EL MORIJA

caur Marinu Shults, Latvija,

un Sergeju Kanaševski, Krievija

ATGRIEŠANĀS PIE SLEPENĀS DOKTRĪNAS

          (Turpinājums; sākums Nr. 1-5 2014. g., Nr. 1-2 2015. g.)

Izafru, sitaju un finogoru pēcteči sāka saukties par LUMĀNIEŠIEM, bet visu zemi sauca par LUMĀNIJU. Viņi atzina Mēnesi kā savu Māti (признавали ЛУну своей МАатерью  (ЛУ­МА­ния – ЛУНА­МАТЬ)), sākotnēji godāja savu radniecīgo saikni ar viņu. Cilvēces Piektās Rases cilvēkos aktīvi turpināja dzīvot Mēness senču ģenētika. Bet tajā pašā laikā lumānieši godāja ar Sauli – kā dzīvības avotu. Turklāt viņiem bija zināms ne tikai par Sauli, kura spīdēja pie debesīm, bet arī par Visuma Lielo Centrālo Sauli, par Zemes Iekšējo Centrālo Sauli. Saules mācību lumāniešiem bija nodevuši horajonieši. Uz to laiku, kad izveidojās Lumānija, vairums horajoniešu bija augšupcēlušies. Mazākā daļa asimilējās ar lumāniešiem, ieliekot pamatus civilizācijai, kura vēlāk pārstāvēja lejupejoši-augšupejošu evolūcijas atzarojumu. Lumāniešu senču dvēseles uz šo pasauli atnāca pārsvarā no zemākajām pasaulēm, tajā skaitā – no trešās dimensijas pasaulēm. Bet, kad Lumānija noformējās kā patstāvīga civilizācija, kad tās pārstāvji ielika valstiskuma pamatus, lumāniešos arvien vairāk sāka atgriezties cilvēces lejupejošā atzarojuma pārstāvji, augstāko dimensiju: piektās un pat – septītās – iemītnieki. Tieši tajā laikā masveidā izpaudās parādība, tagad pazīstama kā GARĪGĀ AIZSTĀŠANA. Daudzas individuālas dvēseles no augstākajām dimensijām iemiesojās pieaugušos lumāniešu ķermeņos. Dvēseles, kuras līdz aizvietošanas momentam attīstījās šajos ķermeņos, tika augšupceltas uz īpašām pasaulēm, kuras atradās ceturtās un piektās dimensijas saskarē. Šeit bijušie lumānieši turpināja savu evolūciju, gatavojoties nākamajiem iemiesojumiem ceturtās dimensijas pasaulē.

Pakāpeniski lumāniešu vidū sāka dominēt cilvēki, kuru dvēseles nāca no augstākajām pasaulēm. Lumānija kļuva par harmonisku civilizāciju, kurā triumfēja humānistiski, Dievišķi ideāli. Lumāniešu augums būtiski samazinājās – salīdzinot ar viņu senčiem. Vidēji tas bija 2,5 metri. Visas planētas smaguma spēks izlīdzinājās. Taču turpināja palielināties. Pirms 326 tūkstošiem gadu tas sasniedza savu maksimumu un vairs nemainījās cilvēces Piektās Rases attīstības trešā etapa laikā, kurš beidzās pirms 295 tūkstošiem gadu.

Lumānieši prasmīgi savienoja savu tieksmi uz tehnoloģiskām zināšanām ar garīgo pamatu attīstību. Viņi sāka aktīvi pārveidot matēriju, izmantojot to saviem mērķiem. Sāka būvēt celtnes, konstrukcijas no mākslīga materiāla, kuru var salīdzināt ar mūsdienu cilvēku izgudrotajiem materiāliem – tādiem, kā superizturīga plastmasa, neplīstošs stikls un tml. Parādījās mašīnas, dažādi mehānismi, daudzējādā ziņā analoģiski jūsējiem. Pakāpeniski attīstījās tehnoloģijas, kuras pēc savas attīstības līmeņa būtiski apsteidza mūsdienu cilvēces sasniegumus. Lumāniešu materiālo nopelnu skaitā var nosaukt ceļu būvniecību. Šie ceļi, protams, atšķīrās no jūsējiem. Tie nebija ceļi jums pierastajā izpratnē. Attīstījās dažādi transporta satiksmes veidi. Piemēram, viens satiksmes veids izmantoja gravitācijas spēkus. Pa tādiem ceļiem varēja pārvietoties ļoti ātri, turklāt nejūtot diskomfortu. Citi ceļi bija virszemes gaisa maģistrāles, pa kuriem nelielā augstumā pārvietojās beztrokšņa aerobusi, kuri pārvadāja lielu skaitu pasažieru no vienas apdzīvotas vietas uz citu. Un apdzīvotu vietu bija daudz. Lumāniešiem nepatika lielas pilsētas. Viņi uzbūvēja ļoti daudz sociālu objektu, kurus jūs varētu saukt par pilsētas tipa ciematiem. Paši lumānieši tādas apmetnes sauca par „Zaļajām pilsētām”. Zaļās pilsētas, kuras faktiski bija lieliski arhitektūras, celtniecības piemēri, organiski saplūda ar apkārtējo dabu. Tās nebojāja planētas ekoloģiju un, pat gluži otrādi, bieži palīdzēja Zemei pareizā evolucionārā attīstībā, harmoniskā enerģētiskās informācijas procesā. Ir jāatzīmē, ka Zaļās pilsētas nebija Lumānijas iedzīvotāju pastāvīga dzīvesvieta. Šīs zemes pilsoņi pārvietojās no vietas uz vietu, no vienas Zaļās pilsētas uz citu. Pārvietošanās mērķis – jaunas specialitātes iegūšana, jaunu darbības vaidu apgūšana. Katra Zaļā Pilsēta pēc būtības bija tā vai cita profila speciālistu apvienojums, kuri nodarbojās tikai ar noteiktu darbošanās veidu. Turklāt darbošanās veidi bija ļoti dažādi. Eksistēja tādas Zaļās pilsētas, kuras savu darbību veltīja materiālā radīšanai, jaunu tehnoloģiju attīstībai. Taču starp Zaļajām pilsētām bija arī „Zaļās ielejas” – apdzīvotas vietas, kuras specializējās garīgo sākumu attīstībā, praktiskas garīgas darbošanās apgūšanā. Lumānijas iedzīvotāju pirms 325 tūkstošiem gadu bija apmēram 50 miljoni cilvēku. Ar garīgo darbību nodarbojās apmēram deviņi miljoni cilvēku. Lumānieši vairojās tāpat, kā mūsdienu cilvēki. Taču ģimenes pēc jūsu izpratnes viņi nedibināja. Bija augsts līmenis ģenētiskajā apmaiņā starp vīriešiem un sievietēm. Tomēr iedzīvotāju dzimstību nevarēja saukt par augstu. Lumāniešu skaits vienmēr bija apmēram vienā un tajā pašā līmenī. Lumāniešu vidējais dzīves ilgums bija 350 gadi.

