Piektā kontinenta metafizika

Ladiana Ņekrasova, Krievija
Avots: Žurnāls "Mirovoi Čenneling: Duhovnije soobščeņija" Nr 1(26) 2016, latviskoja, intuitīvi, Eslauma 09.07.2016.

Nesen mēs ar vīru un pusotrgadīgo meitu atgriezāmies no ekspedīcijas Austrālijā. Tā tiešām bija ekspedīcija, un mēs visi trīs līdzvērtīgi uzstājāmies par procesa vadītājiem un dalībniekiem. Un katrs ienesa savu krāsu mūsu dvēseļu prieka paletē.
Mūsu iepazīšanās ar pieto kontinentu sākās no Melburnas. Pēc lieluma otrā pilsēta Austrālijā, skaitas kā kultūras, komerc un rūpniecības centrs valstī. Izrādas, 2015. gadā, Žurnāls "The Economist", piekto reizi pēc kārtas, pēc īpašību kopuma, nosauca Melburnu par viskomfortablāko planētas pilsētu priekš dzīvošanas! Izvietojums uz Klusā un Indijas okeānu savienojuma, Antarktīdas tuvums, dāvā pilsētai mainīgus laika apstākļus. Tā - pavasarīgā Melburna mūs pārsteidza ar temperatūras lēkāšanu no plus 25 līdz plus 12 diennakts laikā.
Jau pirmās pastaigas laikā pa vēsturisko centru, man radās neparasta sajūta, ka pilsēta - tas dzīvs organisms, saprātīga būtne. Es sajutu šo Melburnu - it kā manis pašas turpinājumu. Kad es pastaigājos pa Maskavu, sevišķi centrā, gluži kā uzvelku uz sevis kaut kādu sfēru, apvalku, lai mašīnu plūsmas troksnis, cilvēku burzma, netīrais gaiss, smagās enerģijas neiekļūtu manā būtībā. Tad var komfortabli nodoties Maskavas krāšņumam. Šeit, Melburnā, ne pēc kāda "filtra" neprasījās, par cik pilsēta un es bijām it kā viens veselums. Un manas sajūtas apstiprinājās darbībā. Kad mēs izgājām uz kājceliņu zonu, es iesaucos: "Ak, kā gribas saldējumu!" Taču mēs vēl nepaspējām apmainīt valūtu. Tomēr, šeit pat, gluži kā no zemesapakšas, mūsu priekšā izauga daudzkrāsains furgons, no kura reklāmas lomā sāka izdalīt garšīgu saldējumu! Cits piemērs. vajadzēja man tikai izteikt, ka jums viesnīcā viss brīnišķīgi, izņemot netīrus logus, kad aiz mūsu 16. stāva loga ieraudzījām , it kā no debesīm nolaidušos, trosēs šūpojošos rūpniecisko alpīnistu ar slotu rokās priekš logiem. Mēs bijām ļoti apmierināti ar tik iepriecinošu pilsētas pieņemšanu un pateicāmies viņai. Bet īsti brīnumi mūs gaidīja vēl priekšā.
Mūsu meita arī bija priecīgā noskaņojumā, neskatoties uz pagājušo neseno diennakts pārlidojumu un ne tik regulāro ēšanu (atšķirībā no mājās pierastā). Pēc kārtējās vakara pastaigas, meita paprasījās uz restorānu: no mašīnas rādīja ar rociņu uz durvīm un saka: "Am-am". Draugs, kurš mūs pavadīja, uzklausīja viņas vēlēšanos, nolika autombīli apakžemes parkingā - vislielākajā pilsētas vēsturiskajā centrā. Virs tā izvietojās restorāns. Kādēļ es par to rakstu, šķietami mazsvarīgu detaļu? Tādēļ, kad mēs jau pēc restorāna nolaidāmies šajā parkingā pēc mašīnas, sāka notikt kas interesants. Es tūliņ sajutu, ka iet plūsma ar neparastām enerģijām. Taču ne no augšas uz leju, bet no apakšas uz augšu, pa kājām, bet pēc tam pa visu ķermeni pārskrēja skudriņas...
