OPERĀCIJA "OM"
un citi Jurika piedzīvojumi

Lilija Timofejeva
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr1(33) 2017, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 09.04.2017.

Čenelingi mēdz būt dažādi. Bieži mēs pieņemam informāciju intervijas formā. Dažreiz čenelings - liels monologs, Dažreiz - īsts zinātnisks raksts. Šodien jūsu uzmanībai gribu piedāvāt čenelingu mākslas darba veidā - neliela, pat jocīga stāsta veidā. Notikuma varonis, no kura tiešā veidā tika saņemta šī informācija, neiebilda par tādu pasniegšanas formu. Ceram, dārgie lasītāji, ka jums arī patiks.
1. NEDAUDZ PAR GALVENO VARONI
Mūsu varoni tagad sauc - Jurijs Kostjušenko. Četrdimensijās bija cits vārds. Viņš bija vienkāršs vīrietis, nodzīvoja 32 gadus, dzīvi vadīja jukā pilsētā Kijevā. Vienkāršs, darbīgs puisis, gaišs cilvēks, dievināja dzīvniekus un bērnus. Bija Kostjušenkam arī draugu, biedru daudz, kuri viņu vienkārši sauca par Juriku. Taisnība, pēdējā laikā Jurijam draugi samazinājās. Tam par iemeslu pakalpoja spēcīga sakaitināmība, kur cēlonis bija neapmierinātība ar savu dzīvi. Jura visu dzīvi sapņoja celt omulīgas mājas un skaistas celtnes. Pat trīs kursus arhitektūras institūtā pamācijās. Taču iegūt augstāko izglītību neizdevās. Kostjušenko atstāja institūtu un iekārtojās darbā. Iesāka kā vienkāršs kurjers. Tad kļuva menedžeris un jau 32-vos gados saņēma nodaļas vadītāja posteni. Kļuva daudz stabīlāks materiālā ziņā. Uzlabojās dzīves apstākļi. Personīgajā dzīvē arī bija sagaidāmas pārmaiņas. Simpātiskais menedžeris noskatīja paša firmas vadītāja meitu. Meitenei arī viņš simpatizēja. Jurijs bildināja. Daudzi citi par tādu dzīvi sapņotu. Taču Kostjušenko ar katru dienu kļuva drūmāks, sakaitināmāks un nikns. Negatīvās emocijas viņā izraisīja pilnīgi viss. Un viņš bezgalīgi niknojās uz tuviniekiem, darba kolēģiem, līgavu. Un lūk, reiz, kad kārtējā uzliesmojuma dēļ izjuka svarīgs darījums, Juriks gāja pa ielu grīļodamies. Vīrietis spēcīgi pārdzīvoja notikušo. Viņš negribēja niknoties un skandalēt. Viņš negribēja cilvēkus iegāzt, kuriem šis darījums bija svarīgs. Taču... iegāza. Kāpēc, kāpēc viņš tā rīkojās? Un tur Jurijs pēkšņi apzinājās: viņš tā rīkojās, tādēļ ka jūt, ka... šajā pasaulē svešs. Ka viņam gribas kaut ko citu... Kaut kādu citu dzīvi un citā pasaulē. Pirmoreiz dzīvē viņš atzinās pats sev, ka neieredz savu darbu, īsti nemīl savu līgavu, un uzskata katru dienu nodzīvotu veltīgi. Lūk, kas viņu tracināja un nomāca! Tanī brīdī Jurijam gribējās aizbēgt, kur acis rāda. Bet ne uz citu pilsētu vai valsti. Bet vispār uz citu pasauli! Taču tas nebija iespējams. Spēcīgs izmisums skaudri caurstrāvoja Jurija Kostjušenko sirdi. Viņš sajuta spēcīgu dūrienu sirdī.
Ātrā atbrauca ātri, bet, vienalga, bija jau par vēlu. Mediķi nonstatēja infarktu...
2. DĪVAINA PALĀTA
Jura atvēra acis. Viņš gulēja mīkstā, ērtā gultā. Apkārt - apžilbinoša gaisma. Gaisu pildīja patīkami aromāti. Vēl bija kas neparasts, ļoti atslābinošs... Tādas jūtas raisās, kad pēc ilgas prombūtnes, izrādies esam mājās, vai vietā, kurp ļoti tiecies būt. Taču patīkamās sajūtas neturpinājās ilgi. Jurijs izlēma, ka atrodas slimnīcā un pēc sava pieraduma, sadusmojās: "Iecepinājuši! Jaunu, spēcīgu puisi! Iemūrējuši nekrietneļi! Bet vai man kāds jautāja, vai es gribu še vāļāties?!"
- Sveicināti, Jura! Priecājamies par jūsu ierašanos! - pēkšņi dzirdama patīkama balss. Kostjušenko pagrozīja galvu un ieraudzīja vīrieti un sievieti stilīgos zaļos kombinzonos. Nepazīstamajiem uz krūtīm greznojās emblēmas vairāku apļu formā, savstarpēji krustojošās.
- Kur es? - jautāja Kostjušenko.
- Vari uzskatīt: sevišķā reabilitācijas centrā...
Vārds "reabilitācija" Juriju nopietni satracināja. Jo, kas tad ir reabilitācija? Tā invalīdu atjaunošana dzīvei! Vai tad viņš - invalīds kāds? Jātiek pēc iespējas ātrāk pie slimnīcas galvenā ārsta! Viņš viņiem ko tādu parādīs, tādu sarīkos, ka pašiem reabilitāciju ievajadzēsies!