Alpijas El Kondors, Zaļās ielejas Alpijas Padomes galva (Lumānijas civilizācijas pārstāvis). Zaļā pilsēta Alpija (Zaļā ieleja) atradās pašreizējā Novosibirskas apgabala teritorijā.

Alpijas El Kondors – viens no Augšupceltā Skolotāja Kut Humi iemiesojumiem.

Portreta rekonstrukcijas autori:

Sergejs Kanaševskis un Viktors Truhins.

Lumānija atradās mūsdienu Āzijas un ziemeļu Āfrikas teritorijā. Lumānieši aizgāja no Eiropas, lai atbrīvotu vietu evolūcijas augšupejošā atzarojuma jauna viļņa pārstāvju attīstībai. Augsti attīstītā tehnoloģiskā civilizācija ilgu laiku harmoniski pastāvēja līdzās zemu attīstītai civilizācijai, kura pakāpeniski kļuva arvien lielāka. Mazliet vairāk nekā četri tūkstoši gadu bija nepieciešams toreizējiem eiropiešiem, lai radītu sabiedrību, kura balstījās uz dzimtas-cilts attiecībām. Pēc cilšu apvienošanās vienotā savienībā augšupejošā atzarojuma pārstāvji sāka saukties par VALAHIEM. „Valagra” – tā saucās pasaule trešajā dimensijā, kurā agrāk mita valahu dvēseles iemītnieki. Un atmiņa par šo pasauli – „Vala Gra” (Maģiskā Zeme) – ilgu laiku dzīvoja valahu dziļajā ģenētikā. Turklāt dažiem valahu pārstāvjiem bija spēja saistīties ar zemākajām pasaulēm, viņi pēc būtības bija tie cilvēki, kurus jūs šodien apzīmējat kā melnos magus. Saikne ar Valagru noteica valahu tumšās puses attīstību. Pakāpeniski viņu dvēselēs sāka attīstīties agresīvais sākums. Valahi sāka formēt armijas apakšvienības, pieaudzēt un pilnveidot savu apbruņojumu. Diezgan ilgu laiku, vairākus simtus gadu, valahu armija nespēja nodarīt kaut kādu kaitējumu Lumānijas civilizācijai. Taču vēlāk viņi sāka uzbrukt lumāniešu apdzīvotajām vietām, kuras atradās valahu pierobežas apgabalos. Lumānieši bija spiesti pielietot savas augstās tehnoloģijas, lai pa visu robežu ar valahiem radītu īpašas enerģētiskas barjeras. Tas uz kādu laiku atdalīja divas civilizācijas, ļaujot tām attīstīties arī tālāk izolēti. Taču valahi tomēr atrada paņēmienu, kā pārvarēt enerģētiskās barjeras, ziedojot turklāt lielu skaitu savu karavīru. Un tad Lumānija sadūrās ar nopietnu turpmākās dzīves ceļa izvēles problēmu. Ir jāatzīmē, ka Lumānijas pilsoņu izvēle nebija saistīta ar izvēli: karot vai nekarot ar valahiem. Uz to laiku, kad valahi sāka paust agresiju attiecībā pret saviem kaimiņiem, Lumānija bija kļuvusi par augsti garīgu civilizāciju. Viņas humānistiskie ideāli bija patiesi augsti. Lumānieši nevarēja atļauties iznīcināt NEVIENU DZĪVU BŪTNI. Lumānijas iedzīvotāji savas evolucionārās attīstības virsotnē nelietoju barībā neko no tā, kas agrāk ir bijis apgarots – ne dzīvniekus, ne zivis, ne augus. Viņi saviem fiziskajiem ķermeņiem radīja sintētisku barību, sintezējot to no apkārtējās matērijas. Pēc saviem uzskatiem lumānieši bija ļoti tuvu mūsdienu džainisma* piekritējiem. Tieši kaitējuma nenodarīšana citām būtnēm kļuva par vienu no galvenajiem lumāniešu dzīves pamatiem. Tā kā enerģētiskās barjeras sāka nodarīt kaitējumu viņu mazāk evolucionāri attīstītajiem kaimiņiem, prasīt cilvēku dzīvības, tika pieņemts lēmums... novākt šķēršļus. Šim lēmumam piekrita visi lumānieši. Viņi nevarēja nelikvidēt cēloņus, kuri izraisīja citu cilvēku nāvi. Taču enerģētisko barjeru neitralizēšana apdraudēja visas civilizācijas dzīvi, un Lumānijas sabiedrībā tomēr radās šķelšanās, kad izvirzījās jautājums, kā dzīvot tālāk. Ievērojama lumāniešu daļa (apmēram 1/3) nolēma, izmantojot augstās tehnoloģijas, aiziet zem zemes, paslēpties tur, prasmīgi nomaskējušies. Citi – viņu bija vairākums – nolēma evakuēties uz citiem novadiem. Bez kontinenta, kurš tagad saucas Eirāzija, tajos laikos eksistēja vēl divi lieli kontinenti. Viens – mūsdienu Austrālijas un Okeānijas rajonā. Viņš toreiz saucās SAUDZĒTO KALNU KONTINENTS. Otrs kontinents – Āfrika, kuru lumānieši sauca par EZERU KONTINENTU. Abi kontinenti bija nesen saformējušies, pacēlušies no ūdens. Taču Saudzēto Kalnu kontinents bija piemērotāks dzīvei. Ezeru kontinents toreiz bija pārsvarā purvaina vieta. Lumāniešu vairākums pārcēlās uz Saudzēto Kalnu kontinentu.

