5]. Tās būtība ir tāda, ka lejupejošā atzarojuma pārstāvja Gars ieiet augšupejošā atzarojuma pārstāvja saprātā un ķermenī. Pie tam uz enerģētiskās apmaiņas starp diviem evolucionārajiem atzarojumiem rēķina bagātinās abu atzarojumu pārstāvji. Konkrēti, tas ved pie jaunām evolucionārās attīstības iespējām augšupejošā atzarojuma pārstāvjiem.

Taču atgriezīsimies pie mūsu Ego. Tagadējā laika noteicošā īpatnība ir kā planētas, tā arī cilvēces kolektīvās apziņas vibrāciju frekvences paaugstināšanās. Taču, pat ja cilvēks ir atcerējies un apzinājies savu uzdevumu dzīvē, “pamodies” no Dualitātes miega un sācis garīgo uzkāpšanu pie savas Dievišķības, vienalga viņa dzīvē dominējošā joprojām ir Ego enerģija. Protams, ka šajā gadījumā Ego nevar neņemt vērā arvien stiprākos Dvēseles pamudinājumus. Bet, pat neskatoties uz to, ka šie pamudinājumi bieži nonāk pretrunā ar paša Ego mērķiem, viņš tiecas izmantot tos savās interesēs. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Ego tēma ir īpaši aktuāla mūsdienu etapā, kurš raksturojas ar cilvēces garīgo pamošanos. Tādēļ tālāk mēs sīkāk aplūkosim Zemākā Ego rašanos, viņa mērķus un izpausmes. Tas dos mums iespēju saprast – kādā veidā var harmonizēt Ego līdz pakāpei, kura pietiekoša komfortablai eksistēšanai piektās dimensijas enerģijās.

ZEMĀKAIS EGO: RAŠANĀS UN ĪPATNĪBAS

Par cik turpmāk runa pamatā būs tikai par Zemāko Ego, tad vienkāršības dēļ, pieminot viņu, izmantosim terminu “Ego”.

Tātad Ego formējas zemākajās materiālajās pasaulēs, eksistēšanas aiz “Aizsega” apstākļos, lai kompensētu strauji novājināto saikni ar Pirmavotu. Krajons [13] definē Ego kā “augstākā atrašanās zemākā apkārtnē produktu”. Sels Reičels [27] par Ego raksta tā:

“Ego – tā ir paštaisīta konstrukcija, radīta speciāli priekš tā, lai pārvarētu vājuma un bezpalīdzības sajūtu nezināmo briesmu priekšā, kuras slēpjas bezgalīgajā un naidīgajā Visumā.

Niecīguma sajūta izaug no Pirmcēloņa problēmām, kad dvēsele nokāpa zemākajās pasaulēs... Fiziskās pasaules sajūta, kura sākas dzemdību procesa laikā, izrādījās tik traumējoša, ka dvēsele aizmirsa savu saikni ar visvareno Avotu.”

Sākotnēji Ego rodas procesā un pirmajos momentos pēc dzimšanas, kad parādās sava “Es” identificēšanās ar dažiem objektiem.

“Ego – tā pirmkārt ir atdalītības un identificēšanās sajūta, pārliecību par sevi komplekts. Ego, viņš arī maldīgais “es”, rodas tajā momentā, kad parādās doma (vai sajūta, uztvere) “es esmu šis (jebkas) un neesmu tas (vēl kaut kas)”; piemēram, “es esmu ķermenis un neesmu tas, ko redz “manas” acis.”

Jūs tagad lasāt šo tekstu, un jums ir uztvere (sajūta, doma) “es lasu šo tekstu”. Tas ir, eksistē lasošais un lasāmais, vērojošais un vērojamais. Taču tas gluži tā nav. Ir tikai lasīšanas process, bet dalīšanu lasītājā un lasāmajā rada prāts, ego. Tā ir viena no galvenajām dualitātēm: “uztverošais un uztveramais”. Ir tikai uztveres process, bet dalīšanu uztverošajā un uztveramajā rada prāts (ego), un šis dalījums ir ilūzija.” [12]

Pēc identificēšanās sava “Es” un apkārtējās pasaules izpētes procesā notiek Ego tālākā attīstība, un konkrēti – personības radīšana. Sākotnējo personību formē bērna tuvākā apkārtne audzināšanas procesā, un pēc tam viņa pakāpeniski pārdzīvo izmaiņas pašaudzināšanas, apkārtējās sociālās, ekonomiskās, politiskās un ekoloģiskās vides, sadzīves apstākļu, veselības stāvokļa iedarbības utt. procesā. Diezgan ievērojamu lomu pie tam spēlē dažāda veida imprinti un implanti, kuri nosaka iemiesojuma karmisko un mērķa ievirzi.

Ego galvenais mērķis – maksimālas personiskās labklājības nodrošināšana. Mūsdienu cilvēku civilizācija daudzu tūkstošu gadu eksistēšanas Dualitātes apstākļos ir izstrādājusi Ego tiražēšanas sistēmu – jaunu paaudžu audzināšanas konveijeru, kuras orientētas uz personiskās labklājības avotu meklējumiem nevis iekšienē, bet ārpus personības, un mērķējošas uz varas, materiālās labklājības un personīgā izdevīguma sasniegšanu. Tikai neliels cilvēku skaits Dualitātes laikos spēja pārvarēt masveida ticējumu un Ego sistēmas iedarbību un tādā veidā izmanīt personīgās attīstības vektora virzienu uz atbilžu meklēšanu savu “Es” iekšienē.