Svešinieki skatījās uz viņu un smaidīja. Tad vīrietis teica:
- Jura! Nevajag nekur bēgt. Protams, mūsu centrā ir galvenais. Nē, ne ārsts. Viņam cits amats. Bet visi mūsu pasākumi virzīti uz to, lai tu pēc iespējas ātrāk atjaunotos un adaptētos pēc pārejas (jūs to sauciet par nāvi) jaunajā pasaulē, kur tagad stāv prikšā dzīvot. Tas ir, pie mums, augstākās dimensijas pasaulē.
- Ko?!! Es nomiru?! Ko jūs!!! Ja nomirtu - droši vien, negulētu šeit... Sakiet taisnību!
- Jūs, Jura, veicāt pāreju. Pārgājāt citā pasaulē. Un priekš iesākuma mēs gribam ar jums pastrādāt pie jaunā ķermeņa radīšanas.
- Ko?! Kāda ķermeņa?!
Jura nezināja kā uz šādu murgu reaģēt. Sadusmoties vēl vairāk, vai smieties...
3. SAZVĒRNIEKI NO RA
Piektās diemsnijas Reabilitācijas Centra (RC) nodaļā priekš jaunatnākušajiem notika kaut kas līdzīgs ārkārtējai sanāksmei, kurā piedalījās: nodaļas vadītājs Oļegs Dāls, meistars darbā ar psihiskām enerģijām, Harāms, un kāds Vadims Dobrovs. Vadims nebija tiešs RC darbinieks. Viņš bija pieaicināts, lai satiktu jaunatnākušo Juriju Kostjušenko, kurš četrdimensijās bija viņa draugs. Tieši Jurija liktenis arī kļuva par iemeslu sanāksmei.
- Draugi! Kā jūs jau sapratāt, mums sarežģīts gadījums. No četrdimensionalitātes pāreju īstenoja Jurijs. Īstenoja tādēļ, ka zemapziņā izteica uz to ļoti spēcīgu nodomu. Viņš iepriekšējā dzīvē bija ļoti nelaimīgs. un ne vienkārši nelaimīgs! Dēļ spēcīgas neapmierinātības, dēļ motivācijas trūkuma, viņš vienkārši iznīcināja savu "Es". Gaišs, labsirdīgs cilvēks, burtiski, "piesūcinājās" ar negatīvu enerģiju katru dienu, izplatīja to, "piesārņojot" apkārtējo realitāti. Rezultātā, tas varēja novest pie ļoti traģiskām, pat šausmīgām sekām, kur Juriju gaidīja cietums. Bez tam, Jurijs, pats to nevēloties, nesa neatvairāmus draudus vienam četrdimensiju cilvēkam. Bet tas cilvēks tur bija ļoti, ļoti nepieciešams, jo viņam stāvēja priekšā svarīga misija. Tādēļ arī bija pieņemts Jūrija nodoms un pieļauta piepeša, taču nepieciešama pāreja.
- Pieļāvāt jau gan, - nopūtās Harāms, - bet mums ko darīt? Viņš arī šeit nekādi nenomierinās. Es ar viņu pagaidām strādāt nevaru. Viņš jau ar savu negatīvismu ienesa nelīdzsvarotību mūsu nodaļas enerģētikā. Man nācās papūlēties, lai izlīdzinātu visas enerģijas un atgrieztu iepriekšējā līmenī.
- Lūk, tādēļ mēs arī paaicinājām Vadimu, - pasmaidīja Oļegs Dāls. - Uzskatu, ka Jurijam nepieciešams kādu laiku padzīvot Amācības Pasaulē [Обучающем Мире]. Mēs, RC darbinieki, par šo pasauli neizpaužamies/nerunājam. Tas, tā teikt, mūsu neliels noslēpums... Bet es zinu, ka pašlaik tiek gatavots speciāls materiāls priekš žurnāla "Mirovoi Čenneling". Lielākajam vairākumam žurnāla lasītāju nav izredžu nokļūt OM/AP [Apmācības Pasaulē] (smaids). Tādēļ ka katrs no viņiem jau ir uz pietiekami augsta garīgā līmeņa, lai tūliņ pārietu uz piektās un citu dimensiju augstākiem apakšlīmeņiem. Bet ne mazums ir arī tādu, kuriem, iespējams, bez OM/AP [Apmācības Pasaules] neiztikt...