Bija arī tādi lumānieši, kuri palika savā teritorijā, cerot pārliecināt savus kaimiņus dzīvot mierā. Tādā veidā arī notika Lumānijas civilizācijas sašķelšanās. Tas notika pirms 323 tūkstošiem gadu. Tālāk sākas patiesi dramatiska vēsture, kuru var raksturot kā nepretošanās vardarbībai vēsturi. Vēlāk dažos ezotēriskos avotos Lumānijas civilizācijai tika doti dažādi vērtējumi. Lumānieši nereti tika uzlūkoti kā upuri un pat – kā bailīgi cilvēki, kuri nav spējuši nosargāt savas tiesības uz dzīvi. Lumānijas pārstāvji pat tika novērtēti kā ģenētiska strupceļa atzars – tieši tāpēc, ka viņi, atteikušies no dabas barības, izvirta mākslīgā civilizācijā, kura nespēja cīnīties par dzīvību un uzvarēt šajā cīņā. Taču nevar saukt par bailīgu tautu, kuras pārstāvji savu nāvi sagaidīja mierīgi un ar pašcieņu, nenodot savus ideālus un pārliecību. Tie Lumānijas pilsoņi, kuri palika dzīvot uz savas zemes, līdz savai pēdējai stundai sludināja Dievišķo Mīlestības mācību. Karavīri-valahi vajāja viņus pa visu Āzijas teritoriju un sodīja ar nāvi bez jebkādas tiesas. Visur bija vērojamas masveida represijas. Lumānieši, gaidot nāvessodu, dziedāja himnas, kurās tika apdziedāta Dievišķā Mīlestība pret visu esošo, labo un Gaismu.

Valahi, sagrābuši visu Lumānijas Āzijas teritoriju, sākumā devās uz Ezeru Kontinenta ziemeļiem (Āfrikas ziemeļi), bet pēc tam virzījās tālāk un tālāk. Sagrābuši visu Ezeru Kontinentu, viņi lumāniešu transportlīdzekļos devās uz Saudzēto Kalnu kontinentu. Šeit turpinājās masveida represijas, terors, genocīds. Pēc 87 gadiem, kopš bija atslēgtas enerģētiskās barjeras, uz planētas virsas bija palikuši tikai simti bijušo lumāniešu, kuriem bija izdevies atrast nomaļas vietas, lai izsargātos no nežēlīgajiem valahiem.

Toties tiem lumāniešiem, kuri, izrokot tuneļus, bija aizgājuši zem zemes, ilgu laiki gāja labi. Viņi ar savu tehnoloģiju palīdzību apguva pazemes telpas. Gandrīz zem visas Āzijas teritorijas tika izrakti gari tuneļi, kuri savā starpā saistīja 23 lielas Pilsētas. Pazemes lumāniešu skaits pirms 320 tūkstošiem gadu bija vairāk nekā desmit miljoni cilvēku. Viņu pazemes tuneļi daudzās vietās iznāca virszemē. Taču šīs izejas valahi nevarēja konstatēt, jo tās bija nomaskētas klinšu, apkārtējās dabas izskatā. Ilgu laiku lumānieši novēroja valahus caur neparasti superizturīgu biezu materiālu, kurš gaismu laida tikai no vienas puses. Lumānieši valahus redzēja, valahi lumāniešus neredzēja. Virspusē dzīvojošie zināja, ka ievērojama viņu potenciālo upuru daļa ir aizgājusi zem zemes. Valahu melnie magi ne reizi vien apstiprināja, ka lumānieši dzīvo zem zemes. Taču iekarotāji tā arī neatrada nevienu ieeju pazemes Lumānijā.