Tālāk, sev par pārsteigumu, ar iekšējo redzi es ieraudzīju nelielu grupu cilvēku (pārsvarā - vīrieši). Piecpadsmit-divdesmit cilvēku. Viņi bija mazāki par vidējo augumu, prāvām sejas līnijām, nedaudz nekārtīgiem matiem līdz pleciem. Ģērbušies, kā aborigēni, bet ne dienvidu, bet... ziemeļuplatumu: gūžu apsējos un apmetņos no ādas un zvērādas. Priekšā stāvēja visgarākais vīrietis. Viņa izskats bija viscienīgāks. Viņš labsirdīgi smaidīja, taču bija jūtams, ka norūpējies par kaut ko. Visi šie cilvēki klusējot mūs sveicināja, bet vadonis teica, ka viņi - apakšzemes gaismas pilsētas iedzīvotāji. Viņiem pie mums darīšana, vadonis grib ar mani parunāt, kad man būs ērti. Pēc pauzes, manis, uztraukuma izraisītas, es izlēmu, ka parkings - ne labākā vieta saziņai. Domās devu piekrišanu nākošai sarunai. Mēs sēdāmies mašīnā un braucām uz viesnīcu.
Jau viesnīcā es turpināju sajust sakaru ar tām vietām un kādu gaidīšanas saucienu no turienes. Vīrs aizgāja mazgāt meitiņu pirms miega, bet es sakoncentrējos, izelpoju sirds telpu un sēdos pie galda ar papīru un zīmuli saziņas gaidās. Iesākumā es atkal redzēju tos pašus cilvēkus, tikai tagad jau viņu bija vairāk kā simts un viņi izkārtojās rindās uz vietas, atgādinošas viduslaiku pilsētas laukumu. Pēc tam viņi it kā izplēnēja dūmakā un es atkal redzēju vadoni. Jautāju, kā viņu sauc. Iesākumā dzirdēju: "Mafusails". Ļoti izbrīnījos, jo vadoņa izskats, neskatoties uz labvēlīgo, labsirdīgo izskatu, tomēr nesaistījās ar Erceņģeļa tēlu. Pēc tam es sajutu tik smalkas, tīras un svētīgas enerģijas, plūstošas no viņa sirds, ka pārstāju šaubīties par to, kas manā priekšā. Jo viņš vēl pateica, ka pie dotā viņa aspekta-stara (vadoņa) var vērsties Mansu. Viņš ir vadītājs vienai no trešās dimensijas pasaulēm (viņiem, Erceņģeļiem, svarīga tāda zemāko pasauļu apgarošanas pieredze).
Mansu mums lūdza palīdzību, precīzāk - piedāvāja līdzsadarbību un līdzjaunradi. Viņš pastāstīja, ka Austrālijas kontinentā, galvenokārt, iemiesojas dvēseles no trešās dimensijas. Tādēļ praktiski visi cilvēki no apakšzemes pilsētas, izvietotas zem Melburnas centrālās daļas, trešajā dimensijā, turpmāk iemiesojas četrdimensiju austrāliešos. Un viss nekas. Taču, sakarā ar straujiem evolucionāriem procesiem, notiekošiem ar Zemi un visiem viņas Globusiem, viņam kā pasaules vadītājam, radās sarežģījumi. Viņa aizbilstamie, pabijuši pēc nāves uz pasauļu robežas, uzzināja par jaunām attīstības iespējām un... sāka atteikties iet Austrālijas cilvēku iemiesojumos.
Tanī momentā, godīgi sakot, maz ko zināju par austrāliešiem. Tādēļ es līdz galam Mansu vārdus nesapratu un to, kā varam palīdzēt viņa pasaulei. Taču priekšā mūs gaidīja vēl tālāks ceļojums pa Austrāliju, kura finālā mums atkal stāvēja priekšā atgriezties Melburnā. Mēs tā, nez kādēļ, ieplānojām. Tādēļ es apsolīju Mansu pie sarunas atgriezties turpmāk...
Naktī es pastāstīju vīram par mūsu sarunas ar Mansū būtību, pēc neilgām pārdomām, mēs izlēmām, ka, iespējams, vadoņa vārdus atminēsim vēlāk.
Pēc šīs saskarsmes, daudz uzmanīgāk, citādi sākām skatīties uz pilsētu un valsti kopumā. Pateicoties tam, ieraudzījām daudz interesanta. Piemēram, pilsētas ievērojamākai vietai pieskaitāms piemineklis ar trim astotniekiem (sk. foto)

Foto: Melburna. Trīs astotnieku piemineklis.
Tas austrāliešu filozofijas piemineklis - astoņu stundu darba dienas simbols. Tieši Melburnas strādnieki panāca astoņu stundu darba nedēļu XIX gadsimta 50-gados. Taču tagad mēs saprotam arī šī pieminekļa ezotērisko dziļumu - astoņnieciskuma simbolu.