“Meistars vēršas uz iekšieni un tiecas paaugstināt dzīves kvalitāti, kamēr nepamodinātas Dvēseles meklē ārējus stimulus un apmierinājumu caur baudu, fiziskajām sajūtām un materiāliem labumiem. Mīlestība kā ārējais fokuss attiecībā pret sevi vienmēr dos ievainojamības sajūtu, pastāvīgu vajadzību pēc kāda vai kaut kā apstiprinājuma.

Mīlestība kā iekšējais centrs, vērsts uz āru, ir pastāvīga pašpaļāvīguma, pašatzīšanas plūsma, vienmēr tiecoties iekļaut un projicēt vairāk svētās vienotības un harmonijas ar visu pasaules-ēku jūtas. Jūs sākat just augstākus intelektuālās, beznosacījuma un, galu galā, Dievišķās Mīlestības līmeņus, kad Dvēsele kļūst par dominējošo spēku, bet vēlmes ķermeņa ego un personība atrodas viņas kontrolē.”[2]

Aplūkosim Ego kvalitātes galvenos raksturojumus, kuri ir SADALĪŠANA, PAŠNOZĪMĪGUMS (PATĪBA) un PIESAVINĀŠANA [3]. Protams, ka katrā cilvēkā savu izpausmi atrod gan Ego vēlēšanās, gan Dvēseles pamudinājumi, tāpēc nav vērts zemāk izklāstīto uztvert kā pārāk objektīvu duālā cilvēka aprakstu – runa ir tikai par Ego.

Pati raksturīgākā Ego iezīme, kura nosaka visas viņa pārējās īpašības, ir SADALĪŠANA. Tieši caur SADALĪŠANU viņš pierāda savu PAŠNOZĪMĪGUMU, mēģinot pārliecināt savu apkārtni par to, ka tieši viņš ir gudrāks, erudītāks, skaistāks, bagātāks...Pats, būdams Sadalīšanas produkts, Ego visu pasauli dala divos polos – pozitīvajā un negatīvajā – atbilstoši savai pārliecību sistēmai. Šīs “sadalītās” pasaules centrā viņš novieto savu PAŠNOZĪMĪGUMU. Tāpēc Ego nevar redzēt pasauli tādu, kāda viņa ir, nepastarpināti un bez aizspiedumiem – viņš redz tikai sadalītas daļas. Šī iemesla dēļ Ego nav un nevar būt vienotībā ar pasauli, ar Visumu. Cilvēks, dzīvojošs ar Ego, ir atdalīts no Visuma un pretstata sev viņu .

Ego spēks nosaka pasaules polarizācijas pakāpi – cik stipri viņš tiecas “izstaipīt” vienoto pasauli pretējās daļās. Jo stiprāks ir Ego, jo izkropļotāku pasauli redz tāds cilvēks, un, otrādi, jo mazāks ir Ego spēks, jo vieglāk cilvēks spēj saprast visuma patiesības un pieņemt beznosacījuma mīlestību.

Nākošā raksturīgā Ego iezīme ir PIESAVINĀŠANA. Par cik Ego ir atdalīts no VIENOTĪBAS, viņš mēģina radīt savu paša “pasaulīti”, kurā ievieto “piesavināto”. Viņš sev “piesavinās” ne tikai materiālus objektus, bet arī cilvēkus, idejas, jēdzienus, filozofijas kategorijas utt. – visu, kas ietilpst viņa interešu sfērā. “Piesavināšanās” viņam ne tuvu nav vienaldzīga, Ego “pieķeras” tai un visādi cenšas to saglabāt un palielināt. Un jo vairāk tamlīdzīgu priekšmetu Ego “piesavinās”, jo vairāk viņš pierāda sev un apkārtējiem savu PAŠNOZĪMĪGUMU un jo lielāks ir Ego spēks, un jo stiprāka ir vēlēšanās “piesavināties” arvien vairāk un vairāk. Iznāk bezgalīgs noslēgts aplis, bet kustība pa tādu apli cilvēkam atnes vienīgi pagaidu apmierinājumu. Iemesls ir tāds, ka līdz ar Ego spēka pieaugšanu samērā ar “piesavinātā” daudzumu palielinās arī enerģijas daudzums, kuru nākas tērēt, lai saglabātu “piesavināto”, pieaug emocionālā slodze aiz bailēm pazaudēt. Tāpēc “piesavinātais” paverdzina cilvēku, kurš dzīvo ar Ego, un gaidītās neatkarības vietā viņš saņem vienīgi arvien lielāku nebrīvi.

Ar SADALĪŠANU un PAŠNOZĪMĪGUMU ir cieši saistīta identificēšanās.

“Kad cilvēks saka “es”, praktiski vienmēr ir identificēšanās, piemēram, ar ķermeni, prātu, profesiju, lomu, stāvokli sabiedrībā, pagājušo pieredzi utt. Identificēšanās paredz pārliecību par sevi komplektu: esmu tas, esmu šis, un vēl arī šis, bet ne, lūk, tas, un ne tas... Tas ir “maldīgais es”, prāts, ego – un šie vārdi ir sinonīmi.” [12]

Bet bez uzskaitītās identificēšanās, kura attiecas uz personiskajām īpašībām, ir arī Ego identificēšanās ar visu “piesavināto”. Ar to arī ir izskaidrojama nevienaldzība, pieķeršanās visam “piesavinātajam” un bailes to pazaudēt. Zaudēšana pie tam tiek uztverta kā sava “Es” daļas zaudēšana.

