| Eslauma | Datums: Svētdiena, 11.05.2014, 12:58 | Ziņojums # 1 |
|
Pulkvedis
Grupa: Administratori
Ziņojumu skaits: 150
Statuss: Offline
| Par Mīlestību (no Debesu Tēva)
Natālija Koteļņikova,
01.07.2011.10:58
- Ko vēl var teikt par mīlestību? "Par mīlestību viss pateikts".
Vienreiz, semināra laikā, es kopā ar skolniekiem "parakstīju", un Augstākā Es vēstījumā runa arī bija par mīlestību. Domāju, ka tā ir uzruna katram no mums.
Mīlestība mūs neatstāj ne uz mirkli. Viņa ir tikpat dabiska, kā tīra debess un zaļa zāle. Mīli Mīlestību ar visu savu dvēseli, tiecies pie viņas un izdziedinies ar viņu. Apzinies Mīlestību kā tīru prānisko uzturu, novērtē Mīlestību kā Gaismu Dzīvē, kas virza Pasaultelpu. Stājies "uz vienas laipas" ar Debesu Tēvu un esi Mīlestības pārvadītājs uz fiziskās planētas.
Ko tu dari, kad mīli?
- Gribu apskaut, noskūpstīt, uzmundrināt, palīdzēt...
Ne vienmēr, dažreiz vajag "rāt", "stumt", ļaut krist un pacelt, ļaut krist un pacelt. Tikai tā cilvēks mācās mīlēt. (Salīdzinot mīlestību un naidu).
Tādā mīlestības un gaismas proporcijā, kas atrodas zemākos līmeņos, mīlēt ir ļoti grūti. Tas vērtējas visaugstāk, augstāk par visām bagatībām un atšķirībām, nosaukumiem. Mīlestību nevar salīdzināt ne ar kādu pasaules vērtību. Tikai caur Mīlestību Cilvēks var nokļūt pie Tēva, Viņa apskāvienos. Tikai Mīlestība viņu aizvedīs pie Debesu Tēva. Tā Mīlestība ir milzīga, kā Pasaultelpa, kā Pats Tēvs.
Nevar būt Mīlestības par daudz, tādēļ, ka pacelties līdz Tēvam pagaidām neviens nevar. Tādēļ, ka tas nav vieninieka ceļš. Tikai caur savienošanos ar visiem tu atnāksi un nomainīsi mani manā postenī...
- Postenī?
Jā, tā taču ir viņa vieta Hierarhijā, un viņa Mīlestība arī ir visa pasaule, par kuru tu vari tikai padomāt.
Mīlestība nevar atnākt vienā mirklī. Vienmēr vajag izaugt, sasniegt attiecīgas vibrācijas, apziņu, lai ievietotu sevi Citas Mīlestības pasaulē, kura izvedīs tevi ne uz tā pjedestāla, kuru mīli, bet uz sevi pašu. Mīlestība vispirms paaugstina mīlētāju.
Mīlestība nav žēlastības dāvana, viņu nevajag prasīt. Viņa pati atnāk gatavā apziņā un piepilda to pilnībā, atverot cilvēkā tādas apslēptas lietas, par kurām viņš līdz šim pat nenojauta. Tā ir Tēva atnākšana Dēla īpašumā, kad Dēls ir gatavs. Nav daudz cilvēku, kuri šobrīd nonākuši Viņa Troņa priekšā un iegājuši Viņa Gaismā. Kaut arī Viņa Gaisma atvērta katram.
Ceļiniekam ir jāatklājas ceļā, jāapzinās tas kā ceļš, jāsaprot savi mērķi un jāpiedod sev. Nevar cilvēks atnākt pie Tēva Mīlestības, apvainojot citu, vai nepiedodot sev. Tu nevari kļūt par Tēvu, Viņu apvainojot (sevī vai citā), jo Viņš Ir Viss.
- Vēlāk es savienojos ar Debesu Tēvu.
- "Vai ir kau kas, kas svarīgs 04.06?""
Nav nekā svarīgāka, kā mana Mīlestība. Topi mana Mīlestība un esi viņa vienmēr. Vēstīts būs priekš katra. Tagad un vienmēr.