Pazemes Lumānija eksistēja gandrīz četrus tūkstošus gadu. Agrāk tika izteikti viedokļi, ka pa šo laiku lumānieši degradējās, un pirmkārt degradējās viņu ģenētika. Tas ne gluži ir tā. Daļēji degradējās tikai viņu fizisko ķermeņu, kuriem bija liegta iespēja saskarties ar saules stariem, ģenētika. Augstu attīstīta garīga civilizācija spēj atrast izeju no jebkuras situācijas, kura ir strupceļš tikai no ierobežotas apziņas redzes viedokļa. Daudzu gadsimtu laikā, kurus lumānieši pavadīja zem zemes, viņi attīstīja ne tikai tehnoloģijas, bet arī garīgos pamatus. Lumānieši izpētīja daudzdimensionālās ģenētikas pamatus, pakāpeniski apguva augšupcelšanās uz augstākajām dimensijām meistarību. Fizisko ķermeņu daļējas degradācijas vietā lumānieši saņēma augsti attīstītus Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksus, spējīgus veikt pašaugšupcelšanos. Pirms 319 tūkstošiem gadu sākās lumāniešu masveida augšupcelšanās uz piekto dimensiju. Turklāt lumānieši gāja uz dzīvi uz speciālu iekšplanētas Zemes pasauli, kuru apgaismoja iekšējs spīdeklis, Centrālā Zemes Saule. Tā ir viena no tā sauktajām PAŠSPĪDOŠAJĀM PASAULĒM. Viņi pārgāja uz brīnišķīgu piektās dimensijas pasauli, kurā dzīvoja ļoti ilgu laiku. Dzīvoja, attīstot šo pasauli, gatavojot to tiem, kuri nāca pa pēdām. Bet pa pēdām uz šo pasauli nāca arī citu civilizāciju pārstāvji; šīs civilizācijas vēlāk dzīvoja uz ceturtās dimensijas Zemes virsas, tas ir – jūsu pasaulē. Dzīvoja, bet pēc tam radīja neparastu augšupcelšanos. Bet tas ir atsevišķs stāsts. Mūsu uzdevums pašlaik ir izsekot lumāniešu evolūcijas ceļu un atzīmēt to lomu, kuru viņi nospēlēja cilvēce Piektās Rases attīstībā.

Pirms vērtēt lumāniešu ieguldījumu cilvēces evolūcijā, lieku priekšā vēlreiz atcerēties ģenētisko kodus-pamatus. Kā mēs jau agrāk vēstījām, cilvēces Daudzdimensionālais Genoms formējās no sekojošiem Genomiem.

1. Mēness Dzīvības plūsmas Genoms (Genoms-1 un Genoms-0).

Mēness Dzīvības plūsmas Genomam sākotnēji piemita “Genoma-1” īpašības. Viņš pārveidojās “Genomā-0”, apvienojoties ar Zemes ģenētisko avotu.

2. 16 Galaktisko Civilizāciju Genoms (Genoms-16).

3. 64 civilizāciju Starpgalaktiskais Genoms (Genoms-64).

4. 19 civilizāciju Starpvisumu Genoms (Starpvisumu Genoms-19 jeb Genoms-16-3).