SADALĪŠANA, PAŠNOZĪMĪGUMS un PIESAVINĀŠANA ir Ego galvenās, raksturīgās iezīmes. Īsumā aplūkosim to izpausmju sekas, kuras arī ir svarīgas Ego eksistēšanas īpatnību sapratnei.

Kontrole pār savu dzīvi no Augstākā “Es” puses Ego ir nomainīta uz personisko kontroli. Tāpēc, lai mierīgi dzīvotu pasaulē, viņam jābūt pārliecinātam, ka spēj kontrolēt rodošās problēmas un kompetenti risināt visus jautājumus. Un tādēļ viņam pēc iespējas vairāk ir jāzina par situācijām, kuras rodas (“kam pieder informācija, tas pārvalda situāciju”) un jāprot ātri un adekvāti reaģēt uz tām. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ego koncentrējas uz “ārējo”: saiknes ar Augstāko “Es” neesamības vai vājuma dēļ viņš nevar pārliecināti saņemt informāciju ārpus materiālās pasaules ietvariem. Kā sekas – vēlēšanās plānot, kontrolēt, uzstādīt mērķus un tiekties uz tiem, manipulēt, valdīt, diktēt savu gribu, cīnīties par kaut ko vai pret kaut ko utt.

Ego ir liegta saikne ar Vienoto (un tātad arī pašpaļāvība, pašatzīšana, pašpietiekamība), tāpēc komfortablai eksistēšanai Ego ir spiests pastāvīgi pierādīt savu PAŠNOZĪMĪGUMU. Un šeit arī fokuss no iekšējā ir nobīdīts uz ārējā pusi – PAŠNOZĪMĪGUMA apstiprināšanas meklējumi tiek izpildīti ārējā pasaulē, apkārtējo vērtējumos. No šejienes – nebrīve no cilvēku viedokļa, bailes izrādīties necienīgam, kaut kādā ziņā “sliktākam par citiem” utt. No šejienes arī – vēlēšanās nosodīt un vērtēt cilvēkus, lai pierādītu sev pašam savu vērtību.

“Kad jūs esat ego iekšienē, jums ir tendence vērtēt un kritizēt citus cilvēkus. Jums tas ir nepieciešams, lai saglabātu savu identitāti.” [17]

Un šeit mēs redzam pretrunu: no viens puses, Ego ir atkarīgs no cilvēku viedokļa, no otras puses, viņa mērķis ir TIKAI PERSONĪGĀ labklājība, nevis apkārtējo cilvēku labklājība. Jūs varat iebilst: bet kā tad simpātijas, draudzība, mīlestība? Lieta tā, ka Ego nav spējīgs uz īstu, beznosacījuma Mīlestību, tāpat kā uz jebkādām nesavtīgām jūtām. Tā vietā ir tikai rūpes par “piesavinātajiem” objektiem, kuri Ego ir dārgi ar to, ka apstiprina viņa PAŠNOZĪMĪGUMU. Bet ja “piesavinātais” neatbilst viņa gaidām, notiek atsalums un vilšanās (Krajons: “Ego izspiež mīlestību.” [13])

Ego un Mīlestība ir nesavienojami (Krajons: “Ego ir pilnīgs pretstats mīlestībai.” [14]) Tāpēc Eksperimenta noslēdzošajā etapā samērā ar Mīlestības izdzišanu un Ego tapšanu, cilvēce bija spiesta izstrādāt morāles normas, lai aizsargātu cilvēkus citu no cita. Bet kas ir garantija morāles normu pildīšanai Mīlestības neesamības apstākļos? Tas ir “mīlestības pretstats – bailes” [22].

“...cilvēks baidījās no nākotnes un karmas – “soda, atmaksas par saviem darbiem”. Viņu vadīja bailes. Tas bija ne tik daudz godīgums un kristāliska prāta skaidrība, cik baiļošanās par atmaksu. Dievs vai visums sodīs, vai vēl kaut kādā veidā es saņemšu atbildi par saviem nelikumīgajiem nodarījumiem. Tas ir, audzināja un turēja grožos bailes – gan miesiskās tieksmes, gan citas maziskas sajūtas, tādas kā dusmas, greizsirdība, privātīpašnieka sajūtas, vēlēšanās iegūt kādu vai kaut ko, tas ir, vara un vardarbība u.c.” [19]

Bailes un Ego ir sinonīmi. Tāpat kā Ego, bailes izspiež Mīlestību. Tās paverdzina cilvēku, arvien dziļāk iegremdējot personību nebrīvības cietumā. Tādejādi, vēl viens Ego sinonīms ir nebrīvība.