Nākošajā dienā mēs atlidojām Sidnejā - vecākajā un lielākajā Austrālijas pilsētā. Mūs iepriecināja ūdens pārpilnība pilsētā - tā izvietota uz divu līču krasta - Portdžeksona un Botāniskā. Pilsētas dzīvojamo rajonu teritorijā uzskaitīti apmēram 70 nelieli līči un pludmales. Sidnejas dzīvojamos kvartālus aptver nacionālie parki. Pateicoties šim dabas krāšņumam, daudzmiljonu pilsētā var elpot viegli un brīvi. Pirmā vieta, kur mūs pēc sava ieskata aizveda ekskursijas vadītājs, bija skatu laukums Sidnejas nomalē - tā saucamā "Dienvidu galva". No šejienes atklājas fantastiski skati uz līčiem. Lai cik dīvaini, tieši šeit atrodas "pašnāvnieka klints" - tā šo vietu nosauca Sidnejas iedzīvotāji. Kādreiz šeit metās lejup uz akmeņiem ap 50-mit cilvēkiem gadā. Tagad šo vietu nodrošināja, uzrīkoja žogus, kameras, uzticības tālruņus. Taču pašnāvības pilnībā nebeidzās. Mēs pievērsām uzmanību, ka pie uzejas uz klinti, akmenī izcirsts sens aborigēnu simbols - "spirāle".

Foto. Sidneja, "Pašnāvnieku klints". Aborigēnu simbols "Spirāle".
Mēs ar vīru sajutām, ka tas viss ne nejauši, šeit arī izvietots portāls uz trešo dimensiju, ko arī apstiprina spirālveida simbols. Enerģijas, ko izstaro vieta, tālu ne pozitīvas. Šeit nepieciešama kolektīva apstrāde, harmonizācija. Mēs trijatā ar meitu tikai nedaudz izlīdzinājām šīs vietas enerģijas. Un norunājām atgriesties šurp ar domubiedru grupu gaismas darbam. Tad šīs vietas traģismi, patiešām, beigsies.
Sidnejā palika atmiņā vēl, lielālā valstī, Okeanāriuma {Океанариума ?} apmeklējums. Galvenais mērķis, kas bija virspusējs, bija - meitas iepazīstināšana ar dzīvnieku pasauli. Meitiņa patiesi priecājās par ūdens stihijas iemītniekiem. Daudzi no dzīvniekiem arī, šķiet, pat caur akvārija stiklu priecājās par kontaktu ar bērnu. Tā baltvalis pie mūsu parādīšanās sāka artistiski, defilēt turp, atpakaļ, griezties ap savu asi. Bet pavisam neparasti uzvedās krokodils. Kad mēs piegājām, viņš gulēja uz baseina krasta, neizrādot dzīvības pazīmes. Meita sāka viņu uzmanīgi aplūkot, pārsteigti iesaucoties: "Oi, ai". Pēc pāris minūtēm, viņš pamodās, ienira baseinā un sāka zem ūdens radīt gleznus ūdensburbuļus, itin kā izklaidēja bērnu. Pēc tam piepeldēja pie mums, pagriezās ar muguru, pamira tādā pozā, it kā uzaicinātu apsēsties uz viņa. Okeanāriuma darbinieki bija izbrīnīti, viņi atzinās, ka pirmo reizi redz tādu krokodila uzvedību, kurš skaitas, kā viņi visiem stāsta, "ideāls nogalināšanas ierocis".
Viss tas noveda pie vēl viena uzdevuma apzināšanās mūsu vizītei okeanārijā. Mēs nodevām jūras iemītniekiem evolūcijas kodus priekš mūsu nākošās kopīgās augšupcelšanas. Pienāca saprašana, ka krokodili un visi reptiliji - tie Austrālijas senie pārstāvji. Caur viņiem mēs varam ciešāk mijiedarboties ar Piekto Kontinentu, Tādā veidā, mijiedarbojoties ar krokodiliem, mēs sūtījām mīlestības impulsu un nodevām svarīgas informācijas energopaketes priekš Austrālijas pasaules.
Melburnā, Sidnejā un vispār, visur Austrālijā jūtamas tīras, gaišas piektā kontinenta enerģijas. Tās tiešām īpašas - maz uz planētas tādu tīru vietu. Šeit taču nekad nebija karu! Bet Eiropā un Āzijā mēs ar jums dzīvojam, pēc būtības, uz simtiem miljonu līķu kapulauka... Mūsu skatījumā, tā Austrālijas pirmā vērtība! Un tas ļauj viņai nākotnē būt potenciāli vadošai planētas evolūcijā!