- Kā pārveidot Zemi?
Pārveido sevi.
Jūti, apjaut Mani sevī.
Pastāvīgi.
Pacenties sasniegt tādas jūtas, kļūsti apgaismota.
Pilnīga Mana klātbūtne tevī, pilnīga Gaisma.
Neatdali Mani no sevis. Kopā vienmēr.
Visas čakras atver, spīdi apkārt sevīm.
Pacenties neizlaist Mani no sevis.
- Tādi vienkārši vārdi ... kā saka, visi vārdi pazīstami ... Un kā tas nepavisam nav vienkārši...
25.06.11. Tēvs, parunā ar mani vēl...
Mana meita, es mīlu tevi, tā ir Tēva privilēģija - mīlēt un cienīt savus bērnus, savus radījumus. Vienmēr gribas bērnus izaudzināt līdz savai pilnībai, tas taču ir raksturīgi vecāku dabai. Tikpat raksturīgi arī tev un citam, kuram bērni ir ... Nu kā gan Es varētu pārveidoties pats, bez visu manu radību palīdzības? Jūs - mans Ceļš un mani izgudrojumi, mani pārveidojumi. Salīdzini, ko jūt tas, kuram nav bērnu un ko jūt tas, kuram ir daudz bērnu? Salīdzini atbildību, kas gulstas uz Tā Kas Radījis...
Gribu redzēt jūs "zirgā", dzīvīgi izpaužam to Mīlestības un Gaismas līmeni, kuru Es spēju ielikt tevī, tevī un tanī otrā un citā. Protams, jūs visi esat dažādi, uz ko arī gājāt. Vienādus man nevajag. Katrai pasaulei jāatšķiras no kaimiņa. Un ļoti dārgas man ir gan auglīgās pasaules, gan trūcīgās, gan nabadzīgās. Visas vajadzīgas un visas svarīgas. Taču mīlu es visas dažādi.
- Mēs vienmēr sakām, ka Tu mīli mūs visus vienādi...
Jā, pēc spēka - jā... Tomēr, katru pa savam. Vienā es ielieku daudzbērnību, citā - karamākslu, trešajā - naidīgās jūtas. Nevar visi dzemdēt vai karot. Visā vajadzīga dažādība, lai pasauli pilnīgu veidotu. Bet pilnība uz nepilnības pamatojas, tieksmē to pārveidot/pilnveidot. Tas arī ir stimuls attīstībai.
Mans Debesu Dēls izveidoja pilnības pasauli, un viņa pasaule gandrīz neattīstās svetlaimē un burvībā, mīlestībā un privilēģijās. Kaut kas līdzīgs Paradīzes ... /Kušč ?/ visbrīnišķīgākajā izteiksmē. Taču tur neko nevar mainīt. Jums tas nepatiktu...
- Par mīlestību...
Mīlestība vienmēr dažāda. Katrā līmenī, kur jūs pacelsieties, jūs sākumā viņu nevarēsiet saprast. Jums šķitīs, ka Mīlestība ir kaut kur pazudusi. Tas tā būs līdz brīdim, kamēr neapgūsiet vibrācijas, kādas piemīt attiecīgajam līmenim. Un tad jūs atjautīsiet, ka jūs jau arī esat Mīlestība par kuru sapņojāt jau no bērnības. Jūs, un neviens cits, ir Mīlestība. Un viss, kas veido jūsu apkārtējo pasauli, būs jūsu Mīlestības līmenis. Un tikai tas. Jūs - izgaismotā pasaule, un jūsu Mīlestība arī ir šī pasaule.
- Tas nozīmē, ka es kļūšu tīra mīlestība?
Jā, tikai arī Es - esmu "tīra Mīlestība". Tas tikai tā šķiet ka jums nepietiek mīlestības, un jūs visu laiku lūdziet Dievu iemācīt jūs mīlēt tā kā mīl Viņš.
Bet Viņš jums saka - jūs un Es, mēs esam - Viens. Mīliet tā, kā jūs mīliet bērnu, - visus bez izņēmuma.