Tātad mēs uzskaitījām pašas galvenās Ego raksturīgās īpatnības, pietiekamas un nepieciešamas, lai aplūkotu viņa harmonizācijas iespējas. Bet kas attiecas uz Ego izpausmes variantiem, tad tie ir ļoti daudzveidīgi, piemēram, dažādas lomu izpausmes: “ļaundaris” – “taisns cilvēks”, “tirāns” – “upuris”, “barvedis” – “lēnītis”, “vecāks” – “bērns”, “skolotājs” – “skolnieks” utt. Viens un tas pats cilvēks dažādās kompānijās var uzlikt dažādas maskas, atbilstošas dažādām lomām. Un, neskatoties un tamlīdzīgu izteicienu polaritāti, viss tas ir viena un tā paša Ego izpausmes. Mēs šeit sīki neaplūkosim visas Ego izpausmes un izteiksmes, par cik tas iziet aiz šī raksta ierobežotajiem ietvariem. Taču rekomendējam lasītājam uzmanīgi analizēt un vērtēt savu darbību, vārdu un domu ierosinošos motīvus – tas dos iespēju vairāk uzzināt par to, kas jūs virza, kā arī palīdzēs pārliecināti iet pa garīgās pilnveidošanās ceļu. Bet jāpiezīmē, ka Ego pauž rafinētu atjautību, lai neļautu mums uzzināt par sevi “visu stāstu”. Bieži viņš slēpj mūsu ne visai cildinošās īpašības slepenās kastītēs un pat pārsauc uzrakstus uz šīm kastītēm. Praktiski – iesloga tās mūsu īpašības, par kurām pat zināt negribam, cietumā, bet par sargiem nozīmē tās īpašības, kuras grib sevī redzēt. Un bieži vienīgais veids uzzināt patiesību par sevi ir sapratne, ka absolūti viss, kas ir ap mums, ir mūsu atspulgs.

“Jūsu visumā nav “citu”. Esat tikai jūs un jūsu spoguļi.” [6]

Mūsu attieksmes pret citiem cilvēkiem, notikumiem, visumu analīze ļauj mums saprast savu patieso “Es”.

No pēdējās ezotēriskās informācijas jūs zināt par sekmēm tumšo enerģiju izvešanā no planētas Zeme, par to, kā paaugstinās viņas vibrāciju līmenis. Bet, ja planētai klājas salīdzinoši sekmīgi, tad par cilvēci kopumā to teikt nevar.

“Es redzu absolūti gaišu, mirdzošu planētu. Saule atstarojas no okeānu virsmas. Mākoņu gandrīz nav... Paraudzījos uz Zemi tuvāk. Vienīgais, kas uz Zemes izskatās melns, tās ir pilsētas. Liekas, ka tās ir ugunskura ogles.” [18]

Pašreizējā laikā uz četrdimensiju Zemes galvenais negatīva avots un glabātuve diemžēl ir pats cilvēks.

“Un tagad pats svarīgākais darbs ir cilvēka, tieši cilvēka, attīrīšana. Ar planētu jūs strādājat labi, bet cilvēki nav ar mieru aiziet no savām bailēm, viņi tur tās galvā, nostiprina tās. Pati smagākā un inertākā daļa – tā ir cilvēce un viņas saprāts.” [19]

Taču pati par sevi cīņa ar bailēm un negatīvu nav tik efektīva, ja netiek ņemta vērā to rašanās sakne – Ego. Bailes – tas ir Ego. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc pēdējā laikā tik aktuāla ir tēma, kura izvirzīta šajā rakstā – Ego harmonizācijas tēma.

EGO HARMONIZĀCIJA

Par Ego harmonizāciju vēl pirms diviem tūkstošiem gadu runāja Jānis Kristītājs, kad aicināja, atsaucoties uz pravieti Jesaju, pirms Kristus atnākšanas novērst paaugstināta un pazemināta pašvērtējuma sašķiebumus, kā arī daudzveidīgās Ego izpausmes:

“ierīkojiet tuksnesī Tam Kungam ceļu, dariet klajumā kādas līdzenas tekas mūsu Dievam; visas ielejas lai piepilda un visus kalnus un pakalnus lai nolīdzina; kas ir nelīdzens, lai top par līdzenu ceļu” (Jesajas 40:3, 4.).

No čenelingu informācijas jūs jau zināt, ka tagad praktiski ir notikusi Kristus otrā atnākšana: Zemes kristāliskajā režģī jau atrodas Viņa enerģijas. Vēsture atkārtojas, bet jau jaunā evolūcijas spirāles vijumā, un tagad atkal runa ir par Ego harmonizāciju. Starp citu, reliģiskās aprindas līdz šim laikam nav sapratušas Bībeles dziļo simbolismu. Visezotēriskākajā izpratnē visa Bībele – tas ir cilvēka, kurš meklē sava daudzdimensionālā un daudztelpiskā “Es” Savienošanos, iekšējās pasaules apraksts.

Palūkosimies uz divtūkstoš gadu senajiem notikumiem no pozīcijām, kuras atšķiras no dogmatiskās kristīgās izpratnes. Jēzus Kristus, tāpat kā parasts cilvēks, dzīvojošs aiz “Aizsega” pašā Eksperimenta vidū, dzīvoja ar Ego enerģijām. Par to vēsta Krajons:

“Pat Jēzum radās atsevišķas problēmas ar ego, kad noteiktos periodos Viņš, apzinoties paša spēku, skaitās uz neapskaidrotajiem par uzvedību.” [13]

Kardinālas izmaiņas Viņā notika krustā sišanas laikā un turpmākajās trīs dienās. Kā jūs zināt, rezultāts bija Viņa Augšupcelšanās, kura nevarētu notikt, ja Viņa Ego neizietu harmonizācijas procesu. Tādejādi, Jēzus Kristus parādīja mums ceļu pie Dievišķības caur ciešanām, pie tam ciešanas pie krusta bija nepieciešamais sagatavošanās process, bet turpmākās trīs dienas – tieši Ego harmonizācija.