Šie Genomi apvienojās ar pašas planētas Zeme kā daudzdimensionālas Gaismas Būtnes, kura evolucionē ar visām dzīvības formām, ģenētisko avotu. Mēness Dzīvības plūsmas un planētas ģenētiskā avota apvienojumu mēs apzīmējām ar skaitļiem “00”, kur pirmā “0” ir Zemes Genoms (planētas Zeme ģenētiskais avots), otrā “0” – Mēness Dzīvības plūsmas ģenētika. Atgādināšu, ka vieniem no lumāniešu senčiem – izafriem – bija Genoms, kuru mēs apzīmējām kā “0033”. Ko nozīmē divas nulles, ir teikts augstāk. Pirmais skaitlis “3” apzīmē Starpvisusmu ģenētikas esamību no Genoma “16-3”, otrais skaitlis “3” atspoguļo saikni ar trešās dimensijas ģenētiku (cilvēces augšupejošā atzarojuma ģenētika). Lumāniešu Genoms bez izafru ģenētikas ietvēra finogoru un sitaju ģenētiku, kura atšķīrās no izafru ģenētikas. Finogoru ģenētiku var apzīmēt kā Genomu “00163”. “3” šajā Genomā – tā ir trešās dimensijas ģenētika. Finogoriem, atšķirībā no izafriem, nepiemita starpvisumu ģenētika, kuru radīja daudzdimensionālālā zinātniski pētnieciskā institūta “RAMTAN” speciālie zinātnieki. Toties finogori papildus savam trešās dimensijas ģenētiskajam mantojumam saņēma Genomu “0016”. Tas bija LANTU, par kuriem pastāstīts agrāk, ģenētiskais mantojums. Tas nesa Mēness senču, pašas Zemes un Trešā Garīgā centra 16 civilizāciju (Galaktiskais Genoms-16) apvienoto ģenētiku. Sitajiem piemita Genoms “16003”, kurš ietvēra arktisko hiperboreju ģenētiku. Izafru, finogoru un sitaju saplūšanas vienotā rasē rezultātā izveidojās lumāniešu rase, kuras Genomu var apzīmēt kā “003316”. Kur ir tāda genoma unikalitāte? Lumānieši, no vienas puses mantoja Lantu un Arktisko Hiperboreju ģenētiku – ģenētiku, kura nokāpa no augstākajām dimensijām. No otras puses, lumānieši savā ģenētikā saņēma augšupejošā atzarojuma ģenētiku – “3” (trešās dimensijas ģenētika). Taču zīmīgs ir otrais “trijnieks” Lumānijas cilvēku Genomā. Viņiem piemita īpaša Starpvisumu Genoma Ģenētika, kura sastāv no Genoma-16 un Genoma-3 (GENOMS 16-3). Starpvisumu Genoms-3 – tā ir īpaša velte mūsu planētai no trim kosmiskām civilizācijām, kuras spēja iziet ilgu ceļu, kāpjot augšā no blīvas matērijas, no zemākajām dimensijām, un sasniegt garīgās virsotnes. Lūk, kāpēc Starpvisumu Genoms-3 tika apvienots ar trešās dimensijas ģenētikas Genomu-3. Tāda ģenētika, pakāpeniski saplūstot savā starpā, ļāva (un ļauj mūsdienu cilvēkiem pašlaik!) attīstīties augšupejošām dvēselēm, atnākušām uz jūsu pasauli no trešās dimensijas. Garīguma pamošanās materiālajā iegrimušajiem cilvēkiem noslēpums slēpjas tieši tur, ka noteiktā evolūcijas etapā sāk darboties GENOMS-33. Viens ģenētiskais “trijnieks” sāk aktīvi iedarboties uz otru ģenētisko “trijnieku”, mijiedarboties ar viņu. Rezultātā aktivizējas milzīga pamošanās un evolucionārās attīstības pieredze, kuru cilvēcei uzdāvināja tās pašas trīs kosmiskās civilizācijas, kurām piemita Starpvisumu Genoms un unikāla pieredze uzkāpšanā no blīvās matērijas.

Tātad lumāniešu Genoms kļuva ļoti progresīvs tajā evolucionārās attīstības periodā. Viņš ieņēma gan lejupejošā atzarojuma pieredzi, gan augšupejošā atzarojuma pieredzi, gan īpašu lejupejoši-augšupejoša atzarojuma pieredzi, balstītu uz starpvisumu ģenētiku. Turklāt lumānieši, būdami ar Genomu “00”, kļuva par pilntiesīgiem četru Zemes Pamata Rasu mantiniekiem.

Rodas jautājums: kāpēc tik progresīvs Genoms tika praktiski noslaucīts no Zemes virsas relatīvi neilgā laika intervālā? Lai uzzinātu atbildi uz šo jautājumu, ir jāsaprot: tajos laikos cilvēcei iestājās pavisam cits evolūcijas etaps. Cilvēki, kuri atnāca no augstajām pasaulēm, apguva jauno pasauli un sagatavoja to... augšupejošo dvēseļu pieņemšanai. Miljoniem dvēseļu uz to momentu beidza savu evolūciju trešās dimensijas pasaulēs un klauvēja pie ceturtās dimensijas pasauļu durvīm. Viņas bija gatavas augšupcelšanai no trešās dimensijas ceturtajā. Viņām bija pienācis laiks evolucionēt jūsu pasaules ceturtajā dimensijā. Un iespēja evolucionēt viņām tika radīta – kā cilvēces Pamata Rasēm, tā arī cilvēces attīstošās Piektās Rases dažādiem pārstāvjiem. Sākās Piektās rases attīstības etaps, kad viņas ģenētikā kļuva nepieciešams un iespējams ienest pēc iespējas vairāk blīvo dimensiju ģenētiku. Tuvojās jauns evolūcijas cikls. Tieši tāpēc uz planētas virsmas valahi nomainīja lumāniešus.

Ir svarīgi atzīmēt, ka valahiem piemita īpašs genoms. Viņu ģenētika ietvēra noslēpumainu Genomu-6, kurš agrāk nebija novērojams nevienā jūsu pasaules civilizācijas genomā. Valahu ģenētikā daļēji bija pārstāvēta Mēness Dzīvības plūsmas ģenētika: Genoms-0. Protams, ka viņi bija pašas Zemes ģenētikas – otrā Genoma-0 – mantinieki. Valahi evolūciju izgāja trešajā dimensijā, tāpēc viņiem pilnībā piemita Genoma-3 augšupejošā ģenētika. Tādejādi viņu genomu var apzīmēt ar skaitļiem: “6003”. Tas ir unikāls genoms, kura īpatnība noteikti jāraksturo. Tāda genoma unikalitāte ir izskaidrojama ar valahu ģenētikas saikni... ar 6. dimensijas ģenētiku! Valahi bija ne vienkārši cilvēces augšupejošs atzarojums. Viņi atnāca uz trešo dimensiju no sestās dimensijas. Un šo procesu var saukt par sava veida INVOLŪCIJU. Jā, patiešām, kas tāds dažreiz notiek. Attīstīta civilizācija no augstākas dimensijas turpina savu evolūciju zemākajā dimensijā. Stāstot valahu vēsturi, nevar neatcerēties par mūsu telpas-laika kontinuuma sestās dimensijas īpatnībām. Tā ir dimensija, kurā praktiski nav garīgā sākuma. Šeit attīstās civilizācijas, kuras vai nu iet tehnogēnu ceļu, vai arī attīstās uz negatīvu maģisku spēju pamata. Mūsu telpas-laika kontinuuma 6. dimensijā praktiski nav mīlestības enerģijas. Un tas nozīmē, ka civilizācijas, kuras mīt sestajā dimensijā, var iegūt nepieciešamo pieredzi zemākajās dimensijās, kur mīlestības enerģijas, neskatoties uz mazāk mēriem, ir vairāk, kur ir iespējas garīgu pamatu attīstībai. Var teikt arī, ka valahu pāriešana no sestās dimensijas trešajā bija sekas karmai, kuru viņi bija sastrādājuši. Turklāt ir jāatzīmē, ka pagaidu involūcija kļuva par nepieciešamu bāzi turpmākajai garīgajai attīstībai, Dievišķajai evolūcijai. Taču pirms tam valahiem stāvēja priekšā noiet noteiktu ceļu trešajā dimensijā, un pēc tam iemantot dzīvi jūsu pasaulē.