Šī pasaule - speciāli radīta realitāte, priekš pāreju īstenojušiem ceturtās dimensijas iedzīvotājiem,kuri vienu vai citu iemeslu dēļ var ienest nelīdzsvarotību piektajā dimensijā. Apmācības Pasaulē tādi cilvēki iziet praksi, kuras procesā pilnveidojas, mācās no savām kļūdām. OM/AP [Apmācības Pasaules] enerģijas maksimāli pietuvinātas četrdimensijām, dzīve, 4-dimensiju un OM/AP, ļoti līdzīga. Tomēr, ir arī atšķirība. OM/AP [Apmācību Pasaulē] cilvēku automātiski apvelta ar spējām, kas četrdimensijās tiek uzskatītas par fantāzijām. Visīstākā no "pāraudzināšanas" metodēm OM/AP - tā domformu un daudzu pieļaujamu vēlmju materializācija. Būtība vienkārša - ja cilvēks domā, jūt pozitīvi, tad viss tas materializācijā dod labus rezultātus. Ja domas, rīcība negatīva - tas tieši atspoguļojas uz jaunatnākušā dzīvi līdz tam brīdim, kamēr viņš neapzinās iemeslus un neizdara nepieciešamos secinājumus. Piemēram, ir miniprogramma ar nosaukumu "Rausis". Ja cilvēks rājas, lietojot sliktus vārdus, izjūt negatīvismu,- viņa ķermenis katrreiz pakļauts transformācijai: viņš kļūst augumā mazāks un apaļāks, it kā piepūšas apmēros. Ne velti četrdimensijās eksistē spārnotas frāzes: "sprāgst no ļaunuma", "plīst no dusmām", "kļūst melns no skaudības". Visiem šiem izteicieniem ir reāls pamats. Neredzamās, negatīvās enerģijas taisnā virzienā ietekmē visus cilvēka ķermeņus, viņa tagadnē un nākotnē. Apmācības Pasaulē/Oбучающем Мире cilvēki var visu to, kā saka, izbaudīt savā personīgajā pieredzē. Un, kā rāda pieredze, tādi cilvēki ne tikai īsā laikā iemācās dzīvot bez negatīviem, bet arī tik ļoti paaugstina savas vibrācijas, ka viņiem tūliņ atveras ceļš uz citām, dažkārt ļoti augstām dimensijām. Daži jau, kamēr apzinās savas kļūdas, pārvēršas īstos raušos - mazos, apaļos, neglītos cilvēciņos... No šejienes arī tāds nosaukums. Par laimi, gandrīz visi tūliņ arī saprot, kas un kā, un sāk situāciju labot. Vai tā, Vadim?
Vadims pasmaidīja. Viņš arī izgāja reabilitāciju OM/AP [Apmācības Pasaulē], tādēļ arī, kā neviens cits, saprata, par ko ir runa un varēja palīdzēt savam jaunatnākušajam draugam.
- Tādēļ mūsu plāns tāds. Tu Vadim, palīdzi Jurijam adaptēties OM/AP [Apmācības Pasaulē], būsi viņa aizbildnis. Tu, Harām, uzmanīgi seko enerģijām un citām izmaiņām Jurija ķermeņos. Par visu ziņojiet man. Ja jautājumu nav, tad varam stāties... pie operācijas "OM" izpildīšanas!
4. TIKŠANĀS AR DRAUGU
Jurijs bija tik ļoti pārsteigts, ka pat pārstāja dusmoties. Viņš miris un viņam piedāvā pastrādāt pie jauna ķermeņa radīšanas! Kas tas? Sapnis? Ieknieba sev rokā. Neguļ! Tad, kas tad īsti notiek?! Bet... joku spēle! Viņam taču dzimšanas diena. Lūk, tad kolēģi arī pacentušies. Tas jau tagad modē. Kādam viltus nolaupīšanu sarīko. Kādam, otrādi, arestu... Vai vēl kādu muļķību. Bet viņam, re, pāreju uz to pasauli uzdāvināja. Bet viņam tagad jābūt pateicīgam par šo muļķīgo izjokošanu! Jurijs atkal gribēja izteikt to, ko domāja, kā pēkšņi pamira ar atvērtu muti.
Tādēļ ka istabā, kur viņš atradās, ienāca viens no viņa draugiem - Vadims. Taču šis draugs, tik tiešām nevarāja sarīkot nekādu izjokošanu, jo viņš... dažus gadus atpakaļ, aizgāja uz citu pasauli. Bet aiz viņa stāvēja pazīstams, iemīļots aktieris Oļegs Dāls, arī nelaiķis sen. Trešais, no ienākušajiem, bija kāds, ārēji indusu atgādinošs. "Es - Harāms!" - pēkšņi skaidri izdzirdēja Kostjušenko, kaut induss lūpas nepakustināja. Vīrietis sajuta, ka grīda zem kājām aizpeldāja. Taču spēcīga roka viņu uztvēra.
- Jurik, draugs, turies! Tu taču vienmēr biji drosmīgs un izlēmīgs. Vismaz skolā.
- Vadim! Tu... kā? Kādēļ tu šeit? Sarunājies ar mani. Kā kaut kas tāds var notikt? Tu taču vairāk neeksistē!
- Bet, kur tu ņēmi, ka man vairāk nav jābūt, draugs? - atbildēja Vadims. - Es esmu. Tu taču manu draudzīgo plecu jūti?
- Jūtu.
- Un es tavējo jūtu, - pasmaidīja Vadims. - Tādēļ, ka arī tu esi.
- Tad tā taisnība? Dzīve eksistē pēc?
- Eksistē. Un turpinās. Un vēl - tā daudz labāka un interesantāka par iepriekšējo esību. Re, saki godīgi, vai laimīgs tu biji tanī, mūsu pasaulē?
- Nē, draugs. It kā viss bija. Un nauda bija. Un ģimene perspektīvā iezīmējās... Bet dvēselei, lūk, gribējās kaut ko citu. It kā es ne savu dzīvi dzīvotu. Saproti?
- Saprotu. Tādēļ piedāvāju iet un uz mūsu tikšanos iedzert... zāļu uzlējumu - pasmaidīja Vadims.
Vīrieši izgāja no gaišās istabas un iegāja arī tādā gaišā, var pat teikt, mirdzošā koridorā, kura sienās - neiedomājami daudz durvju. Vispār, nosaukt tās par durvīm būtu nepareizi. Drīzāk, tie - enerģētiski portāli, laistošies visdažādākajās krāsās. Bet portālu forma atgādināja ovālas durvis. Pie vienām "durvīm" Vadims apstājās:
- Mums šeit. Tu neiebilsti, ja saukšu tevi kā agrāk, Juriks?