Atgriezīsimies pašreizējā laikā un uzmanīgāk paraudzīsimies uz to, kas notiek Ego harmonizācijas procesā. Par cik Ego enerģijas katrā no mums vēl arvien ir dominējošās, tad par Ego var runāt kā par valdošo partiju, tad Dvēsele mūsu “Es” valstī ir opozīcijas partija. Ego harmonizāciju ar tādu pieeju var aplūkot kā varas pāriešanas no valdošās partijas pie opozīcijas partijas procesu. Pie tam process nedrīkst būt cīņas rezultāts un tam nedrīkst būt varas revolucionāras sagrābšanas raksturs, pirmkārt, tāpēc ka Dvēsele vienmēr darbojas ar Mīlestību, tas izslēdz jebkura veida vardarbību. Otrkārt, apspiežot ar spēku, vienmēr paliek apspiežamās puses slēpta pretošanās (bet mēs zinām, ka Ego nedrīkst tikt pilnīgi iznīcināts, viņam jābūt tikai vājinātam), kas nākotnē neizslēdz atkārtotu varas sagrābšanu. Treškārt, CĪŅA – LAI PRET KO TĀ NEBŪTU – VIENMĒR VEICINA PRETĒJĀS PUSES NOSTIPRINĀŠANOS UN ENERĢĒTISKU PIEBAROŠANOS. Tādejādi, varas nodošanas procesam jābūt brīvprātīgam, galīgam, un tas nedrīkst būt Ego un Dvēseles konfrontācijas rezultāts.

Bet kas var piespiest Ego brīvprātīgi atdot savu varu, kuru viņš ir noturējis mūsu evolūcijas ilgas tūkstošgades? Kas var piespiest viņu samierināties Dvēseles pamudinājumu priekšā? Kamēr viņš ir pārliecināts par saviem spēkiem, viņš tam nekad nepiekritīs. Lai brīvprātīgi nodotu varu, viņam ir jāapzinās sava uzdevuma pildīšanas nevarība, nespēja, bet Ego uzdevums dzīvē aiz “Aizsega” ir mūsu personiskās labklājības vispusīga nodrošināšana:

“Noteiktos brīžos mēs saprotam, ka personība, kuru vada ego, nevar atrisināt mūsu problēmas. Šajos brīžos šķēršļi mūsu progresa ceļā šķiet nepārvarami, bet dzīve kļūst par smagu nastu, kuru mēs vairs negribam nest.

Dažreiz ego krīt panikā.

Viņa fragmentētā juceklīgā pieeja dzīvei nestrādā, un viņš to zina. Viņa ierastais paņēmiens racionalizācijā un pūliņos mērķtiecīgi, par katru cenu pienācīgi pārvaldīt dzīvi, izgāžas, un viņš nevar tikt galā ar šiem jaunumiem.” [23]

Tas ir, jāiestājas krīzei, pie kam tik stiprai krīzei, lai Ego saprastu, ka viņš cieš zaudējumu “visās frontēs”, un nav nekādas iespējas iziet no šī stāvokļa. Ir jāmirst pat cerībai par labvēlīga iznākuma iespēju. Psiholoģiski tas izjūtams ļoti smagi: par cik mēs savus “Es” identificējam ar mūsu iekšējo “valdību”, tad tās atteikšanās no varas process praktiski – tā ir mūsu “Es” nāve:

“Jā, dziļa transformācija var būt izjūtama radniecīgi nāvei un pavadīta ar miršanas pieredzi. Bet, kad tas ar mums notiek, mēs vēl joprojām dzīvojam. Tas ir paradokss.” [23]

Tāpēc [23], aprakstot šo procesu, tiek izmantots termins “psiholoģiskā nāve”.

“Jūs varat just savu “Es” tā, it kā mirstat šajā ceļā, bet, kad ego beidzot padosies un psiholoģiskā nāve un ciešanas, kuras jūs izjūtat, beigsies, jūs pamodīsies savai Dvēselei tuvāk kā jebkad. Un tā jaunā personība, kura jūs kļūsiet, pārsteigs jūs.”

Tādejādi, Ego harmonizācija – tie ir divi procesi: Ego spēka vājināšana, simboliski attēlota kā Jēzus Kristus ciešanas pie krusta, un tieši varas nodošanas no Ego Dvēselei process. Otrā daļa, “psiholoģiskā nāve”, tas ir sakraments, individuāls Pārejas apziņā process (kuru pats Jēzus salīdzināja ar trīs atrašanās dienām vaļa vēderā: “jo, kā Jona trīs dienas un trīs naktis bija lielās zivs vēderā, tā arī Cilvēka Dēls būs trīs dienas un trīs naktis zemes klēpī” [Mateja: 12:40] – vai nav analogs 2012. gada decembrī dažu gaidītajām “trīs tumsas dienām”, pārvestām, kā vēlāk izrādījās, no ārēja notikuma uz iekšēju individuālu pārdzīvojumu? [3]):

“Pāreja – tas ir ļoti individuāls, intīms process, tāds pats, kā piedzimšana un nāve. Taču tā nav ne piedzimšana, ne nāve. Tas ir kaut kas trešais, tas, kas ilgu laiku bija no jums aizsegts. Labi paslēpts. Un tajā ir gan nāve, gan piedzimšana, kuras notiek jūsos vienlaicīgi Ugunī.” [21]

“Psiholoģiskās nāves” procesu mēs pagaidām nevaram apzināti vadīt. Tāpēc vairāk uzmanības veltīsim pirmajai daļai, Ego vājināšanai. Šis process arī ir ļoti individuāls kā pēc ilguma, tā arī pēc pārdzīvojumu rakstura un dziļuma. Ja viņa nebūtu, nevarētu notikt arī “psiholoģiskās nāve”: kā fiziskai nāvei pa priekšu iet miršana, tā arī “psiholoģiskajai nāvei” pa priekšu ir jāiet ilgam Ego vājināšanas procesam.

