*(TG+l) Jaunās Pasaules redzējums!
Kādu to ieraudzīju es, Lauma! To man parādīja cilvēks, ko sajutu kā mīļu, tuvu vīrieša būtni! Tas bija vēl pirms pamošanās!
Redzējums bagātīgs, bet atceros tikai momentiņu, kad mans, teikšu, Debesu Tēvs, noliecies pār kādu nesaprotamu gružu kaudzi, ar abām rokām, delnām augšup, norādīja man uz to, ko atstājuši iepriekšējie tuvinieki, ar kuriem miegā tikos, bet šinī mirklī vairāk neatcerējos!
Viņš, Debesu Tēvs, vizuāli parādīja Domu satura jēgu: ka nu man šinīs drupās jābūvē sava jaunā dzīvošana!
Tad sāku pamosties īsteni! Un Viņu, Debesu Tēvu, vairāk neredzēju! Sāku sajust kā manā ķermenī, vēl nejūtīgajās vietās, ieplūst silts dzīvīgums. Tās atjaunojas, kļūst jūtīgas, kustīgas, mainīgas! Varu paplašināties un sašaurināties! Un priekšmeti, pati telpa, var paplašināties un pamazināties līdz neredzamām robežām! Tāpat kā mūsu mazā, baltā bļodiņa virtuvē: var pamazināties kā piņģerots un paplašināties
...
Lasīt tālāk »