- Mēs jau runājām, ka noziedznieku mīlēt ir sarežģīti...
Jā, bet ja saprotam, ka noziedznieks, tas arī - Es? Jūs taču Mani mīlat. Un, Es arī Esmu visi cilvēki, noziedznieks arī Es. Tu taču Mani mīli?
- Mīlu...
Daudz Manī ir visa. Caur jums Es mācos. Jūs mācu, arī Es. Es esmu Skolotājs un Skolnieks. Un mācos Es caur jums. Jūs - mana pieredze. Lūk, Man gribētos iegūt tādu pieredzi - mīlestību bez nosacījumiem jūsu līmenī. Līdz galam tāda pieredze vēl nav apgūta. Mīlestība bez nosacījumiem/aizspriedumiem...
- Kad paceļamies Augstākā Es līmenī, viss kļūst ne tik sāpīgi, taču, kad nolaidies notikumu biezoknī...
Ntikumu biezoknī tu jau sen vairs nenolaidies. Gandrīz ne. Tu jau ap sevi esi izstrādājusi pietiekami daudz gaismas. No šīs gaismas augstuma vari teikt, ka cilvēci kopumā tu mīli.
- Jā, viegli teikt, ka mīli visus bez izņēmuma, bet kad sāc skaidroties...
Jūsu uzdevums - iemācīt cilvēcei mīlestību un noziedznieku kļūs mazāk. Tas taču ir pateicīgs mērķis? Ar savu paraugu paaugstināt gaismas līmeni uz planētas un palielināt to cilvēku skaitu, kuri prot mīlēt bez aizspriedumiem...
Cilvēces galvenais sapnis, neapzināts un nesaprasts - radīt visaptverošas mīlestības pasauli. Dzīvot un radīt kā sapnī, taisnīgu sabiedrību KATRAM. TAS IR MANS SAPNIS, KURU ES IELIKU LUCIFERā UN CITOS RADīTāJOS. VISAPTVEROšAS MīLESTīBAS PASAULE - MANAS PASAULES SAPNIS.
Mācoties mīlēt, jūs piepildiet manu sapni. Kļūstot par beznosacījumu mīlestību, jūs kļūstat Es un māciet visus citus piepildīt manu sapni - radīt mīlestības pasauli uz fiziskas planētas.
26.06.11. Koncentrējieties uz mīlestību
Pārsteidzoši izveidota mūsu mentalitāte: mēs koncentrājamies uz negatīvismiem, kļūdām, neveiksmēm un rezultātā, uz citu un sevis nemīlēšanu. Uz negatīvismu. Mūsu ziņas - par sliktumiem, televīzijas pārraides par trūkumiem un nemīlestības izpausmēm vienam pret otru. Par ko mēs domājam, kad pabeigts liels darbs? Par to, kur, ko vajadzēja izdarīt labāk un kur mana neveiksme. Par ko mēs runājam, kad "audzinām" bērnu? Par viņa neveiksmēm, trūkumiem.
Vai bieži runājam vai domājam par mīlestību pret sevi?
Vai bieži domājam par saviem trūkumiem?
Kā solists-muzikants varu teikt: nokāpjot no skatuves, mēs, muzikanti, biežāk domājam par tiem 3-5%, kur kļūdījāmies: nesasniedza, nenostrādāja, viņa izrādījās, uzlīda uz skatuves. Nesanāk padomāt, kādu labsajūtu saņēma publika tava koncerta laikā un cik viņa tev pateicīga par atlikušajiem 97-95%. Tā ir pašaudzināšanas izpausme un, tanī pat laikā, tā liedz tev iespēju saņemt sava ieguldītā darba skaistuma izjūtu un pilnu atdevi. Tu sniedzi to, ko spēji, bet - kur apmierinājums? Iekšējais kritiķis nostrādā.
Tā ir mūsu audzināšana, tā ir mūsu mentalitāte, kas bieži ģimenē un mīlestībā parādās. Koncentrējoties uz trūkumiem, mēs aizveram savu mīlošo emocionālo slāni ar nosodījumiem, pienākumiem. Nav laika domāt par labo, dod Dievs, ka tikai ar trūkumiem tiekam galā. Laika tik maz!