Sākumā atbildēsim uz jautājumu: vai ir iespējams un, ja “jā”, tad cik lielā mērā apzināti kontrolēt šo procesu? Ja par Ego vājināšanas simbolu uzskata Jēzus krustā sišanas procesu un viņa ciešanas pie krusta, tad iegūstam negatīvu atbildi – Viņš cieta neatkarīgi no savas gribas, ko apstiprina arī Viņa lūgšana priekšvakarā Ģetzemanes dārzā. Un patiešām, vai valsts valdība var vēlēties savu nostiprināšanos un labklājību un pie tam vienlaicīgi uzņemt kursu uz savas varas destabilizāciju? Tas izskaidro arī kristiešu askēzes bezjēdzību, kad svētumu mēģina sasniegt pašmocību un sevis ierobežošanu ceļā. Šajā gadījumā efekts ir tieši pretējs – vēloties ar Ego spēku vājināt Ego, mēs vienīgi piebarojam un pastiprinām Ego.

“Ja jūs nolemjat nogalināt ego, tad pats par sevi tas jau ir ego. Kādā veidā jūs viņu nogalināsiet? Vai kādam ir izdevies nogalināt savu ego?” [31]

Tāpēc Ego vājināšanas process pamatā tiek veikts ar Augstākā “Es” un atbalsta spēku darbībām caur noteiktas ievirzes notikumu plūsmas radīšanu.

Bet tomēr, vai mēs spējam kaut kur apzināti palīdzēt šim procesam? Jā, tas tā ir, mēs varam vai nu palīdzēt, vai arī bremzēt. Pirmkārt mēs varam izteikt nodomu vājināt Ego, pēc tam bez iekšējas pretestības pieņemt visus notikumus, to vecinošus. Bez tam ļoti liela nozīme ir mentālajam atbalstam, kad notiekošā sapratne nedod jums iespēju nolaisties līdz bažu, baiļu, reizēm pat panikas zemo enerģiju līmenim. Bet tā risks patiešām ir – Ego enerģiju līmeņa pazemināšana ved arī fizisko enerģiju trūkuma, bet tas nozīmē, ka psihiskās ciešanas pastiprinās ar fiziskā ķermeņa ciešanām, kuras var pavadīt dažādu slimību simptomi. Un jo tālāk virzās Ego vājināšanas process, jo grūtāk uzturēt harmonisku un līdzsvarotu iekšējo stāvokli. Pie tam bieži šajā ceļā uz laiku var nebūt saziņas ar Augstāko “Es” (kā simbols tam – Jēzum pie krusta bija pārtraukta saikne ar Tēvu), un tātad nav arī izpaustu Dvēseles dievišķo iespēju: skaidrredzēšanas, skaidrdzirdēšanas un tml. Pie tā iemesliem mēs atgriezīsimies nedaudz vēlāk.

Taču ceļš caur ciešanām – nav vienīgais ceļš! Arī pats Jēzus runā par to:

“CITS CEĻŠ – TAS IR PRIEKA CEĻŠ, – turpināja runāt Jēzus. – UN ES RUNĀJU TIEŠI PAR VIŅU, NEVIS PAR CIEŠANĀM, TAČU VAIRUMS CILVĒKU IR IZVĒLĒJUŠIES CIEŠANAS KĀ PIEREDZI, KĀ VIENU NO CEĻIEM.” [24]

Par to pašu ir rakstīts arī [1]:

“Pie Dieva var atnākt caur Paradīzi, var atnākt caur Elli. Caur Elli – ātrāk, caur Paradīzi – brīnišķīgāk. Kurš meklē Skaistumu, kurš meklē Esamības attīstību, tas iet caur Paradīzi, bet kurš meklē ātrāko ceļu, tas iet caur Elli: sadegot ellē, viņš kā Ideja atgriežas pie Dieva tīrs.

Un šeit nav pretrunas, – kurš ko izvēlas, tas turp arī iet.”

Ceļu “caur Paradīzi” var aprakstīt sekojošā veidā. Cilvēks virzās pa garīgās attīstības ceļu, caur lasīšanu un saziņu, izzinot visuma patiesības un atrodot tām apstiprinājumu caur garīgām praksēm. Pie tam, atšķirībā no ceļa “caur Elli”, atjaunojas un nostiprinās saikne ar Augstāko “Es”, kas atnes harmonijas un prieka stāvokli. Ego pamazām sāk uzticēties Augstākā “Es” vadīšanai, saprotot, ka viņa uzdevumi un Augstākā “Es” uzdevumi sakrīt. Viņš arī pakāpeniski atslābina savu kontroli un galu galā nonāk pie uzticēšanās Augstākā “Es” varai stāvokļa. Samērā ar Ego vājināšanos dziest un vājinās zemu vibrāciju pieķeršanās materiālajai pasaulei. Šajā ceļā nav ciešanu, par cik samērā ar Ego enerģiju samazināšanos viņu vietu aizņem Mīlestības un Savienošanās Dievišķās enerģijas.