Tātad Genoms-6 nesa enerģētisko informāciju no sestās dimensijas. Valahi, kā jūs jau esat sapratusi, pagātnē nebija tehnogēna civilizācija. Viņu sešdimensiju pagātne ir cieši saistīta ar melnās maģijas attīstību. Viņi ilgi attīstīja praktiskas antigarīgas iemaņas, balstoties un naida, niknuma, viltības enerģijām. Valahu Daudzdimensionālo Ķermeņu kompleksā bija ģenētiskas struktūras, ar kuru palīdzību varēja nodot agresīvu enerģiju attālumā, ietekmēt citu cilvēku psihi. Turklāt valahu magi prata kontaktēties ar zemāko pasauļu astrālajām būtībām un slēgt ar viņām vienošanos par nekrietnu plānu sasniegšanu. Un turklāt Genoms-6 ietvēra materiālās sešdimensionalitātes ģenētiku. Un tā tika Valahu ienesta cilvēces Piektās Rases ģenētikā. Kā tas notika?

To ilgo gadsimtu gaitā, kurus lumānieši pavadīja zem zemes, smalkajā plānā notika ģenētiska enerģētiskās informācijas apmaiņa starp divām civilizācijām. Valahu magi, izmantojot savas spējas, atnestas no sestās dimensijas, ne reizi vien sūtīja uz zemes apakšu savas negatīvās enerģētiskās informācijas paketes, cenšoties nest zaudējumus lumāniešiem, kurus viņi nevarēja iznīcināt fiziski. Kopā ar šīm enerģētiskās informācijas paketēm viņi, paši to neapzinoties, sūtīja sešdimensionalitātes ģenētisko enerģētisko informāciju. Negatīvā, agresīvā enerģētiskā informācija līdz lumāniešiem nenonāca, jo starp divām civilizācijām bija novietotas speciālas daudzdimensionālas membrānas. Šīs speciālās membrānas bija radījusi Gaismas Ģimene. Tās laida cauri tikai nepieciešamo enerģētisko informāciju. Viss negatīvs neitralizējās. Savukārt lumānieši skaitīja lūgšanas par tiem, kas dzīvoja virspusē. Izteica savus tīros nodomus ar mērķi pārveidot savus vajātājus, sūtīja valahiem Mīlestības un Garīguma enerģētiskās informācijas paketes. Brīdī, kad valahi sūtīja savas negatīvās enerģētiskās informācijas paketes, vērās vaļā speciāli ģenētiski portāli. Un caur šiem portāliem agresori savos Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksos saņēma GARĪGAS, POZITĪVAS enerģētiskās informācijas programmas, kuras... sāka mainīt viņus no iekšienes. Tajā skaitā mainījās arī valahu daudzdimensionālā ģenētika. Sākās pakāpenisks viņu Dievišķās Pārvēršanās process.

