"Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.12.26./

Jaunumi vietne www. sanatkumara.lv
2021. gada 2. janvārī 
Janis Oppe <janis.oppe@gmail.com>

Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020 (papildināts 20.12.26.)

Autora un tulkotāja priekšstati daudzējādā ziņā nesakrīt.

2020. gada 26. decembris
MIRUŠO PASAULĒ
2. daļaApmēram deviņus mēnešus pēc nāves Vitālijs, izmantojot manu balss aparātu, sāka man diktēt grāmatu par to, kas ar viņu notiek. Viņš nodiktēja tekstu, kurš daļēji ievietots ievadā. Šeit es sniedzu šī teksta turpinājumu.
Vitālijs: …es momentāni nonācu tunelī un milzīgā ātrumā, burtiski ar svilpoņu, lidoju caur tuneli uz gaismu. Uz spilgtu dzeltenu gaismu. Es tunelim cauri izlidoju gandrīz momentāni. Izlēcu no tuneļa un nonācu jūras karstā. Jūra, dzeltenas smiltis, dzeltena pilsēta pie jūras, kurā peldas. Es sāku peldēties, bet pēc tam izlīdu krastā un ieraudzīju Nikolaju. Viņš arī bija peldējies jūrā. Mēs metāmies viens otram pretim. Mēs apkampāmies un apraudājāmies. Viņš teica, ka ļoti priecājas mani redzēt. Pēc tam viņš izzuda, es paliku viens un gāju uz pilsētu.
Vienas vienīgas vienlaidu dzeltenas mājas, ielas ar pazīstamiem nosaukumiem. Pilsēta, ļoti līdzīga parastai cilvēku pilsētai. Koki ir, bet visi mākslīgi, tāpat kā jūra. Transporta nebija. Cilvēki staigāja kaut kādi sevī iegrimuši. Visi kaili. Neviens tam uzmanību nepievērsa.
Es arī biju kails, bet uz manis karājās puscaurspīdīgs apmetnis ar lielu caurumu aizmugurē. Es pievērsu uzmanību, ka uz cilvēkiem arī karājas apmetņi, bet bez cauruma, kā man. Tieši uz ielām, te šur, te tur, guļ, savilkušies kamoliņos, cilvēki, ietinušies savos puscaurspīdīgajos apmetņos.
Es gāju pa Ļeņina ielu un pēkšņi ieraudzīju tēvu, kurš nāca pretim. Viņš bija jauns, bet kaut kāds bremzēts. Viņš atpazina mani. Mēs satikāmies mierīgi. Pienācām un vienkārši sākām runāt. Viņš man pajautāja: “Kā tev klājas?” Es teicu: “Lūk, nomiru.” Viņš teica: “Iesim uz mājām.” Un mēs devāmies pie viņa uz mājām. Divstāvu māja, viņu dzīvoklis ir pirmajā stāvā. Tēvam vienmēr bija patikuši dzīvokļi pirmajā stāvā pagraba dēļ. Vienā istabā apvalkā sēdēja māmiņa. Tēvs teica, ka viņa dus. Es redzēju viņas sapni: viņa gatavoja ēst. Citā istabā sēdēja Oļegs, arī viņš dusēja. Es redzēju viņa sapni: viņš aplūkoja planētas, raudzījās uz pasaules-ēku.
Es sāku tēvu izjautāt, ar ko viņš tur nodarbojas. Viņš man paspēja tikai pateikt – kad nedus, tad būvē “sakaru tiltus”. Taču viņš ļoti ātri nogura, ietinās savā apmetnī, apgūlās tieši uz grīdas un aizmiga. Citā istabā es ieraudzīju Pavļiku, kurš arī dusēja un redzēja sapni, ka makšķerē no laivas. Es atgriezos Oļega istabā, pamēģināju sākt ar viņu runāt, taču viņš absolūti nekādu uzmanību man nepievērsa. Es nespēju ieiet viņa sapnī.
Pēc tam es pēkšņi nonācu blakus tavai māmiņai. Viņa dusēja un redzēja sapni par Vurnāru (Вурнары)sanatoriju, un viņa tur ārstē bērniņus. Es sāku viņai stāstīt par tevi, un pēkšņi viņas sapnis izgaisa. Viss izgaisa, viņa vienkārši bija blakus man. Viņa mani pazina un teica: “Ai, Vitālik!” Viņa saprata, ka esmu miris. Viņa pamodās, un viņa zināja, ka viņa ir mirusi. Viņa pajautāja par tevi. Es sāku viņai par tevi stāstīt. Man šķita, ka viņai bija interesanti. Bet pēc tam viņa pēkšņi negaidīti un ļoti ātri aizmiga atkal.
Un netālu dusēja tavs tēvs. Arkādijs ir ļoti līdzīgs viņam. Pēc tam es padomāju par Natašu, tavu māsu, un nonācu blakus viņai. Viņa dusēja. Es viņas sapni nesapratu. Manuprāt, kaut kas no mājas rūpēm, aprūpējot vīru. Gena dusēja netālu savā apvalkā. Un netālu no viņiem dusēja Vovka. Vovka baudīja sapni. Viņš redzēja, ka viņš ir jauns un veselīgs puisis, kurš lieliski pavada laiku. Lūk, arī visi radinieki, kurus es tur ieraudzīju.
Es gribēju satikt savu māsu Aločku, bet nespēju. Viņas tur nebija. Viņas meitu Natašu arī netiku saticis. Nesatiku arī Sergeju. No tuvajiem cilvēkiem es tur biju saticis tikai Koļu.
Es klīdu pa pilsētu ļoti ilgi. Un negaidīti nonācu kādā ielā, kura man šķita pazīstama. Es atcerējos, ka šī iela ir saistīta ar tevi. Mēs bijām tur ar tevi reiz. Droši vien mēs te dusējām.
Kad es jau biju zaudējis jebkādu interesei un jebkādus spēkus, pēkšņi nez no kurienes parādījās Astruss. Un es nez kāpēc uzreiz tiku ievilkts tā apmetņa, kurš uz mani karājās, caurumā. Tieši ar muguru ielidoju, kā izrādījās, aizbāznī… (Turpinājums sekos.)

