*(J) "Dimantiņa DievSirsniņas"

Ak, mans mīļais DebsTēvs! Paldies Tev! Nu es rotu iemantoju - Dimantiņa cepurīti! Kad es neredzama, nejūtama gribu būt, uzlieku tik cepurīti - dimantiņiem rotātu, tad es pati dimantiņš jau kļūstu, spilgtā Saules spožumā! Tad jau tiem, kuri vecļautiņu negrib redzēt, spožums acis aizmiglo un viss - dimantiņš-veccilvēks ir pazudis! ...

Tāda saprašana gan man tagad pārsteigums ir jauns! Jā, nav jau mazums dzīves laikā akmentiņu pārcilāts. Tā vien brīžiem licies, ka jau pašam drīz par akmeni būs jākļūst.

Re, kā viendien dzirdu: "Ko tos mīļvārdiņus kaisi, apnicis jau klausīties!" ... Arī tas man bija brīnums liels!? Lai nu kā, bet mīļvārdiņu man patiesi daudz, jo tie vienmēr visus sildījuši. Pat visnegantāko rūcēju drīz vien atmaigt mudināja, kad tas mīļvārdiņu sildīts savu situāciju citā gaismā ieraudzīja. Tad jau mēs ceļu mierā turpinājām.

Jā, laiki tagad tiešām mainās. Negantums vairs jēra ādā neslēpjas. Tikai laime tā, ka var ... Lasīt tālāk »

Radītāja Diktāts 07.09.04

1. ... Kad cilvēks izpilda paredzēto pienākumu, kurš Man nepieciešams, Es ielaižu viņu Manā Pasaulē mūžīgās kustības mierā, kur viņš saņem mieru un laimi Paradīzē Manā.
2. Tur cilvēks pa īstam saprot starpību starp Manu un Zemes Pasaulbūvi.
3. Cilvēks ierauga divu Pasauļu atšķirības bezdibeni: laimes un Mīlestības Harmonija vienā, naids un alkatība otrā!
4. Bet tas vēlāk, sākumā lūkosim uzzināt Patiesību un iespējas pārveidot dzīvi uz Zemes pēc Maniem Dievišķajiem Likumiem.
5. Šie Likumi ir jau sen Manis pierakstīti, taču, zinot tos, cilvēks neizpilda viņus pilnā mērā.
6. Liekas taču, ka viss ir ļoti vienkārši un skaidri: tikai desmit Baušļi, bet cilvēki neizpilda viņus un negrib būt laimīgi, pat vienas ģimenes mērogā.
7. Ļaunums izdarījis tā, ka visi cilvēki un katrs ir vientuļi, visi klaiņo, kā tumsā un neredz, ka līdzās ir cilvēki. Grēki un netikumi aizvēra acis un plakstiņi ļoti smagi, nevar atvērties.
8. Mums jādod Gais ... Lasīt tālāk »