Ar šo divu Ego vājināšanas variantu īpatnībām ceļā uz viņa harmonizāciju var iepazīties arī [3]. Ir jāatzīmē, ka nav daudz cilvēku, kuri tīrā veidā iet “caur Paradīzi” vai “caur Elli”, parasti notiek abu ceļu īpatnību savienošana.

Tātad mēs redzam, ka Ego harmonizācijai ļoti svarīgs un ilgstošs, var turpināties gadus, bet reizēm arī desmitgades, ir Ego vājināšanas process. Neskatoties uz to, ka ceļi “caur Paradīzi” un “caur Elli” atšķiras ar dažādu procesa emocionālo nokrāsu, Ego vājināšana nepieciešama abos gadījumos. Tāpēc tālāk mēs, izejot no Ego raksturīgajām iezīmēm, aplūkosim, kas un kā veicina viņa vājināšanu.

NOBEIGUMS NĀKAMAJĀ NUMURĀ

IZMANTOTIE AVOTI

1. A.P. Naumkins. Kalagija. Ievads (А.П.Наумкин. Калагия. Введение) http://lib.ru/URIKOVA/kalagia.txt

2. Ercenģelis Mihaēls caur Ronnu Hermanu. 2013. g. apskatā – transformācijas-pārvēršanās gads (Ronna Herman) (Архангел Михаил через Ронну Герман. 2013г. в обзоре – год трансформации­преображения) http://www.ronnastar.com/translations-index/russian-index/751-russian-11-2013.html

3. Vladimirs Kuklins. Pāreja 2012: Ego un trīs tumsas dienas (Владимир Куклин. Переход 2012: Эго и три дня мрака) http://www.magnitiduha.info/archives/5638

4. Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus-Melhisedeks caur Sergeju Kanaševski. Saknes baro sauli. Kurš radīs cilvēces nākotnes pasauli un portālu dvēseļu pāriešanai / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 6, 2012. (Владыка Майтрейя, Планетарный Христос­Мелхиседек через Сергея Канашевского. Корни питают солнце. Кто сотворит мир будущего человечества и единый портал для перехода душ. /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2012г., №6)

5. Valdnieks Maitreija, Planetārais Kristus-Melhisedeks caur Sergeju Kanaševski. Garīgā aizstāšana. Kad un kāpēc atnāca Gari-aizstājēji / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 4, 2013. (Владыка Майтрейя, Планетарный Христос­Мелхиседек через Сергея Канашевского. Духовное замещение. Когда и зачем пришли Духи­заместители. /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2013г. №4) http://www.magnitiduha.info/archives/7364

6. Atkalapvienošanās caur Daniēlu Džeikobu. Garīgums un Sekss (Daniel Jacob) (Воссоединенные через Даниеля Джейкоба. Духовность и Секс) http://ianlisakov.ucoz.com/publ/reconnections/dukhovnost_i_seks/dukhovnost_i_seks_chast_5/27-1-0-125

7. H.P. Blavatska. Instrukcija iekšējās grupas mācekļiem (Е.П.Блаватская. Инструкции для учеников внутренней группы) http://www.koob.ru/blavatskaya/instrukcii_dla_uchenikov

8. H.P. Blavatska. Teosofijas atslēga (Е.П.Блаватская. Ключ к Теософии) http://www.koob.ru/blavatskaya/key_to_teosophy

9. H.P. Blavatska. Kosmiskais saprāts. Krāj. (Е.П.Блаватская. Космический Разум. Сб.) http://www.theosophist.ru/Works/Lotus_Cosmic/Lotus_Cosmic.pdf

10. H.P. Blavatska. Slepenā doktrīna, 1. sēj. (Е.П.Блаватская. Тайная Доктрина, т.1) http://www.koob.ru/blavatskaya/tainaya_doctrina

11. H.P. Blavatska. Slepenā doktrīna, 3. sēj. (Е.П.Блаватская. Тайная Доктрина, т.3)  http://www.koob.ru/blavatskaya/tainaya_doctrina_3

12, Kā atbrīvoties no ego un izzināt Augstāko Patiesību (Как избавиться от эго и познать Высшую Истину) http://pro-svet.at.ua/index/kak_izbavitsja_ot_ehgo_i_poznat_vysshuju_istinu/0-54

13. Krajons caur Lī Kerolu. 1. grāmata. Pēdējie laiki (Крайон через Ли Кэрролла. Книга 1. Последние времена) http://www.avatargroup.ru/Biblioteka/Li_Kerroll_-_Kniga_1_-_Poslednie_vremena.aspx

14. Krajons caur Lī Kerolu. 6. grāmata. Partnerība ar dievu (Крайон через Ли Кэрролла. Книга 6. Партнерство с богом) http://www.avatargroup.ru/Biblioteka/Li_Kerroll_-_Kniga_6_-_Partnerstvo_s_Bogom_Prakti.aspx

15. Krajons caur Sergeju Kanaševski. Krajons no Krievijas. Matrica eņģeļiem (Par robotizētajām būtībām un planētas ēnu valdību) (Крайон через Сергея Канашевского. Крайон из России. Матрица для ангелов (О роботизированных сущностях и теневом правительстве планеты)) http://www.vestijumi.lv/index.php?category=34&post=884