Tādā veidā mēs izaudzinām ko? Kam pievienojam enerģiju?
Visbiežāk zem negatīvismiem paliek guļam neaptverams skaistuma un mīlestības slānis. Tas paliek piesegts ar "pārdzīvojumu" daļu. Gimenes pienākumi ļoti bieži aizsedz dzīvas jūtas, kuras "sagrauza" mūžīgais vajag, vajag, vajag... Mēs neļaujam sev atslābināties un priecāties, nometot brīvprātīgi uzkrauto pienākumu smaguma slogu, lai saprastu, ka mīlestība ir dzīva, viņa ir, viņa ir silta un jūtīga, viņa mūs iepriecina kā agrāk. Saņemsimies un domāsim par viņu biežāk, kultivēt, apzināties, izņemt no glabātuves... dosim iespēju arī mūsu mīļajiem no jauna kļūt mīlamiem un mīlošiem. Mēs tagad daudz ko jau varam, mēs apzināmies... Kļūsim par mīlestības izpausmi, īstenībā, pilnā apjomā...
Koncentrēsimies ne uz 3%, bet uz 97...
Mēs mīlam tēti un mammu vienkārši tādēļ, ka viņi ir mūsu vecāki. Tuvāku par viņiem mums nav. Tomēr, attiecībā uz viņiem, mums ir pienākumi, un viņi /pienākumi/ dažreiz aizsedz pateicīga un mīloša bērna iekšējās jūtas. Atcerieties, ka viņi ir mūsu vecāki, mēs viņus mīlam ne pienākuma pēc, bet viņi mums deva dzīvību/dzīvi. Viņi, veci vai jauni, daļa no mums, iekšējais Tēvs un iekšējā Māte. Kā jūs izturaties pret viņiem, tādi arī ir jūsu iekšējie Mātes un Tēva aspekti. Ja cilvēkiem nav pietiekami stabilas mīlestības attiecības ar vecākiem vai dzīvesdraugu, tad viņiem atbilstošie iekšējie aspekti ir vai nu niecīgi, sažņaugti, vai arī milzīgi, ja vecāki vai dzīvesdraugs jūs apspiež. Tā jūsu iekšējā disharmonija.
Saprotiet, vecāki vai dzīvesdraugs izpauž jums jūsu iekšējo programmu, izspēlē jūsu personīgos uzstādījumus, negatīvisma gadījumā - jūsu vājības vai sevis nemīlēšanu. Izmainiet programmas un uzstādījumus verdzībai, pazemībai, vainīgumam, kritikai, sevis nemīlēšanai. Izmainiet savu attieksmi pret jūsu iekšējiem aspektiem, ar to jūs sāksiet izdziedināt savas radnieciskās atiecības
Mīlestību nevar iznīcināt, viņa vienkārši ir. Mēs viņu varam paslēpt somas dibenā un aizmirst par to, bet, kad jūs sākat izrevidēt savas glabātavas, viņu /mīlestību/ neizmetiet, viņa jums vajadzīga tik ļoti kā nekas cits, tāds, kas apnicis, ikdienišķs, kas dara jūs līdzīgu robotam - pienākumi, darbs, nogurums. Viņa - skaistule, tieši viņa jūs veido par Cilvēku, bet ne par Robotu vai Vergu. Cilvēks - būtne, kura spēj mīlestības jūtas pārvaldīt. Atcerieties un velciet laukā visas savas aizraušanās, romānus, bērnišķigo mīlestību pret vecākiem un brāļiem-māsām, pret zēniem un meitenēm, pret vectētiņiem un vecmāmiņam. Viss noderīgs, lai atkal kļūtu par Mīlošu Cilvēku. Mēs mīlam, tātad - dzīvojam!.
(No http://sanatkumara.ru/stati/o-liubvi-ottsa-nebesnogo (latviskoja, nojautu līmenī, Eslauma 19.07.2011.)
|
| |
| |