- Nē,- atbildēja Kostjušenko. - Man pat patīkami...
- Tad, uz priekšu!
Vadims pabīdīja durvis un viņi izrādījās esam uz saules pielietas ielas. Parasta iela. Zāle, koki. Tiesa, bija daudz citu augu, nepazīstamu. Taču kopumā, nekā nedabiska. Jurijs dziļi uzelpoja. Drīz viņi nonāca pie nelielas ēkas, atgādinošas kafejnīcu ceturtajā dimensijā. Šeit tā arī bija kafejnīca. Patīkams oficiants pasniedza apmeklētājiem karstu, patīkami smaržojošu dzērienu. Sajūtot aromātu, Jura teica:
- Oh, kaut kā arī izsalcis esmu!
- Bet tu, Jurik, dzer un būsi paēdis,- pasmaidīja Vadims.
Jurijs pielika dzērienu pie lūpām. Garša bija laba. Pa ķermeni aizplūda svētlaimīgs siltums. Jura sajuta, ka visi uztraukumi pazūd, pāriet. Un galvenais - viņš sajuta pilnīgu sātīgumu/piesātinātību! Tikai nedaudz malki, bet it kā būtu apēdis bagātīgas pusdienas!
- Kas tur iemaisīts? - Kostjušenko jautājoši skatījās uz draugu. - Esmu paēdis!
- Tā zāļu tēja, taču... ar enerģiju pievienojumu, - atbilēja Vadims. - Daudzi tikai no tā vien pārtiek. Tā teikt, enerģijām! Taču neskaties tu uz mani tā! Līdz ar sātīgumu mēs saņemam garšas sajūtas, kādas vēlamies! Tu arī vēlāk iemācīsies. Pagaidām vēl agri.
Kostjušenko pat nezināja, kā viņam reaģēt. No vienas puses, kā gan dzīvot bez mīļotā boršča? Bet no otras... Ja ar tā paša boršča gatavošanu nenoņemties, bet tāpat sajust tā burvīgo garšu, lietojot kaut kādas tur enerģijas, tad kādēļ gan ne? Pat lieliski!
Kamēr dzēra enerģētisko dzērienu, Vadims paspēja pastāstīt, ka dzīve šeit, piektās dimensijas sākuma līmenī, praktiski neatšķiras no tās, kāda bija ceturtajā dimensijā. Cilvēki strādā, mācās, dzīvo mājās un dzīvokļos. Rada ģimenes un dzemdē bērnus. Tiesa, ģimene piecdimensijās atšķiras no ģimenes četrdimensijās. Šeit cilvēki cenšas atrast pāri, ar kuru maksimāli sakrīt vibrācijas. Dažreiz ģimenē var būt ne viens vīrs-sieva, bet vairāk...
- Taču tas viss individuāli,- Piebilda Vadims, redzot drauga izbrīnu. Vairākums vienkārši iemīlas.
- Bet kur es dzīvošu. Kopmītne priekš manis briesmas!
- Labi , tas tiešām pirmais, kas mums jāizdara, - pasmaidīja Vadims.- Iesim, Jurik, tev dzīves vietu izvēlēties. Kādai tu dod priekšroku? Pilsētas dzīvokli vai savu māju?
Kostjušenko atcerējās sava tipveida daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa drūmās sienas pagājušajā pasaulē un teica:
- Māju gribu. Ar dārzu! Un ceriņkrūmu zem loga.
- Ejam.
5. PILNĪGA IZGĀŠANĀS JAUNAJĀ MĀJĀ
Draugi pagāja tikai kādus dažus metrus un attapās pie nelielas mājas, zaļa dārza ielenkumā. Bet zem loga spēcīgi ziedēja ceriņi.
- Kā kaut kas tāds var būt? Tu kā burvis izpildīji manu vēlēšanos? - vērsās pie Vadima Jurijs.
- Nē, es ne burvis. Māja jau bija. Bet daļēji, kamēr mēs nācām, draugi no devītās dimensijas, to nedaudz pārveidoja. Viņi, lūk,- tiešām īsti burvji! Lai kaut ko materiālizētu, viņiem nevajag burvju nūjiņas. Viņu domu spēks, praktiski burvīgs! Tā ka cerīnis - dāvana no piektās dimensijas. Starp citu, tur ir tie, ar kuriem tu sen pazīstams un, kuriem ļoti mīļš. Taču tagad par to runāt pāragri. Saproti, un labāk neprasi, draugs.
- Labi,- piekrita Jurijs. - Bet kā jūs savstarpēji sazinājāties? Es ievēroju, ka šeit nav pat mobiļņiku.
- Mobiļņiku, tiešām, nav. Ietekmē enerģētisko atmosfēru ne labākajā veidā. Un nav arī vajadzīgi tie mums. Tu taču neiesi uz pastu sūtīt vestuli pa vecam, ja vari sūtīt elektronisku. Mēs savstarpēji sazināmies telepātiski. Priekš jaunatnākušajiem ir iekārta līdzīga datoram, tu arī domās vari izsaukt savu draugu. Mēs, tā teikt, sazināsimies "onlain".