No kontaktiem ar Astrusu
- Kādēļ mirušo pasaulē vajadzīgas mājas, koki, jūra? Tie ir tiem, kas ir pamodušies un ir nomodā?
ASTRUSS: Ne kā dēļ tie tur nav vajadzīgi, bet tādēļ, ka jūs tos izpaudāt. Un tiem ir tendence tajā pasaulē ar savām jūtu, apziņas kompleksa sastāvdaļām paust un atspoguļot šo īpašību summu.
- Tas ir, visas šīs mājas tad ir būtību radītas. Viņas ar savām domām nomoda stāvoklī rada šīs mājas?
ASTRUSS: Jā. Visas vēlmes dzīves laikā var tur tik realizētas pilnā mērā un lielākā pakāpē nekā šeit. Lūk, arī parādās mājas dzeltenajā pilsētā.
- Bet, kad būtība atkal aizmigs, kas notiks ar šo māju? Tā pazudīs?
ASTRUSS: Tā neizzudīs. Matērijas visas īpašības, lai kur tās neizpaustos, ir bezgalīgas. Šis bezgalīgums nav kombinatoriska funkcija, tā ir sistēmas izvēršanās īpašība, un tajā pusē šī matērija var būt. Matērija, kā jūs to uztverat.
- Vai nevar teikt, ka Vitālijs nesatika savu māsu Aločku, viņas meitu Natašu un brāli Sergeju, tāpēc ka viņi tajā laikā jau bija plazmoīdajā pasaulē?
ASTRUSS: Jā, tā tas ir. Un viņa uzmanība uz viņiem nebija pietiekami sakoncentrēta.
- Kā saucas pilsēta jūras krastā, kurā nonāca Vitālijs? Varbūt arī jūrai tur ir nosaukums?
ASTRUSS: Nosaukumi tur ir, bet tie viņiem ir pašizteikti. Stādieties priekšā vienu un to pašu pilsētu dažādās laika fāzēs. Tur katram ir sava pilsēta. Vienam Odesa, citam Ļeņingrada. Tas jums ir neuztverami. Tā ir dažāda. Tāpēc – kā to nosaukt? Tādu nosaukumu ir bezgalīgi daudz. Bet tur atrodas visi!
- Un tur katrs it kā atrodas savā pasaulē? Viens narkomānu pasaulē, cits slepkavu pasaulē utt. Tas ir, viens redz sapņus, kā viņš ievada sev narkotikas, bet blakus cits redz sapņus, kā viņu nogalina. Tā iznāk?
ASTRUSS: Tieši tā.
- Pilsētā, kurā nonāca Vitālijs, ir Ļeņina iela. Ja?
ASTRUSS: Ir.
- Bet kur atrodas pats Ļeņins?
ASTRUSS: Ļeņins arī ir šajā pilsētā, bet citā laika fāzē. Tas ir uztverams vai nu kā slāņi, vai arī garums uz turieni. Lūk, šo garumu tur izteikt no šīs puses ir sarežģīti. Tur tas ir izteikts, bet šeit to var tikai kaut kā nosaukt.
- Un viņi kaut ko tur ēd, kad pamostas?
ASTRUSS: Nē. Bet viņi pauž šo īpašību, jūt garšu. Sakrītot iekšienes dziļumā ar kādu no jums, viņi šo īpašību var paust tādā niknumā, ka jūs būtu satriekti – ēdot nepaužat tādu sajūsmu, kā viņi izpauda to.
- Arī ūdeni dzer?