16. Krajons caur Sergeju Kanaševski. Krajons no Krievijas. TARTARIJA – pazudušās valsts vēsture / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 5, 2012. (Крайон через Сергея Канашевского. Крайон из России. ТАРТАРИЯ – история исчезнувшего государства. /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2012г. №5) http://www.magnitiduha.info/archives/4569

17. Marija caur Pamelu Kribi. Gaismas apļi (Pamela channels Mary. Circles of Light) http://www.jeshua.net/lv/

18. Natālija Koteļņikova. Un ja to izdarīs visi pasaulē? / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 5, 2013. (Наталья Котельникова. И если это сделают все в мире? /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2013г., №5) http://www.sanatkumara.lv/index.php/10-raksti-2013/197-un-ja-to-izdaris-visi-pasaule-2

19. Natālija Koteļņikova. Iesvētīšana no Karmiskās Padomes (Наталья Котельникова. Посвящение от Кармического Совета) http://www.sanatkumara.lv/index.php/10-raksti-2013/193-iesvetisana-no-karmiskas-padomes

20. Projekts “Augšupcelšanās austrumos un rietumos”. 2. etaps. “Cilvēces Nākotnes Pasaule”. Sen Žermens caur Marinu Shults. Ejam uz dievišķo pilnību. Veseluma iegūšana (Проект «Вознесение на востоке и западе». Этап 2. «Мир Будущего Человечества». Сен­Жермен через Марину Шульц. Идём к божественному совершенству. Обретение целостности) http://www.magnitiduha.info/archives/5816

21. Rahmaton caur Seferu. Ērgļa kliedziens (Рахматон через Сеферу. Крик Орла) http://my.mail.ru/community/luchvremeni/673786C4F6464976.html

22. Ronna Hermana. Zelta solījums: Ercenģeļa Mihaēla vēstījumi (Ronna Herman) (Ронна Герман. Золотое обещание: Послания Архангела Михаила) http://naturalworld.ru/kniga_zolotoe-obeshchanie-poslaniya-arhangela-mihaila.htm

23. Sen Žermens caur Danu Benaku. Izvēle starp Dzīvi un Nāvi (Dan Bennack) (Сен Жермен через Дана Беннак. Выбор между Жизнью и Смертью) http://espavo.ning.com/profiles/blogs/3776235:BlogPost:581215

24. Sergejs Jeseņins caur Sergeju Kanaševski. Debesu Krievijas Zvani / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 4, 2013. (Сергей Есенин через Сергея Канашевского. Колокола Небесной России. /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2013г. №4) http://www.magnitiduha.info/archives/7557

25. Cilvēka uzbūve (Строение человека) http://ru.teopedia.org/hpb/%D0%A1%D1%82%D1%80%D0%BE%D0%B5%D0%BD%D0%B8%D0%B5_%D1%87%D0%B5%D0%BB%D0%BE%D0%B2%D0%B5%D0%BA%D0%B0

26. Sels Reičels. Dzīve uz priekšējas līnijas. Personīgā izaugsme un garīgā attīstība (Sal Rachele. Life on the Cutting Edge) (Сэл Рейчел. Жизнь на передовой. Личный рост и духовное развитие) http://www.avatargroup.ru/Biblioteka/Sel_Rejchel_-_Zhiznj_na_peredovoj.aspx

27. Sels Reičels un viņa garīgie audzinātāji – Dibinātāji. Zeme mostas. Pareģojumi 2012.-2030. (Sal Rachele) (Сэл Рэйчел и его духовные наставники – Основатели. Земля пробуждается: Пророчества 2012­2030 гг.) http://www.natoliu1.ru/load/knigi/izoterika/zemlja_probuzhdaetsja_prorochestva_2012_2030_gg_sehl_rehjchel_i_ego_dukhovnye_nastavniki_osnovateli/39-1-0-149

28. Slepenā mācība par cilvēka uzbūvi. (Тайная наука о строении человека) http://www.obretenie.info/txt/kirillova1.htm

29. Urusvati caur Marinu Shults. Vēstules no mājām / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 2, 2013. (Урусвати через Марину Шульц. Письма из дома. /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2013г. №2) http://www.magnitiduha.info/archives/6303

30. Mihaēla Mācība. Čenelings VII. Tulk. no angļu val. A. Kostenko redakcijā (Учение Михаила. Ченнелинг VII. Пер. с англ. под ред. А. Костенко) http://ezobookslibrary.ru/news/kosmologija_mikhaila_chenneling_xiii/2010-03-03-177

31. Šri Pundžadži. Mosties un rūc (Шри Пунджаджи. Проснись и рычи) http://ariom.ru/litera/2003-html/puja/puja-01.htm#7

32. Apziņas evolūcija (Эволюция сознания) http://sir35.ru/evolution_of_consciousness_1 http://sir35.ru/evolution_of_consciousness_3

33. El Morija caur Sergeju Kanaševski. Kādēļ satikās Gaisma un Tumsa? / Žurnāls “Мировой ченнелинг: духовные сообщения”, Nr. 3, 2012 (Эль Мория через Сергея Канашевского. Зачем встретились Свет и Тьма? /Журнал "Мировой ченнелинг: духовные сообщения", 2012г. №3)

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2014., 2. numurs.

Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru

Tulkoja Jānis Oppe