- Labi - izmeta Kostjušenko un atvēra vārtus. Pagalms bija sakopts un mājīgs. Jurijs pagrieza galvu un ieraudzīja kaimiņu zemes iecirkni. Tur māja bija krietni lielāka par viņējo, īsta kotedža. Sētā par kaut ko skaļi brīnējās jauna sieviete. Blakus stāvēja puika, gadus desmit vecs. Jura, nenovērsies skatījās uz svešinieci. Gara auguma, stalta, acis lielas, melnas, bet kastaņbrūnas sprogas sniedzās pāri jostas vietai. "Re, ar tādu precētos, pat nedomājot! - iespurdza galvā domas. - Un precēšos, kaut iegrimt man šinī vietā!" Tālāk Jurijs padomāt neko nevarēja, jo nobruka kaut kur lejā. Labi vēl ka nokrita ne parāk zemu, uz mīkstas zāles. Kostjušenko pacēla galvu: augšā, uz bedres malas stāvēja Vadims. Draugs viņam pastiepa roku.
- Kas tas bija? - brīnījās Jurijs. - Mēs taču stāvējām uz līdzenas vietas. Un pēkšņi - bāc! - bedrē, izrādās, esi. Kas te pie jums, apakšzemes caurumi?
Vadims pasmaidīja:
- Nav pie mums nekādu caurumu. Tu pats to uztaisīji.
- Kā tā, pats?!
- Bet kas teica vārdus - "Kaut iegrimt man šinī vietā"?...
- Nu, un tad? Es tūkstošiem reižu to esmu teicis, un nekas!
- To tu TUR teici, bet šeit nedrīkst. Nedrīkst ne tikai runāt/rīkoties, bet pat domāt slikti! Atceries to, draugs! Ļoti labi atceries!
Jura vairāk par šo tēmu nerunāja. Viņš, kā iepriekš, acis nenovērsa no melnacainās skaistules.
- Tā Ivanka ar dēlu Danielu,- paskaidroja Vadims, - Arī jauniņie, kopā pārgāja... Dāmīte, teikšu, vēl tad...
- Bet kāda laba! - nepārstāja jūsmot Jurijs.
- Laba. Bet tu, draugs, iejūties, taču man laiks...
- Un tu ne šinī pilsētā dzīvo?
- Šī nav pilsēta. Šī - atsevišķa pasaule, Jurik! Es arī kādreiz šeit dzīvoju. Tagad citā. Vēl uzaicināšu ciemos. Bet pēc tam. Tagad - uz redzēšanos!
Vīrieši viens otram paspieda roku uz atvadām. Bet par izbrīnu Kostjušenkam, draugs neizgāja aiz vārtiņiem. Aiz viņa muguras parādījās mirgojošas durvis-portāls. Viņš iegāja tur. Un izzuda. Izkūpēja. Bet sētā palika tikai viņš, Jurijs Kostjušenko, kurš bija miris, bet dzīvs. Un šī jaunā dzīve rādījās ne tik slikta. Nu vajag tā būt - sava māja ar ceriņiem pie loga un kaimiņiene-skaistule! Jura iesteidzās savā jaunajā miteklī. Iekārtojums bija visparastākais. Gulta. Neliels skapis. Pie sienas karājās "gandrīz televizors". Gandrīz, tādāļ ka ieslēdzās tas ne ar pulti, bet ar vēlēšanos. Uz galda, kā arī Vadims solīja, atradās dators. Tas bija ieslēgts un vienīgajā kontaktā, skaitījās avatarka - Vadima foto. Sudrabots uzvalks. Uz galvas, kas līdzīgs ķiverei. Bet vārda vietā uzraksts: "Lior. Gaišais zizlis". Novēlot, pagaidām vienīgajam jaunajā pasaulē, ar labu nakti, Jurijs iekārtojās ērtajā gultā un aizmiga.
6. AUNU BARS PRIEKŠ JAUNĀ ARHITEKTA
Jurijs pamodās no spožas saules. Dvēselē valdīja nepierasts prieks un bezrūpība, kā mēdz būt, kad pēc ilgākas prombūtnes pamosties savā dzimtajā mājā. Taču pozitīvais noskaņojums klātesošs bija tikai neilgi. Virsroku guva neciešamais raksturs. Vēl miegainumā, uzgrūdies krēslam, Kostjušenko tūliņ sadusmojās un nolamājās:
- Izlikuši nezin ko! Šausmas, kā diena sākas...
Jura, pa savam paradumam, bubināja, murmināja parasto lamāšanos un nepamanīja, ka viņa augums mainās. Ar katru lamu vārdu, ar katru negatīva uzplaiksnījumu, tas kļuva augumā mazāks un apaļumā plašāks.
Ko vēl Kostjušenko nevarēja ciest, tad bezdarbību. "Jāmeklē darbs, - nodomāja Jura.- Steidzami! Jāsazinās ar Vaļiku. Varbūt ko ieteiks". Nepaspēja Jura izdomāt tālāk, kā uz datora ekrāna parādījās Gaišais zizlis. Telepātiskie sakari bija daudz ātrdarbīgāki par mobīlajiem, kas Juru iepriecināja. Draugs atsūtīja paziņojumu: "Pastaigājies pa pilsētu, un atradīsi nodarbošanos pēc patikšanas!"