Valahu civilizācijas attīstības vēsture jūsu pasaulē ir ļoti interesanta, daudzveidīga. Un, lai to pārstāstītu, būtu nepieciešama atsevišķa grāmata. Mums ir svarīgi tikai atzīmēt, ka pakāpeniski valahu vidū sāka dzimt cilvēki, kuri neatbalstīja pārvaldītāju uzskatus. Valahu valstiskums te nostiprinājās, te, otrādi, Valahija šķēlās vairākās daļās. Tieši tad, kad valahu impērija kārtējo reizi sašķēlās, Āfrikas ziemeļos, apmēram mūsdienu Ēģiptes teritorijā, izveidojās valsts, kura savas esamības pamatā ielika nevis militāru attīstību, nevis vienu apspiešanu no otru puses, nevis vardarbību un melus, bet pavisam citus principus. Par šiem principiem kļuva cilvēku vienlīdzība, savstarpēja palīdzība un sabiedrības attīstība uz humānistiskiem pamatiem. Iedzīvotājus, kuri dzīvoja šajā teritorijā, sauca par ardāļiem, bet zemi sāka dēvēt par ARDĀLIJU – Mīkstās Zemes zemi. Ardālijā tajos laikos bija vērojams ļoti maigs, dzīvei, augkopībai un lopkopībai labvēlīgs klimats. Uz šejieni atnāca tie, kas mīlēja zemi un bija gatavi strādāt ar viņu, lai iegūtu bagātu ražu. Taču šeit sapulcējās arī militāristi, pazīstami karavadoņi, kuri bija pret melno magu-pārvaldnieku postošo politiku. Ardālija radīja spēcīgu armiju, spējīgu aizsargāt savas teritorijas un savus līdzpilsoņus. Turklāt Ardālijā sakoncentrējās mākslas cilvēki, lieli meistari. Bet galvenais – šurp atnāca tie, kas maģijas vietā bija gatavi attīstīt garīgo Meistarību. Tajā skaitā – pilnveidot un izplatīt garīgas prakses, kura attīrīja cilvēkus no agresijas, niknuma, viltības, attīstīja dvēselēs labo, humānismu, taisnīgumu, atsaucību. Ardālija, kā augtu attīstīta civilizācija, noformējās pirms 311 tūkstošiem gadu. Ardālijas cilvēki uz to brīdi kļuva par paša progresīvākā un attīstītākā Genoma nesējiem, kuru var apzīmēt kā “6003316”. Šajā ģenētikā ietilpa gan Mēness-Zemes Dzīvības plūsmas ģenētika (00), gan trešās dimensijas blīvās matērijas ģenētika (pirmais skaitlis “3”), gan Starpvisumu Genoma ģenētika (otrais skaitlis “3”). Ardāļu ģenētikā pilnībā bija pārstāvēta Galaktiskā Genoma (Genoma-16) ģenētika. Un turklāt šajā genomā dzīvoja sestās dimensijas ģenētika (pirmais skaitlis “6”). Šī ģenētika kļuva kā ardāļu, tā arī dažu nākotnes cilvēces civilizāciju īpašums.

Pakāpeniski Ardālijā saformējās Baltās Uguns Ordenis, zem kura karogiem sapulcējās garīgi attīstīti valsts pilsoņi. Ordenis par savu mērķi uzstādīja ne tikai garīgo sākumu attīstību zemē. Tam priekšā stāvēja konkrētāki uzdevumi. Tajos laikos Ordeņa pārstāvjiem, tā vadītājiem-priesteriem jau bija iespēja saistīties ar piektās dimensijas augstākajām pasaulēm, viņi saņēma tiešus norādījumus no saviem Garīgajiem Skolotājiem no piektās dimensijas. Ordeņa kalpotājiem cita starpā bija dots konkrēts un svarīgs uzdevums – piedalīties Portālu radīšanā, pa kuriem uz pasauli varētu nākt piektās dimensijas iemītnieki. Turklāt runa nebija par iemiesojumiem caur dzimšanu, bet par iemiesošanos pieaugušos ķermeņos. Tieši tajos laikos tika aktivizēts planetārais Kristāls “Melhisedeks”, kurš ļāva realizēt cilvēku augšāmcelšanas procesu. Pats Baltās Uguns Ordenis pēc savas būtības bija Melhisedeka Ordeņa prototips, kurš ar dažādiem nosaukumiem atdzima dažādās civilizācijās, visos sekojošajos cilvēces sabiedrības attīstības etapos.

Dārgie cilvēki! Gaismas Darbinieki! Atkal un atkal jums atkārtojam, ka augšāmcelšanas process ir cilvēku ķermeņu, to visa Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksa, kas no vienas pasaules ir aizgājuši uz citu, reāls atjaunošanas process. Dievam-Radītājam, Gaismas Ģimenei nav nekā neiespējama. Un tāpēc arī augšāmcelšana ir tā atjaunošana, kas jau ir bijis. Bet tomēr tikai – jaunā līmenī. Augšāmceļamie uz jūsu pasauli nāk tajā ķermenī, kurš viņiem ir bijis agrāk. Taču garīgā, mentālā un astrālā pieredze viņiem ir cita. Tās ir Gaismas Būtnes, kuras pārgājušas uz augstāku evolūcijas līmeni. Kā likums, augšāmceļamie uz fizisko pasauli nāk ar noteiktu misiju. Šī misija mēdz būt individuāla vai kolektīva. Individuālu misiju pilda viens augšāmceltais vai neliela domubiedru grupa, kuru vieno kopīgs mērķis. Kolektīvas misijas, kā likums, pilda liels augšāmcelto skaits.

Ardāļi gatavoja ievērojama skaita augšāmceļamo atnākšanu, kuri bija gatavi izpildīt kolektīvu misiju. Un šī misija nebija saistīta tikai ar jaunas ģenētikas ienešanu cilvēku rasē, bet arī ar pamatu sagatavošanu nākamās civilizācijas aizmetņiem.

Pirms 309 tūkstošiem gadu notika cilvēku masveida augšāmcelšana. Vairāk nekā piecsimt gadu ardāļi gatavoja portālu augšāmcelšanai, radīja tai speciālus apstākļus. Un visbeidzot cilvēku masveida atnākšana notika. Viņu dvēseles atnāca no piektās dimensijas, četrdimensiju ķermeņi bija reproducēti ar planetārā Kristāla “Melhisedeks” palīdzību. Augšāmcelšanas process turpinājās vienpadsmit dienas. Tika aktivizēti vienpadsmit portāli dažādās Ardālijas vietās. Rezultātā no piektās dimensijas pasaules sekmīgi pārnāca 26507 cilvēki. Viņi augšāmcēlās tajos ķermeņos, kuros dzīvoja šajā pasaulē agrāk. Pārgājušie cilvēki ārēji nebija līdzīgi ardāļiem, kuru garums, tāpat kā lumāniešiem, bija 2,5 metri. No piektās dimensijas bija ieradušies gari cilvēki. Un tie bija... vēlīnie LANTI, kuru garums vīdēji bija 5,5 metri. Kā jūs atceraties, lanti dzīvoja uz salām, atlikušām no Pirmās Atlantīdas teritorijas, pašreizējās Ziemeļamerikas teritorijas tuvumā.