ASTRUSS: Kā līdzības principu, jā.
Kopumā ņemot, tur katrs sēž savā pasaulē, kuru pats arī rada?
ASTRUSS: Tieši tā.
- Vispār, tur ir izvēle? Vai nomiris cilvēks var pats izlemt, kurp viņam iet? Lūk, cilvēks ir izgājis cauri tunelim un nonācis mirušo pasaulē uz trīs mēnešiem, lai saglabātu, savāktu sevi. Un pēc tam viņš var izlemt, vai viņš grib palikt šajā mirušo pasaulē, iet uz dzimšanu vai caur aizbāzni uz plazmoīdo pasauli?
ASTRUSS: Var tā teikt. Bet mirušo pasaulē mūžīgi palikt nevar.
PAŠNĀVNIEKU PASAULE
Šī informācija jau ir publicēta lentā agrāk.
ILŪZIJU PASAULE
- Jūs pieminējāt ilūziju pasauli. Kas tā ir par pasauli? Kurš tur nonāk?
ASTRUSS: Tur nonāk radoši cilvēki, piemēram, jūsu slavenie aktieri.
- Un kur ir šī ilūziju pasaule? Var teikt, ka tie, kas atrodas ilūziju pasaulē, atrodas arī mirušo pasaulē?
ASTRUSS: Jā, taču viņi var cits citu neredzēt, tāpēc ka tās ir dažādas plakaniskās izpausmes.
- Bet tomēr viņi atrodas mirušo pasaulē, kaut arī mīt ilūziju pasaulē? Un vienalga viņi agri vai vēlu ies uz jaunu dzimšanu?
ASTRUSS: Tāpat kā citi. Ja viņi bija pamodušies, ies uz augšāmcelšanos aizbāznī, ja nebija pamodušies, ies uz jaunu dzimšanu.
- Ar ko principiāli ilūziju pasaule atšķiras no citām pasaulēm, piemēram, no semantiskās pasaules? Jo taču kaut kāds artists arī dus šajā apvalkā.
ASTRUS: Ilūziju pasaule var ar kaut ko sakrist. Var sakrist pēkšņi, pielīmēties, piesieties…
- Mirklīti. Lūk, pašnāvnieks sēž savā apvalkā un redz sapņus. Cīnās ar vēlēšanos izdarīt pašnāvību, arvien atliek to. Bet aktieris sēž apvalkā un visu laiku spēlē un spēlē lomas. Kāpēc viņam ir ilūziju pasaule?
ASTRUSS: Tāpēc ka viņš nav pielikts ne pie kā. Ilūzijas – tas ir kaut kas atsevišķi eksistējošs, ko projicē konkrētais punkts vai konkrētā suga.
- Iznāk tā, ka tajā pašā mirušo pasaulē, kur visi dus, periodiski pamostoties, daži dus, atrodoties semantikas pasaulē, daži ilūziju pasaulē, ja? Daži kādā citā pasaulē.
ASTRUSS: Tā.
Un par normālo pasauli, kurā cilvēks dzīvojis uz Zemes, kā to pateikt?
ASTRUSS: Nu tā, var teikt, ir vienkārši parastā pasaule. Tur ir daudz dažādu pasauļu. Teiksim, efekta pasaule…
ALKOHOLIĶU UN NARKOMĀNU PASAULE
Šī informācija lentā ir publicēta agrāk
SAKARU TILTI
- Kas ir sakaru tilts?
ASTRUSS: Jebkurš subjekts, kuram ir vēlēšanās, absolūti jebkurš.