Potenciāli! Taču realitātē skats cits. Mēs ieraudzījām arī to, kas valsij traucē būt vadošai pasaulē un precīzi turēt kursu uz Laimīgu planētu. Tas, pirmkārt, cietsirdīgu un netaisnīgu attiecību vēsture (pēc dualitātes mērogiem) balto pret aborigēniem. Un otrs iemesls - GARA MIEGA DZIĻŠ STĀVOKLIS. Koali {коалы ?} un pingvīnu tēli uzskatāmi parāda austrāliešu lielum lielā vairākuma dzīves būtību. Apkārt verd dzīves okeāns ar nabadzību, slimībām, krīzēm, teraktiem, kara konfliktiem... Austrālija mums atgādināja veidu, Gorkija radītu: "...pingvīns bailīgi slēpj trekno ķermeni klintīs..."
Es domāju, ka vāji attīstītais Internets (jābrīnās!) visā valstī saistīts ar zemapziņas bailēm - iziet no komforta zonas. Kafejnīcās un restorānos interneta vispār nav, iespējams, šeit apmeklētāji negrib novērsties no ēdiena un alus... Un aktīvā nodarbošanās ar sportu no aizraušanās ar fast-fudu {фаст-фуду ?} pagaidām nemazina pilnīgu cilvēku skaitu. Tādēļ negulošie cenšas aizbraukt no valsts, vēl vairāk padziļinot tās miegaino stāvokli. Ja ne emigranti, tad jau sen kontinents kļūtu mirstošs... Taču arī emigranti nokļuvuši siltumnīcas apsākļos, ātri iemieg, bet negribošie aizmigt, atkal, ātri aizbrauc. Interesantu faktu minēja gids. Austrālieši un jaunzēlandieši ne sevišķi raujas uz vērienīgiem darbiem - sastrādā pietiekami līdzekļu un ceļo, bauda dzīvi...Patēriņš un hedonisms kļuva viņu nacionālā līnija un jau formē ģenētiku.
Bet, lai cilvēki vispār neaizmigtu, ir uzmācīgas mušas, indīgas čūskas un zirnekļi, suņi dingo, krokodili-nogalinātāji, apdedzinošas medūzas... Bet galvenais, ko daba izdomāja, lai sašūpotu gulošo valstību - tas, vislielākā pasaulē, ozona caurums tieši virs Austrālijas un Jaunzēlandes - atvērts logs Kosmosā uz Saules vētrām. Onkoloģija mudina cilvēkus mosties vai mirt. Mēs redzējām valsts nākotni - garīgā atmodā speciālā valsts attīstības programmā, pirmām kārtām, daudzpusīgas izglītības sistēmā. Tūrisms, ne ļoti modina iedzīvotājus, un uz to cerības mazas. Paskataties uz visaktīvākajām tūrisma vietām: Ēģipte. Grieķija, Dievidāzija... Šajās, aktīvākajās tūrisma vietās, vietējie iedzīvotāji neattīstās, bet dzīvo uzdotajā apkalpošanas ritmā... Jā, un arī tūristi tādi paši patērētāji un hedonisti... Ielikt krājkasītē vēl vienu tūkstoti fotogrāfiju, krokodilu un ķenguru gaļas garšu, somu un kažoku no ezotērisku dzīvnieku ādas un atzīmēt ķeksīti, ka būts pašā Austrālijā. - lūk, vizvairāk izplatīta interese par braucienu uz šo tālo kontinentu....
Pagaidām vēl reti ir tūristi, kā mēs, tiecošies ieiet dziļumā, un, jo varāk - padalīties ar valsti. Ļoti maz to, kuri brauc atdot, dalīties, modināt, nerunājot jau par ezotērisko dziļumu. Mēs uzskatām, ka bez garīgā dziļuma var saprast un nodzīvot ne varāk kā 10% no iespējamā. Viduvēji cilvēki ņem ceļojumos ap 5%... Bet laiks prasa dziļu personības attīstību un neredzamā apzināšanos un pieņemšanu no reāli eksistējošās dzīves daļas. Bez tāda dziļuma dzīvot ilgi un laimīgi jaunajā ērā vairs jau neizdosies.
Mūsu ekspedīcija turpinājās un mēs vēl dziļāk sajutām Austrāliju tieši metafiziskā dziļumā. Mēs atlidojām pie ievērojamā kalna Uluru.

Foto: Austrālijas centrs, ULURU kalns.