Lanti Ardālijas teritorijā radīja sakrālu telpu, kurā pakāpeniski ienesa jaunu ģenētiku un enerģētiskās informācijas programmas nākamās civilizācijas attīstībai. Tas prasīja 298 gadus. 299 gadus pēc lantu augšāmcelšanas uz planētas notika globāla katastrofa, kuru pavadīja spēcīgas zemestrīces, kuru rezultātā valahu impērijas atliekas Eirāzijas kontinentā beidza savu eksistenci. Ardālija palika vienīgā valsts pasaulē. Ardāļi radīja apstākļus, lai lanti radītu savu koloniju Saudzēto Kalnu Kontinenta teritorijā. Lantiem nebija vienkārši attīstīt savu civilizāciju stipras gravitācijas apstākļos. Tur, kur komfortabli bija dzīvot divmetrīgajiem ardāļiem, ļoti grūti bija piecmetrīgajiem lantiem. Taču lantiem piemita spēja mainīt gravitāciju. Kad bija radīti apstākļi darbam ar Zemes Gravitācijas Kodoliem, lanti sāka samazināt gravitāciju tā kontinenta rajonā, kur viņi bija apmetušies. Pakāpeniski smaguma spēks sāka samazināties ne tikai Saudzēto Kalnu kontinenta rajonā, bet arī visā Zemes Dienvidu puslodē. Ziemeļu puslodē gravitācija pagaidām palika iepriekšējā. Ardāļi joprojām labi dzīvoja savā Zemē. Taču viņi jau bija brīdināti, ka viņu civilizācija praktiski pabeidz savu attīstību četrdimensionalitātē un sāk gatavoties augšupcelšanai. Pirms 304 tūkstošiem gadu ardāļi bija pārveidojušies tādā augstu attīstītā civilizācijā, kura bija gandrīz atteikusies no materiālām tehnoloģijām un pārgājusi uz garīgu pamatu. Ardāļi bij spējuši pilnīgi atteikties no bioloģiskās barības, pārejot uz speciālu barošanos ar prānu. Bija apgūti dažādi teleportācijas paņēmieni. Komunikācija tika realizēta vienīgi ar telepātijas un Garīgo Kanālu darbības aktivizēšanas palīdzību. Pagāja vēl pusotra tūkstoša gadu, un ardāļi bija radījuši tādus Daudzdimensionālo Ķermeņu Kompleksus, kuri spēja viņus augšupcelt uz piektās dimensijas vidējiem apakšlīmeņiem. Taču augšupcelšanās nesākās uzreiz. Daudzu simtu gadu laikā ardāļi palīdzēja lantiem gatavot pasauli nākamajam ciklam. Tika samazināts smaguma spēks, gravitācija tika radīta uz cita pamata. Mainījās telpas-laika kontinuuma pamati. Tika radīts jauns planētas magnētiskais lauks. Tika veidots jauns Planētas Kristāliskais Režģis. Planetārajā magnētismā tika ienests daudz jauna.

Kad jauno enerģētiskās informācijas programmu radīšana bija pabeigta, ardāļi sāka atstāt šo pasauli, radot masveida augšupcelšanos. Uz piekto dimensiju augšupcēlās ABSOLŪTI VISI Ardālijas iemītnieki. Pavisam bija 27 masveida augšupcelšanās viļņi. Pirms 295 tūkstošiem gadu notika pēdējā ardāļu masveida augšupcelšanās. Lantu civilizācija Saudzēto Kalnu kontinentā eksistēja vēl divus tūkstošus gadu. Pēc tam, izpildījuši savu misiju, sasnieguši visus mērķus, lanti pārcēlās uz vienu no piektās dimensijas sākuma līmeņa iekšplanētas pasaulēm. Viņi sāka radīt pamatus tai pasaulei, uz kuru savā laikā pārcēlās cilvēki, jums pazīstami kā Telosa iemītnieki.

Pasaule kļuva tukša. Tā iegāja samadhi-pralaijas ciklā, kurš turpinājās gandrīz 6 tūkstošus gadu. Pirms 289 tūkstošiem gadu sākās jauns, ceturtais cilvēces Piektās rases attīstības etaps. Uz planētas nevis vienkārši sākās, bet burtiski SĀKA MUTUĻOT jauna dzīve. Pasauli gaidīja neparasti, svarīgi notikumi. Lielais Eksperiments unikālas cilvēces planetārās Rases radīšanā iegāja savā izšķirošajā fāzē.

2015. gada 30. jūnijs – 4. jūlijs.

TURPINĀJUMS SEKOS

No žurnāla “МИРОВОЙ ЧЕННЕЛИНГ: духовные сообщения”, 2015., 4. numurs.

Žurnāla Interneta veikala adrese: http://world-channeling.com/

Žurnāla e-pasta adrese: mirovoy_channeling@mail.ru

Tulkoja Jānis Oppe