- Lūk, sakari nodibināti. Kāda jēga dzīvojošajam uz Zemes no šiem sakariem?
ASTRUSS: Rezonanse, turklāt šī rezonanse var pastiprināties līdz tādai pakāpei, ka uz Zemes dzīvojošais cilvēks var uztvert gan vizuālu, gan klausāmu tēlu.
- Bet dzīvojošajam uz Zemes kāda jēga no tādas rezonanses. Viņš kļūs gudrāks, atnāks kaut kāda ideja, enerģija papildināsies. Kas?
ASTRUSS: Viņš daļēji iepazīs to pasauli.
- Nu un kas? Lūk, mans kaimiņš. Vai tad viņu interesē, kāda ir tā pasaule? Viņam nošķaudīties uz to pasauli, bet viņš var nonākt rezonansē ar kādu nomirušo.
ASTRUSS: Viņš saņems informāciju – vai nu to, kas viņu aizsargās, vai – kas pavērs uz kaut ko, vai arī atklāsies tas, ko viņš dzīvē ir risinājis 50 gadu, bet ir atrisinājies dažās dienās.
- Tas ir, mirušais, sasaistījies ar viņu, ieejot rezonansē, var viņam nodot, kā atrisināt savas nerealizētās idejas. Bet uz Zemes cilvēks nodomās, ka tas viņam vienkārši ienācis prātā, atnākusi ģeniāla ideja. Tā?
ASTRUSS: Pilnīgi pareizi.
- Tātad nomoda stāvoklī mirušo pasaulē visi būvē tā sauktos sakaru tiltus?
ASTRUSS: Tieši tā. Pietiek tikai daudz maz izlauzties līdz kaut kā apzināšanai, kā momentāni rodas vēlēšanās. Apzināšanās var izlauzties sakarā ar nerealizētu ideju, domām, vēlmēm utt. Pietiek tikai sociālajā vidē rasties situācijai, ar kuru nomirušajam reiz bijusi darīšana, kā viņš momentāni pamostas un ir nomodā.
Pieņemsim, dusošais ir pamodies, sakritis ar uz Zemes dzīvojošu cilvēku, kurš pašlaik risina kādu uzdevumu, kurš viņu reiz nodarbināja. Uzdevumu, ar kuru viņš nodarbojies daudzus gadus. Viņš organizē sakarus ar to cilvēku un nodod viņam informāciju, kāda viņam ir. Tas arī ir sakaru tilts. Mēs to saucam par atklāsmi.

Turpinājums sekos…

http://www.sanatkumara.lv/index.php/v-un-t-tihoplavi/27-v-un-t-tihoplavi/2186-tatjana-tihoplava-vins-atgriezisies-oktobri-201   

-------------------------
Informācija - Tatjana Tihoplava. "Viņš atgriezīsies oktobrī". 2016-2020. (papildināts 20.12.26.) - no vēstvietnes Sanatkumara lv,
ievietota Dievišķā Spēkavota vēstvietnē: http://spekavots.ucoz.ru /03.01.2021.
nosūtīts Stariņam: https://www.facebook.com/MansGaismasStars/?fref=ts  /03.01.2021.
un: https://www.facebook.com/lauma.ivane.1 /03.01.2021.
=====
Informāciju - "Viņš atgriezīsies oktobrī" /20.12.26./ - ieteicam izlasīt, uzzināt un dāvāt tālāk viskopīgai pieredzei 03.01.2021.