Uluru - tas ne tikai liels akmens Austrālijas centrā, tas - daļa spēcīga instrumenta Zemes un civilizācijas pārveidošanai. Vēl pie skata, milzīgā akmens tuksneša vidū, no mašīnas, man radās mājas, zaudētas dzimtenes sajūta. Vienlaicīgi mani notvēra pazīšanas prieks un zaudējuma skumjas.
Radās nojautas, radās sajūta, ka tā - daļa Faetona planētas, kādrez sašķēlušās daudzās šķembās, no kurām dažas nokrita uz Zemes. Uz Faetona šis akmens, droši vien, bija daļa milzīgas kulta būves. Pēc krišanas uz Zemes šeit izvietojās sava veida kosmiskā laboratorija, kur tiek veikti svarīgi priekš Zemes evolūcijas procesi, notiek eksperimenti. Tā pozitīvā ietekme uz planētu kopumā vēl neliela, un nepieciešamas turpmākās ekspedīcijas, kas to aktivizēs, pārvedīs uz nepieciešamo režīmu.
Mūsu ceļojuma beigās mēs, kā jau gatavojāmies, atgriezāmies Melburnā. Draugi mums apsolīja atvadu vakariņas. Taču gadījās, ka divos restorānos, kur viņi plānoja mūs uzaicināt, nebija vietu. Un pēc "gadījuma" gribas, mēs izrādījāmies esam restorānā uz tā paša pazemes parkinga. Pie ieejas restorānā, atkal man pār ķermeni pārskrēja skudriņas. Mēs sajutām, ka mūs šeit sen gaida. Parādījās arī vadonis Mansu, cilvēku simtu ielenkumā. Viņi mūs ļoti priecīgi sveicināja. Bija skaidrs, ka līdzjaunrades svētais process sācies!
Mēs apsēdāmies pie galdiņa, domās uzaicinājām līdzjaunradei visus mūsu draugus, mūsu smalkmateriālo grupu dalībniekus, sajutām vairāku Augšupcelto skolotāju klātbūtni, jau stāvošu pa zāles perimetru. Notika Augšupcelšanas Portāla formēšana, Polipasaules izkārtošana.
Ceļojuma laikā kļuva skaidri iemesli, kuru dēļ cilvēki no trešās dimensijas, vēlošies attīstīties intensīvāk un spēcīgāk, neredz tādu iespēju, iemiesojoties uz piektā kontinenta. Par šiem iemesliem es stāstīju augstāk. Mēs priekš viņiem bijām garīgi attīstītu, soļojošu vienā solī ar evolūciju, cilvēku piemērs. Un viņi lūdz par tādām pašām iespējām priekš savas civilizācijas, kas tagad, pēc būtības, atrodas uz sliekšņa starp trešo un ceturto dimensijām. Gaismas Darbiniekiem, no daudz augstākiem plāniem, sarežģīti strādāt tieši ar zemākām dimensijām. Tādēļ trešās dimensijas iedzīvotāji vērsās tieši pie mums, bet tālāk mēs, jau līdzsadarbībā ar Skolotājiem, varējām izpildīt viņu lūgumu. Bija noņemti kaut kādi vēsturiski, karmiski un daļēji ģenētiski šķēršļi, traucējoši pazemes gaismas pilsētas zem Melburnas iedzīvotājiem iemiesoties citu valstu, dažādu nacionalitāšu četrdimensiju cilvēkos. Tanī skaitā - slāvu nacionalitātes cilvēkos, kuriem izsenis raksturīgs liels garīgums.
Mansu un mūsu "apakšzemes" draugi sirsnīgi mums pateicās. Tas kļuva sirsnīgs fināla akords mūsu ceļojumam Austrālijā. Mēs apsolījām nākošajā gadā atgriezties ar domubiedriem un, pateicoties grupas līdzjaunradei, risināt pilnīgāk šajā ekspedīcijā radušos uzdevumus.

Decembris 2015.g.
Austrālija-Krievija.

Avots: Žurnāls "МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: Духовные сообщения" № 1(26) 2016, El.adrese: mirovoy_channeling@mail.ru , Tel/faks: +7(3843) 74-61-45, +7(3843) 74-00-12. Žurnāla Internet-veikala El.adrese: http://world-channeling.com/ , Žurnālu Rīgā var iegādāties zvanot pa tālruni 29613296.
Latviskojums ievietots Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /15.01.2017.
Nosūtīts Latvijas Radio viļņiem: info@inbox.lv /15.01.2017
Arī: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts /15.01.2017.
Un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /15.01.2017.
=====
Informāciju viskopīgai pieredzei sagatavoja Eslauma 15.01.2017.