Pabrokastojis, zāļu uzlējumu un ābolu, norautu dārzā, Kostjušenko devās pastaigā. Uz ielas jau spīdēja Saule. Taču karsti nebija. Jaunajā pasaulē bija vienkārši komfortni. Jura gāja un ar interesi aplūkoja pilsētu. Mājas un būves šeit bija visdažādākās. Daudz tādu mājiņu kā viņējā. Blakus tur īsteni debesskrāpji. Re, kāda māja, vispār līdzīga lidojošam šķīvītim. Bet dažiem mājas - caurspīdīgas. Drīz Jura apstājās pie augstas celtnes. Tā maz līdzinājās dzīvojamai mājai, visdrīzāk, šeit izvietojās firmas un organizācijas. Kostjušenko iegāja. Kājas pašas viņu uznesa otrā stāvā. Kāda no kabinetiem durvis bija atvērtas. Jura tur ielūkojās. Tur notika sanāksme. Apsprieda tempļa celtniecību. Daudzi piedāvāja savus maketus, kas tieši no galvas "devās" uz milzīga monitora ekrānu. Taču ietekmīgam vīrietiem, pēc visa spriežot, galvenajam, nekas nepatika. "Ta ko ta viņi dara, nemākuļi! - padomāja Kostjušenko, sirdī sapņojis kļūt arhitekts. - Šim templim taču jābūt, lūk, tādam..." Tas, ko ar domu skatu redzēja Jura, bija patiesi brīnišķīgs. Un... viņa templis arī materializējās uz ekrāna. "Kuram šis radījums?! - iejūsminājās galvenais. - Nu, jaunais cilvēk, nāciet šurp, ko pie durvīm mīņājaties?!"
Kostjušenko, cerot, ka uz viņa sejas neparādījās muļķīgs smīns, iegāja kabinetā. Bet pēc stundas mūsu varonis bija pieņemts darbā saules jaunrades korporācijā ar nosaukumu "Būvējam sapni". Jura pacentās tūliņ noskaidrot visu, kas saistīts ar atalgojumu, uz ko mīlīga meitene, iereģistrējoša viņa datus datorā, kaut ko runāja par enerģētiskiem bonusiem. "Nu, ko tad, bonusu maksa ne vienmēr slikta! Dažreiz tā ievērojami pārsniedz fiksēto samaksu. Pie tam, šinī kantorī, vieni auni. Neviens, izņemot mani, templi normāli radīt nevarēja! Tā, ka visi bonusi mani!". Tā sprieda Jurijs, iepriekšējā dzīvē ilgi nostrādājis par menedžeri. Vispār, viss apmierināja, izņemot vienu. Viņa jaunā priekšniece bija sieviete. Jauna, simpātiska dāma, vārdā Eloiza. Viņa parādīja Jurijam viņa darba vietu un sāka dot norādījumus. Kostjušenko klausījās sadrūmis. Galvā ietraucās ne tās varavīkšņotākās domas. "Viss bija tik labi! Es tūliņ labākais izrādījos. Mans templis par visiem labāk patika. Bet visi pārējie, viņi taču vienkārši auni! Un, te nu bija! Un vēl nokļuvu kaut kādas vistas vadībā. Re kā, sakladzināja, ne aizvērt..."
Pēkšņi Eloīzas runa aprāvās, bet sākās skaļa kladzināšana... Jura atrāva skatu no datora un sastinga. Eloizas vietā sēdēja vista un kladzināja! Bet kur tad pati priekšniece? Durvis, viņam tieši pretim, Eloiza neizgāja, nekāda vista neieskrēja! Viņam steidzami vajadzīga konsultācija par materiāliem. Un, ko, pavēlēsiet tos tieši pie vistas izrakstīt?! Kas vispār notiek? Kostjušenko izskrēja no kabineta, cerībā noskaidrot situāciju. Atvēra durvis uz blakus kabinetu. "Mēēēēē!" - atbildēja viņam ... tur esošais auns. Un visur bija tikai auni! "Mēe......" - bija dzirdams no visām pusēm. Šausmās Kostjušenko izskrēja no ēkas. Ieraudzīja strautu. Pasmēla vēso ūdeni. Iedzēra dažus malkus. Tad nomazgājās. Vēsais ūdens nomierināja. Kostjušenko pārstāja niknoties un sāka skaidru prātu apdomāt. Atausa atmiņā Vadima vārdi: "Nedomā slikti!" Bet viņš taču padomāja. Ko viņš, vislabākais, pārējie šeit - auni, bet Eloīza - dumja vista. Un viss tā gadījās - īstenībā. Izrādās, domas materializējas. Un tur vainīgs viņš pats! "Tas es - visīstākais au..." Taču Kostjušenko savlaicīgi attapās. Galvā ievirpuļoja pavisam citas domas. Kostjušenko, viņš gudrs un talantīgs. Taču nav nekādu tiesību apsaukāt cilvēkus, pat domās. Patiesībā, visi viņi mīļi un labi. Katrs laipni smaidīja. Un pat Eolīza. Viņa taču darījuma priekšlikumus izteica. Tas viņš, aiz nenovīdības viņu apsaukāja. Un ko tagad darīt? Kā situāciju labot? Jura dzili ieelpoja un nolēma atgriezties. Kad iegāja atpakaļ, sastinga. Tur atkal bija cilvēki. Labvēlīgi, laipni. Eloīza arī bija uz vietas.
- O, Jurij, es veicu dažu materiālu atlasi priekš tempļa celtniecības. Tie atšķiras no tiem, kādi bija tavā iepriekšējā dzīvē. Tagad visu sīki pastāstīšu.
Eloīza sāka stāstīt, bet Jurijs uzmanīgi klausījās. Drīz kopīgais darbs jau kūsāja.
7. LĪGAVAS GLĀBŠANA
Vakarā vieos ieskrāja Vadims. Uzklausījis vēsturi par drauga ļaun-piedzīvojumiem, nesmējās, bet nopietni atbildēja:
- Es taču brīdināju: nedomā slikti! Tas labi, ka tu viemēr biji puisis apķērīgs, jūliņ noorientējies, kas un kā. Varēja būt sekas arī nopietnākas.
