*(J) "Ko atkal vajag ..."

Jā, tā nu ir, mīļais Līdzcilvēk. Mēs kā darvas pilieniņi medus jūrā peldam. Re, cik tas ir dīvaini: blakus ejam mēs, vienā Dieva-Zemes Telpā dzīvojam, bet ja kaut ko pajautā tuvākajam blakus gājējam, tad saņem asu spurgaliņu: "Ko tev atkal vajag!? "...
Neko jau īpaši nevajag, lai jau paliek citai reizei ...(#1)

Vai vēl tālāk paejot, kontaktēties vēloties, - nīgrums pretim veļas: "Ak, nu ko tad atkal - veco dziesmu malsim!? Apnicis jau!" ...
Jā, kaut kas starp mums tāds nelāgs ir, kas mums tagad neļauj mīlīgumu saņemt, uzzināt un varbūt varētu vēl izpaust, kādam tālāk ziņu dot: neparastu enerģiju jūrā peldam ..., stūrējam uz ...(#2)

Paejot vēl tālāk, nākas sadzirdēt: "Nav ko kādam pārmest ..." Jā, jā, nav jau gan ko pārmest un nepārmet jau arī, tikai konstatējumi, redzējumi, vērtējumi pieredzītes analīzei. ... (#3)

Pieredzīte KATRAM SAVA, lielā bagāžā tiek turēta, visur līdzi nēsāta, lai tik kāds to nepamana, neizdomā pa ... Lasīt tālāk »

Radītāja Diktāts 03.10.04.

1. Kad saki: Ticu, nav obligāti jāizrāda vai jādemonstrē cilvēkos. Tam jābūt cilvēka Dvēselē. Bet izdodas tas tikai tad, kad viņa (Dvēsele) atvērta.
2. Šajā gadījumā cilvēks saprot savu uzdevumu un saprot Manas Pasaultelpas iekārtu, pieņem to kā vienīgo pareizo Pasaules kārtību, saprot, ka nav priekš cilvēka citas Likumu Sistēmas.
3. Pie vārda „Ticu” – cilvēks vienojas ar Manu Pasaules kārtības Sistēmu, kā vienīgi pareizo un atzīst, ka viņš – Viņas neatņemama daļa un pakļaujas bez ierunām Likumiem Maniem.
4. Taču pakļaujas ne kā bezierunu vergs, bet kā daļa Sistēmas, saprotot, ka viņā viss samērots un saskaņots savstarpēji stingrā secībā un, ka nedrīkst viņas saskanību traucēt.
5. Un tikai atrodoties viņā, pakļaujoties viņas saskanīgām attiecībām, cilvēks sasniegs savas pilnības virsotnes.
6. Un, lūk, kad apzināti cilvēks pieņem šo Pasaules uzbūves kārtību, cilvēks redz, ka viss tik harmoniski, tik skaisti, ka neMīlēt, nesajūsmināti ... Lasīt tālāk »