- Kādas? Un kas būtu ar mūsu auniem? Auni tā arī paliktu auni. Tu taču viņus radīji!
- Tas ir, nekļūtu atpakaļ cilvēki?
- Tu, brāl, nesaprati. Cilvēki, kā bija cilvēki, tā arī paliktu cilvēki. Bet tu ar savām negatīvajām domām radītu navajadzīgus fantomus. Taisnība, viņi bija tikai tavā realitātē. Bija neilgi. Un tu mācēji pats visu izlabot.
- Bet ja neizlabotu?
- Tad būtu nepieciešama palīdzība. To sniegtu energotransformācijas meistaru brigāde. Bet tas lieks darbs. Jums bīstamas negatīvās enerģijas, tādēļ mēs mācam jauniņos, lūk, tādām, var teikt, skarbām metodēm. Bet tagad stādies priekšā cik daudz negatīvu domformu realizējas četrdimensijās enerģētiskajā līmenī! Cik tur ik minūti parādās aunu, vistu, āžu (to vispār neiedomājami daudz!), velnu, muļķu un kur vēl ļaunāku. Tur, lūk, mūsu darbiniekiem attīrīšanā un transformēšanā darba bezgala daudz. Labi, ka tagad viss mainās, arvien vairāk četrdimensiju cilvēki iemanto Dievišķās Mīlestības spējas, kur kaut kādas apsaukāšanās, slikti vēlējumi un kādi citi negatīvismi vienkārši neiespējami. Apgarošanas process stāv priekšā ilgs, bet agrāk vai vēlāk arī četrdmensijās pienāks harmoniskas dzīves laiks, vibrācijas pacelsies līdz piektās dimensijas līmenim un tad notiks ilgi gaidītā mūsu pasauļu saplūšana. Ļoti svarīgi, lai katrs cilvēks jau tagad nepieļautu ne tikai sliktu rīcību, bet arī domas, mācītos dzīvot pozitīvi.
- Bet, kas ar mana ķermeņa nepatikšanām? Tas normalizēsies? Tas arī kaut kā saistīts ar nepareizām domām un uzvedību?
- Bezšaubām! Būtību tu saprati. Galvenais tagad, sekot sev, nepieļaut dusmas, skaudību, aizkaitināmību un sliktas domas.
Kad viesis aizgāja, Jura devās pagalmā, priecāties par brīnišķīgo dārzu, ieelpot piektās dimensijas brīnišķīgo vakara gaisu. Ak, cik svaigs un brīnišķīgs šis gaiss, atšķirībā no četrdimensiju piesārņotā pilsētas gaisa. Šķita ka tūkstošiem aromātu piesātina šo telpu, bet pats gaiss maigi apņem, dod spēku, dāvā mierinājumu dvēselei un neticamu prieku. Bet vēl šis burvju gaiss, liekas, bija piepildīts ar Mīlestību. Vismaz Jurijam gribējās tieši šīs jūtas, gribējās mīlēt visu, kas eksistē. Negaidīti Kostjušenko pamanīja Ivanku. Īstenībā, ne pamanīja, bet izdzirdēja. Tādēļ ka jaunā sieviete iesākumā izmisīgi iedzēra, tad skaļi nošķaudījās. Jura veikli pārleca pār nelielo žogu. No staltā auguma Ivankai napalika ne pēdu. Kaimiņiene, agrāk līdzīga fotomodelei, tagad bija zema un apaļa.
- Es tavs kaimiņš, Jura! - stādījās priekšā Kostjušenko, kā pieņemts jaunajā pasaulē, tūliņ uz "tu". - Tavu vārdu jau zinu - Ivanka.
- Labi, būsim pazīstami. Kas ar mani notiek, ko? - kaimiņien pablenza uz Juru. - Izplūstu pilnīgi, acīm redzami!
- Nomierinies, Ivanka, - pacentās nomieriāt sievieti Jura. - Viss nokārtosies. Paskaties uz mani, arī tāds rausis...
- Tu vīrietis, tev skaistums ne tik svarīgs! - iebilda sieviete. - Bet ko man darīt? Apkārt viens vienīgs izsmiekls. Tu uz šito paskaties! - kaimiņiene atvēra dušas telpas durvis un no turienes izbira... zelta monētas. - Re, nomazgāties nevaru! Kad es šinī pasaulē nonācu, man teica, ka šeit izpildās jebkurš sapnis. Izvēlējos to, par ko sapņoju visu dzīvi - zeltā peldēties! Nu taču ne jau burtiski... Un kur Danieļiks? Liku no upes spaini ūdens atnest.
Tur tūliņ sētā parādījās Ivankas dēls. Viņš ar grūtībām stiepa nelielu spaini, tādēļ, ka zēnam roku pirksti bija dīvaini saliekti.
- Mamočka! Un, kas tas?!!! - Ivanka aizmirsās histērijā, bet tad pēkšņi apklusa. - Oi, es taču pati teicu, ka viņam rokas-krampīši, neko jēdzīgi izdarīt nevar! Tad taču te, ko pasaki, viss piepildās. Ko tagad darīt, Jura?
- Domāju, jābūt piesardzīgākiem ar vārdiem, domām un vēlējumiem. Jāmācās domāt labi...
- Tev taisnība. Kā es agrāk neiedomājos. Kāda es bezgalva...
Ivanka paspēja laikā aizvērt muti. Noslaucīja asaras, apskāva Danielu:
- Piedod man, dēliņ. Tu man vislabākais! Un rokas prasmīgas! Un vispār - tu visbrīnišķīgākais. Ziniet, ko es sapratu? Pasaule, kas mūs aptver, vispār, brīnišķīga. Vienkārši jāiemācās līdzināties/atbilst visam apkārt esošajam.
- To tu, Ivanka, patiesi atskārti, - atbildēja Jura.
Vīrietis pastāstīja viņai par saviem piedzīvojumiem. Kopīgi pasmējās, apsolīja viens otru atbalstīt un palīdzēt.
8. VISS TIKAI SĀKAS
Pagāja daži mēneši. Jura, Ivanka un mazais Daniels ļoti sadraudzējās. Vispār, Ivanku un Juru saistīja jūtas daudz spēcīgākas kā draudzība. Viņi vairs neiedomājās dzīvi viens bez otra. Un nu kopā projektēja savu jauno māju. Jura sekmīgi strādāja. Pateicoties viņa centībai OM/Apmācības Pasaule bija izdaiļota brīnišķīgiem tempļiem un celtnēm. Mūsu varoņiem atgriezās arī Atmiņa. Tagad viņi zināja, kas bija īstenībā. Varēja sazināties ar savu garīgo dzimtu. Izrādījā, ka viņi visi piederīgi mariarusiem - vienai no Galaktikas vecākajām garīgajām dzimtām, kas aktīvi nodarbojas ar Zemes cilvēces attīstību, dziedināšanu, apgarošanu. Pie tam gan Jurijs, gan Ivanka un Daniels ir pētnieki. Un agrāk, citos iemiesojumos, bija arī kā ģimene. Lūk kādēļ uzreiz uzliesmoja jūtas, viegli atrasts kontakts un ātri, harmoniski ttīstījās attiecības.
Reiz, vakarā, pie Jurija iegrizās Vadims. Bet viņš nebija viens. Ar viņu kopā bija Oļegs Dāls un Harāms.
- Sveiks, Jura! Sveicināja piektās dimensijas RC vadītājs.- Priecājos, ka viss ir brīnišķīgi. Vadims jau atklāja noslēpumu: pasaule, kurā tu dzīvo - speciāli radīta, apmācoša būt harmonijā un vienotībā ar visu apkārt esošo. Taču laiks iet... Šodien Harāms, uzmanīgi sekojošs tavam energolīdzsvaram, frekvenču līmenim un vibrācijām, teica, ka tu šo pasauli vari atstāt un virzīties tālāk. Operācija "OM"/"AP" ["Apmācības Pasaule"], noslēdzas.
Jura kļuva domīgs. Ja godīgi, viņam patika klusā, netraucētā dzīve OM/AP. Taču pētnieka-praktiķa dvēsele prasīja pārmaiņas.
- Esmu gatavs virzīties tālāk, - atbildēja Kostjušenko. Bet... ne viens. Man tagad ģimene.
- Tas tieši tas, kas nepieciešams. Priekšlikums visai ģimenei, - pasmaidīja Oļegs. Bet tad jau nopietni turpināja. - Ir divi varianti izvēlei. Pirmais - jūs aizejat uz daudz augstāku piektās dimensijas līmeni, tiekaties ar savu garīgo dzimtu un turpiniet darbu līdzjaunradē ar viņiem.
- Bet otrs?
- Bet otrs... Jūs atgriežaties četrdimensijās! Jā, jā. Bet ne uzreiz, bet pēc speciālas, ilgstošas sagatavošanās. Un ne jaundzimušiem, bet tanī tēlā/izskatā, kuru saņemsiet. Iemiesošanās ar fizisko ķermeni - tagad tas svarīgs un aktuāls darbs. Četrdimensionalitātē, kur jūs nosūtīs, notika lielas pārmaiņas. Pozitīvas. Bet arī atturēšanas spēki nesnauž. Daudzi Eņģeļi iemiesojas, kā parasti, caur dzimšanu. Taču tas process ilgs. Mums ļoti nepieciešama cilvēku palīdzība, kuri atnāks tūliņ ar nepieciešamo pieredzi. Pieauguši un gatavi jaunradei. Tagad liels daudzums brīvprātīgo, no daudz augstākām dimensijām, gatavojas iemiesoties jūsu nākotnes pasaulē tūliņ ar ģimeni, ar gataviem fiziskiem ķermeņiem. Tas viņiem dos iespējas tūliņ stāties pie gaismas darbiem un vēl līdzsadarbībā ar ģimeni. Uz doto brīdi viena no četrdiemsniju galvenajām problēmām - neharmoniskas ģimenes. Ja viens pamodās, tiecas uz gaismu, tad cits ne vienkārši neatbalsta tuvinieku, radinieku, bet traucē un izjūt negatīvismu saistībā ar to, ka vīrs vai sieva, vai māte, tēvs, vecmāmiņa, vectētiņš "kļuva citādi". Vispār, būtība skaidra? Abi jums piedāvātie virzieni svarīgi un interesanti. Taču izvēle jūsu...
Ivanka un Jurijs saskatījās. Apskāva Danielu un... neko neatbildēja. Kādēļ? Jo taču visi klātesošie atbildi jau zināja: "Ceturtās dimensijas nākotnes pasaule..."

Ar to Jurija Kostjušenko vēstījums noslēdzies. Viņam priekšā jauna jaunrade, jauni piedzīvojumi, jauna, aizraujoša dzīve...

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 1(33) 2017, Žurnāla El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks:+7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālr. 29613296.
-----------
Latviskojums ievietots Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /13.04.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /13.04.2017.
Un: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /13.04.2017.
Arī: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /13.04.2017.
=====
Viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 13.04.2017.